Pašapziņa prasa darbu, pūles un centību
«Mūža pašā sākumā zīdainim ir nepieciešama kopšana un kontakts ar ķermeņa siltumu, kā arī mīloša attieksme no tiem, kuri par viņu gādā. Ja tā nav, sekas var būt smagas. Pieaugot bērns sāk meklēt spēļu biedrus savā vecumā un pieaugušos, kas par viņu interesētos. Meitenes sāk meklēt sev īpašo draudzeni. Pusaudzes gados izaicinājums ir tikt galā ar savu seksualitāti, kas vēl ir tikai tapšanas stadijā.
Pieaugusi sieviete emocionāli un seksuāli uzplaukst tad, kad mīl un ir mīlēta.
Pār visu minēto mums ir tikai daļēja kontrole, jo viss notiek mijiedarbībā ar citiem. Ir tikai viens lauks, kurā viss ir tevis pašas rokās, – tā ir izglītības, prasmju un kompetenču apgūšana. Jo kompetentāka sieviete būs jebkurā dzīves jomā, jo šī kompetences apziņa dos tai lielāku pašapziņu. Jā, tas prasa darbu, pūles, centību, bet rezultāts ir neatkarība un drošība pašai par sevi.
***
Atgriežoties bērnībā, apmēram četru gadu vecumā es apzināti sāku just, ka esmu mīlēts bērns. Man šķita, ka viss pasaulē ir tā, kā vajag.
Ka mani vecāki ir tie paši labākie, ka ir brīnišķīgi būt smukai, mazai meitenītei un ka es negribu, lai jelkas manā dzīvē mainītos no šīs bērnības paradīzes. Vēlāk pašapziņu stiprināja katrs dzīves uzliktais pārbaudījums, ko šādi vai citādi nācās pārvarēt un pārdzīvot. Kad atklāju, ka skolā man var būt izcilas sekmes, ka labi jūtos citu sabiedrībā, ka man patīk un padodas dažādas sabiedriskās rosmes, – tas bija ļoti patīkams pārsteigums, kas spēja atspēkot daudz ko citu, kā manā dzīvē nebija.
«Es esmu Dieva bērns, un dievišķā mīlestība pieder man.»
Manuprāt, pašapziņa ir nepārtraukts, stabils stāvoklis pretstatā laimei vai gandarījumam, kam var būt tiešām spilgti uzliesmošanas brīži. Atceros divas situācijas, kas palīdzējušas stiprināt pašapziņu. Astoņu gadu vecumā man kāds ar tuberkulozi slims bijušais leģionārs mācīja, kā ar izteiksmi deklamēt Poruka dzejoli Ziemassvētkos. Viņš man izskaidroja, kur jāliek akcenti, kur jāiepauzē, lika trenēties un papūlēties. Kad Ziemassvētku sarīkojumā nonācu uz skatuves, zālē bija kapa klusums, un ne viens vien slaucīja asaras.
Tas bija skaists brīdis, kas lika man sajust, ka es tomēr kaut kam deru.
Savukārt manā trešajā gadā Toronto Universitātē es nonācu savas koledžas studentu pārvaldē, kur daudz kā vērtīga iemācījos. Te pienāca ielūgums uz kopēju nedēļas nogales izbraukumu uz laukiem. Biju diezgan satriekta, jo man nebija piemērotu ziemas drēbju šādam braucienam. Mamma teica, ka noteikti nevaru braukt – būšot kauns no citiem, taču man ļoti negribējās šo piedzīvojumu palaist garām. Aizbraucu ar to, kas nu man bija, un visi izturējās smalkjūtīgi un nekādas piezīmes par manu apģērbu neizteica. Kad pārējie devās garā pastaigā pa sniegu, es bez vārda gāju līdzi. Kad mūsu ceļveži nomaldījās, es, kilometriem soļojot, pamatīgi nosalu, un īsie zābaciņi bija pilni kūstoša sniega, taču ne ar vienu vārdu nesūdzējos. Visā piedalījos, un mana pašapziņa tikai pieauga tamdēļ, ka biju sev pierādījusi, ka varu visu to pašu, ko jebkurš cits ar siltākām drēbēm un piemērotākiem apaviem.
Manuprāt, cilvēks ar veselīgu pašapziņu vienkārši labi jūtas savā ādā un spēj iejusties jebkurā situācijā bez pārlieka stresa un nedrošības. Viņš ciena citus un automātiski saņem cieņu pretī. Augstprātīgs cilvēks ir tāds, ko moka dziļa mazvērtības sajūta. Tas vienmēr izmisīgi meklē pēc kāda, uz ko varētu noskatīties «no augšas uz leju», tā atkal un atkal esot spiests likt ielāpus uz savas dabiski pārāk plānās pašapziņas.
Sievietēm ieteiktu atcerēties to, ka katrs cilvēks ir unikāla, neatkārtojama vērtība tikai ar to vien, ka viņa vai viņš tāds ir. Just sevi kā daļu no Visuma, kur tev ir tikai tev paredzēta un tev piederoša vieta. «Es esmu, kas es esmu, un katru mirkli apzinos un atceros, ka es esmu.» Izbaudīt un izmantot visu to pozitīvo, ko sniedz likteņa lēmums tev būt piedzimušai kā sievietei un kā latvietei un dzīvot tieši šeit, šajā vietā un tieši šobrīd, šajā laikā.»