Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dzīva un mirusi enerģija
Mirdza Priede atver biezu Bībeli vecajā drukā, kurā starp lapām ir fotogrāfijas. Dziedniece izņem vienu un satver abās plaukstās. «Tā es palaižu cilvēkam enerģiju,» viņa stāsta, rādot jaunas sievietes foto. «Saka – brīnumi nenotiek, bet Dievs caur mani rāda brīnumus. Pēc smagas autoavārijas šī meitene vairāk nekā divus mēnešus gulēja komā. Viņas vīrs bija gājis bojā. Uz ielas pie manis pienāca čigāns un teica: «Nevarēšu dzīvot, ja nelūgšu jūs palīdzēt jaunai sievietei.» Atnesa viņas fotogrāfiju, un es, turot to rokās, laidu enerģiju. Ar svārstiņu pārbaudīju, kā viņa jūtas. Kamēr sieviete atradās komā, tas stāvēja uz vietas un neko nerādīja, bet, kad veselība uzlabojās, tas sāka griezties pulksteņa rādītāja kustības virzienā. Kad viņa atmodās, aizbraucu uz slimnīcu pamērīt enerģiju intensīvās terapijas nodaļā. Viņa jau bija sākusi runāt. Enerģija bija negatīva. Noliku blakus gultai burciņu ar strukturētu ūdeni, un enerģijas tika neitralizētas.
Pie viņas bija atnācis mirušais vīrs, tāpēc enerģija bija slikta.
Mirušo enerģija ir negatīva, un nav vēlams mājās turēt galvaskausus, mirušu dzīvnieku ilkņus vai citus atribūtus, kas saistīti ar mirušo pasauli.» Mirdza ar svārstiņu pārbauda manu amuletu, kas gatavots no trim mežakuiļa ilkņiem. Tas griežas pretēji pulksteņa rādītāja kustības virzienam, un es saprotu: amuleta enerģija ir negatīva. Tūlīt noslēpju to somā.
Ar svārstiņu dziedniece pārbauda, kurā vietā cilvēka organismā koncentrējas negatīvā enerģija, signalizējot par iespējamu slimību. Taču ne vienmēr sliktās enerģijas iemesls ir slimība. «Nesen pie manis bija atbraucis viens notetovējies jauneklis no Holandes. Diagnosticējot slimību, pārlaidu svārstiņu viņa organismam. No sirds nāca slikta enerģija, un es viņam liku novilkt kreklu, ko parasti nedaru. Skatos – puisim kreisajā pusē uz krūts uztetovēts milzīgs velns! Ak, tāpēc no viņa nāk tik spēcīga negatīvā enerģija! Teicu, ka viņam jātiek no tā vaļā. Negatīvā enerģija nāk arī no krustiņa, uz kura attēlots krustā sists Jēzus. Tā arī ir mirusī enerģija. Nēsājot šādu krustu, cilvēks nepārtraukti atrodas negatīvas enerģijas laukā, un neko labu tā nedod.»
Klīniskā nāve
Mirdza Priede kopš bērnības jūt paralēlās pasaules būtnes, taču neparastās spējas dziedināt ar uzstrāvotu ūdeni sāka attīstīt un pielietot 2009. gadā, kad aizgāja pensijā. «Dievs cilvēku palaiž pasaulē ar noteiktu programmu,» viņa stāsta. «Piedzimu 1943. gadā. Vācieši atkāpjoties draudēja uzspridzināt Sloku, un vecāki ar mani uz rokām devās uz Tukuma rajonu, kur kopā ar citiem bēgļiem slēpās zemnīcā. Tā atradās starp frontēm – vienā pusē krievi, otrā – vācieši. Mani nolikuši gulēt maliņā, un tajā brīdī sācies uzlidojums. Viena bumba nokritusi mūsu zemnīcā, iedūrusies zemē un nav sprāgusi. Varbūt Dievs mani sargā kopš dzīves pirmajām dienām?»
Dziedniece vēl divas reizes bijusi tuvu nāvei. «Varbūt tāpēc, ka neizmantoju savu enerģiju, man nācies pārciest vairākas operācijas. Gripas epidēmijas laikā gāja pušu asinsvads. Ārsti domāja, ka plīsusi aklā zarna. Atgrieza vēderu un redzēja, ka tas ir pilns ar asinīm. Lai atrastu, kurš asinsvads plīsis, vēderu grieza arvien augstāk… Es izdzīvoju. Klīnisko nāvi piedzīvoju pēc šķietami niecīgas operācijas. Padusē bija neliels bumbulītis, ko izgrieza, un pēc tam mani aizveda uz palātu. Paduse turpināja asiņot. Māsiņa iedeva puspalagu, ko iespiedu padusē. Audums strauji kļuva sarkans. Daktere mani otrreiz aizveda uz operāciju zāli, noguldīja uz galda un steigā uzlika masku, lai iemidzinātu. Kad man ielaida narkozi, brītiņu pagulēju, tad piecēlos, ar milzīgu ātrumu izšāvos cauri tumšai caurulei un ielidoju gaismā. Pēc operācijas pagājis vairāk nekā trīsdesmit gadu, taču es to atceros tik skaidri, it kā būtu pieredzējusi vakar. Kā zivs peldēju Visumā, rokas turēdama gar sāniem. Jutu, ka man kāds lido līdzi. Priekšā parādījās gubu mākoņi, bet aiz tiem redzēju divas figūras. Būtnei, kas lidoja man blakus, domās jautāju: «Kas tie tādi?» Tā atbildēja: «Cilvēki.» – «Kas tie cilvēki tādi ir?» prasīju. Kompanjons nepaguva atbildēt, jo ārsti mani ar elektrošoku norāva lejā.
Esmu lasījusi, ka 65 procenti cilvēku, kas pabijuši viņsaulē, iegūst neparastas spējas.
Nezinu, vai man tās parādījās pēc klīniskās nāves, taču es jau kopš bērnības redzu spokus. Kad Slokā glabāja mirušos krievu armijas karavīrus, mēs, sīkie, skrējām uz kapiem skatīties, kā dienesta biedri, šaujot gaisā zalves, mirušajam atdod pēdējo godu. Pēc tam man vienmēr pakaļ staigāja miroņi. Neredzēju spokus, taču fiziski jutu to klātbūtni. Man likās, ka zem gultas kāds dzīvo. Reiz kāpu vecāku gultā un jutu, ka mani kāds satver aiz kājas. Man bija paniskas bailes un turpmāk gultā nevis kāpu, bet lēcu no attāluma. 1957. gadā vecāki uzcēla Slokā māju, un man bija sajūta, ka kāds mani vēro pa logu. Tajā laikā par spokiem nerunāja. Mums bija cūkas un govs. Kad man bija kādi četri gadi, mammai jautāju, vai spoki eksistē. Viņa sacīja: «Kādi spoki? Ja tie eksistētu, mēs nokautu cūku un otrā dienā tā skraidītu pa kūti.» Kopš tās reizes par rēgiem nebildu ne vārda ne vecākiem, ne klasesbiedriem, lai gan tie turpināja mani vajāt – virināja durvis, taisīja troksni. To klātbūtni īpaši spēcīgi izjutu pēc kāda tuvinieka nāves.
Mirusī māsīca man divus mēnešus staigāja pakaļ, bet kaimiņš, fotomākslinieks Jānis Kreicbergs, ar kuru bijām labi draugi līdz viņa nāvei, joprojām mīt manā dzīvoklī.
Man joprojām ir bail no rēgiem, tāpēc naktī guļu pie degošas svecītes. Vidusskolas laikā nojautu cilvēku nāvi. Reiz uz ielas man garām pagāja krievu tautības sieviete ar meitu un dēlu. Paskatījos uz viņiem un sapratu: «Vai Dieviņ, ar to dēlu kaut kas notiks.» Pēc divām nedēļām viņu notrieca mašīna. Vēl vienu nosita elektrība. Bija sajūta, it kā kāds man atsūta informāciju, ka cilvēkam draud briesmas. Kad nelaime sekoja nelaimei, sāku vairīties no cilvēkiem. No skolas mājās gāju pa šaurām ieliņām, skatījos uz zemi, lai tikai vēl kādam neieraudzītu kaut ko sliktu.
Kad strādāju Jūrmalas domē, no Krievijas bija atbraukusi grāfa Vronska skolniece Vauļina. Pierunāju kolēģi aiziet uz viņas lekcijām. Dziedniecei jautāju, kas ar mani notiek. Viņa nomierināja: «Neuztraucieties, jūs neesat vainīga citu nāvē, jūs vienkārši to jūtat.»
Sieviete magnēts
Skatījos realitātes šovu Ekstrasensu cīņas, un vienā raidījumā kāda dziedniece demonstrēja savas spējas – pacēla perpendikulāri roku un ar otru tai pielika karoti. Viņas roka karoti pievilka kā magnēts. Arī es nolēmu pamēģināt. Pieliku karoti, un tā turējās pie plaukstas kā pielīmēta! Paņēmu šķīvīti, un arī tas nekrita zemē. Visi, kas kādu laiku uzturas manā magnētiskajā laukā, uzlādējas un spēj noturēt karotes. Atklāju, ka enerģija, kas no manis aiziet pie otra cilvēka, viņu var arī ārstēt. Kaimiņam, kurš mani bieži apciemoja, noregulējās asinsspiediens. Šī enerģija ir tik spēcīga, ka man deg plaukstas un kāju pēdas. Vakarā vajadzētu kļūt mierīgākai, iet gulēt, bet manas kājas un rokas kļūst arvien karstākas! Sāku interesēties, kas ar mani notiek, kas izraisa tādu reakciju? Aizgāju pie netradicionālās medicīnas ārsta Jura Vecvagara, un viņš man teica: «Tev cilvēkus vajag ārstēt. Mēs izmetam lielu naudu par ārstēšanu ar cilmes šūnām, bet tev dziedināšanas spējas ieliktas rokās.»
Draudzene mani uzaicināja uz tikšanos ar matemātiķi Andri Buiķi un dziednieku Aldi Dreimani. Zinātnieks stāstīja par enerģijām. Es vienā brīdī piecēlos un teicu: «Redziet, kāda man enerģija!» Un nodemonstrēju, kā man turas karotes.
Andris Buiķis teica, lai pagriežos pret zāli un parādu šo fenomenu cilvēkiem. Pēc tikšanās piegāju pie zinātnieka un jautāju, kāpēc man karote turas pie miesas, bet Buiķis nevarēja atbildēt. Aldis Dreimanis apstiprināja Vecvagara teikto: «Tev cilvēki jāārstē. Redzu, ka pie tevis brauks klienti no visas pasaules.» Tagad pie manis pēc palīdzības vēršas cilvēki no Francijas, Vācijas, Nīderlandes.
Vēlējos vairāk uzzināt, ko iesākt ar pāri plūstošo enerģiju. Vērsos pēc padoma pie Holistiskās asociācijas prezidenta profesora Nikolajeva. Sacīju, ka man vakaros kājas un rokas svilst kā ugunī, baidos aizdegties. Biju dzirdējusi par gadījumiem, kad cilvēks sadeg, bet drēbes paliek neskartas. Viņš man ieteica apmeklēt Mihaila Mošenkova vadītos reiki kursus. Tā arī izdarīju.
Mošenkovs man jautāja: «No kurienes tev tāda enerģija?» – «Nezinu,» jokojot atbildēju, «gaļu neēdu, alkoholu nelietoju, ar vīriešiem neguļu.» Reiki speciālists paskaidroja: «Tu tāpat kā koki enerģiju saņem no augšas. Kokiem arī nav jāēd. Tie ar saknēm uzsūc ūdeni, bet visu pārējo – vitamīnus un minerālvielas – uzņem no gaisa.» Es gan izturēju tikai pirmo kursu. Tur bija sievietes, kas smējās par mani, kad rādīju, ka man pie miesas karotes turas. Apšķebinājās dūša, un es aizgāju. Daudzi domā – izies kursus un varēs ārstēt citus. «Žēl, jūs esat spēcīgākā skolniece,» Mošenkovs teica. «Pasaulē nav daudz tādu cilvēku, kuriem ir tik spēcīga enerģija.»
Man ir bail no sevis
«Kursos iemācījos laist enerģiju, strukturēt ūdeni un sāku palīdzēt paziņām. Pirmais svešinieks bija kāda sieviete, kuras meita astoņus gadus netika pie bērniņa. Palaidu enerģiju, kā mani mācīja reiki kursos, un pēc gada viņas meitai piedzima bērniņš. Pēc tam pie manis pamazām sāka nākt cilvēki.»
Mirdzai Priedei ir septiņdesmit četri gadi. Taču viņa izskatās daudz jaunāka par saviem gadiem. Viņa ir moža, enerģijas un humora pilna. «Nebiju domājusi dziedināt cilvēkus, taču liktenis pats mani aizveda tajā virzienā. Cilvēkam psihiskā enerģija ir vajadzīga vairāk nekā pārtika un siltums. Tā ļauj dzīvību ilgstoši uzturēt bez ēdiena zemā temperatūrā. Istaba ir pilna ar enerģiju, es to nevaru apturēt, tā visu laiku nāk no manis un spiež mani nost.
Kamēr nedalījos ar cilvēkiem, nevarēju gulēt. Turēju vaļā logu, kaut gan laukā valdīja mīnus divdesmit grādu sals. Dega kājas un rokas.
Tikpat kā neēdu. Manā ēdienkartē nav kartupeļu, maizes, gaļas. Gadiem pārtiku no trim šķipsniņām auzu pārslu, ko iebēru lielā krūzē, aplēju ar ūdeni, pievienoju mazliet sāls. Klāt pieēdu biezpienu ar ķiplokiem, bet vakarā dzeru kefīru. Tagad brokastīs pagatavoju omleti. Man blakus ir vajadzīgs cilvēks, ar kuru varu dalīties ar enerģiju. Bērniem ir sava dzīve. Dēls nodarbojas ar biznesu, meita strādā ministrijā par grāmatvedi. Pie manis bieži ciemojās slavenais fotogrāfs Jānis Kreicbergs, ar ko dzīvojām vienā mājā. Kad viņš nomira, aicināju pazīstamu vīrieti pasēdēt pie manis vakaros. Viņa meitai bija nepieciešama palīdzība, es pa telefonu uzlādēju ūdeni, un notika brīnums. Viņam teicu: «Ilmār, man nav, kur likt enerģiju, nāc pie manis vakaros.» Vienu vakaru viņš bija aizņemts, otru atrunājās ar darbu, bet es neatlaidos. «Ja vakarā esi aizņemts, nāc pa nakti,» sacīju. Viņš nobijās – tā vecene traka vai palikusi?! Seksu man nevajag.
Es ar pirmo vīru biju precējusies piecus gadus. Viņš bija ļoti seksīgs vīrietis, sportists. Pēc viņa man nevienu veci nevajag. Ja mēs būtu palikuši kopā, viņš mani grīdas šķirbā būtu iespiedis, cik ļoti gribēja seksu. Es ne. Viņš septiņas reizes nomainīja sievas un vienmēr prasījās pie manis atpakaļ. Otrs kā traks skrēja man pakaļ. Ar viņu kopā nodzīvoju trīsdesmit gadus, taču viņš aizgāja pie citas. Kad pie manis sāka nākt Ilmārs, vienu rītu viņš, iegājis virtuvē, salika uz krūtīm septiņas karotes un lepns man demonstrēja, kā uzlādējies pa nakti ar manu enerģiju!»
Brīnumūdens
Dziednieki psihiskās enerģijas spēju magnetizēt ūdeni izmanto dziedināšanā. Psihiskā enerģija spēj pati atdalīties, patvaļīgi aiziet no cilvēka un bez viņa ziņas darīt to, ko uzskata par vajadzīgu, piemēram, turēt karotes, dziedināt no attāluma. Mirdza Priede skaidro: «Psihiskā enerģija ir līdzīga magnētam, tiem abiem ir vienāda enerģijas izpausme. Karoti pie mana ķermeņa tā pievelk kā pie magnēta. Es varu ar to dziedināt, taču tā nav mana enerģija. Dievs ārstē caur mani. Psihiskā enerģija ir vissmalkākā enerģija, tai piemīt uguns īpašības. To nav iespējams apturēt – tā ir te, pēc mirkļa – tur, tad atkal citur. Tāpēc to nevar izpētīt.»
Mirdza Priede dziedina, uzliekot rokas uz slimās vietas, ar spēcīgām dziedinošām īpašībām piesātināts ir viņas strukturētais ūdens. Lai to uzlādētu ar dziedinošo enerģiju, nepieciešams vien tīru pudeli piepildīt ar krāna ūdeni, aizskrūvēt korķi un no ārpuses pielikt plaukstu. «Es pieturos pie pudeles, ūdens atdzīvojas un zina, kā ārstēt jebkuru slimību. Par to, ka ūdens ir strukturēts, liecina sīki burbulīši, kas pēc brīža parādās pudelē,» par brīnumainā ūdens īpašībām stāsta dziedniece. «Ķīmijas zinātņu profesors, kas ņēma manu ūdeni, brīnījās: «Kāpēc ūdens kļūst burbuļains? Krāna vai avota ūdenim burbuļu nav.» – «Kāpēc tu man to jautā?» es teicu. «Man tev to vajadzētu prasīt.» Profesors strukturēto ūdeni aiznesa pārbaudīt uz Latvijas Universitātes laboratoriju, taču tā ķīmiskais sastāvs neatšķīrās no krāna ūdens. «Mums nav tādas iekārtas, lai izmērītu enerģiju,» viņš secināja.
Bioenerģētiķe skaidro, ka strukturētais ūdens jālieto kā zāles – pa pāris malkiem no rīta un vakarā. Dažas karotes ūdens var pieliet vannai un tajā sēdēt.
To nedrīkst dot citiem no ģimenes, jo ūdens zaudē brīnumainās īpašības. Tāpat tas zaudē spēju dziedināt, ja netiek uzskrūvēts korķis vai tas paripo zem gultas un cilvēks uzliek citu. Veicot nelielu eksperimentu, pārliecinos, ka Mirdza Priede ūdeni spēj uzstrāvot no attāluma. Ieleju tīrā pudelē krāna ūdeni, uzlieku korķi un zvanu dziedniecei. Kad viņa man atbild, satveru ar plaukstu pudeli, un viņa ar domu spēku raida enerģiju. «Enerģija aizgāja,» viņa konstatē. To parādījis svārstiņš viņas rokās. Jau pēc dažām minūtēm arī es pārliecinos, ka ūdens ir uzlādēts – pudelē cits pēc cita parādās smalki sudrabkrāsas burbulīši…
Dziedniece rāda atsauksmes par brīnumainu izdziedināšanos, ko viņai sūtījuši cilvēki. Vizma raksta: «Ir pagājuši divi gadi, kopš es griezos pie jums pēc palīdzības psoriāzes dēļ uz manām rokām. Rakstu jums, lai pateiktos par dziedināšanu. Pirms tam ārstējos pie vairākiem dermatologiem, bet bez rezultātiem. Ārsti teica, ka šī slimība nav ārstējama un ar to vienkārši jāsadzīvo. Pēc jūsu apmeklējuma sāku regulāri katru vakaru turēt plaukstas jūsu ūdenī. Pirmās pazīmes par to, ka āda sāk atveseļoties, parādījās pēc mēneša. Tad roku vannošanu turpināju diezgan neregulāri, un manas rokas atkal sāka stipri niezēt. Sapratu, ka procesam ir jābūt ilgstošam un regulāram. Pēc trīs mēnešu regulāras roku vannošanas, psoriāze tikpat kā vairs nebija redzama, tomēr joprojām katru vakaru rokas saslapinu ar ūdeni un ļauju nožūt. Ūdens ir palīdzējis noņemt arī kakla un locītavu sāpes.»
Dziedniece stāsta, ka magnetizētais ūdens noņem nelabumu un sāpes pēc ķīmijterapijas, dziedina diabētu, artrītu, astmu, trofisko čūlu un citas nopietnas kaites. «Katru dienu paturot lauztu kāju vai roku ūdenī, kam nedaudz pieliets mans ūdens, lūzums ātrāk sadzīst,» stāsta dziedniece. «Esmu velna zābakus izārstējusi. Kādam deviņdesmit gadu vecam vīram kājas no pirkstu galiem līdz ceļiem bija melnas un pietūkušas kā bluķi, suloja.
Tādās var gangrēna piemesties! Viņš četrdesmit minūtes kājas mērcēja uzstrāvotajā ūdenī, un pazuda tūska, āda kļuva gaišāka, un vīrs sāka staigāt.
Uzstrāvotais ūdens palīdz arī pret apdegumiem. Mans dēls ar kolēģiem bija pildījuši freonu, un ar lielu spiedienu tas trāpīja dēlam pa roku. Viņš nakti mocījās, ar kaut ko smērēja un nākamajā dienā atnāca pie manis. Roka bija sarkana, vienās čūlās. Atnesu bļodu ar savu uzlādēto ūdeni un teicu, lai viņš tajā patur roku. Pēc desmit minūtēm ieskanējās telefons, un dēls aizgāja tam pakaļ uz koridoru. Kamēr runāja pa telefonu, roka bija kļuvusi gaišāka. «Nevar būt!» viņš pārsteigts izsaucās. Paturēja vēl desmit minūtes savainoto roku ūdenī, un tā bija vēl gaišāka. Pēc tam viņš katru vakaru to turēja uzlādētā ūdenī un tā kļuva vesela.
Dziedinot cilvēkus, esmu uzmanīga, lai citu slimības neuzņemtu uz sevi. Daudzi dziednieki, cenšoties palīdzēt smagi slimajiem, paši ir aizgājuši no ļaundabīgas slimības. Sākumā visiem, kam redzēju problēmas ar veselību, ieteicu lietot manu strukturēto ūdeni. Taču tā nav mana enerģija, es nevaru ar to mētāties pa labi, pa kreisi. Es to sapratu, kad vasarā saslimu ar plaušu karsoni. Ārste jautāja: «Mirdza, padomā, vai nedari kaut ko tādu, ko nedrīksti.» Tagad uzstrāvoju ūdeni tikai tiem, kuri lūdz manu palīdzību.»
Dieva dāvana
Dziednieki iesaka katru gadu 18. janvārī pieliet pilnus traukus ar ūdeni un to lietot dziednieciskos nolūkos. Mirdzai Priedei ir savs viedoklis par šo ūdeni. «Es katru gadu ap 18. janvāri pārbaudu, kāds ūdens tek pa krānu. Ne vienmēr Dievs ūdens struktūru maina 18. janvārī, esmu konstatējusi, ka ūdens enerģija mainās 19. janvārī. Pati esmu piepildījusi traukus ar šo pozitīvi lādēto, dziedniecisko ūdeni, taču, pēc nedēļas, pārbaudot tā enerģētiku, konstatēju, ka ūdens kļuvis neitrāls. Mēģināju to uzlādēt ar savu enerģiju, bet nevarēju. Tas nozīmē, ka tikai nedēļu tam piemīt dziedniecisks efekts, bet pēc tam Dievs atkal visā pasaulē maina ūdens struktūru. Savukārt vasaras saulgriežos, 21. jūnijā, pa krānu tek negatīvi lādēts ūdens. Kad to konstatēju, sapratu: Dievs maina ūdens struktūru divreiz gadā – janvāra vidū uzlādē pozitīvi un dod zemei spēcīgu enerģiju, lai daba sāk mosties, augt, ziedēt, ražot, savukārt vasaras saulgriežos, kad daba ir pilnā plaukumā, Viņš pārstrukturē ūdeni negatīvi, lai augi un dzīvnieki sāk gatavoties ziemai.
Sieviete, kas bija atvedusi pie manis meitu, kura astoņus gadus nevarēja tikt pie bērniņa, stāstīja, ka beigusi trīs reiki kursus. Es viņai jautāju: «Kāpēc jūs savu meitu vedat pie manis?» – «Ne jau katrs, kas beidzis kursus, var ārstēt,» viņa sacīja. Taču šī sieviete redz auras, un teica, ka balts enerģijas stabs no debesīm plūst manā virzienā. «Vai zināt, kas jums palīdz?» viņa jautāja un pati arī atbildēja: «Dievs.» To viņa pateica nepareizi. Nevis, kas palīdz, bet gan – kas atļauj man palīdzēt cilvēkiem…»
