Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Piedzīvojot zaudējumu, ir svarīgi, lai sērošanas process jau pašā sākumā tiek ievirzīts veselīgā un jēgpilnā gultnē. Tad viss sērošanas ceļš noritēs daudz veiksmīgāk un dziedinošāk. Un te gandrīz kā medicīnā – ļoti daudz ir atkarīgs no pirmajām stundām un minūtēm.
Pirmās minūtes, stundas, dienas…
Tas, kā noritēs sērošanas process, vai tas vedīs uz neremdināmām skumjām vai dziedināšanu, ļoti lielā mērā atkarīgs no tā, vai pirmajās minūtēs, stundās un dienās sērojošiem izdodas īstenot sēru ceļa pirmo uzdevumu – aptvert (ieklausieties – ap-tvert!) nāvi.
Ir vairāki iemesli, kāpēc tas īsti neizdodas. Viens iemesls: profesijās, kuras ir saistītas ar miršanu, nāvi un sērām, strukturāli trūkst uzdevuma apieties ar sērošanas pirmajām reakcijām un tuviniekiem tūdaļ pēc piedzīvotā zaudējuma.
Citi lasa
Nav neviena, kurš palīdzētu aptvert nāvi, ko vislabāk var tikai tiešā nāves tuvumā, telpā, kurā atrodas mirušais, pie nāves gultas.
Cits iemesls slēpjas ļoti izplatītajā, bet aplamajā pieņēmumā, ka cilvēks šādā brīdī ir šokā. Šādu šoka fāzi postulē dažādi sērošanas fāžu modeļi. Autori, kas daudz rakstījuši par nāvi un sērošanu (Elizabete Kiblere-Rosa, Joriks Špīgesa, Džons Boulbijs) uzskata, ka pirmajās stundās un dienās pēc zaudējuma cilvēki esot kā paralizēti un sapīti, ka viņu rīcības spēja, uztveres un komunikācijas spēja ir ļoti ierobežotas. No tā tiek secināts, ka šajā laikā viņiem nav nepieciešams nekāds īpašs atbalsts, un tāds arī nav iespējams, jo viņi tik un tā adekvāti neuztver realitāti.
Klīniskie pētījumi saka ko citu. Jā, šoks vai šokam līdzīgi simptomi pavisam noteikti ir vienas no pirmajām sēru reakcijām, taču nebūt ne vienīgās. Ir arī daudzas citas: aukstuma sajūta, tukšuma sajūta, apjukums, raudāšana, kliegšana, panika, bailes. Arī ikdienas pieredze rāda, ka cilvēki ļoti precīzi atceras tieši to, kas noticis pirmajās minūtēs un stundās, kad piedzīvots zaudējums. Cilvēki atceras apstākļus, telpu, mirušo. Uztvere un emocijas šajās pirmajās minūtēs un stundās nemaz nav tik nobloķētas, bet taisni otrādi. Tās ir ļoti asas, lai arī ārēji varbūt nemaz tā neliekas.
Pirmās minūtes un pirmās stundas ir izšķirošas sēru procesa tālākajai dziedinošajai norisei. Bieži tās paliek neaizpildītas. Tas, vai šajās minūtes un stundās nāve tiek aptverta vai ne, vai mūsu emocijām tiek ļauta vaļa vai arī tās tiek nobremzētas un apspiestas, ir izšķiroša nozīme tālākā sērošanas procesa gaitai un tuvinieku fiziskajai un psihiskajai veselībai. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem tāpēc ir atvadīšanās iespēja. Tas palīdz nāvi aptvert un zaudējumu apzināties. Ja atvadīšanās nav bijusi iespējama vai tā ir tikusi liegta, tuvinieki līdzās sāpēm par zaudējumu ir spiesti sevī nest arī sāpes, ka nav varējuši atvadīties. Tātad sāpes tiek dubultotas.
Mēs drīkstam sērot
Mēs drīkstam bēdāties un sērot. Tas nāk par labu mūsu dzīvei, attiecībām ar citiem un ar Dievu. Bēdas un sēras nav slimība, taisni otrādi – izvairīšanās no bēdām un sērām dara mūs slimus. Mēs taču sērojam tikai par to, kas mums ir bijis dārgs, ko mēs esam mīlējuši, citādi šis zaudējums mums būtu vienaldzīgs. Tas nozīmē – sēras ir patiesas dzīves, dzīvas dzīves pazīme. Mīlēt nozīmē arī sērot par to, ko esam mīlējuši. Mīlestība un sēras ir vienas medaļas divas puses. Apspiest sēras un raudāšanu ir aplami pēc būtības, jo tādējādi mēs apspiežam dzīvi, kas atstāj dramatiskas sekas uz dvēseles un ķermeņa veselību.
Tas, ka mūsdienu pasaulē nāve tiek izstumta no ikdienas, ietekmē sērošanas procesu. Piemēram, viens mūsdienu vidējais Rietumu cilvēks var nodzīvot visu dzīvi, tā arī ne reizi neieraugot dzīvē nevienu nomirušu cilvēku. Cilvēki nevis nomirst, bet… izgaist. Ja nāve ir tik liels izņēmums un tik slēpjama parādība, tāds tabu, tad līdz ar nāvi par izņēmumu un slēpjamo kļūst arī sērojošais. Šādā nāves nolieguma kultūrā dzīvojot, cilvēks tīri instinktīvi pašizolējas vai arī tiek sociāli izolēts, jo ar viņu ir noticis kaut kas, par ko neviens neko nezina, nespēj par to runāt, nespēj ar to apieties, jo neviens vairs nav mācīts vai varējis mācīties kaut ko par nāvi un sērošanu.
Nav neviena, kurš palīdzētu aptvert nāvi, ko vislabāk var tikai tiešā nāves tuvumā, telpā, kurā atrodas mirušais, pie nāves gultas.
Sērošanas uzdevumi
Nikola Rindere (Minhene, Vācija) savulaik piedzīvoja smagu zaudējumu – drīz pēc piedzimšanas nomira viņas dēliņš. Viņa īpaši pētījusi sērošanas procesu un kopā ar Florianu Rauhu uzrakstījusi par to vairākas grāmatas. Abi arī strādājuši pie inovatīva apbedīšanas koncepta AETAS un jaunas apbedīšanas kultūras. Viņi uzskata, ka sērošanas procesā jāizpilda šādi uzdevumi:
- Aptveršanas uzdevums. Sākumā tikai sākt aptvert: jā, tas tā ir, tas notiek ar mani. Rast saiti ar nāves realitāti palīdz atvadīšanās no mirušā un runāšana atkal un atkal par notikušo.
- Izpaušanas uzdevums. Ekstrēmu emociju izpaušana. Ļauties emocijām, izdzīvot tās un izciest. Nenorīt to visu sevī. Rast telpu sāpēm, raudāt, kliegt, aktīvi paust emocijas un pakāpeniski atgriezties savās ierastajās robežās.
- Nenoslēgšanās uzdevums. Ir brīži, kad jūtamies kā tumsā, izsīkumā un rezignācijā. Zūd dzīves spēks. Ilgas pēc nāves. Svarīgi ir nenoslēgties. Palikt atvērtam. Ļauties to cilvēku tuvumam, kuri tev palīdz justies labāk. Paust emocijas. Nenocietināties. Un runāties, līdzdalīt to, kā tev iet.
- Piedošanas uzdevums. Negrozāmā likteņa akceptēšana. Tas ir tā noticis, to vairs nevar mainīt. Sākas meklējumi, ilgas pēc pārmaiņām. Uzdevums: no jauna piedzīvot dzīvi – nu jau bez nomirušā cilvēka, sataustīt savu ceļu, izlīdzināties ar izmainītajiem apstākļiem, pārstāt pret tiem bezjēdzīgi cīnīties.
- Izlīguma uzdevums. Cilvēka zaudējums ir integrēts dzīvē. Mēs spējam pieņemt savu likteni tādu, kāds tas ir. Uzdevums: paturēt mirušo savā sirdī un doties dzīvē atkal ar enerģiju un optimismu.
Sēras nekad nebeidzas
Sākumā tā šķiet ļoti nepieņemama ziņa, kas sāp. Taču zaudējums ir ļoti dziļš ievainojums. Kādā brīdī tas sadzīst, tomēr uz visiem laikiem paliek šī ievainojuma rētas. Tās vienmēr ir redzamas un sajūtamas, kā sajūtam ķermeņa rētas laika apstākļu maiņās. Tad bēdas atkal ir klāt, un ir normāli, ka noteiktos apstākļos cilvēks var sākt pēkšņi raudāt. Bēdas uz visiem laikiem paliek kā dzīves daļa.
Laba zīme tam, ka sēru process ir noritējis labi, ir, piemēram, tas, ka mēs varam par savām jūtām un par otra cilvēka nāvi stāstīt citiem bez tā, ka mūsos uzreiz rodas impulss raudāt.
Tas mūs skar un ir sāpīgi, taču šīs sāpes mūs vairs neizsit no sliedēm. Ja tas tā ir, attiecības ar realitāti ir atjaunojušās, esam dziedināti. Mēs esam zaudējumu akceptējuši, un tuvinieka nāve ir ieaudusies mūsu dzīvēs. Sērošanas ceļš tāpēc ir arī izaugsmes ceļš. Nāves moments mūs pamodina dzīves dziļākajai būtībai, ko nereti ikdienā aizmirstam un pazaudējam – dzīves vienreizējumu un vienreizīgumu. Tāpēc mēs drīkstam uz zaudējumu paskatīties arī kā uz dzīves iespēju.
Pirmās minūtes un stundas
Tieši pirmās minūtes, stundas un dienas pēc zaudējuma ir vissvarīgākās.Tajās mūsu visu kopīgie – jo, visticamāk, neviena profesionāla atbalsta sniedzēja mums tuvumā nebūs – uzdevumi ir:
- savstarpēji viens otram palīdzēt aptvert nāves realitāti;
- ļaut viens otram izpaust katram individuālas un atšķirīgas sērošanas reakcijas un atbalstīt viens otru to izpaušanā – radīt telpu, kur šīs reakcijas netiek vērtētas, kritizētas, spiestas atpakaļ;
- sargāt sevi un viens otru no tā, ka mūsu sērošanu kāds vai kādi vēlas pāragri kontrolēt un ielikt kaut kādos rāmjos.
Te daži vienkārši ieteikumi, ko darīt un nedarīt pirmajās minūtēs un stundās pēc cilvēka nāves.
- Nāves aptveršana var notikt tikai nāves priekšā. Tā ir būtiski traucēta, ja nav dota iespēja sērojošajam satikties ar nomirušā cilvēka ķermeni, mirušajam pieskarties, viņu sajust, viņu pārģērbt, viņu sakārtot tālākajam ceļam vai vismaz redzēt mirušo pirms bērēm. Mūsu tradīcija noturēt bēres pie atvērta zārka šim uzdevumam ārkārtīgi palīdz, citur pasaulē tā vairs nav tik pašsaprotama lieta. Mums cilvēks jāatceras kā miris. Tādai ir jābūt mūsu pēdējai atmiņai. Ja viņu atcerēsimies tikai kā dzīvu, nespēsim aptvert viņa nāves realitāti. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi mirušo redzēt, viņam pieskarties, viņa nāvi aptvert.
- No mirušā nav jābaidās, arī tad, ja viņš neizskatās skaists. Tam nav lielas nozīmes, jo labāk ir redzēt visu, kā ir, nekā palikt fantāzijās par to, kā varētu būt. Nāves aptveršana notiek labāk, ja vārdi nomiris, miris tiek izrunāti vienkārši un bez lieka dramatisma. Ir jēgpilni ne tikai pašiem runāt skaidru valodu, bet arī mudināt par nāvi runāt pašiem tuviniekiem. Ja viņi ir bijuši klāt, jautāt, kā tas notika, kā viņi to piedzīvoja, kas notika.
- Daudzi, nezinot, ko teikt, izvairās no komunikācijas ar tuviniekiem vispār. Šāda izvairīšanās taktika sērojošajiem rada iespaidu, ka nāve un bēdas, kuras viņi pārdzīvo, ir kaut kas neizsakāms, sociāli nepieņemams, nepanesams, nekomunicējams. Ar to, par ko neviens neko nespēj teikt, mēs paliekam vieni paši. Skaidra komunikācija palīdz nāvi aptvert kā reālu un sērojošajiem rada sajūtu, ka esat gatavs par to runāt.
- Daudzu vēlme sērojošo sāpes remdināt un viņus mierināt ir saprotama, tomēr pašiem sērojošajiem traucējoša. Kas grib mierināt, ātri iekrīt galējībā – sērojošo jūtas tiek apklusinātas un viņu zaudējuma smagums atvieglināts. Bieži vien sērojošie, to piedzīvojot, klusē vai iebilst, jo jūtas nesaprasti un izjūt, ka viņus neņem nopietni. Sērošanas reakcijas klusināt nozīmē tām aizbāzt muti, tās aizkavēt. Tātad: zaudējumu nesamazināt, neatvieglināt, neizskaistināt. Jūtas neapklusināt. Nestāstīt par citiem, kam gājis smagāk vai līdzīgi. Nemierināt, ka dzīve iet tālāk. Zaudējuma smagums, tas, kā sērojošais jūtas, vispirms ir jānosver, jānovērtē, jāsajūt visa tā nepanesamais smagums.
- Nekad neiedomāties, ka jūs zināt, ko otrs piedzīvo un pārdzīvo. Vienmēr ļaut sērojošajam stāstīt savu stāstu – pat tad, ja jūs patiešām daudz ko jau zināt.
- Tāpēc nekad, nekad neteikt: «Es saprotu, kā tu jūties vai kam tu ej cauri.» Tā nekad nav taisnība. Jūs nesaprotat, pat ja esat piedzīvojis ko līdzīgu. Savas pieredzes interpretētājs vienmēr ir cilvēks pats.
- Būt klāt un otram ļaut būt, nevis darīt un rīkoties. Atbalsta un palīdzības jēga un nozīme slēpjas tajā, ka jūs nāvi, bēdas un ar tām saistītās reakcijas netraucējat, neaizkavējat, nemierināt, nemaināt, neko tām pretī nedarāt vai no tām nebēgat, bet gan vienkārši izturat, esat līdzās, palīdzat tās nest.
Arī sērās drīkst teikt nē
Sēras katram ir tik, cik viņam vajag. Kad esam sērās, pats svarīgākais ir, ka nepaliekam vieni un mums līdzās ir cilvēki, kuri spēj panest mūsu sēras – visas mūsu emocijas, gan labās, gan sliktās, mūsu raudāšanu, mūsu nevēlēšanos nekur iet, neko darīt. Cilvēki, kas prom no tā visa, bet piedāvā savu klātbūtni, piedāvā šo vai to. Un nesatraucas, ja atsakāmies. Jo viņi pēc kāda laika piedāvā bez liekas uzbāzības atkal. Neiedomājas, ka zina par mums labāk, ko mums vajag, ko mēs gribam un ko mēs varam vai nevaram. Un tic, ka vienreiz mēs celsimies un arī iziesim ārā – uz parku, kino, teātri, dosimies izbraukumā.
Kad tu piedzīvo zaudējumu, visi spēki ir galā. Tev nav spēka tikt galā ar dzīvi, kur nu vēl izdomāt, kā citi tev var palīdzēt. Nekad nesakiet: «Tikai pasaki, kā mēs tev varam palīdzēt, mēs palīdzēsim!» Tam nav jēgas. Ir vienkārši jāpalīdz, ir vienkārši jāpiedāvā, negaidot lūgumu. Visbiežāk – pašas vienkāršākās lietas.
Ir arī jāzina, ka būs cilvēki, kuri ikdienā ir mums līdzās kā radinieki, kolēģi vai draugi un kuri izrādīsies nederīgi palīdzētāji un atbalstītāji. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi sāpinās vairāk nekā palīdzēs. Tad nav jābaidās šiem cilvēkiem pateikt nē. Pateikt skaidru nē tiem, kas neņem nopietni mūsu sēras un jūtas un tādējādi mūs ievaino. Tas nekas, ka viņi ir mūsu vecāki vai brāļi, vai māsas, vai labi draugi. Tas nekas. Ja tā ir draudzība, tad tā izturēs šo nē. Ja neizturēs, tā nav bijusi draudzība.
Un, sērās esot, bieži rodas jaunas draudzības. Jaunas attiecības arī ar kādiem tuviniekiem, ar kuriem līdz šim tās bijušas formālas. Mēs varat pamanīt, ka par mūsu labākajiem atbalstītājiem un sērošanas ceļa pavadoņiem piepeši var kļūt cilvēki, par kuriem mēs nemaz to nedomājām. Kāds kolēģis, kāds draugs, kas līdz šim reizi gadā uzpeldēja, kāds tuvinieks, kurš līdz šim par mums daudz nav licies zinis. Piepeši viņi kļūst par tiem, kas pasaka īstos vārdus vai vienkārši paklusē kopā, vai apskauj, vai kā citādi, bet viņu klātbūtnē tu vienkārši sajūties labāk, it kā arī no viņiem starotu kāds mirdzums, kāda mīlestība. Šie cilvēki ir lielas dāvanas mūsu sēru ceļā. Tie būs mūsu eņģeļi, cilvēki, kam nebūs bail no mūsu sērām, izmisuma, bailēm, pašpārmetumiem, dusmām un asarām. Visi citi, kas mums nespēj darīt labu, lai pagaidām pastāv malā!
Noslēgums
Katram cilvēkam dzīvē pienāk laiks, kad viņš sastopas ar to, ka noveco un nomirst (vai nomirst vēl jauns) kāds viņam nozīmīgs cilvēks. Šī pieredze patiesībā ir neatvairāma. Tā pieder pie pieredzēm, bez kurām mēs nevaram iztikt. Bez šādas, vismaz vienas mūžā pieredzes mēs paliekam nenobrieduši, neizauguši. Tāpēc šie dzīves posmi, kuros mēs ar ko tik lielu – un, jā, svētu – saskaramies, mums jāņem ļoti nopietni, jo caur tiem mēs pārveidojamies, topam dziedinātāki, topam par cilvēkiem, izaugam.
Taču tad, kad dzīvē šāds brīdis pienāk, mums ir jābūt kaut nedaudz sagatavotiem, lai jau pašā sākumā viss neaizietu šķērsām. Kaut kādā ziņā tas arī ir viss, ko mēs varam iemācīties. Kā iekāpt šajā pieredzē ar pareizo kāju, lai viss ceļš nebūtu jāpavada klūpot un krītot.
Pastorālās psiholoģes Kerstinas Lammeres pieredze:
«Medicīnas māsa man palūdz atnākt uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu, kur ar pēkšņās nāves sindromu ir miris gadu vecs bērns, un vēlas, lai es nomierinu māti un mudinu viņu doties mājās.
Jaunā māmiņa uzņemšanas nodaļā nemierīgi staigā šurpu un turpu, skatās aiz krēsliem un dīvāna un sauc: «Kur ir mans bērns, kur ir mans bērns?» Ir visnotaļ skaidrs – viņu nevar nomierināt, viņu nevar aizsūtīt uz mājām. Viņai vajag tikai vienu – tikt pie sava mirušā bērna.
Es ievedu viņu iekšā. Viņa satver mazo ķermenīti un paceļ augstu gaisā. Viņa runā ar viņu, glāsta galvu, kliedz uz viņu. Viņa grib to pamodināt. Tad viņas kājas ļimst, un viņa noslīgst zemē. Es ceļu viņu kājās un turu viņu. Viņa atkal runā ar viņu, glāsta viņu un tad noslīgst lejā. Un tā reizes trīs. Tad viņa noliek mazo zemē un saka: «Tu esi tik auksta.» – «Jā,» es saku, «viņa ir auksta. Jūsu mazā meita ir mirusi. Man ļoti, ļoti žēl.»
Sieviete klusu turpina glāstīt bērna nekustīgo ķermenīti. Un pamazām un lēnām aptver sava bērna nāvi. Beigās viņa paņem bērnu rokās, šūpo, raud un klusu ar viņu sarunājas un atvadās. Un tad atceras par otru bērnu, kas viņu ārpusē gaida. Un grib doties ārā, uzņemšanas nodaļas zālē pie viņa. Es eju viņai līdzi, un ar katrām durvīm nomirušais bērns paliek tālāk aiz muguras, mums atgriežoties dzīvo pasaulē. Ārā ir viņas draudzene ar skolas vecuma zēnu. Sieviete minstinās, tad skrien pie sava dzīvā bērna un spiež viņu sev klāt. Nāve ir aptverta. Tur, kur tā ir. Un tagad var doties tālāk.»
