Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Santa 2007. gada 5. numurā.
Interesantāk nekā ar draudzenēm un vienkāršāk nekā ar vīriešiem
Bella (22), friziere Jūrmalā, ļoti enerģiska un pēc ņiprāka teksta kabatā nelien.
Viņš ir mans bērnības draugs. Dzīvojām blakus mājās, Valteros. Viņa vecāki bija vienkārši ļaudis, manējie tā kā drusku smalkāki, bet visi rajona bērni jau dauzījās kopā, uz smalkumiem vai prastumiem īpaši neskatoties. Pamatskolā es neko īpašu, atšķirīgu viņā nemanīju. Ja nu vienīgi tāds lecīgs, gailīgs viņš bija, balstiņa drusku spiedzīga. Un neies jau par paralēlklases sīkajiem īpaši interesēties. Tad viņš aizgāja uz Rīgu mācīties par pavāru – ģimene prasīja ātru amatu un konkrētu algu, nekādas tur augstas matērijas.
Viņam labi gāja, jau skolas laikā sāka strādāt par šefpavāra palīgu smalkā Rīgas krogā, tad es šad tad manīju, ka viņu vakaros ved mājās te viens džeks, te otrs, Tūns arī braukalēja, tas, ko vēlāk pedofilijas lietā notiesāja. Stāv viņi abi pie vārtiņiem un runājas. Eju uz veikalu – viņi runā par apakšveļu, nāku atpakaļ – par to pašu, vedu suni staigāt – analizē apakšbikšu brendus un vīļu īpatnības, nāku atpakaļ – tikuši līdz T krekliem. Un tā trīs stundas.
Trīs stundas! Par šmotkām! Par apenēm!
Reti kura mana draudzene kaut ko tādu spēj turēt.
Tad vēl kāds mūsu bērnības draugs izmeta – ē, ko nu Artūriņš, tas jau zilais. Artūra tēvs vienvakar atnāca pie manējā iemest un asarainā balsī sūdzējās, ka viņa dēls par pidaru kļuvis. Ek, nepatīk man tos krievu tekstus lietot. Tad man pirmoreiz kļuva viņa žēl – lai nu kurš, bet paša tēvs… Visi apkārtējie par viņu izteicās tik izsmējīgi, pat par plenčiem pie Valteru veikala tā neņirgājās. Par Artūriņu vien sauca. Kaut gan viņš ir izcils pavārs. Vienkārši izcils. Esmu redzējusi viņa klātos banketu galdus – tā ir māksla! Renesanses glezna! Klusā daba. Esmu ēdusi viņa putnu ēdienus un medījuma gaļu. Ne gaļa, bet ambrozijs. Man vienmēr šķitis, ka svarīgākais ir tas, ko un cik labi cilvēks dara darbu, nevis tas, ko par viņu melš pārējie.
Tā nu es sāku ar viņu tērzēt, aizkāpām uz Lielupi, sēdējām un pļāpājām par šo to, braucu pie viņa uz darbu, viņš mani garšīgi pabaroja, gājām džakuzi kopā ar citām viņa draudzenēm, dzērām šampanieti, spiedzām, naktī pliki rāpojām pa pirts kompleksa kāpnēm, bija traki jautri un viegli. Viņš vienmēr tik labi zina, kas ir modē, vienmēr paslavē, ja es labi izskatos, un kritizē, ja kaut kas ir garām. Ar viņu ir labi iet iepirkties, šo to īpaši modīgu viņš man sagādā pats.
Man ar viņu ir interesantāk nekā ar draudzenēm un vienkāršāk nekā ar vīriešiem.
Tā tas ir – ja kāds prasa, kāpēc viņš ir mans draugs. Viņam patīk dārgas un skaistas lietas, un, lai tās dabūtu, viņam nepietiek ar paša algu, vajag sponsorus. Bet ar sponsoriem jāguļ. Man nepatīk, ka viņš to dara. Kā mauka kāda. Bet viņam kā bērnam vajag tās mantas, to saldo dzīvi, lai justos labi. Vai tad bērnam mēs pārmetam, ka viņš kaut ko tādu kāro? Kāpēc tad to pārmest jaunam cilvēkam?
Man patīk, ka mēs izejam kaut kur cilvēkos, un Artūrs pievērš sev uzmanību, šokē, provocē. Iznerro tos ļautiņus, kas viņu nosoda. Paši tik svēti – it kā homoseksuālisms būtu vienīgais grēks. Bet savtīgums, mantrausība, nenovīdība, skaudība? Alkoholisms un laulības pārkāpšana? Savu bērnu nemīlēšana? Tie nav grēki, ja? Varbūt es pati esmu dumpiniece, bet man patīk viņa darba līmenis un izaicinājums liekulībai. Zini, kā tai «Zelta zivtiņas» reklāmā? Atnāk «caca ar ciltsrakstiem», šokolādi rokā un saka – Alekss ir tik dziļš un jūtīgs vīrietis! Lai tās abas kazas brīnās, bet viņa redz viņu tādu – dziļu un jūtīgu.
Es Artūru redzu tādu – neaizsargātu, drosmīgu un šausmīgi vientuļu. It kā visu laiku virpulī, bet vienu. Un man gribas viņu sargāt. Varbūt kāds to sauks par nerealizētu mātes instinktu, bet mana pārliecība ir tāda, ka talantīgi cilvēki ir jāsargā. Tāpēc es arī nesaukšu viņu vārdā, atkal gadīsies viņam kāds darba devējs, kam geji nepatīk, sevišķi tādi, kas «izgaismojas». Negribu, ka viņu manas vainas dēļ atlaiž.
Viņi mani iedvesmo
Žanna (46), modes māksliniece un estēte.
Man ir ļoti daudz draugu geju. Ļoti daudz. Mākslinieki, dejotāji, žurnālisti, aktieri, režisori…Viņi ir mani labākie draugi. Un galvenokārt tāpēc, ka viņi mani iedvesmo. Viņu prāts kaut kā nav tik piesaistīts ikdienībai vai sadzīviskām tēmām, kas ir tik vienmuļas un apnicīgas un ko tik labprāt zelē heteroseksuāļi.
Man vienmēr paticis gatavot ēst un šūt, kur nu vēl pirkt skaistas lietas – bet kāpēc par to tik daudz jārunā! Kā to parasti dara sievietes. Izlolo, izceri! Izbaudi procesu! Izgaršo izvēli! Ēd, dzer un ķer kaifu no tā – bet nenoslīcini skaistumu lētos vārdos! Vai runas par bērniem – nav man bērnu, nu nav, draugu bērni mani interesē tikai tad, kad viņi izauguši un sāk kopt kaut kādas intereses, attīstās, veido radošas, svaigas un trakas idejas, tver laikmetu – bet tad jau vairs nav jārunā par viņiem, bet ar viņiem. Un atkal – vienīgais, par ko ir jēga runāt, strīdēties līdz neprātam, ir radoša ideja.
Cilvēks, kurā nav viegluma, potences radīt ideju, nemaz nav cilvēks, tas ir klucis. Koka klucis Konstantīns.
Vai runas par to, kā dabūt īstu vīrieti. Bože ti moj, nu kas tur ko runāt? Ja tu gribi vīrieti lielām rokām, tādu, kas smaržo pēc sviedriem un ātra seksa, – ej un meklē tur, kur tādi ir. Kalnos, kuģos, pie zirgiem, pie dzelžiem. Ja gribi paklausīgu kora zēnu, meklē to korī, bet neapgrūtini mani ar savām šaubām un vaidiem par pazudušā laika meklēšanu.
Es neesmu atradusi nevienu draudzeni, ar kuru varētu stundām runāt, piemēram, par Renesanses kultūru un tās motīviem mūsdienās, par idejām, kā tos injicēt jaunajā modes vai dizaina kolekcijā. Bet ar saviem draugiem gejiem es to varu. Jo viņi ir intelektuāļi, augstas raudzes intelektuāļi.
Produktīvi intelektuāļi. Ja mūsu sabiedrība būtu tiktāl attīstīta, ka visi radošie geji varētu iznākt no pagrīdes, no savas esības anonimitātes, visi būtu mēmi par to intelektuālās un estētiskās kapacitātes apjomu, ko viņi saražo. Un viņi nedomā tā kā heteroseksuāli vīrieši – tai nozīmē, ka viņi redz ne tikai lielās stratēģiskās līnijas, bet arī būtiskas, stratēģiju komentējošas estētiskās vinjetes. Sievietes savukārt parasti redz tikai šīs vinjetes, bez lielajām stratēģijām. Gejiem piemīt spēja saredzēt pilnību. Es nesaku, ka viņi paši ir pilnība, nebūt ne, viņiem patīk klačoties, viņi bieži ātri apvainojas un ilgi tur ļaunu prātu, bet gejiem ir dievišķa acs uz skaistumu un izsmalcinātību.
Faktiski es viņus laikam neuztveru kā konkrētu dzimumu
Viņi pilnīgi noteikti nav vīrieši, lai gan mēdz būt pietiekami praktiski un loģiski. Es teiktu – pat lieliski izdzīvotāji. Bet no tradicionāli orientētiem vīriešiem viņi mazliet baidās – pārāk gara ir vardarbības vēsture pret viņiem no Romas līdz pat mūsdienām. Geji uzskata, ka tradicionālais vīrietis, kā saka, rubit s pļeča. Visās lietās. Es zinu ļoti nedaudz gadījumu, kad tradicionāli orientēts vīrietis ir ļoti tuvs draugs gejam. Brāļi – jā. Sabiedrotie kādas idejas realizācijā – jā. Bet ne draugi. Jo tās pasaules ir pārāk atšķirīgas, un ne tikai tāpēc, ka kāds ar kādu guļ vai neguļ. Vai sabiedrības sprieduma dēļ. Bet sieviete un gejs kā draugu pāris gan nav nekas neparasts.
Viņi nav arī sievietes – lai gan lieliski tās pazīst un saprot, līdz mikroskopiskai cietsirdībai redzot viņu vājās vietas, reizēm izsmejot, reizēm parodējot, dažkārt kariķējot un, es pieņemu, mazliet nicinot. Mans minējums ir tāds, ka viņi daļēji tās apšauba tā, kā cilvēks mēdz apšaubīt kādu daļu no sevis.
Un daļēji – par sieviešu vājību ilgoties pēc stiprā, bet viņu izpratnē visai robustā vīrieša pleca. Man ir dažas paziņas, kas tur draugu geju tā, kā tur pieradinātu pērtiķīti vai ķirzaku, tādi Parisas Hiltones gājieniņi – tāpēc, ka tas ir stilīgi; lai būtu ar ko padzīt indīgu klaču, jo, tiesa kas tiesa, geji var būt ārkārtīgi dzēlīgi, nesaudzīgi un viņiem pat sagādā zināmu prieku tādiem būt. Uzskatu, ka cilvēks nav rokassomiņa, bet dzīva būtne, ka tāda attieksme pazemo jebkuru, un es brīnos par zēniem, kuri uz kaut ko tādu parakstās. Jo es neticu, ka viņi to nezina. Bet varbūt viņiem šķiet, ka viņi paši ir tie, kas šai draudzībā ir izmantotāji. Patiesībā to nemaz tā īsti nevar saprast – kurš kuru izmanto.
Bet paviršs pret viņiem gan nedrīkst būt. Vēl mazāk nekā pret draudzeni – sievieti.
Gejs ir ļoti jūtīgs pret to, cik uzmanīgi cilvēks pret viņu izturas. Ir jau viņam Narcisa sindroms. Bet var jau būt, ka tas nav slikts – tāds disciplinējošs faktors draudzībā – ja vien nekļūst apnicīgs.
Par seksu mēs gandrīz nerunājam. Pozas neapspriežam. Nezinu, varbūt viņi to dara savā vidū, bet es domāju, ka jebkuras orientācijas normālas kultūras cilvēks to dara tikai pārī. Droši vien ir arī geji, kam ir slapjas plaukstas un spiediens pavēderē, mazus, sārtvaidzīgus puisēnus ieraugot, bet tie ir pedofili, tie jāsoda ar pantu un jāliek cietumā. Gluži tāpat kā padzīvojušos dergļus, kas piesmej mazas meitenītes. Bet tam visam nav nekāda sakara ar gadsimtiem ilgo geju kultūru, tās izsmalcinātās straumes ieplūšanu kultūras kopējā kontekstā.
Tāpēc mani šausmīgi kaitina un aizvaino homofobiskie izlēcieni un teksti, kas tiek kultivēti sabiedrībā pēdējo pāris gadu laikā. Zini, kāpēc es negribu runāt savā īstajā vārdā? Tādēļ, ka negribu, lai man uz durvīm ar aerosolu uzpūš jauku uzrakstiņu «pediņu draudzene». Es jau vienreiz to pieredzēju. Rīgas centra dzīvoklī. Un mani draugi arī nav prasījuši, lai es viņus publiski pārstāvu, lai purinu no balkona varavīkšņaino karogu. Bet es uzskatu, un varu to pateikt jebkuram, – ka heteroseksuālas ģimenes krīzei ar gejiem ir tikpat liels sakars kā velosipēdistiem ar Vācijas sakāvi pasaules karā.
Neviens man pazīstams gejs nav pielicis ne pirkstiņu tradicionālas ģimenes laimes graušanā.
Toties ir mierinājis neskaitāmas sievietes, kuras noniecinājis vīrietis. Tikai heteroseksuāla savienība pati var sevi iedzīt krīzē – vai pati sevi izvilkt no tās. Pārskatot tādus jēdzienus kā atbildība, cieņa, godīgums, prasme sarunāties un uzklausīt. Bet, ja kardināls Pujats no «Pirmās partijas» kongresa tribīnes sludina, ka homoseksuāļi ir lielāks posts par narkomāniem, man ir pilsoniskas tiesības protestēt pret šiem murgiem. Geji ir mani draugi, un viņi neapdraud itin nevienu. Pašlaik viņi var apdraudēt tikai paši sevi – ja pasludina savu identitāti publiski. Tāpēc es negribu saukt viņus vārdā – ja reiz viņi vēl nevar brīvi atļauties to darīt paši.
Man pie tā visa vēl jāpierod
Inga (19), bez darba un saprašanas, kā dzīvot tālāk.
Viņš bija vienīgais cilvēks man blakus, kad dzima mans bērns. Jānis gan ir tikai kaimiņš, bet nu arī mans tuvākais cilvēks. Būdams daudz vecāks par mani. Māsiņas teica – cik jums izskatīgs vīrs! Viņš gan nenāca iekšā dzemdību zālē, bet sēdēja visas astoņas stundas gaitenī. Un tad palika palātā pa nakti, palīdzēja man izcelt bērnu un pielikt pie krūts, aizveda mani līdz tualetei. Viņš sagādāja ratiņus un gultiņu, un bērna drēbītes – man tam visam nebija ne naudas, ne spēka. Jo man jau neviena nav. Bērna tēvs aizgāja.
Patiesībā viņš nekad nebija atnācis. Mani vecāki izšķīrās, tēvs ir dzērājs naturālākais, bet mātes jaunajā ģimenē man, lūk, vieta neatradās. Tā nu mitinājos pie krusttēva jumtistabiņā, labi, ka viņš vietu atvēlēja un dažreiz kādu latu iedeva. Devītajā mēnesī satiku Jāni trepēs, mazliet paklupu, gandrīz noripoju lejā, un viņš mani pieturēja. Tā vārdu pa vārdam, un izstāstīju visu, kas ar mani noticis.
Viņš mani ieveda savā dzīvoklī, parunājām, viņš apsolīja palīdzēt un jautāja, vai mani nemulsināšot tas, ka viņš ir gejs.
Man nekad nebija bijušas nekādas darīšanas ar gejiem, man bija miglains priekšstats par viņiem, vairāk no avīzēm un tā, bet es jutos atvieglota, ka ir kaut viens cilvēks, kas grib man palīdzēt, un mani mierināja tas, ka viņam arī pēc tam, pēc dzemdībām, no manis neko nevajadzēs.
Tas man ir ļoti svarīgi, jo man ir bail no vecākiem vīriešiem. Bail un riebums. Mani, vēl maziņu, viens vecis reiz vilināja aiz stūra ar lelli. Vēlāk draudzenes tēvs katru reizi man centās pieskarties vai pacelt džemperi un noskūpstīt krūtis. Citādi viņš bija patīkams sarunu biedrs un izglītots cilvēks, bet pilnīgi ķerts uz jaunām meitenēm un seksu. Varbūt viņam bija kādi kompleksi vai slimība, nezinu. Neko vairāk es viņam neatļautu, bet tāpat man viņa pieskārieni briesmīgi nepatika.
Tāpēc es sapratu, kā Jānis jūtas, kad viesībās kāda sieviete cenšas ievelties viņam klēpī vai spiežas pie kājstarpes. Viņš man to ir stāstījis. Tāpēc visām skaidri un gaiši saka – es esmu gejs. To viņš arī man ir sācis potēt – lepnumu par sevi, spēju pieņemt sevi. Viņš vienmēr saka – ja tu kaunies par to, kas tu esi, tad tu neesi nekas.
Viņam ir draugs Didzis, kas dzīvo turpat netālu. Viņi mani dažreiz pasauc vakariņās pie sevis, sākumā es baidījos, domāju, ka viņi manā klātbūtnē knakstīsies un bučosies, bet viņi sarunājās par visādām interesantām lietām, bija tāds miers un maigums, kādu es nekad nebiju izbaudījusi savā ģimenē. Viņi teica, lai es iedomājoties, ka esmu Tille un viņi ir mani suņuvīri. Man ir labi ar viņiem. Viņi ir tik sirsnīgi, pa īstam sirsnīgi.
Vienīgais, par ko es neesmu droša, ka es to vēlos, – Jānis man piedāvāja apprecēties un adoptēt manu dēliņu, un, ja ar mani kas notiktu, viņš nepaliktu pavisam viens.
Droši vien viņš gribēja labāko, bet ja nu viņš manu puisīti arī padara tādu…
To es negribētu. Bet man bail Jānim stāstīt par savām bažām – ja nu viņš apvainojas, mani atstāj pavisam vienu un vairs nav mans draugs? Viņš ir solījis mani vest uz izstādēm un teātriem, palīdzēt ar naudu – tad visa tā vairs nebūs? Tā ka vēl neesmu izvēlējusies. Un es negribu teikt, kas viņš īstenībā ir, jo manas draudzenes izlasīs un zinās, ka es draudzējos ar geju, un man būs kauns. Jo es viņām saku, ka Jānis ir vienkārši tāpat… nu, vecpuisis. Un turu no viņām pa gabalu. Varbūt man pie tā visa jāpierod.
Varbūt mēs varam būt draugi?
Dace (31), radiožurnāliste, pirms pāris gadiem samierinājusies, ka viņas lielā mīlestība izrādījies gejs. Tagad viņi ir draugi.
Jā-ā, tas man bija drausmīgs šoks. Es gan vienmēr esmu bijusi eiropeiski domājoša, darbojos visādās nevalstiskās jaunatnes organizācijās, arī starptautiskās, bet tur visi puiši bija kā jau nu puiši. Jociņus šad tad palaida un nagus arī. Bet, kad viņš man pieskārās, tas bija tā, kā tev rociņu uz pleca uzliek bērns, – tik liegi un viegli. Viņš vispār bija citāds – ilgi mācījies ārzemēs, erudīts, interesants, vienreizējs polemikās, vienmēr sabiedrisks, dedzīgs, aizrautīgs, – es viņu apbrīnoju.
Un pēc tam iemīlējos.
Laikam tādēļ, ka viņš bija citāds. Aizraujošāks, ne tik paredzams. Man vienmēr bija gribējies, lai man ir puisis, – draugs, kurš uzreiz nespiež stūrī un ar kuru vispirms ir sarunas, interešu kopība; lai viss notiek pamazām. Man likās, ka tā arī notika, – pamazām un neparasti skaisti. Tad bija kāds organizācijas pasākums brīvā dabā, bija vakars, kļuva drēgns, un es viņam piekļāvos – viegli, bet tā, kā sieviete piekļaujas vīrietim. Viņš mani neatstūma, tikai klusi noteica: «Dace, piedod, tu esi kļūdījusies. Es esmu gejs.»
Un, gluži kā amerikāņu filmās, pieklājīgi piebilda: «Man ļoti žēl. Varbūt mēs varam būt draugi?» Bāc, kā es pēc tam raudāju! Draugi! Pēc visa, ko es biju sasapņojusies. Jutos pievilta, bet, kad nācu pie prāta, sapratu, ka neviens jau nav mani vīlis. Un tad kā Vinnijs Pūks teicu pati sev: «Es biju muļķis un piekrāpos», aizbraucu pie viņa un savukārt atvainojos, ka esmu viņu nepareizi sapratusi.
Tā nu mēs tiešām esam draugi. Labākie draugi, kādi vien var būt. Bet es nevaru viņu saukt vārdā, jo viņš vada nopietnu organizāciju ar plašiem starptautiskiem sakariem un finansējumu, tas viņam varētu radīt nopietnas problēmas, jo, ja tā var izteikties, vispārēja geju lustrācija mūsu sabiedrībā vēl nav iedomājama. Ja tu esi Miķelis no kaimiņu kāpnēm, tad vēl tā, bet, ja augsta ranga vadītājs, tad tu faktiski riskē ar visu. Vismaz ar daudz ko, kas tev ir svarīgs.
Esmu lasījusi, ka padomju čekai geji bijuši vieni no labākajiem vervēšanas objektiem, – baiļu dēļ.
Ka neieliek cietumā. Ka tuvinieki uzzinās. Tagad jau cietumā par to neliek, un tuvinieki parasti zina, bet sabiedrības acīs tas vēl aizvien ir ne tikai tabu, bet pat diskriminācijas iemesls. Viņš noteikti nevarētu ieņemt šo amatu, ja publiski paziņotu, ka ir gejs. Starp citu, viena daļa Latvijas geju, kas medijos eksponē sevi kā eksotiskus ekstrēmus, nodara diezgan lielu ļaunumu pārējiem savas orientācijas cilvēkiem. Cilvēki viņus uztver kā drusku kaitīgus ākstus, kam homoseksualitāte ir nevis īpašs cilvēciskas domāšanas un esības veids, bet kaprīze. Bet man viņš ir dzīva būtne. Pirmām kārtām jau tā. Tad draugs. Arī seksuāla būtne, jo viņam ir bijušas vairākas mokošas attiecības, pilnas neuzticības un greizsirdības.
Geji Latvijā bieži maina partnerus – varbūt tieši stresa dēļ, ko rada šis daļējais pagrīdes stāvoklis.
Viņi ir ārkārtīgi greizsirdīgi un cieš tā, ka uz to patiešām grūti skatīties. Vairākkārt esmu skrējusi pie viņa nakts vidū, lai viņš sev nenodarītu ko ļaunu, kad kārtējo reizi ticis piekrāpts. Viņš man mēģināja izstāstīt, ko viņš jūt, un man šķiet, ka es sapratu. Kāpēc viņam tik svarīgi, lai otrs būtu tikpat godīgs kā viņš pats. Vieglāk teikt – viņš mani nesaprot, un justies laimīgai savās ciešanās. Jo pretinieka cirstā brūce vairāk rada niknumu, atriebes kāri nekā sāpes. Tad tu vari aiziet pie draudzenes un teikt – viņš ir egoists, viņš mani nesaprot, visi vīrieši ir vienādi – un saņemt sapratnes plāksteri uz savām brūcēm. Latvijā vispār ir ļoti izteikta prioritāte – dzimums, nevis prioritāte – cilvēks.
Bet ja tev iesit kāds, kas patiesībā esi tu pats? Tavs otrais es, tava ēna, tava identitāte nodara tev pāri. Nodod. Pazemo. Un tu nevari teikt, ka tu esi no Veneras un viņš no Marsa, – jo jūs abi esat no vienas planētas. Pat šī mierinājuma gejam nav. Bet tur es viņam neko nevaru palīdzēt – tā ir viņa pasaule. Vienīgais, ko es varu darīt, – darboties vienā no organizācijām, kas aizstāv geju un lesbiešu tiesības. Varbūt tad ātrāk pienāks diena, kad es varēšu ieslēgt radio mikrofonu un teikt: «Tas ir mans draugs. Viņš ir gejs.»
