Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Mēs visas zinām, ka tā nevajag, ka tā nav labi… tomēr sliktajos puišos ir kaut kas baisi pievilcīgs, elpu aizraujošs un prātu paralizējošs. Bailīgi vilinošs valdzinājums. Bet pāri visam – apziņa, ka vīrietis, kurš taču varētu savaldzināt jebkuru dāmu, tagad grib tieši tevi. Ļoti grib. Un to izrāda aktīvi, nevis stūrītī klusi un nemanāmi dvešot.
Katra sieviete vismaz reizi dzīvē ir satikusi kādu slikto puisi un pēc tam vēl ilgi un sapņaini atcerējusies tos mirkļus, kad jutusies viņa uzmanības apņemta un pārņemta. Tas ir kaut kas virs ikdienas, virs ierastā un vispārpieņemtā. Tā, it kā mēs stāvētu pie bīstamas laipas pār aizu, baidoties pāriet, bet viņš atnāk, paņem aiz rokas un pārved mūs uz otru pusi – tik droši, tik pārliecinoši, tik sargājoši un iedvesmojoši. Un pēc gadiem atmiņās dzīvo tikai tie elpu aizraujošie mirkļi, par kuru neesamību savās attiecības ar labajiem puišiem ik pa laikam viņus graužam vai aizvainoti klusējam.
Sliktie jāizmanto tam, kam parasti neder labie – galvu reibinošiem piedzīvojumiem, kurus patīkami atcerēties, bet par kuriem kauns stāstīt.
Citi lasa
Ar labo vīrieti mēs dažkārt jūtamies sliktas, jo mums pašām jāparāda, ka vēlamies kaut ko nepiedienīgu; ar slikto vīrieti mēs esam labās, jo no tā it kā izvairāmies. Mēs neizvēlamies un neatļaujam, mēs tikai pakļaujamies. Viņš uzbrūk, un mēs padodamies. Mēs neesam vainīgas, visu viņš…!
Tomēr ar slikto puisi nevajag precēties un domāt, ka tieši tavā tuvumā un tieši tavā gādībā viņš kļūs par labo. Tā nenotiks, dāmas… dzīve nav romantisks kino.
Pieredzes bagātināšanai un pirmatnējas kaisles apslāpēšanai līdz nākamajam izklupienam…
Man ir laimējies – vai tieši pretēji… nelaimējies – satikt sliktos puišus katru no tiem citā dzīves posmā. Gan skolas laikā, kad sliktie zaga tikko ceptu maizi no kombināta un cienāja izredzētās meitenes, gan studiju laika donžuānus, kuriem meitenes lipa klāt kā pirtslapas. Un jau pieaugušus, smalkos uzvalkos un labos amatos, kuriem sievietes pavedināšana kļuvusi par tādu kā izsmalcinātu spēli, kurā viņš uzvar. Vienmēr.
Es nezināju, ka vīrietis var vienlaikus turēt rokās vīnu, konfekškasti un vēl cieši apskaut sievieti…
Šis nesen satiktais sliktais puisis nemaz nav džentlmenis. Uz pirmo randiņu viņš ierodas bez ziediem un viss tēls liecina – man ir 40, bet sirdī joprojām esmu īsts bosiks. Atbruņojošs smaids un skūpsts uz vaiga, izteiksmīgs skatiens, kas skaidri apliecina – esmu iepatikusies. Mēs dodamies uz tuvāko kafe. Pārsteidzoši, bet viņš izrādās interesants sarunu biedrs. Ir viegli un jautri, un pati nesaprotu, pa kuru mirkli viņš jau sēd man blakus mazajā dīvāniņā un čukst ausī «es gribu tevi noskūpstīt… tagad… te… tā īsti… tā dziļi…».
Ir darba dienas vidus, un mēs esam iekārtojušies pašā tālākajā Double Coffee stūrī. Apmulstu, bet doma par to, ka savos 40+ laikam nekad neesmu skūpstījusies kafe pie galdiņa ar tikko iepazītu vīrieti un diezin vai to izdarīšu tad, kad man būs 50+, liek piekrītoši nočukstēt «jā… es arī gribu…».
Vismaz būs skaidrība, vai vērts turpināt tālāko pazīšanos, man vēl nozib prātā, pirms manas lūpas satiekas ar viņa siltajām un maigajām, bet viņa mēle viegli pakņudina manu lūpu kaktiņu. Kā taurenītis, kas nolaidies pie manis, es nodomāju. Tas notiek neuzbāzīgi un vienlaikus neatlaidīgi; reizē kaislīgi un cieņpilni. Dažas sekundes, kas rada sapratni bez vārdiem. Abiem ir grūti atrauties, tomēr saņemamies. Pēkšņi viņš man šķiet tik tuvs un pazīstams, tāds absolūti savējais. Esam apošņājušies kā suņi satiekoties un saoduši viens otrā radniecīgu būtni. Vairs nešaubos, kāds būs mūsu nākamais randiņš, un viņš to pasaka skaļi «nevaru sagaidīt, kad atkal tiksimies…»
Nākamā reize sākas ar īsu «labrīt», un mēs jau priekšnamā pārejam pie skūpstiem, es nezināju, ka vīrietis var vienlaikus turēt rokās vīnu, konfekškasti un vēl cieši apskaut sievieti… Laikam jau pieredze un ilgstošs treniņš. Drēbes strauji pazūd pa ceļam uz istabu. Tēja atdziest, atnestā konfekškaste un vīns pamesti kaut kur uz viesistabas parketa… Kuru gan tagad tas vairs interesē? Mēs baudām viens otra tuvumu, ādu un smaržu. Ar rokām, ar lūpām, ar acīm un deguniem. Saskaņotas kustības un vēlmes, it kā šis brīdis jau n-tās reizes būtu izmēģināts un noslīpēts līdz pilnībai. Tie neesam mēs, tie ir mūsu instinkti, kas darbojas un lemj mūsu vietā.
Ar sliktajiem puišiem guļamistabā un citās telpās mēs paveicam elpu aizraujošas lietas, kuras nekad nebūs ar labajiem. Labie baidīsies piedāvāt, jo domās, ka mēs nepiekritīsim, bet mēs vēlēsimies izlikties pieklājīgas un ar katru skatienu, vārdu un kustību rādīsim, ka kaut ko tādu mums piedāvāt ir nepiedienīgi. Tikmēr sliktie nepiedāvā, neprasa un negaida – viņi ap sevi rada situāciju un gaisotni, kurā agrāk neiespējamais kļūst iespējams…
Mana straujā sirdsdarbība un čuksti, viņa komplimenti manam ķermenim un pārliecinošās darbības, kuras vēl un vēlreiz liek izjust nebijušu baudu.
Es nezināju, ka arī tā var mīlēties. Tik atklāti, tik atdevīgi un tik saplūstoši.
Atelpas brīdī sākam runāties – par šo un to, nu, kā jau otrajā randiņā, kad cenšamies otru cilvēku labāk iepazīt, pieklājas. Ir nojaukta barjera, mēs esam kaili fiziski un garīgi; mūsu domas un sarunas ir vieglas un gaišas, vairs nav šķēršļu un vēlmes izlikties labākiem un skaistākiem, lai otrs mūs iekārotu.
Viss jau ir noticis un varam būt patiesi. Ir viegli un labi. Uzzinu, ka viņam patīk tieši tādas sievietes kā es, ka man ir visskaistākās krūtis un visformīgākais dibens. Smieklīgi, bet šādos brīžos tieši donžuāna, kurš taču ir redzējis tik daudz, komplimenti ir patīkamāki nekā tā, kurš varbūt neko daudz nemaz nav apskatījis un izbaudījis… tā teikt, profesionāļa vērtējums kotējas augstāk!
Šis sliktais puisis manā dzīves telpā allaž ienāk un aiziet kā viesulis – paliek ne tikai daudz baudas guvusi sieviete, bet arī netīri trauki, ar masāžas eļļu notriepts palags, pacelts poda vāks un slapjš dvielis vannas istabā uz grīdas. Viņam garšo tēja, kuru dzeru ikdienā un saldumi, kurus gatavoju brīvdienās. Viņam patīk, kā es izskatos, kā skūpstos, kā mīlējos un kā smaržoju. Pēc mīlēšanās viņš nekad neiet dušā, jo vēloties visu dienu saglabāt sev blakus vismaz manu smaržu… Es apzinos, ka neesmu ideāla, bet viņa komplimentos, čukstos un smaidos jūtos kā karaliene. Man nav jāzīlē – patīku vai ne , man to pasaka un parāda. Tas raisa vieglumu.
Es apzinos, ka neesmu ideāla, bet viņa komplimentos, čukstos un smaidos jūtos kā karaliene. Man nav jāzīlē – patīku vai ne , man to pasaka un parāda.
Katram no mums ir kādas seklāk vai dziļāk apslēptas bailes – par izskatu, izglītību, vietu sabiedrībā vai kādu pagātnes notikumu… tomēr visvairāk mēs baidāmies no atraidījuma. Satiekoties diviem atraidījuma gaidu bailēs sastingušiem, nekas nesanāks. Kādam jāsper pirmais solis. Un sievietēm patīk, ja lēmumu spert pirmo plato soli pieņem vīrietis. Solis gan tas ir nosacīti… Tas parasti ir apskāviens, skūpsts, glāsts, kompliments. Tik nepārprotams, ka var sajust – jā, es viņam patīku. Savādi, bet tieši sliktajiem puišiem tas padodas viegli un dabiski, un to nekad nepratīs labie. Katram savs…
Cieņa pret sievieti nav tikai durvju atvēršana un mēteļa pasniegšana. Tā ir spēja vārdos un skatienos slavēt viņas dabas doto skaistumu, viņas mīlētspēju un kaisli. Novērtēt viņas centienus sagādāt baudu vīrietim, viņas pucēšanos, smaidus un smieklus – visu šo plašo flirta arsenālu, kura ieguvei un apguvei veltīts daudz laika un līdzekļu. Labais puisis arī to visu redz un bauda, bet klusē.
Labais puisis ir tolerants un baidās aizvainot. Labais puisis nelieto nepiedienīgas frāzes, glāstus un paņēmienus gultā. Viņa dēļ sievietes nesaprot, vai izskatās labi un vai ir iekārojamas, viņa dēļ sievietes nožņaudz savu libido, lai būtu tikpat politkorektas kā viņš. Dažai tas izdodas visu mūžu, daža ik pa laikam noraujas ar sliktajiem puišiem… jo vēlas justies dzīva un iekārojama.
Tieši erekcija ir patiesākais kompliments – jo apbrīnu var notēlot, ieinteresētību arī; var teikt 1000 skaistus vārdus, bet… bet tam visam nav nozīmes, ja vīrietis sievieti neiekāro.
Tas ir pirmatnēji, bet patiesi. Mūsu deguni, mūsu zemapziņa izlemj mūsu vietā, mums atliek tikai pakļauties un paļauties impulsiem vispirms sajust otra ķermeni un tikai tad pievērsties dvēselei…
Pavaicājiet sievietēm, ar kādiem vīriešiem viņas ir paveikušas kaut ko tādu, par ko agrāk bijušas pārliecinātas «es to nekad nedarīšu/nevarēšu/negribēšu»? Protams, ar sliktajiem. Un ziniet – viņas to parasti ne tikai atceras, bet arī vēlas atkārtot. Piemēram, ar tiem pašiem labajiem. Tikai baidās piedāvāt, jo ja nu labais pavaicā «kā tu to zini/kur tu to iemācījies»? Labajam nevar atzīties, labais nesapratīs.
Pareizāk būtu, ja labais nevaicātu neko, bet klusētu un izmantotu to, ko sliktais puisis ir atraisījis un uzplaucējis šajā sievietē.
