Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tikai uzmetot vīrietim skatienu, Ulla jau sajūt, vai viņš pratīs skūpstīties tā, kā viņai patīk: ar mēli, bet lai tā neiebrūk mutē par daudz un neatstāj bez elpas. Ja intuīcija saka – būs labi –, tad, priecīgi sasārtusi, Ulla ļaujas notikumiem. Vedina aizbraukt otrpus lidostai, tieši pie skrejceļu nožogojuma pasēdēt mašīnā un vērot, kā pēc deviņiem vakarā tur viena pēc otras nosēžas lidmašīnas. Vīrieši klausa, jo šis vakars viņiem, kā likums, ir pilnīgi brīvs.
Ulla skatās acīs kārtējam vīrietim, savējās mazliet samiegusi. Ir pieskārieni, kāds apskāviens, nejaušs glāsts pār matiem. Ir netverams, lēns, priekšnojautu pilns maigums. Un pirmais skūpsts! Sākumā Ullas skūpsts nozīmē tikko jūtamu juteklisku lūpu saskaršanos, maigu kā taureņa spārnu, atbrīvotām, mazliet valgām lūpām. Uz mirkli tik tikko var sajust arī mēli. Kad Ulla pieskaras vīrieša sejai vēl arī ar saviem karstajiem pirkstiem, viņas mēles galiņš drīz sajūt vīrieša mēli. Un tas ir vislabākais, nav nekā skaistāka. Tu esi burvīga – vīrietis tad čukst. Un Ulla pie pašām viņa lūpām maigi pasmaida: – Jo esmu no Veneras…
Trešais ilgais skūpsts Ullu jau uzmet debesīs, bet vēl ir ceturtais, divdesmit piektais un, ārprāts, simt piektais skūpsts…
Ar katru vīrieti Ullas skūpstu bauda ir atšķirīga. Ulla aizskūpstās līdz pašai vīrieša dvēselei un izdzer to sausu. Vīrietis deg zilās ugunīs, viņa rokas sniedzas pēc Ullas un negrib laist vaļā, tiecas palīst zem plānā džemperīša, grib vēl daudz vairāk… Bet Ulla tikai paraujas nostāk, nopūšas un, atgāzusi galvu, paskatās laukā. Viņa atskrūvē ūdens pudelīti, apslaka lūpas ar pamatīgu, vēsu malku un nosaka, ka nu jau gan viņai laiks doties mājās. Tad vīrietis sāk stāstīt, cik izslāpis ir pēc Ullas maiguma. Ka nekā tāda viņa mūžā nav bijis… Jā, pēc ilgiem skūpstiem vīrieši sāk ilgi runāt – to Ulla pamanījusi. Bet Ulla tikai skatās viegli samiegtām acīm un klusē. Vajadzētu jau nu pasaudzēt vīriešu nervus un godīgi pateikt, ka seksa nebūs nekad. Bet… To Ulla noklusē (citādi viņi ar Ullu neskūpstīsies – negribēs lieki asinis karsēt). Mazliet manipulācijas, mazliet nepatiesības… Ulla mīļi apsola nākamo randiņu jau rīt, kurā iespējams viss, un smaidīdama izkāpj no mašīnas.
Bet rīt ar šo vīrieti Ulla, visticamāk, vairs netiksies. Būs jau gadījies kāds cits.
Bet šovakar Ulla ir mājās un garlaikojas. Viņa ieslēdz TV interaktīvo nakts šovu ar iepazīšanās sludinājumiem ekrāna apakšā. Viens ir interesants: gara auguma tumšmatis meklē mīļu sabiedroto; trīsdesmit pieci gadi… Ulla aizsūta puisim īsziņu. «Pastāsti, kā zāles trimmerim nomainīt auklu. Netieku galā. Blondīne Ulla.» Uz atbildi ilgi nav jāgaida: «Konsultācija tikai pret buču. Leo.» Ullai tas der: «Dievinu skūpstus. Filematoloģija ir mana mīļākā zinātne.» Leo atbild: «Skūpstā var notērēt 12 kcal.» – «Kas tu esi, Leo?» – «Ventspilnieks. Radu koka skulptūras ar motorzāģi, liedaga smiltīs rakstu haikas un zīmēju gaisā.» Ullu šī atbilde savaldzina kā neviena cita līdz šim un liek uzrakstīt pretī: «Parunājam balsī?»
Leo piezvana, un Ullas telefonā atskan dievišķi dziļš un samtains «čau, čau!». Jā, jā, kaut ko ar šo vīrieti noteikti gribēšu, sevī nospriež Ulla un tonakt runā ar Leo vairākas stundas. Par sevi, par viņu, par visu ko. Arī par skūpstiem. Un jutekliski. Leo piezvana arī nākamajā rītā. Un pusdienlaikā. Un vakarā. Visu turpmāko nedēļu Leo zvana katru vakaru, un Ulla visu dienu to vien dara kā gaida šos zvanus.
– Tu tāds dikti atšķirīgs no citiem, tāds supergudrs, visu zini… Zem tavas ādas nav metāla karkass? Neesi citplanētietis? – Ulla ļaujas flirtam.
– Mums jātiekas; varēsi iekost man plecā un pārbaudīt.
– Domā, vajag? – Ulla izliekas šaubāmies, kaut patiesībā, ak šausmas, cik stipri viņa ilgojas pēc tikšanās ar šo marsieti. Redzēt šo vīrieti, just smaržu, klausīties balsī, pieskarties plaukstām un lūpām. Noskūpstīt, johaidī… Skūpstīties stundām ilgi bez traucēkļiem un steigas.
•••
Kādā rītā Ullai ir variants gatavs: viņa pati brauks satikt Leo. Kaut uz piecām minūtēm publiskā tējnīcā. Nē, Ulla labāk darīs kā filmās: sagaidīs Leo klusā istabā. «Rezervēju viesnīcu un gaidīšu tevi ciemos,» viņa uzraksta īsziņā. «Gudriniece. Būšu pavēlu. Neaizslēdz durvis.»
Ulla uz Ventspili atbrauc krietnā pēcpusdienā, izstaigā pilsētu, apmetas viesnīcā… Nagi nolakoti. Melna tunika mazliet virs ceļgala, melnas zeķes, zeķturis pašapziņai – ja nu tunika uzrautos augšup vai arī zeķes gumija nodevīgi rullētos… Viss melns un gaiši mati. Balzama drosmes blašķīte jau tukša, bet domas pinas tik un tā. Nav ne mazākās skaidrības, vai Ulla vispār šim vīrietim patiks, vai iztēlē uzburtais Leo sakritīs ar īsto, vai būs riktīgais klikšķis un negribēsies bēgt… Aiz loga jau krietna tumsa, bet Ulla joprojām neieslēdz gaismu.
Leo zvana: – Es nāku, kurā numurā esi?
Dieviņ tētiņ! Ar telefonu pie auss Ulla izlec no gultas, iededz koridorā gaismu, metas atpakaļ zem pleda un saritinās istabas tumsā.
– Trešajā stāvā. Piecpadsmitais.
– Esmu augšā.
– Ārprāts, es jau dzirdu tavus soļus.
Ulla nomet telefonu, kad Leo atver durvis. Viņš nāk dziļāk. Viņš nostājas istabas durvju ailē kā skulptūra, no savas tumsas Ulla pret koridora gaišumu redz tikai Leo kontūras – garš, platiem pleciem. Viņai patīk. Tumsa un balzams drošina runāt, kā ir.
– Tad tāds tu esi, baigi foršais. Nāc šurp.
– Bet tevi es neredzu.
– Man kauns.
Leo ienāk tumšajā istabā un apsēžas uz gultas malas līdzās Ullai. Pieskaras viņas rokai. Ulla jūt spēcīgu, stiegrainu plaukstu.
– Kāda maiga tava āda, – Leo nočukst.
– Es pazīstu tavu balsi, bet vēl nespēju to sajūgt kopā ar tavu bildi, – Ulla drosmīgi pieskaras Leo zodam. Viņš mazliet saraujas.
– Tu esi nervozs…
– Šodien bija daudz darba.
– Sejas masāžu gribi? – Ulla ar pirkstu galiem pieskaras vīrieša pierei.
Viņa nostājas gultā uz ceļiem un uzliek Leo pierei abas plaukstas. Acis sāk aprast ar tumsu, šaurā gaismas strēle no koridora palīdz… Ulla pieskaras Leo plecam – platam, stingram, spēcīgam. Viņš mēģina apskaut.
– Nē. Nepieskaries. Un aiztaisi acis. – Ulla paliecas uz priekšu un tikko manāmi pārslidina lūpas pāri Leo deniņiem. Un zodam. Tad, vieglītēm pieskaroties, noskūpsta pašu viņa lūpu kaktiņu. Leo pagriež galvu, tikai mazliet, un abu lūpas saskaras. Šķiet, Leo tas patīk. Viņi neko nerunā, tikai elpo viens otra smaržu. Ir labi, vienkārši, viegli.
Tumsā spīd Leo acis un iezīmējas sejas aprises. Ulla tās vēro un pieliecas pavisam tuvu. Tagad skūpsts ilgst minūtes divas. Leo piekļauj Ullu savam stiegrainajam ķermenim, un vīrieša skūpstu pēcgarša ir apbrīnojama. Īstais cilvēks, sajūtu ķīmija darbojas.
Ulla pavirza ceļgalu mazliet uz priekšu un sajūt pret kāju atspiežamies ko stingru, visnepārprotamāko, un jūtas tik iekārojama kā vēl nekad mūžā. Viņa skūpsta šo vīrieti ar tādu baudu, kādu nav jutusi sen.
Leo apskauj, piekļauj un glāsta, līdz saldā aizsmakumā izčukst Ullai tieši pie auss: – Es tevi gribu. Es jūku prātā… Kur tu tāda esi radusies?
– No Veneras.
Un tas skan tik silti jutekliski.
– Gribu tevi visu.
Un Ulla nesaka nē. Viņa nelec kājās, neķer pēc ūdens pudelītes un nebēg uz mājām. Pirmo reizi mūžā viņai tik ļoti negribas šo burvību pārtraukt, vēl vairāk – gribas ļauties, plūst līdzi un iepludot karstajā vīrietī. Salds sprieguma kamols Ullas krūtīs, vēderā, prāts viegli miglains… Ir tik koncentrēti labi. Ulla jūt uz ādas vīrieša elpu, viņa pieskārienus un glāstus krūšgaliem cauri krūšturim. Kad Leo to attaisa, viņa noskūpsta vīrieti uz lūpām. Ullas krūtis atsedzas, un Leo saņem tās plaukstās, ar īkšķiem lēni un mokoši saldi paburza galiņus, pavirpina tos starp rādītājpirkstu un īkšķi, vieglītēm paspiež. Tad ilgi skūpsta, ar mēli piespiežot aukslējām. Nav ne sāpīgi, ne kaitinoši. Ir pasakaini.
– Tu, mazā sieviete, tāda jāsargā. Tu nelīdzinies nevienai, kuru esmu līdz šim saticis. Reibstu no tevis…
Ulla dievina šo sajūtu. Vīrieša vārdi un šī tuvība Ullu ceļ miljons reižu augstāk par baudu no skūpstiem. Ir neprātīgi labi.
Rīts atnāk tikpat maigs un neticami dzidrs. Ulla dzird Leo elpu un rosīšanos, bet vēl neatver acis. Ulla ir laimīga. Viņa saldi nožāvājas un smaida, beidzot caur puspavērtām skropstām lūkojas uz Leo tumšajiem matiem ap pieri. Viņš ir noliecies pie grīdas. Tieši tobrīd viņš tikko ir aizšņorējis savas kurpes. Ulla uzraujas sēdus. Viņa mirkšķina miegainās acis un neelpodama skatās Leo sejā.
– Kur tu iesi?
Leo paliecas uz priekšu un pakutina Ullas zodu.
– Tu biji super. Pati atbrauci, uzreiz parakstījies uz seksu un pat neprasīji kondomu. Vai naudu. Bet, tici man, foršs ir tikai pirmais drāziens, pēc tam visi atklājumi beidzas.
Ulla pamirst. Sejā iesitas neciešams karstums. Kad mirkli vēlāk aiz Leo aizcērtas istabas durvis, Ulla joprojām ir sastingusi. Nejust. Kādu saudzējošu brīdi nejust pilnīgi neko. Tukšām acīm Ulla skatās uz saviem koši sarkanajiem nagiem. Bet uz tiem jau pil sāļas, sāļas lāses.
