Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
-
Kārtīgs attiecību audits
Kā grāmatvedībā – plusi, mīnusi, peļņa, zaudējumi. Skaidrs, ka emocionāli sarežģītā situācijā tas nav viegli – mēģināt ne vien vēsi un racionāli uzskaitīt mīnusus (kas šādā brīdī naski sabirst paši), bet arī saņemties un objektīvi izvērtēt plusus.
Par plusu gan nav uzskatāms arguments mums jābūt kopā, kamēr izaug bērni, toties mums abiem patīk opera vai mums joprojām ir labi gultā ir plusi, ja raugās uz attiecību nākotni.
Dažkārt pāriem, kas ir uz šķiršanās robežas, psihologi iesaka pafantazēt par tēmu – kā mainītos tava dzīve, ja, reiz pamostoties, tu uzzinātu, ka partneris kaut kādu objektīvu, taču tev nezināmu iemeslu dēļ devies projām pavisam (bet ne pametis – tad spēlē iesaistās aizvainojums un dusmas). Kā mainītos tava dzīve? Kādā ziņā tā kļūtu sliktāk, kādā – labāka? Tas ļauj labāk saprast, ko partneris tiešām nozīmē otra dzīvē. -
Uzmanīgi ar padomdevējiem!
Emocionāli sarežģītā situācijā gribas parunāt ar citiem, uzklausīt viņu viedokli, padomus. Tas arī ļauj it kā dalīt atbildības smagumu par kādu lēmumu, sak, ja jau draudzene tā saka un arī tuvs kolēģis ir līdzīgās domās… Dažkārt tas tiešām var palīdzēt objektīvāk izvērtēt situāciju – kamēr pašam skatu aptumšojušas dusmas, aizvainojums vai greizsirdība, otrs no tā ir brīvs. Ar noteikumu – ja tik tiešām brīvs. Un spēj saglabāt neitrālu skatījumu. Patiesībā tas nav tik vienkārši. Draugi un radi (dažkārt apzināti, dažkārt neviļus) biežāk nostājas viena partnera pusē, otrā – ļaunajā – dažkārt saskatot ne vien ragus, bet pat asti. Un, pat ja tā nav, cilvēki reti ir brīvi no savas dzīves pieredzes. Reiz sāpināts, cilvēks pēc tam var ilgi glabāt neuzticēšanos cilvēkiem – un neuzticēšanās pilni būs arī viņa padomi. -
Runāt par jūtām
Dažkārt konflikts ir tā saasinājies un pateikts jau tik daudz, ka šķiet – tagad visprātīgāk būtu paklusēt. Iespējams, kādu mirkli tiešām labāk paņemt pauzi. Bet pēc tam mēģināt saprast – vai viss iepriekšējais bija saruna vai otra partnera vainošana? Konfliktsituācijās ir svarīgi runāt par sevi, par to, kā es jūtos, nevērtējot otra rīcību kā labu vai sliktu, pareizu vai nepareizu. Protams, tas var likties pašsaprotami – vai tad viņš (viņa) nezina, kā es varētu justies, ja viņš (viņa) dara tā, rīkojas tā? Vai tad to var nezināt, nejust? Var gan. Cilvēki uztver lietas dažādi, un atšķirīga ir viņu empātijas spēja. Psihologi atzīst, ka dažkārt partneri, kas pat ilgstoši bijuši kopā, var būt no sirds pārsteigti, uzzinot, cik ļoti citādi kaut ko uztver vai izjūt otrs. Jo līdz šim strīdos vainojuši viens otru, nevis stāstījuši par savām jūtām.
Turklāt otra vainošana sarunā ir neproduktīva – ja cilvēkam kaut ko pārmet, viņš automātiski to dzird kā ziņu: tu esi slikts. Cilvēks, kuram paziņo, ka viņš ir slikts, nostājas aizsardzības pozīcijā – nē, es tāds neesmu. Dažkārt, kā zināms, labākā aizsardzība ir uzbrukums… -
Tikt galā ar pagātni
Nevienam vairs nav jāpierāda, ka bērnība nāk mums līdzi visu dzīvi un dažkārt provocē arī attiecību konfliktus. Dažkārt mēs meklējam partnerī to, ko savulaik neesam saņēmuši no vecākiem, piemēram, drošības izjūtu. Taču skaidrs, ka no partnera nevar prasīt tādu pašu drošības izjūtu kā no vecākiem – runa tomēr ir par attiecībām starp diviem pieaugušiem cilvēkiem. Un, ja kādam no partneriem apnīk būt par vecāku otram vai arī kāds izaug no savas bērnišķīgās lomas, iepriekš uzbūvētais attiecību namiņš sāk brukt. Šādā situācijā ir būtiski saprast, vai attiecībās ir kaut kas vēl bez šīs drošības līmes vai arī tas ir vienīgais, kas tās turējis kopā. Otrajā gadījumā, iespējams, tiešām labāk šķirties, bet pirmajā vispirms ir jātiek galā ar bērnības traumām. Un to gan vēlams darīt kopā ar speciālistu.
