Konsultē organizāciju psihologs Reinis Lazda.
Vīrieši – racionāli, sievietes – emocionālas?
Kā pirmo un lielāko zemūdens akmeni Reinis Lazda sauc stereotipus, kas samērā stingrā rāmī saliek vīriešu un sieviešu lomas. «Ir vīrieši, kuri jau iepriekš zina, kā sieviete rīkosies. Un šāds stereotips traucē reāli saskatīt cilvēku tādu, kāds viņš ir, kā arī darīt to, kas darbā jādara. Proti, lietišķi un bez liekām emocijām paveikt vajadzīgo. Jo ir pietiekami daudz racionāli domājošu sieviešu, kuras ļoti konkrēti pasaka, kas vajadzīgs. Un tāpat ir emocionāli vīrieši, kuri darbavietā var radīt haosu.»
Biežākais stereotips par labu vadītāju ir tāds – viņam jābūt izlēmīgam un stingram. Šīs pazīmes parasti asociējas ar vīriešiem. «Problēmas sākas tad, ja sieviete, būdama priekšniece, sāk tēlot vīrieti – cenšas būt izlēmīga, demonstrēt, ka viņai nedrīkst runāt pretī. Ja tā nav šīs sievietes dabiskā loma, viņa riskē zaudēt autoritāti un izskatīties smieklīga padoto acīs. Vēloties pastiprināt savu ietekmīgumu, viņa var sākt uz darbiniekiem kliegt, emocionāli pazemot un tā joprojām. Šādā situācijā nelaimīga būs gan pati vadītāja, gan padotie.»
Latvijā problēmas bieži vien ir tajā ziņā, ka vadītāju nesagatavotu iemet šajā amatā un viņš nemaz nezina, ko tas nozīmē. Jo viņš ilgstoši ir bijis, piemēram, speciālists kādā jomā un pēkšņi tiek piešķirtas lielākas pilnvaras.
Kas notiek, ja sieviete vadītāja amatā nokļūst nejauši un nav tam īsti piemērota? Ja viņa negrib vadīt, kontrolēt rezultātus un vajadzības gadījumā atlaist cilvēkus no darba? Tad vadošais amats viņai būs kā mocības un rezultātā atkal cietīs gan viņa pati, gan padotie.
Kad kompleksi un neizdevusies personiskā dzīve traucē darbam
Ja sievietei nav izdevusies personiskā dzīve, viņa ļoti bieži savu neapmierinātību izliek uz darbiniekiem. «Sievietes nav īpaši emocionālākas par vīriešiem, tikai emocijas atšķiras. Vīriešiem biežāk raksturīgas agresīvākas emocijas, vīrietis vadītājs varbūt biežāk uzkliegs saviem padotajiem vai pieprasīs bezierunu pakļaušanos. Savukārt sievietēm raksturīgas negaidītākas emociju maiņas. Un vēl viņām ir talants pietiekami labi emocionāli iedzelt.»
Vadītāja ļoti mainīgais garastāvoklis, starp citu, ir viens no biežāk minētajiem traucēkļiem darbā. Skaidrs ir tas, ka gan vadītājam, gan padotajiem, dodoties uz darbu, visus savus kompleksus vajadzētu atstāt ārpusē. Bet tas jau ir jautājums par vadītāja profesionalitāti – cik ļoti viņš vai viņa spēj norobežoties no savām emocijām, strādāt ar sevi, nelaist emocijas ārā vai arī darīt to kontrolētā veidā. Ko darīt situācijā, kad vadītāja sāk uzvesties neadekvāti? Tādas vienas receptes jau nav. Var mēģināt kaut kādā veidā viņu ietekmēt, samulsināt vai apturēt emocijas. Bet nevajag dzīvot ilūzijās, ka padotais vadītāju izārstēs un pāraudzinās. Arī purpināt par to, kas nepatīk, nav vērts. Jo kāpēc tad tie vīrieši, kas tik ļoti uzsver, ka nepakļausies sieviešu kaprīzēm, paši neko nedara, lai sakārtotu savu dzīvi tā, kā viņiem patīk? Lūdzu – dibiniet paši savu uzņēmumu!
Sievietes – labākas vadītājas?
Kad kolektīva vadībā nonāk sieviete, kas ir vismaz desmit vai divdesmit gadus jaunāka par darbiniekiem, mēdz gadīties, ka kolektīvs negrib viņu klausīt. Vīrieši, piemēram, īsti nepieņem to, ka nevar ietekmēt situāciju un jāgaida sievietes iniciatīva. Turklāt, ja vēl šī sieviete ir jauna caca – ko gan no tādas var gaidīt?
«Labākais padoms – nedomāt vispār par to, vai vadītājs ir vīrietis vai sieviete. Domāt par viņu tikai kā par priekšnieku.» Lai arī standarta uzņēmumā stabilos apstākļos sievietei nevajadzētu būt nedz autoritārai, nedz uzstājīgai, tomēr gadās izņēmumi. Ko darīt situācijā, kad vadītāja ir izteikti autoritāra persona, bet padotajam vīrietim ir savas biznesa idejas? Lai kā negribētos piekrist priekšnieces viedoklim, viņai tomēr ir galavārds. Tāpēc atliek vai nu pakļauties, pielāgoties jaunajiem apstākļiem, mēģināt pārliecināt par savām idejām, vai arī domāt par savu biznesu.
Bet, runājot par sieviešu un vīriešu atšķirīgo vadīšanas stilu, sievietes biežāk nekā vīrieši vērstas uz darbinieku audzināšanu, attīstību. Viņas ir arī gatavākas ieklausīties vērtīgos padoto ieteikumos. Un sievietēm raksturīgāk nevis gaidīt rezultātu tūlīt un tagad, bet paskatīties, ko darbinieks varēs izdarīt ar savām idejām nākotnē. Šo iemeslu dēļ tiek sasniegti augstāki biznesa rezultāti, un pēc statistikas datiem sievietes ir labākas vadītājas nekā vīrieši.
Reinis Lazda pēc savas pieredzes spriež, ka noteikti vieglāk ir sastrādāties ar cilvēkiem, kuriem ir augstākā izglītība. Jo augstāka izglītība, jo cilvēks atvērtāks nestandarta situācijām. Augstāka līmeņa speciālisti parasti paši lieliski tiek galā. Bet prasīgāks vadītājs vajadzīgs mazāk sagatavotiem darbiniekiem.
Darbiniekiem, protams, vislabākā vadītāja varētu šķist vecmāmiņas tipa sieviete, kas vienmēr ir apmierināta, priecīga, laipna un pretimnākoša. Bet diemžēl biznesa rezultātiem tas ne vienmēr ir labākais.
Reinis Lazda uzsver, ka jebkuram vadītājam – gan vīrietim, gan sievietei – vajadzētu spēt iejusties dažādās lomās – gan prasīgā priekšnieka(-ces) lomā, gan tāda lomā, kurš(-a) saskaņo viedokļus, risina konfliktsituācijas, strukturē darba uzdevumu un spēj skarbāk runāt ar tiem, kas korektu sarunu nesaprot. Racionālais moments darba attiecībās tomēr ir galvenais. Tiesa gan, emocionalitāte bieži vien nostrādā kā labs instruments, kas pārliecina un iedvesmo darbiniekus. Ja vadītājs(-a) ir pārņemts(-a) ar mērķi, kas pašam svarīgs, tā bieži vien ļoti motivē darbiniekus.
Trīs personības iezīmes, kas «nogalina» vadītāju un darbinieku uzticēšanos viņam.
- Tā saucamais pasīvi agresīvais personības tips. Īpaši tas izpaužas sievietēm, kuras jūtas konfliktā ar savu vadītājas lomu. Parādās kā netieša agresija pret darbiniekiem – apsolīt, neizdarīt, slepus aprunāt un tamlīdzīgi.
- Atmosfēriskais personības tips – uztur labas attiecības, bet nevada.
- Narcisisms. Vēlme būt pašam(-ai) uzmanības centrā, arī piesavināties citu sasniegumus.
Pieredzes stāsti
Ansis
Man ir bijušas divas sievietes priekšnieces. Vienas vadībā strādāju divus gadus, un mans novērojums – sievietēm priekšniecēm baigi patīk radīt paniku tad, kad to galīgi nevajag darīt. Tā nav pat uzvilkšanās, bet neadekvāti novērtēta situācija. Katrā ziņā vīriešos šādas iezīmes neesmu pamanījis.
Un tas šausmīgi izsit no sliedēm. Manuprāt, ja sievietēm dod varu, viņas var palikt pilnīgi bez bremzēm. Mazākums piedomā pie tā, ko vispār runā vai kā izturas. Manai priekšniecei bija izteikts autoritārais vadības stils – kā Musolīni. Kā šīs sievietes padotais jutos melns un maziņš. Kaut arī viņa bija ļoti sievišķīga sieviete, vairākām augstākajām izglītībām un nebūt ne valdonīga. Tomēr viņa bez agresijas spēja manī iedzīt kompleksus, jo pat aizdomājos, ka tiešām neko nevaru, ka man kā cilvēkam nav nekādas vērtības. Man jau šķiet, ka viņai ne tikai kā priekšniecei, bet kā sievietei bija mānija kontrolēt. Pieļauju, ka viņas perfekcionisms izpaudās arī ārpus darba. Iedomājos, ka viņas mājās visam bija jābūt tieši tādā kārtībā, kā viņa to iedomājusies. Tiešā tekstā viņa nekad neteica, ka kaut kas ir izdarīts slikti, bet tā rafinēti lika saprast – nu sūds tas viss ir, ko tu esi izdarījis. It kā viņa būtu atvērusi vaļā krānu ar mērķi katru dienu izpilināt normu. Ja godīgi, man pat saprotamāka būtu kliegšana brīdī, kad kaut ko neesmu izdarījis. Bet šādu izsmalcinātu novešanu līdz nervu sabrukumam kaut kā nebija nācies piedzīvot. Nav normāli, ja tu katru dienu vispirms domā par to, kas priekšniecei varētu nepatikt, nevis par to, kā būtu labāk biznesam. Turklāt nekad nebija iespējams prognozēt, kas nepatiks. Un nevienu reizi arī nedzirdēju konstruktīvu kritiku par to, kas tieši nav labi, bet tikai tādu vispārēju neapmierinātību un noliegumu. Nonāca pat tik tālu, ka meklēju visus iespējamos veidus, lai tiktu prom no šī darba. Viss bija tā piegriezies, ka aizdomājos – jāver vaļā sava beķereja un jācep bulciņas. Tas varētu būt daudz labāk nekā tad, kad kāds visu laiku tev čakarē prātu.
Lauris
Esmu strādājis vairāku sieviešu vadībā. Un man ir gan slikta, gan laba pieredze. Viena atziņa no sliktās pieredzes – nekad nebiju iedomājies, cik ļoti sievieti var ietekmēt garastāvoklis. Es iepazinu ļoti izteiktu vampīrisma paveidu. Viņas nenokārtotā personiskā dzīve darbā skāra gan sievietes, gan vīriešus. Ja priekšniecei bija slikts garastāvoklis, tad jau samērā precīzi varēja prognozēt, ka tas tiks pārnests uz kādu darbinieku, kurš viņai trāpīsies ceļā. Ja sieviete nav harmoniska un viņa vēl piedevām ir priekšniece, tad iet darbā kā tanks. Jo viņai jau īsti nav, kur to savu enerģiju likt.
Kas ir interesanti? Brīdī, kad tu saproti, ka tas ir vampīrisms un atklātā tekstā pasaki priekšniecei, ka iesi prom no darba, tas monstrs uzreiz sabrūk. Iespējams, ka tādiem cilvēkiem ir jādod pretī. Bet, protams, ne visos gadījumos.
Ko vēl es pamanīju? Pārspīlētu koķetēriju ar padotajiem vīriešiem. Viņai bija daži favorīti, kuriem viņa daudz ko piedeva.
Agrāk man likās, ka problēma ir sievietē priekšniecē. Bet vēlāk nācies saskarties arī ar garastāvokļa cilvēkiem – vīriešiem vadītājiem. Un arī ar viņiem ir bijusi slikta pieredze.
Mana labā pieredze ir ar gados jaunu vadītāju sievieti – viņai tobrīd bija 25. Viņa bija ļoti izskatīga, pat varētu nodēvēt par Bārbiju. Pirmajā mirklī šķita – kā nu būs, vai viņa spēs vadīt? Bet profesionālā ziņā viņa ieņēma ļoti racionālu pozīciju. Atšķirībā no iepriekšējās priekšnieces uz darbu nenesa līdzi savas privātās problēmas un nekad neizrādīja uz āru savas emocijas. Ja starp diviem vīriešu kārtas darbiniekiem brieda asumi, viņa ļoti labi mācēja nogludināt konfliktu. Pārsteidzoši, ka tik jauna sieviete uzrādīja tik labu spēju menedžēt lietas.
Secinājumi? Ir labi, ja ir enerģiju līdzsvars. Diemžēl Latvijā situācija ir tāda, ka vadības līmenī dominē sieviešu enerģija. Lai cik racionālas, sakarīgas un adekvātas būtu priekšnieces sievietes, ja uzņēmumā ir vismaz trīs zemāka un augstāka līmeņa vadītājas sievietes, tas neveido labu augsni. Bet par to jau sievietes nevar vainot. Kur tad ir tie vīrieši vadītāji?
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2016. gada 7. numurā.