Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svarīgs arī laiks divatā
Mazs bērniņš ir pilnīgi atkarīgs no saviem vecākiem, un pirmajos dzīves mēnešos mamma vai tētis (bet visbiežāk jau mamma) ir mazuļa rokas, kājas, mute un viss pārējais. Tā tam arī jābūt, jo bez tā mazulis nespētu izdzīvot, taču, kā uzsver psihoterapeite Aija Baha-Velvele, tā tam nevajadzētu palikt ilgi, ne velti mēdz teikt, ka arī pēc piedzimšanas bērnu un mammu vieno neredzama nabas saite, kas visu laiku ir jālaiž garāka, līdz kādā brīdī jāatlaiž pavisam. Psihoterapeite Aija Baha-Velvele rosina pakāpeniski, bērnam augot, sadalīt vecāku uzmanību un rūpes.
Jāņem vērā, ka bērns varēs augt un justies laimīgs tikai tad, ja arī vecāki būs laimīgi, tātad mīlēs viens otru un gādās arī katrs par savu labsajūtu.
«Galu galā, kad mūsu lolojums izaugs, viņš pametīs esošo ģimeni, lai veidotu savējo, bet mēs kā partneri paliksim divatā, un, ja par savām savstarpējām attiecībām būsim piemirsuši un atstājuši tās novārtā, tad būs grūti justies labi. Tāpēc mammai un tētim ir ļoti svarīgi laiku pa laikam būt tikai divatā, lai baudītu sarunas, patīkamus brīžus, divatni. Tā mēs varam uzlādēties, atjaunot sajūtu, ka esam īpaši, un ar jaunu enerģiju dāvāt mīlestību bērniem,» uzsver psihoterapeite Aija Baha-Velvele. Vecāku lomai ir jāpielāgojas, un, iespējams, šajā periodā partneri viens otrā ierauga pavisam citas rakstura šķautnes. Tā pat var kļūt par iespēju atkal sajust tauriņus vēderā vai vēl vairāk saprast, cik ļoti tuvs, mīļš un vajadzīgs ir otrs cilvēks.
Piepildīt sevi, nevis sekot bērnam
Ne mazāk svarīgi par attiecībām ir sievietes vajadzība realizēt sevi sabiedrībā, kas katrai no mums var nozīmēt kaut ko citu. «Tā var būt savu spēju un talantu izpaušana darbavietā, hobiju pulciņos, piemēram, dziedot korī, brīvprātīgajā darbā skolas vecāku padomē. Galvenais, lai šī nodarbe sniedz prieku un gandarījumu,» ir pārliecināta Aija Baha-Velvele. Protams, ka nav runa par bērniņa pirmajiem dzīves mēnešiem, bet gan par laiku, kad mazais jau devies bērndārznieka gaitās, viņam vairs nav nepieciešama diennakts aprūpe un rūpes par bērnu var sākt dalīt ar citiem (partneri, vecvecākiem, auklīti, bērnudārzu). Tad gan ir svarīgi, lai mamma ne tikai seko sava bērna dzīvei, bet arī piepilda savējo.
Atstājot otrajā plānā savas intereses un vajadzības, visa mūsu uzmanība tiek bērnam, un tas ir solis pretī hiperaprūpei, kas ir tikpat kaitīga bērna attīstībai kā atstāšana novārtā.
«Tā ir vēlme būt par lieliskiem vecākiem, kas izaudzina lieliskus bērnus, bet patiesībā dara to uz bērna rēķina. Proti – vecāki neļauj bērnam kļūdīties un mācīties no kļūdām, viņi cenšas visu izdarīt bērna vietā, viņiem ir sajūta, ka tikai viņi spēj parūpēties par bērnu, jo baidās, ka bērns netiks galā ar dzīves grūtībām bez viņu palīdzības,» skaidro Aija Baha-Velvele. Nereti arī aiz šīm bailēm slēpjas pašu vecāku grūtības pieņemt un tikt galā ar neveiksmēm. Bažas un mazvērtība, ka tad, ja kaut kas noies greizi, citi mūs vērtēs zemāk, lai gan patiesībā kļūdīšanās ir dabiska dzīves sastāvdaļa un bez tās nav iespējama izaugsme. «Lai nekļūtu par hiperaprūpētājiem, mums ir jāļauj bērnam kļūdīties, saglabājot viņam sajūtu, ka viņš vienmēr par to var runāt ar mums. Ar savu piemēru ir jārāda bērnam, ka dzīvē ir arī nepatīkamas lietas un grūtības, bet tās ir iespējams atrisināt,» skaidro psihoterapeite. «Protams, ka saviem bērniem parasti spējam nodot to, ko esam iemācījušies savā bērnības ģimenē. Labi, ja augot esam izjutuši vecāku pieņemošo attieksmi, redzējuši emocijas, pieraduši runāt gan par pozitīvām lietām, gan tādām, kas sagādā rūgtumu un skumjas. Bet, ja šādas pieredzes nav, varam to iemācīties dzīves laikā – gan dot, gan pieņemt, vispirms no partnera, tad no bērniem,» saka Aija Baha-Velvele, uzsverot – ir ļoti svarīgi atcerēties, ka par vecākiem nepiedzimst, bet mācās. Katru dienu. Arī mēs kļūdāmies, arī mums reizēm vajadzīga palīdzība.
Savu sapņu īstenošana caur bērniem
Abas psihoterapeites atzīst, ka arī šajās lamatās joprojām iekrīt ļoti daudzi vecāki. «Vecākiem šķiet, ka viņi dara visu labāko, piemēram, ļoti tālu ved bērnu uz labāko futbola komandu vai uz baletu, dažkārt nemaz nepamanot, ka bērnam tā ir milzu slodze un bērns par to nav sajūsmā. Šādā gadījumā bērns tiek uztverts kā savas rokas pagarinājums, caur kuru īsteno savus sapņus, pilnīgi neredzot un pat ignorējot realitāti. Manuprāt, tā ir egoistiska rīcība,» saka Aelita Vagale. Viņa skaidro, ka pārsvarā tas notiek neapzināti, taču tas ir stāsts par realitātes izvērtēšanu un pieņemšanu. Tā var būt arī vecāku augstprātība: es zinu, kā ir labāk! «Ja bērnam raksturs un temperaments ir tāds, ka viņš nespēj pateikt nē, pusaudžu gados tas var beigties ar lielu sprādzienu, lai tiktu vaļā no šīm vecāku rūpēm un zināšanas, kurā pulciņā viņam būtu jāiet. Jo pusaudža vecumā bērnam jāiegūst autonomija, un, ja viņš visu laiku nav spējis iegūt to, kas viņam tiešām ir vajadzīgs, tad tas ir jādara lielu ar troksni. Bērns nereti ar mugursomu dodas prom vai iekļūst kompānijā, kas ir totāli pretēja vecāku gaidām par labāko komandu,» stāsta Aelita Vagale, vienlaikus uzsverot, ka, protams, ir arī gadījumi, kad vecāku un bērnu vēlmes sakrīt. «Mani, piemēram, aizkustina, kad redzu kaimiņos jaunu tēti, kas ziemas rītā slauka mašīnu ar lielu birsti, bet dēlam ir mazāka birstīte. Tētis brauc uz lidostu ar lielu čemodānu, bet puisītim ir mazs čemodāniņš, tētis brauc ar riteni, puisītis brauc blakus ar savu mazo riteni, un viņiem ir vienādas šallītes un vienādas cepures. Domāju, ja šis tētis spēlētu hokeju, mazais arī spēlētu, jo tas ir stāsts par attiecībām. Ka tētis ir tik foršs, ka es priecājos un lepojos darīt to, ko dara viņš. Un pat tad, ja nespēlēšu hokeju, es izvēlēšos citu sporta veidu un veselīgu dzīvesveidu. Tāpēc, ja tēti, kas sūta bērnus futbolā, jo nav realizējušies paši, spēlētu futbolu kopā ar bērniem, tas būtu brīnišķīgi. Nevis aizvestu un atstātu, bet iesaistītos paši. Maziem bērniem ir tikai jādod iespēja mēģināt. Protams, nav jāpadodas pie pirmajām grūtībām, taču kopumā ir jāļauj mēģināt visu, kas patīk,» iesaka terapeite.
