Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā jau vairākumam cilvēku, arī man nav komfortabli dzirdēt savu balsi, taču citi allaž uzsvēruši, ka tai ir patīkams tembrs, ko papildina laba dikcija. Visticamāk, tās ir paliekas no savulaik apgūtās dziedāšanas prasmes un gatavošanās daiļrunāšanas konkursiem, kuros piedalījos, mācoties skolā. Varbūt arī mazliet talanta man ir, jo neslēpšu – lasot citiem priekšā, man patīk to darīt izteiksmīgi un liekas, ka arī labi sanāk. Man šķita, ka ar iepriekšminēto ir pietiekami, lai kļūtu par pārliecinošu oratori, kaut gan patiesībā no domas vien par nostāšanos auditorijas priekšā man jau ļimst ceļi. Mazliet pieļāvu arī domu, ka laiks mainīt profesiju un prasmīga uztraukuma pārvarēšana uzstājoties būtu ieguvums jebkurā arodā. Tā arī pamatoju savu atrašanos kursantu rindās pirmajā nodarbībā: vēlos izkopt talantu, ko līdzcilvēki man piedēvē, un saprast, vai un kā to varu izmantot profesionāli.
Tad sekoja pirmais aplauziens… Jau pēc pirmā mājasdarba prezentēšanas (man bija jāizvēlas un jānolasa kāda ziņa no avīzes vai ziņu portāla) dabūju trūkties. Es lasot par ātru, bez pievienotās emocionālās vērtības, bez iespējas klausītājam uztvert tekstu, jo doma netiek akcentēta un «ja visi vārdi ir vienādi svarīgi, informācija ir grūti uztverama». Bet, kad nākamajā mēģinājumā centos lasīt lēnāk, paturot prātā Ilzes Dobeles piemēru un cenšoties savā balsī iemiesot labāko, ko jebkad esmu dzirdējusi no tiem, kas ar savu runu uzstājušies profesionāli, manā virzienā skanēja: «Runas mākslā neeksistē punkti – tas liekams vienīgi tad, kad doma ir pabeigta.» Atkal pārcentos.
Par saņemto kritiku manā pierakstu kladē atgādina ar melnu tinti ierakstīts: «Ir jāsarunājas, nevis jālasa, jāpadara runājamā informācija par savu. Jāatbild uz jautājumu – ko es vēlos pateikt? Nedrīkst aizvērt savu būtību. Tieši tas ir viens no runas mākslas vadmotīviem – atrast savu ES un paust, ar ko es šai pasaulei esmu vērtība un kāpēc vērtīgs ir tas, ko vēlos pastāstīt. Savukārt mūsu balss ir muzikālais instruments, ar ko varam to īstenot.» Kam tādam es nebiju gatava, jo biju nākusi trenēt balsi, nevis kādam atklāties. Lai gan tuvāko lokā varētu šķist, ka esmu ekstraverta un labprāt peldos uzmanības apliecinājumos, svešākā kompānijā pārvēršos par kautrīguma iemiesojumu un ieraujos noslēpumainības čaulā. Tagad tā bija jānomet.
Kā pa celmiem sākās mans runas mākslas un savas vērtības apzināšanās ceļš. Un, lai gan gāju uz kursiem noskaņojusies mēles vingrinājumiem, elpas treniņiem un tamlīdzīgām disciplīnām, man jāatzīst, ka psihoterapeitiska paraudzīšanās uz sevi bija tieši tas, kas tobrīd bija vajadzīgs. Liels nopelns tajā ir mājasdarbam, kurā vajadzēja sagatavot īsu stāstījumu par sevi un savu nodarbošanos. Atzīsimies – cik bieži mēs mēdzam domāt par savu darbu kā nozīmīgu pašizpausmes veidu? Visbiežāk darbs sarunās tiek atspoguļots kā moku kambaris, kur maz maksā, priekšnieks nejēga un vispār viss besī. Taču šī bija tā reize, kad man bija jāiedvesmo klausītāji ar to, ko daru. Kāpēc es to daru? Kas man patīk un padodas vislabāk? Kādas emocijas no tā gūstu? Kāpēc mans darbs ir nozīmīgs citiem? Ko es varu mainīt pasaulē? Citējot pasniedzēju: «Maz maksā – tas nav attaisnojums darīt darbu nekvalitatīvi. Mēs katrs esam kādā profesijā, jo vēlamies izdarīt ar to kaut ko labu pasaulei.» Kaut ko tas manī ievibrēja. Interesanti, ka tā bija nodarbība, kur kritiku tikpat kā nedzirdēja neviens no sanākušajiem. Acīmredzot runāt par to, ko dari un mīli, savā veidā ir kā palikšana komforta zonā, un, kad jūties atbrīvots, pareizā intonācija kā dzidrs medus apņem stāstījumu. To apliecina arī mana klades malā atstātā piezīme: «Melodija ir tehniska, bet personība atklājas intonācijā. Nedrīkst domāt par intonāciju, jo tad tā kļūst samākslota. Nedrīkst domāt par artikulāciju, tā jāpadara par ieradumu jau pirms uzstāšanās.» Protams, neiztikām arī bez iespējas trenēt mutes savilcējmuskuli un apgūt teksta dalīšanu sintagmās jeb taktīs, vajadzēja ar iedomātu zīmuli mēles galā vilkt apļus uz iztēlotas sienas, neizpalika kolektīva žāvāšanās, kas ir kā blakne kādam no runas vingrinājumiem, klakšķināšana, kā to darām, uzrunājot mazuļus, un balss vingrinājumi no koru mēģinājumu repertuāra – ma, me, mi, mo, mu, ba, be, bi, bo, bu un tamlīdzīgi. Manā piezīmju kladē stāv rakstīts, ka latviešu valoda ir legato – plūstoša – un frāzē ir uzsverams pēdējais vārds. Jāteic, tas tiešām ir kļuvis par paradumu, īpaši lasot skaļi.
Ir cilvēki, kas vienkārši skan, bet ir tādi, kuri skan tā, ka viņos gribas klausīties vēl un vēl. Pasniedzējas vārdiem izsakoties: «Pat ja mēs domājam dažādi, galvenais, lai esam empātiski cits pret citu – gan klausītājs pret runātāju, gan runātājs pret klausītāju. Citādi domājošie nav jāmīl, bet jāciena. Bet savu sakāmo varam uzplaucēt kā rozi un aicināt – nāc, pasmaržo!»
Pāris mēnešu mācībās vairākkārt tika uzsvērts, ka oratora māksla ir publiska domāšana. Doma, kas raisās brīvi, aizrautīgi un graciozi, ir viena no retorikas vislielākajām vērtībām. Taču, lai to panāktu, šajā mākslā ir svarīga atklātība un patiesums. Ja tas, ko runāju, man ir svarīgi, varbūt vēl kādam tas būs svarīgi? Taču vienlaikus jārūpējas, lai rosinātu auditorijā asociācijas. Ko es vēlos ar konkrēto tekstu pateikt? Vai ko atgādināt vai atsaukt atmiņā? Varbūt sasmīdināt klausītājus? Nekad iepriekš nebiju par to aizdomājusies, jo manos priekšstatos runātāja galvenais instruments bija balss un spēja ar to prasmīgi rīkoties, taču izrādās, ka tieši ar savu personību oratoram ir iespēja katru tekstu padarīt neparastu. Kā jau atkal stāv rakstīts lekciju piezīmēs: «Ar ārējo runu jāierosina klausītāju iekšējā runa. Jāpaliek sajūtai, ka mēs runājam vienā valodā un es kā klausītājs saprotu, ko tu gribi pateikt ar savu pieredzi, zināšanām un emocijām. Balss atbrīvojas, kad mērķis, ko vēlos sasniegt ar runu, iedarbojas psihofiziski uz mani pašu.» Man liekas, ka šī ir vērtīga atziņa, ko paturēt prātā, īpaši pasaulē, kurā visi runājam vienlaikus, dažkārt paši nezinot, ko īsti vēlamies pateikt. Savukārt, ja doma par publisku uzstāšanos vai viedokļa izteikšanu sapulcē uzdzen šermuļus, ir vērts sev atbildēt uz jautājumiem: kuras ir manas stiprās un vājās puses? Kādi ārējie apstākļi to ietekmē, un kā es to varu mainīt? Kā man var palīdzēt mans temperaments un raksturs? Lai būtu atklāts pret citiem, jāiemācās atklātība pret sevi, tāpēc ir svarīgi atšifrēt, kas mani uztrauc, un nosaukt to vārdā.
