Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Gandrīz līdz 50 gadu vecumam strādājām, gādājām ģimenes budžetu. Kad bērni bija izauguši, ieguvuši izglītību, sākām domāt par sevi. Man bija ceļgala operācija, pēc kuras abi ar sievu sākām atveseļošanās procedūru. Pusgada laikā, pateicoties tam, ka mazliet piedomājām par ēšanu un sākām aktīvi kustēties, atbrīvojāmies no vairāk nekā desmit kilogramiem. Principā pirmos trīs gadus es trenējos septiņas dienas nedēļā, 70 kilometru nedēļā. Tāpēc uz savu 50. dzimšanas dienu jau izskatījos pietiekami labi.
Tad ar sievu nosvinējām abu kopīgo simt gadu ballīti un bijām priecīgi par to, kā izskatāmies un jūtamies.
Labs izskats lielā mērā ir, pateicoties aktivitātēm un tam, ka šajā attīstībā mēs abi ar Benitu nonācām līdz nūjošanas sportam. Piedalāmies sacensībās, arī starptautiskās sacensībās, esam veikuši ultramaratonus, piemēram, Rīga–Valmiera, daudzas Stirnu buka distances. Tā ka pēdējos 14 gadus mēs piedalāmies vismaz 20 sacensībās gadā. Tieši regulārais treniņš radīja vēlmi piedalīties sacensībās, savukārt panākumi iedvesmoja turpināt un censties. Esam bijuši arī Eiropas un pasaules čempionātos nūjošanā amatieriem. Piedalīsimies arī šogad, bet tagad vairāk tēmējam uz piedzīvojumiem,» stāsta Imants.
Mūsu aizrautība ir kalni
Aizrautība ar ceļošanu Imantam un Benitai sākās jau ap 2000. gadu, kad abi ar grupu devās braucienā uz Sāremā salu. Taču pēc šī brauciena abi nolēma, ka nekad vairs nebrauks grupā. Jo, kā atzīst Imants, tik liela kompānija ir ļoti smagnēja, daudz kam velti tērē laiku, katram ir savas ambīcijas un savi strīdiņi, tāpēc turpmāk viņi ceļojumus plāno paši.
«Kopš 2003. gada katru gadu atvaļinājumu pavadām kaut kur izbraukumā kalnos. Mūsu aizrautība ir kalni! Sākām nevainīgi, ar čehu smilšakmeņu parkiem, tad jau nākamajos gados bijām augstajos Tatros, Alpos Slovēnijā, Dolomīta Alpos Itālijas ziemeļos, Norvēģijas fjordos, Pirenejos un citur. Ar laiku ņēmām līdzi arī draugus – cilvēkus, kurus trenēju nūjošanā, jo pa šo laiku esmu kļuvis arī nūjošanas treneris. Mēs visu laiku saceram kaut ko skaistu, un tā ir viena no lietām, kas palīdz mums justies labi. Mēs izsapņojam to, ko gribam redzēt, iegūstam informāciju, izpētām un aizbraucam ļoti sagatavoti, un varam efektīvi izmantot laiku ar sevišķi zemām izmaksām.
Mēs ejam diezgan sarežģītas kalnu takas, līdzi ir draugi, viņi ir jaunāki, un man viņi jāvada.
Tas prasa plānošanu un spēku. Bet tas ir patīkami un skaisti. Visus pārgājienus organizējam par velti, sadalām tikai reālos izdevumus par degvielu, dzīvošanu. Vēl mēs rīkojam vairāk nekā 20 pārgājienu gadā arī Latvijā, Lietuvā, mazliet Igaunijā. Kādreiz braucām arī uz pilsētām, bet tagad staigājam pa kalniem. Lielās pilsētas nav mans hobijs. Manuprāt, lielās metropoles neraksturo valsti, turpretī mazajās pilsētiņās ir pavisam cits dzīves stils un aura,» atzīst Imants.
133 kilometri pa Madeiras salu
Nupat, no februāra beigām līdz marta sākumam, Imants ar Benitu bija devies pirmajā lielajā piedzīvojumā pensionāru statusā – šķērsoja Madeiras salu kājām. Iedvesmu pārgājienam Imants smēlās Youtube, skatoties video par Silent hiking jeb klusajiem pārgājieniem. «Tad nopirku Madeiras karti, palasīju internetā un grāmatās un sacerēju pats savu maršrutu. Mums sanāca 133 kilometrus garš pārgājiens ar desmit kilometru augstuma starpību. Viss bija labi, tikai mugursomas bija ļoti smagas – līdzi jānes teltis, piepūšamie matrači, guļammaisi, gāzes plītiņa, pārtikas rezerves, mazliet apģērba, power bankas, jo augšā nav ne veikalu, ne arī viesnīcu. Viņu dabas aizsardzības dienestā biju laikus pieteicis nakšņošanas vietas, un tās visas ir bez maksas. Tur ir ļoti, ļoti skaisti, daudz zaļuma, daudz ūdens un lieli kontrasti – viens augs zied, otrs vēl snauž, bet trešais jau nobirdinājis lapas. Pirmajā dienā uzkāpām ap 1200 metru augstumā, tad tā arī staigājām starp 1200 un 1800 metriem, zemāk nokāpām tikai priekšpēdējā dienā. Arī vides temperatūra mums gadījās zemāka nekā parasti. Pirmās dienas bija lietainas un šķita ļoti vējainas pat mums, Liepājas puses cilvēkiem. Bet visi izturēja, aprīkojums bija izvēlēts pareizi, tikai bija slapjas teltis un slapjas drēbes. Bija ļoti, ļoti interesanti,» atceras Imants.
Vienmēr vajag sapni!
«Interesanta un piepildīta dzīve – tas ir pats galvenais, kas vajadzīgs senioram. Cilvēks noveco tad, ja viņam nav interesanti dzīvot. Tas ir pamatu pamats. Vienmēr vajag kaut ko, uz ko tiekties, par ko sapņot. Sapņot un sapņot, un, protams, kustēties.
Mēs mājās nesēžam, esam fiziski labā formā, līdz ar to mums ar Benitu arī domas ir gaišākas.
Tiklīdz sākas depresīvs noskaņojums, izdomājam jaunu projektu un sākam plānot. Tas aizņem prātu un uzlabo pašsajūtu, un atkal skatāmies, sapņojam un īstenojam. Labi ir tas, ka abi ar Benitu esam uz viena viļņa, ka tas saista un interesē mūs abus. Ja ir kopējas intereses, ir daudz, daudz skaistāk. Un Benita man ļoti palīdz. Šad tad es aizsapņojos, bet viņa ir nedaudz kritiska. Vai otrādi – Benita pasviež ideju, un es to tehniski ietērpju, un tā mēs kopā ražojam savus sapņus. Starp citu, arī mūsu mazbērni ir sportiski, un mēs viņus katru gadu vedam pārgājienā. Vecākās mazmeitas vispār sākām vest no četru gadu vecuma – viņas šajā vecumā, protams, ar atpūtu, tomēr veica septiņus kilometrus.
Skaidrs, ka cilvēkam, kas lielāko daļu dienas nosēž pie televizora, uzsākt aktīvu dzīvi nebūs viegli. Taču ar kaut ko ir jāsāk!
Jebkurā gadījumā jebkurā vecumā var sākt darboties. Galvenais – aktivitāšu regularitāte. Tas nozīmē vismaz katru otro dienu vajag iziet, noiet, nonūjot, pavadīt kādu pusotru stundu laukā kustoties, staigājot. Un jebkuros laika apstākļos, varbūt vienīgi ne vētrā. Tad parādīsies gan forma, gan izpratne, galvenais ir sākt kustēties. Tie, kuri baidās, var pieslēgties kādai grupai, doties ceļojumos kopā. Biedrība Nūjo ar vēju, kurā mēs ar Benitu esam valdes locekļi, rīko pārgājienus, tie ir publiski un bez maksas. Tur nav nekāda servisa, izņemot mūsu jauko kompāniju un vadību, taču tie tiešām ir jauki pārgājieni. Tāpat mēs jau plānojam nākamos ceļojumus. Tuvākais būs maijā – uz divām trim nedēļām dosimies apstaigāt Sāremā salu. Brauksim ar busiņu, kur arī gulēsim un dzīvosim. Sāremā esam bijuši, bet tagad gribam tā pamatīgāk apstaigāt ziemeļu un rietumu piekrasti,» par tuvāko ieceri stāsta Imants.
Imanta ieteikumi citiem ceļotgribētājiem (un arī tiem, kuri vēl baidās)
- «Galvenais ir plānošana. Ir dažādi interneta resursi, blogi un stāsti ar citu cilvēku pieredzi. Palasu, izpētu, izplānoju būtībā pa minūtēm. Saprotu, cik laika vajag, lai novāktu telti, uztaisītu brokastis, sapakotos, cik ātri varēs paiet (ar rezervīti). Tas ir darbiņš, bet tas ir arī ļoti interesanti – izdzīvot piedzīvojumu, pirms tas ir sācies.
- Gudri plānojot, ceļot nav nemaz dārgi! Tāpēc mēs šādi ceļojam, jo mūsu finansiālās iespējas nav pārāk lielas. Mēs dzīvojam atbilstoši savām iespējām, un tās ļauj daudz izdarīt. Droši varu apgalvot, ka mūsu ceļojumi nekad nav izmaksājuši vairāk par 600 eiro personai divām nedēļām. Tas ir, ieskaitot transportu, viesu māju ar ērtībām, ēšanu un alu, stāvvietas un vietas, kur jāmaksā. Kā es to dabūju gatavu? Jo man ir galva uz pleciem! Pastāstīšu par Madeiru. Lidmašīnas biļetes izmaksāja 200 eiro katram (četri lidojumi – turp un atpakaļ) un manai reģistrētajai somai 140 eiro (diemžēl), tas ir 540 eiro (270 eiro katram). Trīs dienas viesnīcā maksāja 40 eiro uz abiem par nakti, tātad 120 eiro kopā. Viesnīca atradās divus kilometrus no lidostas, un varēja turp aiziet kājām. Tā kā lija un vajadzēja braukt ar taksi, turklāt mums arī pārcēla atceļa reisu un nācās to mainīt un nakšņot, izmaksas no 450 eiro palielinājās uz apmēram 600 eiro katram. Tas viss ir laicīgas plānošanas, organizēšanas un izpētīšanas rezultāts. Piemēram, viesnīcas meklējam dažādās vietnēs – gan Booking.com, kur tiem, kas dodas uz kalniem, nav lielas izvēles, gan Airbnb, gan dažādos vietējos interneta resursos. Uz kalniem astoņi cilvēki braucam ar busiņu, tad ņemam viesu māju, kur ir vismaz trīs guļamistabas un divas vannasistabas. Lai atrastu par labu cenu, naktsmājas meklēju laikus un dažādos meklētājos.
- Valodas vajadzētu pamācīties, bet nomaldīties nav iespējams. Daudzi bažījas, ka nezina svešvalodas, un es arī, braucot uz Madeiru, pāris mēnešu pamācījos portugāļu valodu. Angļu, vācu un krievu valodu es zinu, tāpēc gribēju apgūt mazliet portugāļu, lai varētu kaut cik saprasties. Taču baidīties par apmaldīšanos, sevišķi jau Eiropā, gan nevajadzētu. Mēs arī nebraucam uz Āfriku, uz Amazones džungļiem, tādēļ nebaidāmies nomaldīties. Mēs braucam uz kalniem, un tur kaut kalna pakājē var atstāt mugursomu, uzkāpt kalnos un nokāpt lejā, un soma būs turpat uz vietas. Var neuztraukties, ka kāds paņems somu – tas raksturo situāciju kalnos. Tur neiet cilvēki ar ļauniem nodomiem. Bet atkārtošu, ka visa pamatā ir pārdomāta plānošana.»
