Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kas notiek ar cilvēku liela zaudējuma brīdī, un kā iespējams atvieglot šo emocionāli smago stāvokli? Skaidro klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marina Brice.
«Pirmajā brīdī bērniņa nāve vienmēr izraisa šoku. Vecāki izjūt skumjas, sēras, zaudējumu, netaisnību, rūgtumu, vilšanos, dusmas uz sevi, uz citiem, uz pasauli.
Reakcijas uz zaudējumu ir dažādas, un jebkura ir normāla – nav pareizas vai nepareizas sērošanas.
Viens var reaģēt ļoti atturīgi, cits – ļoti emocionāli. Vienam zaudējuma pārdzīvošanai vajag mazāk laika, citam – ilgus gadus.
Tas, kā izdosies iziet cauri zaudējuma pārvarēšanai, ļoti atkarīgs no katra līdzšinējās pieredzes: cik atbalstoša vide bijusi bērnībā, kāda tā ir tagad, kādi izaicinājumi dzīves ceļā jau ir bijuši. Tie var gan stiprināt, gan iekšējie spēki var būt novājināti. Lai zaudējuma pārvarēšana un sērošanas laiks noritētu vieglāk, ir palīdzoši zināt, saprast, kas šādā dzīves brīdī ar tevi notiek, un apjēgt, ka jebkas no notiekošā ir normāli, tādējādi mazinot lieku iekšējo trauksmi,» skaidro klīniskā psiholoģe Marina Brice.
Zaudējuma pārvarēšanas fāzes
- Šoks un sastingums – pirmās dienas, nedēļas. Bieži tiek izjusts noliegums, ir emocionāls sastingums, traucēta laika izjūta, vāja reakcija uz ārējiem kairinātājiem. Cilvēks it kā ir sastindzis.
- Ilgas un meklējumi – no divām nedēļām līdz trim mēnešiem. Jūtamas skumjas, dusmas, nemiers, apjukums. Tiek piedzīvotas ilgas pēc mazuļa, vēlēšanās, lai viņš atgriežas. Cilvēks saskaras ar tukšumu, ko radījis zaudējums, lēnām aptver realitāti. Paaugstināts jūtīgums, nepacietība, vainas izjūta. Tiek meklēti vainīgie. Tas ir pārmetumu un vainošanas laiks pret apkārtējiem, pret apstākļiem, arī pret sevi.
- Dezorientācija un izmisums – starp piekto un devīto mēnesi pēc zaudējuma. Var parādīties depresijas simptomi, joprojām vainas izjūta, realitātes apstāšanās, nogurums. Cilvēks pakāpeniski sāk pieņemt notikušo. Reizēm to sauc par kompromisa fāzi, jo tās noslēgumā iespējams rast kompromisu starp es atsakos tam ticēt un es pieņemu realitāti ar zaudējumu, kas tajā ir noticis.
- Reorganizācija un atveseļošanās – iestājas 12. līdz 18. mēnesī pēc zaudējuma. Cilvēks ir pieņēmis zaudējuma faktu. Intensīvās sajūtas sāk mazināties. Parādās jauna spēka sajūta, atjaunojas cerības. Notikušās situācijas vērtējums mainās, tas veidojas adekvātāks, pieņemošāks. Skatījums uz notikušo un uz dzīvi kopumā reorganizējas, atveseļojas.
Jebkura no šīm fāzēm var būt gan īsāka, gan garāka, tās var ieilgt un riņķot – tas notiek komplicēti, sarežģīti, individuāli. «Var arī šķist, ka akūtais posms jau ir pāri, būtu pienācis laiks beigt tik emocionāli spēcīgi reaģēt, bet kāds notikums vai apkārtējo izteikums atkal uz laiku iemet atpakaļ smagajās emocijās. Katrs vecāks ģimenē var dažādi iet cauri šīm fāzēm, katrs kādā no tām var iestrēgt ilgāk.
Sēras – tas ir process. Šajā laikā ir jābūt pacietīgam un iejūtīgam pret sevi.
Cilvēkiem, kas ir blakus sērojošajiem vecākiem, ir jābūt ļoti empātiskiem un atbalstošiem.»
Sēro visa ģimene
Sabiedrībā joprojām pastāv mīts, ka vīrietim, ja viņš nav dzemdējis un zīdījis bērnu ar krūti, zaudējums sāp mazāk. Tas ir maldinoši. «Tēvi arī sēro un spēcīgi izjūt notikušo, tikai viņiem to ir mazāk ļauts paust no sabiedrības puses. Arī speciālisti, kas saskaras ar ģimenēm, kurās piedzīvots zaudējums, dažkārt ar saviem vārdiem neļauj vīriešiem just, sakot: «Jums tagad jāatbalsta sieva, jums jābūt stipram!» Aizliegums just zaudējumu var radīt problēmas arī pāru attiecībās,» atzīst klīniskā psiholoģe Marina Brice, uzsverot, ka bērna zaudējums ir ārkārtīgi spēcīgs pārbaudījums partneriem. «Šis trieciens var stiprināt attiecības – partneri var kļūt tuvāki, atbalstošāki un kopā iziet cauri pārbaudījumam. Citi pāri izšķiras, nesaņemot otra atbalstu, turpinot vainot viens otru, kritizēt un nespējot atrast veidu, kā kopīgi tikt tam pāri.
Zaudējumā ir iesaistīts ne tikai pāris, bet visa ģimene, arī vecvecāki, citi bērni ģimenē, ja tādi ir, pārējie radi un tuvinieki.
Notiek daudz procesu, arī tas, kā vecāku sērošana ietekmē vecāku un citu bērnu mijiedarbību. Tas atstāj ietekmi uz visiem, tādēļ būtiski pārvarēt zaudējumu pēc iespējas veselīgāk.»
Vecākiem jāļauj iesaistīties
Vecākiem, kas zaudējuši bērniņu, ir ļoti svarīgi atjaunot kontroles sajūtu, lai mazinātu savu bezpalīdzību un bezspēcību. «Kontroles atgūšana notiek caur to, ka vecāku izteiktās vēlmes tiek sadzirdētas, netiek ignorētas un kritizētas. Ir ļoti labi, ja viņiem tiek dota iespēja atvadīties no bērniņa tā, kā viņi to vēlas. Apkārtējo uzdevums ir jautāt vecāku viedokli un ieklausīties tajā. Tas ir ļoti būtiski. Atvadas no bērna var būt dažādas – tā, kā vecākiem šķiet piemēroti (pavadīt pie bērna ķermeņa tik daudz laika, cik nepieciešams, pašiem nomazgāt, apģērbt viņu, nofotografēt).
No psiholoģijas viedokļa ir ļoti nozīmīgi realizēt tādu atvadīšanās procesu, kāds vecākiem iekšēji ir nepieciešams.
Rīkojoties vecākiem ir dota pēdējā iespēja kaut ko darīt šī bērniņa labā, būt iesaistītiem. Ja vecāki paši lūdz tuvinieku palīdzību kādos darbos, arī tas ir jārespektē. Bet pāraprūpēt sērojošus vecākus būtu nepareizi,» skaidro psiholoģe.
Kā reaģēt apkārtējiem?
Vecākiem, kuri ir piedzīvojuši bērniņa zaudējumu, cilvēki bieži vien izsaka kādas frāzes, lai paši justos labāk, nevis nomierinātu sērojošos vecākus. Ar vārdiem var ļoti sāpināt gan pirmajos brīžos pēc notikušā, gan arī vēlāk, tādēļ tuviniekiem jābūt īpaši uzmanīgiem vārdu un attieksmes izvēlē.
Frāzes, kuras nav pieņemami teikt sērojošiem vecākiem
- Labi, ka vēl nepaspējāt pierast pie bērna.
- Viņš vēl bija tik maziņš, tas nekas.
- Jums vēl būs bērni.
- Laiks izārstēs.
- Tāda ir Dieva griba.
- Sāpes pāries.
- Jums jābūt stipriem.
- Nododies labāk darbam!
- Atceries, jums ir arī citi bērni!
- Labi, ka viņš nomira tagad, nevis vēlāk.
- Tu jau tik ilgi sēro, būtu laiks beigt to darīt.
Šajās frāzēs ir jaušama neiejūtība, nesadzirdēšana un nejušana līdzi.
Tu vari būt blakus sērojošiem vecākiem nevērtējot un nenosodot, būt saprotošs, empātisks un līdzjūtīgs.
Var teikt ļoti vienkāršus vārdus, frāzes. Esi godīgs, mierinājumu sniedzošs, esi gatavs būt blakus un palīdzēt, atbalstīt. «Tā ir citu pieredze, un mēs nezinām, ko tieši otrs jūt. Ir jābūt gataviem uzturēt un izturēt klusumu – šādās reizēs daudz nozīmē nepateiktais, un tam ir vajadzīga vieta, laiks un otra cilvēka klātesamība,» uzsver psiholoģe.
Sērojošiem vecākiem var teikt
- Man ir ļoti žēl.
- Man ir grūti atrast vārdus.
- Es nevaru iedomāties, kam jūs ejat cauri.
- Man rūp jūsu ģimene.
- Man rūp, kā tu jūties.
- Pastāsti, ja tu vēlies!
- Vai es varu kaut ko darīt tavā labā?
Psiholoģiskā palīdzība
Ģimenēm, kas dodas cauri tik lieliem pārdzīvojumiem, būtu nepieciešama atbilstoša psiholoģiskā palīdzība. «Pirmais mēnesis pēc bērniņa zaudēšanas ir izteikti smags. Iespējams, jau šajā posmā ir vajadzīgs profesionāls atbalsts. Tuvinieki var iedrošināt vecākus vērsties pēc palīdzības un atgādināt par to.
Specifiskas palīdzības bērnu nāves gadījumā Latvijā nav, tā tikai lēnām sāk veidoties.
Ja ir iespējams ieguldīt līdzekļus psiholoģiskās palīdzības saņemšanā, var palīdzēt jebkurš psihologs, kas specializējies atbalsta sniegšanā krīzes situācijā (speciālistu var meklēt Psihologu reģistrā: www.viis.gov.lv/registri/psihologi). Tā kā palīdzība bieži vien ir nepieciešama uzreiz, var vērsties bezmaksas palīdzības krīzes centros (krīžu un konsultāciju centrā Skalbes, centrā Marta). Bērnu klīniskās universitātes mājaslapā ir pieejams arī ceļvedis vecākiem un ģimenēm Kad dzīvē ienāk sēras. Vēlākam, ilgstošākam atveseļošanās ceļam Bērnu slimnīcas kapelāne Agnese Megne divreiz gadā veido attālinātu grupu par zaudējuma tēmu Visam savs laiks.
Ja akūtās sēras ir ieilgušas, atliktas vai apspiestas, iespējams, ir nepieciešama psihoterapeita palīdzība – to var sniegt ārsti psihoterapeiti, psihoterapijas speciālisti, kognitīvi biheiviorālie terapeiti.
Parasti aprakstā par sevi speciālisti norāda, vai strādā ar zaudējumu un sērām. Dažkārt tieši tuvinieki ir tie, kas saprot, ka zaudējums vecākam neļauj dzīvot, vieglāk nekļūst arī pēc pirmajiem 12 mēnešiem, pārdzīvojuma smagums nemainās vairākas nedēļas. Tad tuviniekiem būtu jārosina palīdzības meklējumi,» iedrošina psiholoģe, uzsverot, ka sērošanas laikā ir iespējams palīdzēt arī pašam sev. «Ir dažādi radoši veidi, kā izpaust zaudējumu. Tā var būt zīmēšana, gleznošana, veidošana. Var nodoties apziņas plūsmas pierakstiem. Rakstot aktivizējas tās smadzeņu daļas, kas atbild par loģisko domāšanu. Savukārt, kad aktivizējas domāšana, tas palīdz rimties smadzeņu daļai, kas atbild par emocijām. Svarīgākais ir būt iejūtīgiem pret savām vajadzībām, bet apkārtējiem – būt iedrošinošiem un atbalstīt veidus, kas sērojošajiem vecākiem palīdzēs sataustīt izeju no tumsas,» iesaka klīniskā psiholoģe Marina Brice.
