Rīga +7°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nozīme bija tam, ka Līziņai bija viedoklis. Par manu dzīvi. Īpaši par to, cik daudz strādāju un cik pelnu. Protams, Līziņa nezināja uz kapeiku, cik tieši es pelnu, bet nojaust viņa to varēja. Un Līziņai tas briesmīgi cirtās acīs.
Kādā dzīves posmā nolēmu, ka negribu dzīvot no algas līdz algai, bet vēlos pelnīt tik, lai, stāvot pie piena plaukta veikalā, nav obligāti jāizvēlas lētākais un pirmsalgas dienās jāskaita centi. Šādu dzīvi biju redzējusi, piedzīvojusi un skaidri zināju, ka tā vairs negribu turpināt. Un es atspēros labākai dzīvei, savukārt dzīve, redzot manu kārpīšanos un apņēmību, pastiepa pretim savu devīgo roku – strādāju daudz un pelnīju labi. Dzīvoju tur, kur gribēju dzīvot, un tā, kā gribēju. Saprāta robežās, protams, bet sūdzēties nebija pamata. Jā, strādāšanas dēļ ik pa laikam iznāca gulēt mazāk par veselīga dzīvesveida pamatkomplektā iekļautajām astoņām stundām, un bieži cēlos piecos no rīta – ne jau tāpēc, lai meditētu un jogas pozā izpildītu sveicienu saulei. Nē, lai strādātu.
Līziņa, kas apstākļu sakritības rezultātā bija iekļuvusi manā orbītā, zinādama par manu dažbrīd vēlo gulētiešanu un agro celšanos, nekad nelaida garām iespēju atgādināt, ka es sevi dedzinot. Brīžiem Līziņa par manu labbūtību bija vairāk norūpējusies nekā miesīga māte. Sākumā tie bija viegli un komplimentējoši komentāri no sērijas «Kā tu vari tik daudz strādāt, es gan tā nevarētu», ar laiku sekoja ieteikums: «Tev vajadzētu atpūsties un strādāt mazāk.» Šajās frāzēs šķietami nav nekā slikta. Likās pat apsveicami, ka kādam rūp, lai esmu mentāli labā formā. Un tomēr – tajā visā jautās kaut kas neizskaidrojami nepareizs. Līziņa arvien biežāk sāka izteikt tādas piezīmes kā «Visu pasaules naudu jau nenopelnīsi» un līdzīgas. Atbildēju, ka tāds arī nav mērķis.
Bet Līziņas tēlotās rūpēs izbolītās acis sāka kaitināt arvien vairāk.
Tāpat kā Līziņas mūžīgās žēlabas par naudas trūkumu. Lai gan izglītība Līziņai bija tāda ar Dievu uz pusēm, redzēju, ka viņai ir būtu potenciāls pelnīt vairāk, ja vien viņa pati to gribētu un būtu gatava pamainīt dažus saskaitāmos savā dzīves uztverē un laika plānošanā. Un mēs par to runājām. Ne reizi vien. Kļuvu par tādu kā Līziņas personīgo kouču, lai gan brīžiem bija sajūta, ka man to vajag vairāk nekā viņai. Vairāk naudas Līziņa gribēja, vairāk strādāt – nē. Līziņai vajadzēja «laiku sev». Un celšanās agri no rīta vispār nebija apspriežams jautājums – Līziņas diena sākās ap to laiku, kad biroja darbinieki ieņem zemo startu, lai dotos pusdienās. Darbs Līziņai bija, bet vien tik daudz, cik viņa pati to gribēja. Bankas kontā tas diemžēl atspoguļojās ne pārāk iepriecinošos skaitļos, un Līziņa kļuva arvien nervozāka, kalkulēdama, ko var atļauties un vai pietiks dzīves pamatvajadzībām. Kad vaicāju, ko Līziņa gribētu dzīvē darīt, un norādīju, ka nekad taču nav par vēlu mainīt iesākto ceļu, Līziņa atbildēja: ceļot! «Tu fundamentu sakārto!» man gribējās teikt to pašu, ko Pāvuls teica Paukštello latviešu kino klasikā. Bet es rīkojos, kā reiz ieteica bijušais Francijas prezidents, – izmantoju iespēju paklusēt.
Laikam ejot, Līziņas komentāri kļuva dzēlīgāki, aiz tēlotajām rūpēm arvien skaidrāk līda ārā āža kāja – skaudība. Un tad kādu dienu es pēkšņi sapratu – neviens no tiem maniem draugiem un paziņām, kas materiāli ir nodrošināti labāk par mani, taču nekad, ne reizi nav teicis, lai strādāju mazāk, nav norādījis, ka es dedzinu sevi, un izteicis pieņēmumu, ka, šādi turpinot, es varu saslimt. Šie cilvēki strādā daudz, pelna labi, bet par to esam runājuši stipri minimāli. Paslavējām cits citu par jaunu projektu vai izdevušos biznesu, vai lielisku darījumu, bet tas arī viss. Neviens no viņiem ne reizi nebija ieminējies: tu pārāk daudz strādā. Bet, ja mēs būtu par to sākuši runāt, viņi noteikti sacītu, ka vajadzētu strādāt vēl vairāk, un ieteiktu man vēl trīs jaunas biznesa iespējas.
Ar Līziņu tikāmies arvien retāk. Man šķiet – es noguru no viņas un no tā, ka man mūžīgi jātaisnojas par dzīvi, ko esmu apzināti izvēlējusies. Mēs vairs kopā negājām ne uz kafejnīcām, ne kultūras pasākumiem, retāk sazvanījāmies, un kādu dienu secināju, ka Līziņa no manas dzīves ir pazudusi. Pavisam.
Tiesa, citas Līziņas manā dzīvē uzrodas ik pa laikam. Piemēram, Līziņa, kura gandrīz ikreiz, kad dodos uz sporta zāli, sāk stāstīt, cik kaitīgi sievietei cilāt smagumus, ka skriešana bojā kāju locītavas un vēl dažādas gudrības, kas attiecas uz sportošanu. Sports Līziņai nepatīk. Un vēl mazāk patīk, ja citi ar to nodarbojas.
Vislabāk Līziņai patiktu, ja mēs kopā sēdētu dīvānā un ēstu bulkas.
Pirms vairākiem gadiem sēdēju uz palodzes savā dzīvoklī, vērodama, kā kokiem plaukst lapas, līdz nejauši pamanīju, ka istabas sienā kaut kas vīdēja no plaisiņas apmetumā. Ielūkojos ciešāk un… no sienas spraugas izvilku kniepadatu. Kā tā te gadījusies? Galvā pārcilāju to cilvēku sarakstu, kas nesen bijuši manās mājās, un netiku gudra. Pārpratums, nodomāju. Tomēr dīvaini. Ļoti dīvaini.
Kniepadatu sienas spraugā ik pa laikam atcerējos. Atcerējos gadiem ilgi. Līdz kādu dienu pār mani nāca apskaidrība. Apjausmas par to, ka kniepadata tomēr nebija pārpratums, bija šokējoša.
Pameklējiet internetā, ko nozīmē jūsu apģērbā vai mantās, vai mājās atrasta nejauša adata. Nē, tāpēc nav jākļūst māņticīgām. Vienkārši piedomājiet, kam ļaujat ienākt savā orbītā un savās mājās. Varbūt arī jums tur riņķo pa kādai skaudīgai Līziņai jēra ādā.
