Skaudību bieži pavada vainas izjūta, aizvainojums, zema pašapziņa, bailes un citas destruktīvas emocijas. Ir cilvēki, kas neprot priecāties par citu panākumiem. Dzirdot, ka otram labi klājas, viņš ir saņēmis paaugstinājumu karjerā vai algas pielikumu, cilvēkam pasliktinās garastāvoklis, ir nepatīkami, iestājas apātija, neapmierinātība ar dzīvi un pat depresija vieglā formā.
Taču skaudībai ir arī pozitīvais: ja cilvēks sevī šo negatīvo emociju atpazīst un sāk to kontrolēt, tas ir solis ceļā uz garīgu izaugsmi.
Skaudība rodas no salīdzināšanas. Cilvēks skatās, ko dara citi, kā ģērbjas, cik pelna, un salīdzina ar sevi. Skaudīgs cilvēks nepieļauj, ka citiem varētu klāties labāk nekā viņam. Lai no šīs īpašības atbrīvotos, jāapzinās skaudības sekas. Skaudīgs cilvēks sāk sevi grauzt. Viņam neveicas sportā, biznesā, skolā nesokas tik labi kā klasesbiedriem, un viņš sāk sevi noniecināt. Skaudības pamatā ir bailes, nedrošība par sevi un neticība saviem spēkiem.
Nav baltās, melnās vai pelēkās skaudības.
Skaudība ir destruktīva emocija, no kuras grūti atbrīvoties. Tā nav diagnoze, ko var izārstēt ar zālēm. Cilvēkam, kas nestrādā ar negatīvajām emocijām, ar gadiem tās izpaužas spēcīgāk un ievērojami pasliktina dzīves kvalitāti. Bieži vien ir jābūt kādam smagam pārbaudījumam, lai cilvēks saprastu, ka ir jāatbrīvojas no skaudības. Lai to izdarītu, cilvēkam pirmām kārtām jāpieņem, ka viņam piemīt šī negatīvā rakstura iezīme. Tāpat jānoskaidro, kas izraisa negatīvās emocijas – kāda cilvēka pakāpšanās pa karjeras kāpnēm, ārējais izskats vai ģimenes laime –, un jāpadomā, kas pašu traucē to visu sasniegt. Vēlams arī sevi iztēloties apskaustā cilvēka ādā. Iespējams, karjeras dēļ viņš strādā divpadsmit stundu dienā, tai ziedojot ģimeni un veselību. Katru reizi, kad parādās skaudības uguntiņa pret kādu, ieteicams domās vēlēt viņam labu: lai šodien viņš ir labāks, veiksmīgāks, laimīgāks, uzņēmīgāks nekā vakar.