Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
(…)
– Jūs izpaudāties citādi – jau pusaudža gados bija bizness. Atceraties, kādās proporcijās spirts jāatšķaida ar ūdeni, lai iegūtu šņabi?
– Tajā brīdī šķita, ka zinām, bet vairs proporciju nepateikšu. Kad mācījos kādā astotajā klasē, man bija mazliet vecāks draugs, Rīgas puika, Tukuma pusē ienācējs. Viņš vienmēr teica, ka Rīga paver daudz lielākas iespējas nekā Tumes pagasts. Vedām no Rīgas Royal spirtu un jaucām ar vārītu ūdeni. Oficiālais mūsu biznesa virziens gan bija cits.
Citi lasa
Atbraucām ar vilcienu uz Rīgu, Stacijas tunelī vai Centrāltirgū sapirkām plakātus, košļenes un citas lietas, kas no Rietumiem līdz mūsu pagastam neatnāca, un ar nākamo vilcienu braucām atpakaļ.
Ideja tirgot atšķaidītu spirtu radās draugam, un tas tiešām bija daudz pelnošāk nekā tirgoties ar plakātiem. Trakajos deviņdesmitajos gados arī spirtu pārdeva jebkuram. Spirts bija trīslitru plastmasas kannā – vairāk par vienu aizvest nevarējām.
– Labi nopelnījāt?
– Diezgan labi. Tajā laikā 400–500% uzcenojums bija standarts, tagad tirgotāji strādā ar 25–30% uzcenojumu. Legālās mantas pārdevām skolā, bet šņabja tirdzniecība starp pagasta mehanizatoriem arī gāja diezgan labi.
Tēvs mūs pieķēra, sacīja: ar to šņabi beidziet – tā var nonākt cietumā. Pamatīgi dabūjām iekšās.
– Arī pirmais īstais darbs bija saistīts ar alkoholu.
– Mani ļoti uzrunāja bārmeņa profesija. Tukumā bija foršs bārmenis, kas mācēja griezt pudeles un izpildīties ar glāzēm – skatījos uz viņu lielām acīm.
Sākot studēt, pabeidzu Svetlanas Kudrjavcevas bārmeņu skolu – vecāki ļāva man pārdot flautu, lai varētu par to samaksāt 120 latu.
Mani ļoti interesēja vīnu pasaule, nonācu praksē kompānijā MONO M, tulkoju vīna etiķetes un aprakstus. Pēc mēneša man piedāvāja tur palikt, un tā gandrīz gadu nostrādāju šajā biznesā.
– Kāpēc tur nepalikāt? Tā tolaik bija odioza struktūra!
– Jā, tiešām odioza. Tas, ka mans priekšnieks ik pa brīdim par kaut kādiem pārkāpumiem no īpašniekiem vienkārši dabūja pa purnu, bija standarts – neviens par to nebrīnījās. Biju vienīgais latvietis šajā organizācijā, bet gada laikā labi iemācījos krievu valodu. 1996. gadā vadīju uzņēmēju grupas braucienu uz vīna vietām Vācijā, Reinas apgabalā.
Tas bija avantūriski, jo man pašam tas bija pirmais brauciens uz ārzemēm, bet es runāju gan angļu, gan latviešu valodā. Tur arī iepazinos ar Katrīni Judovicu, kas mani uzaicināja strādāt Narvesen. Tā no MONO aizgāju.
Visu interviju ar Mārtiņu Staķi lasi Santa+ vai žurnālā Klubs, kas pieejams preses tidzniecības vietās visā Latvijā līdz 23. septembrim.
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
