Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Piedzima kamielītis, piedzima kamielītis, piedzima kamieļu bars. Stam-bula-bula-bula, Stam-bula-bula-bula, piedzima kamieļu bars,» dungoju trīs stundu lidojumā no Rīgas līdz Stambulai, kūļājot kājas, ka viss ir baigi labi – laika zona tā pati, nauda arī nav jāmaina, jo Turcijā var izgrozīties ar karti vai eiro, turklāt – būs silti un spīdēs saule. Vienīgi jāpieskata, lai telefonā būtu atslēgti mobilie dati, citādi rēķins būs liels kā Stambulas jaunā lidosta.
Pirms pieciem gadiem atvērtā Stambulas starptautiskā lidosta (Istanbul Havalimani) ir milzīga. Tā vien šķiet, ka pa slīdošo grīdu esmu aizbraukusi vai no Rīgas līdz Balviem. Atpakaļceļā, pētot lidmašīnu pacelšanās sarakstu, secinu, ka tās izlido ik pēc piecām minūtēm un arī ielido gluži vai bariem – kā strazdi vasaras ķiršos.
Daudz karogu, daudz cilvēku
Stambulai ir pamatota pašapziņa. Viena no pasaules piecām lielākajām pilsētām. Eiropas un Āzijas krustpunkts – pilsēta Bosfora jūras šauruma abos krastos. Mūsdienu kristīgo baznīcu šūpulis. Osmaņu impērijas zieds. Mūsdienīga pilsēta ar krietni augstāku dzīves līmeni nekā mums.
Pirmais, ko pamanu, – milzīgi Turcijas karogi gan mastos, gan pie ēku sienām, arī mazāku karogu pilnas ielas. Pilsēta bez gala un malas un šausmīgi daudz cilvēku. Stambulā ir 20 miljoni iedzīvotāju, turklāt vietējiem dienu no dienas pievienojas tūristu pūļi, tamdēļ brīžiem pa ielām plūst krāčainas cilvēku upes. Par laimi – pilsēta ir droša, jo ielās notiekošo uzrauga videokameras, turklāt esot arī daudz policistu civilajā apģērbā.
Nemanīju nevienu iedzērušu cilvēku, neviens neubagoja naudu un nenakšņoja uz ielas, kā to strēķīti pirms Stambulas vēroju Briseles ielās. Un kaķi! Stambulā tiem zelta dzīve.
Vietām parkos uzklāts vai zviedru galds kaķu gaumē – ēdieni šādi un tādi, arī namiņi kaķiem izbūvēti ik uz stūra.
Viens turku runcis manī pat iemīlējās – asti izslējis, taisnā stiepienā cilvēku pūlī nez kāpēc izvēlējās tieši mani, sāka kāpt pa maniem tilla svārkiem, ierausās klēpī, iečukstēja ausī, ka mīl, bet pameta pēc vienīgās bučas uz vaiga.
1700 gadi 20 minūtēs
Esot kādā jaunā vietā, redzēto vērtēju ar domu, vai es šeit gribētu atgriezties kopā ar tuviem cilvēkiem – vīru, bērniem, draudzeni, māsu. Protams, ir vietas, kas noteikti jāredz visiem, lai vispār varētu atļauties teikt, ka biji Stambulā.
«Re, tā ir Sofijas katedrāle,» visticamāk, rādīs tie, kas te jau bijuši. Sofijas katedrāle (Hagia Sofya) ir Stambulas sirds un gods – izcilākā līdz mūsdienām saglabājusies Bizantijas laika celtne ar iespaidīgu kupolu 55,6 metru augstumā. Milzīga! Kā to varēja uzbūvēt, man nav īsti skaidrs – ne velti katedrāli mēdz dēvēt par astoto pasaules brīnumu. Dodoties uz Sofijas katedrāli, sievietēm noteikti jāpaņem līdzi galvas lakats un arī ceļgaliem jābūt apsegtiem. Redzēju kādu dāmu, kas uzskatīja, ka viņas ceļus nosedz mežģīnes, bet katedrāles apsargi tā nedomāja, tāpēc dāmai nācās pirkt un vilkt mugurā lietusmētelim līdzīgu tērpu.
Pirms katedrāles apmeklējuma noteikti vērts pabūt vienā no jaunākajiem muzejiem Stambulā – Svētās Sofijas vēstures muzejā (Hagia Sophia History Museum) Sultanahmet laukumā. Fantastisks 1700 gadu ceļojums 20 minūtēs! Pie ieejas katrs paņem austiņas un izvēlas valodu, kurā grib klausīties. Tad gide laipniem žestiem ved apmeklētāju grupas no telpas uz telpu, un katrā tiek izstāstīts un parādīts gabaliņš vēstures par Svētās Sofijas katedrāli no tās sākotnējās būvniecības līdz mūsdienām. Bet kā tas notiek! Digitālais stāsts ir tik efektīgs, ka rodas sajūta, it kā es pati būtu klāt katrā krāšņajā vēstures notikumā – kā būvē, kā neizdodas, kā domā un būvē atkal. Stāstu ilustrējošie attēli tiek projicēti gan uz sienām gan griestiem, tos pavada tīra, precīza skaņa un ļoti izmeklēts stāstījuma teksts.
Visspilgtāk man palicis prātā brīdis, kad Svētās Sofijas katedrāle piedzīvo zemestrīci. Paceļu acis uz augšu, un – pilnīgs ārprāts! – augstais katedrāles kupols sāk plaisāt, un no tā birst akmeņi!
Ļoti iespaidīgi. Biļete maksā ap 30 eiro, bet tas tiešām ir tā vērts. Pēc muzeja apmeklējuma ieejot Svētās Sofijas katedrālē, ir sajūta kā savās mājās, jo par šo vietu tik daudz jau zinu.
Modernā bezgalība
Tāpat Stambulā noteikti jāredz Bazilikas cisterna (Yerebatan Sarniçi) – sena pazemes ūdenskrātuve. Savāda vieta. Virs zemes nekā īpaša nav, bet noej lejā, un tur – milzīga pilij līdzīga zāle ar 336 kolonnām 12 rindās, kā arī skumīgas Medūzas galvas skulptūras. Tūristi ļoti daudz fotografēja tieši šīs skulptūras, jo tās esot redzamas vairākās filmās – Inferno, Skyfall, Tyrant. Sirreāla, savdabīga, mazliet pat baisa vieta. Sajūsmā plaukstas nesitu, bet visu cieņu Turcijas vērtībām – nu esmu bijusi un zinu, kas tas ir.
Romantiķēm iesaku izstaigāt Galataportu (Galataport) – jaunbūvētu Stambulas rajonu ar ostas termināli, kurā pirmais kuģis piestāja 2022. gadā. Līdzās iepirkšanās centriem un kafejnīcām atrodas arī Modernās mākslas muzejs (Istanbul Moderna), kas mani patiešām pārsteidza ar savu plašumu un oriģinalitāti. Māksla apvienojumā ar digitālo pasauli spēj radīt tādus efektus! Īpaši palikusi prātā instalācija Bosfora bezgalības istabā (Infinity Room: Bosphorus). Ieejot telpā, fiziski piedzīvoju bezgalības sajūtu – vairs nebija ne sienu, ne griestu, tikai zilgana gaisma, siltums, vējš un sajūta, ka esmu nonākusi iepriekš neapjaustā plašumā un apjausmā, ka brīnumi var notikt arī ar mani.
Ar kuģīti pa Bosforu
Izbrauciens ar kuģīti allaž ļauj redzēt pilsētu no citas puses. Ļoti vienkārši – atrodi piestātni un nopērc biļeti regulārajam izbraucienam pa Bosforu. Īpaša atrakcija ir kaiju barošana ar maizes gabaliņiem – tu met, kaijas nenoķer un nenoķer, bet dažreiz tomēr noķer.
Bosfora līcis, kas atdala Stambulas Eiropas un Āzijas daļu, ir patiešām iespaidīgs – piesātināti zils ūdens, kuģi un kuģīši, lielāki un mazāki tilti un uz tiem makšķernieki, kas, tuvu kopā sastājušies, cer uz zivīm.
Ēkās abās Bosfora jūras šauruma pusēs var vērot turku bagātākās sabiedrības daļas dzīvi. Kādreizējā sultāna pilī Besiktaša rajonā izvietojusies viesnīca Ciragan Palace Kempinski, kur viena nakts numurā maksā 17 000 ASV dolāru. Viesnīcā ir pieci šādi numuri ar vairākām zālēm un istabām, un kāds turku miljardieris pilī ar skatu uz Bosforu nodzīvojis pusgadu. Rezervācijai publiski pieejamie dārgākie šīs viesnīcas numuri gan maksā vien ap 4000 eiro, bet varbūt ekskluzīvi dārgos kuram katram nemaz nepiedāvā.
Meitenes, uz hammāmu!
Ar draudzeni vai māsu Stambulā noteikti ietu uz hammāmu – turku pirts rituālu. Starp citu, turku māmuļas savulaik tieši pirtī esot noskatījušas saviem dēliem līgavas – vai ir gana veselīgas un spēs dot ņiprus pēcnācējus.
Patiesībā turku pirts rituāls mani mulsināja, jo nekāroju plika grozīties starp plikiem svešiem cilvēkiem. Biju ielikusi čemodānā peldkostīmu, bet, kad, posdamās ceļojumam, palasīju par hammāma rituālu, sāku domāt – bet kā mani peldkostīmā varēs noberzt spodru kā vīna glāzi? Nevarētu arī.
Pirts telpā esam trīs plikas sievas, jo diez vai miniatūrās vienreizlietojamās biksītes var uzskatīt par apģērbu. Abas pirts kolēģes neredzu, jo mūs katru savā pirts stūrī aptekalē cita sieviete, turklāt pār mani līst tik daudz ūdens, ka nav laika apkārt skatīties.
Aplietu ar mīkstu, siltu ūdeni un uzputotu gaisīgām ziepītēm, mani nogulda uz lielas marmora virsmas, kas pārsegta ar platu dvieli. Pirtniece ņem smalku skrubi un ātri, bet uzstājīgi noberž mani burtiski pa centimetram – mati, galva, mugura, kājas. Vizualizēju, kā man nobirst visi ķērpji un sūnas, kad pār mani jau veļas lielos maisos atnesti putu mākoņi. Sāku jau bažīties, ka atlikušās dienas Turcijā nāksies pavadīt ar stārķa ligzdu uz galvas, jo pēc tādas putošanas un murcīšanas savus smalkos matus neizķemmēšu mūžīgi mūžam. Bet! Izdodas tos izķemmēt tik viegli kā pēc ekskluzīvas matu procedūras – nekas nepinas un neķeras. Kā tas iespējams, joprojām nesaprotu.
Pēc pirts, satītu baltos dvieļos kā tauriņa kūniņu, mani padzirda ar tēju un tad izmasē tā, ka šķiet: esmu kā lego mantiņa izjaukta un precīzi salikta atpakaļ.
Tovakar dušā negāju, jo šķita, ka pēc tādas mazgāšanās es tajā varētu vienīgi nosmērēties.
Īstas turku brokastis
Stambula pārsteidz ar daudzveidīgiem restorāniem neiedomājamās vietās. Izložņājot mazu ieliņu labirintus un uzkāpjot par šauršaurām kāpnēm vai uzdrundulējot ar mazu liftiņu līdz ēkas augšējam stāvam, izrādās – restorāns! Pirmajos stāvos visiem nepietiek vietas, turklāt restorāniem augšstāvos ir vēl kāds skaists iemesls – te pār pilsētu paveras mūžības skats, īpaši brīdī, kad sāk krēslot un iedegas pilsētas gaismas. Cita citai pie sāna piespiedušās mājas, cik vien tālu saredzams, gari tilti un kuģu masti Bosfora šaurumā, pašcieņas pilni mošeju torņi un musulmaņu lūgšanas, kas no visām mošejām vienlaikus atskan skaļruņos pāri pilsētai. Spēka un pazemības apvienojums – tā es to atzīmēju savā atmiņā.
Lai kādā kompānijā dotos uz Stambulu, es tomēr izvēlētos nevis kādu smalku restorānu, bet īstas turku brokastis.
Man bija laime brokastot Grandma’ s Velvet Cafe jeb vecmāmiņas Velvetas kafejnīcā. Uh, kāds stāsts! Saimnieka Jusupa sudāniešu izcelsmes vecmāmiņu dēvēja par Velvetu, jo viņai bija neparasti samtaina āda. Velvetas afrikāņu izcelsmes sencis bija galvenais pavārs Osmaņu impērijas pilī Topkapi Stambulā, tāpēc Jusupa kafejnīcā visi ēdieni gatavoti pēc ģimenes saglabātajām turku sultānu pils receptēm.
Apsēstamies pie gandrīz tukša galda – tikai gurķi un tomāti. Saimnieks Jusups nesteidzīgi nes ēdienus mazos kristāla trauciņos un glāzēs ar peciņām. Tā tikai izskatās, ka viņš tos noliek kaut kur. Drīz vien kļūst skaidrs, ka katram traukam ir sava vieta, jo tie izveido precīzu kompozīciju. Brīnišķīgas brokastis – četru veidu sieri un dažādi sviesti (foršs bija ar apelsīnu miziņām), gaumīgi ievārījumi, humoss, olīvas, medus ar tahini (šī esot turku iecienīta rīta enerģijas bumba), svaiga, nelielos gabaliņos sagriezta maizīte. Ļoti garšīgi un pārsteidzoši, ka no miniatūriem servējamajiem trauciņiem ar maziem kumosiņiem var tik sātīgi paēst! Turklāt beigās vēl arī saprotu, ka brokastis bija pilnībā veģetāras. Lieliski!
Balatu bildē visi
Vecmāmiņas Velvetas kafejnīca atrodas ļoti neparastā Stambulas rajonā – Balatā, kur pārsvarā dzīvo ebreju un grieķu pareizticīgo ģimenes. Šis ir viens no Stambulas senākajiem un arī krāsainākajiem rajoniem.
Ar pilnu atbildību saku – te tev izdosies brīnišķīgas fotogrāfijas, un tajās, kurās būsi redzama pati, tu sev ļoti patiksi.
Ne velti Balats ir viens no visvairāk fotografētajiem rajoniem Stambulā. Reāli instagramīga vieta! Kā ar krāsu zīmuļiem izkrāsotas pat 200 gadu senas mājas, slīpas bruģētas ielas un augstu virs galvas tām pāri pārvilktas auklas ar saulītē žūstošu veļu. Ja man būtu jāizvēlas tikai viena vieta, kur atgriezties Stambulā, tas būtu valdzinošais Balats. Šis rajons man apliecināja, ka Stambula, kā jau daudzmiljonu pilsēta, ir ārkārtīgi daudzveidīga. Salīdzinot kaut vai tikai pilsētas Beverlihilsas daļas kosmiskos debesskrāpjus un Balatu – divas pasaules.
Koncerts globusā
Dodoties uz Turciju, vērts ieskatīties, kas tajā laikā koncertēs Stambulas Ataturka kultūras centrā (Atatürk Cultural Center). Te var baudīt pasaules līmeņa klasisko mūziku, teātri un operu par tik zemām cenām, ka sākumā šķiet – kaut kas ir sajaukts. Visdārgākā biļete uz koncertu maksā 10 eiro, lētākās – četrus eiro, jo valsts dāsni subsidē biļetes – lai cilvēki bauda labu mākslu un mūziku. Vakarkleita nav jāvelk, jo attieksme pret apģērbu ir ļoti demokrātiska – pie mums uz šādiem pasākumiem pucējas daudz vairāk.
Ēkai ir neparasts stāsts. Kad 1969. gadā uzbūvēja Ataturka kultūras centru, tas bija ceturtais lielākais mākslas centrs pasaulē. 2008. gadā ēku slēdza renovācijai, bet gan šo, gan nākamo projektu bloķēja, jo tie bija iesaistīti virknē tiesas prāvu. Galu galā centru sāka būvēt no jauna un atklāja 2021. gada rudenī. Te mitinās gan teātra zāles, gan izstāžu telpas, gan prāva koncertzāle, un Stambula ar Ataturka kultūras centru ļoti lepojas. Skaties un brīnies! Centra vidū ir milzīgs sarkans globuss, un tikai pēc brīža saprotu, ka esmu iegājusi tā iekšpusē – te atrodas koncertzāle ar vairāk nekā 2000 sēdvietām. Ļoti mūsdienīgi, grezni un arī pieņemoši.
Nenotikusī iepirkšanās
Lai kas būtu mani ceļabiedri, mēs noteikti dotos uz Stambulas Lielo tirgu (Grand Bazaar). Tas ir viens no vecākajiem segtajiem tirgiem pasaulē – 500 gadi jau riņķī, jo tirdzniecība sākusies 1455. gadā. Lielais tirgus ir arī viens no tūristu iecienītākajiem objektiem pasaulē – ik dienas to apmeklē ap 400 tūkstošiem cilvēku.
Sen to tirgu daudzināja, nu to tirgu ieraudzīju! Uzzinājis, ka došos uz pasaulē izslavēto vietu, mans pusaudzis atsūtīja fotogrāfijas, kādu krekliņu lai viņam nopērku, turklāt stingri piekodinot: kaulējies, kaulējies, kaulējies. Taču, nonākot tirgū, skaidri sapratu – neko es te nenopirkšu. Lai to izdarītu, jāieplāno pietiekami daudz laika, bet man bija tikai pusstunda. Tirgus ar vairāk nekā desmit izejām, un saprast nevar ne rīta, ne vakara: cilvēku straume, apkārt viss spožs, košs un daudz, turklāt cena nekam nav norādīta – tā jānoskaidro, paturot prātā, ka šī nav īstā cena, bet šova elements. Austrumu tirgos pārdevējs sauc cenu, kas pieckārt pārsniedz preces vērtību, tāpēc jākaulējas, spējot pamatot savu taisnību, – jāsaka, ka par tādu naudu jau nu nepirksi un jāstīvējas ar pārdevēju, kamēr viņš sākotnējo cena vairākkārt pazemina.
Tirgus – ļoti, ļoti skaists uz visām debess pusēm un uz augšu arī: apgleznotas arkas, preču pārbagātība, ņigu ņegu krāsas un vilinājumi. Man gribējās gan bļodas un bļodiņas, gan lakatiņus un paklājus, gan karsto trauku paliktnīšus, bet galu galā nenopirku neko, jo kaulēšanās spēli spēlēt nepratu.
Godājamās tulpes
La-le! Turku valodā vārds tulpe skan tieši tik mīlīgi, turklāt l burts jāizrunā, cik vien mīksti iespējams. Lai arī pavasaris pagājis, tulpes šajā valstī ir cieņā visos gadalaikos. Tulpes zieds ir nozīmīgs Turcijas tradicionālās kultūras simbols – pat Turcijas Osmaņu sultānu firmas zīme, turklāt tēju te dzer nevis no krūzītēm, bet tulpes formas glāzēm, klāt piekožot ar sezamu bagātīgi apbērtu kliņģermaizi, ko turki dēvē par simiku (simik).
Starp citu, tieši Turcija ir tulpju dzimtene, eiropieši savos dārzos šīs puķes pieradināja tikai pēc tam. Stambulas parkos pavasarī ir tulpju ziedēšanas trakums, bet Emirgana parkā izveidots pat Tulpju muzejs, kurā apskatāmi ar tulpju simboliku saistīti mākslas priekšmeti – vāzes, izšuvumi, šķīvji, gleznas un fotogrāfijas.
Kad mājās no ceļasomas izčubinu Stambulas lidostā mājupceļā iegādāto zīda lakatiņu, secinu, ka arī uz tā uzdrukātas tulpes. Stambula mani savaldzināja.
