Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla «Annas Psiholoģija» arhīva.
Katru brīdi tu partnerim par sevi kaut ko atklāj, to pat neapzinoties. Jo runā gan vārdi, gan mīmika un žesti, gan uzvedība. Bet dažkārt tik ļoti gribas pastāstīt kaut ko īpašu. Irēna Goluba teic, ka šāda vēlme visbiežāk nerodas nejauši.
Noklusēšana vai meli?
Irēna Goluba ir pārliecināta, ka attiecībās partneri tiešām noklusē ļoti, ļoti daudz. «Pirms kāzām vai kopdzīves sākšanas arī nevar zināt, ko jautāt un ko ne. Bet ir lietas, ko partnerim vajadzētu izstāstīt, ja reiz attiecības kļuvušas nopietnas. Tās ir par iepriekšējo laulību skaitu un saviem bērniem, par finansiālo stāvokli, ja ir milzīgas parādsaistības, par nozīmīgām veselības problēmām, īpaši psihiskām slimībām. Šie visi ir stratēģiski svarīgi fakti, nepabeigtas lietas, kas turpināsies neatkarīgi no jaunajām attiecībām. Ja to noklusē, tie jau ir kvalificējami kā meli,» uzskata geštaltterapeite.
«Pēc iepazīšanās cilvēki, kas atraduši kopīgo, sajutuši savstarpējas simpātijas, kādu laiku turpina tikties – tas ir sākuma posms –, līdz notiek kvalitatīvais lēciens un var uzskatīt, ka viņiem ir izveidojušās attiecības – abiem ir kaut kādas norunātas vai nenorunātas, tomēr saistības. Vēl pēc kāda laika pāris pieņem lēmumu, ka viņi paliks kopā. Tie ir trīs attiecību posmi, starp kuriem ir arī pārejas.
Bieži vien vēlme pastāstīt kaut ko līdz šim nepateiktu vai atklāt kādu noslēpumu rodas tāpēc, ka gribas mainīt attiecību statusu, un parasti tas arī ir pārejas brīdis no vienas attiecību stadijas citā.»
Svarīgi arī atšķirt – tu noklusē kādu konkrētu situāciju, esi to aizmirsis(-usi) vai arī neesi atklāts(-a). Tā var būt, ja augi ģimenē, kurā nav pierasts dalīties, – tad arī neizveidojas izpratne par to, kā runāt ar partneri. Ieradumam noklusēt var būt arī cits iemesls: cilvēki, kuri strādā ar drošību saistītā amatā nepārtraukti šķiro, kam un ko var atļauties teikt.
Ģimenes psihoterapeits Aldis Miglinieks uzsver, ka lēmumu kaut ko teikt vai noklusēt ietekmē ne tikai cilvēka personības attīstības, vērtību, ģimenes un partnerattiecību, bet arī vēsturiskais konteksts. Tas ir arī viens no aspektiem, kāpēc ģimenes psihoterapeiti bieži vien lūdz veidot dzimtas koku un pēta, kāds stāsts vijas cauri paaudzēm. Aldis Miglinieks atklāj vienu no tiem: «Zelma nodzīvoja garu mūžu – 90 gadu. Jaunībā viņa apprecējās, taču karš pamudināja viņas vīru doties bēgļu gaitās. Viņa izlēma palikt un zaudēja sakarus ar vīru uz vairākiem gadiem.
Tad Zelma iepazinās ar atraitni Eduardu, kam jau bija divi bērni, un izveidoja ģimeni. Laikam ritot, no Vācijas Zelmai atrakstīja pirmais vīrs un aicināja doties pie viņa. Taču arī šo otru iespēju Zelma neizmantoja, jo bija uzņēmusies rūpes par savu jauno ģimeni.
Kāda bija Zelmas taktika? Nerunāt!
Visām fotogrāfijām, kurās bija redzams pirmais vīrs, pusīte bija nogriezta. Kā vēlāk atklājās, kādā slepenā aploksnē Zelma glabāja divas fotogrāfijas, kurās viņi ir kopā. Visticamāk, šīs jūtas un atmiņas viņa glabāja arī dziļi savā sirdī. Nav zināms, vai un ko Zelma teikusi Eduardam par savu pirmo laulību, bet savu dzīvi viņa veltīja viņam, viņa bērniem un mazbērniem. Manuprāt, ir svarīgi apzināties, ka apstākļi nereti ir stiprāki par cilvēku.»
Dzīvie un mirušie noslēpumi
Noslēpumi (noklusētais) var būt divējādi. Vieni ir aizmiguši, pat miruši – jā, kādreiz kaut kas ir noticis, taču tas viss ir pārdzīvots, iekšēji pabeigts. Otri ir dzīvi – lai ko domātu un runātu, tie klauvē un klauvē, cenšoties izkļūt brīvībā.
Kāda sieviete jaunībā piedzīvojusi seksuālu vardarbību. Kad apprecējusies, savam vīram to nav izstāstījusi – kas bijis, bijis! Taču šis notikums tik dziļi iegūlies sievietes zemapziņā, ka viņa pieņēmusi upura lomu un gaidījusi īpašu attieksmi ne tikai no sava vīra, bet arī visiem apkārtējiem, tādējādi nemitīgi liekot justies vainīgiem.
Nesaņēmusi no vīra to, ko gaida, sieviete metās citas mīlestības meklējumos, cerot, ka būs kāds, kurš sajutīs, sapratīs, novērtēs, lolos, līdz viņas laulība izira.
Aldis Miglinieks skaidro šādi: «Ja reiz sieviete joprojām ir upura pozīcijā, viņa nav tikusi galā ar seno pāridarījumu un tas ietekmē visu turpmāko dzīvi un attiecības. Kas būtu noticis, ja viņa savu sāpi uzticētu partnerim? Pieļauju, ka harmoniskās attiecībās viņa saņemtu no vīra atbalstu. Bet partneris ir ļoti jāvērtē – ne katrs alkst kļūt par savas sievas vai vīra psihoterapeitu. Un tas arī nav jādara. Šādos gadījumos ir nepieciešama psihoterapija un profesionāla palīdzība.»
Irēna Goluba uzskata: «Ja meitene pusaudzes gados pārcietusi izvarošanu, tomēr pieaugot viņai ir bijušas laimīgas seksuālās attiecības un arī tagad, 30 un vairāk gadu vecumā, satiekot jaunu partneri, attiecības veidojas labi, kāpēc gan lai viņa (vismaz attiecību sākumposmā) par to stāstītu? Notikums ir miris.
Bet, ja jaunais partneris kaut kādā ziņā viņai atgādina varmāku vai dzīvo tuvu vietai, kur notikusi izvarošana, vai ir jebkas cits, kas atdzīvina atmiņas un viņa nokļūst senā notikuma varā, tas liecina, ka viss vēl ir dzīvs un aktuāls.
Ja kāda tēma klauvē ikreiz kādās noteiktās situācijās, tomēr jādomā, kā šo informāciju celt gaismā.»
Nežēlīgā atklātība
Dažkārt nelaikā un nevietā nākusi atklātība var izrādīties vardarbīga attiecībā pret cilvēku, kurš to uzklausījis. «Gan pastāstīšana, gan arī noklusēšana var būt ļoti agresīvs akts pret jauno partneri, sevišķi, ja jautājums ir delikāts. Piemēram, sieviete pastāsta, ka seksā ar iepriekšējo partneri viņa piekritusi darīt kaut ko konkrētu un tas bijis briesmīgi, tāpēc ar šo partneri viņa to nepieļaus. Kā viņš pēc tam jūtas?
Nevienam vīrietim negribas iztēloties savu sievieti ar kādu citu, neatkarīgi no tā, vai runa ir par pirmo vai piekto seksuālo pieredzi.
Piesaucot kādu trešo savā guļamistabā, partneri jau vairs nav divatā. Tāpēc – nekādu detaļu ne no sievietes, ne vīrieša puses!» ir pārliecināta Irēna Goluba.
Bet kā tad ar atklātību, ar visaptverošo savstarpējo uzticēšanos? «Nav nekādas vajadzības ieaicināt attiecībās bijušo draugu un draudzeņu karavānas, īpaši, ja pāris vēl ir tikai attiecību sākumposmā un cilvēki nav ļoti tuvu pazīstami. Bet, ja kāds to dara, arī muļķība, protams, nav izslēgta.
Tomēr galvenokārt šāda izrunāšanās ir saistīta ar neapzinātām vajadzībām, konkurenci vai vēlmi uzsist sev cenu, nesaprotot, ka šajā kontekstā tas nedarbojas. Jā, vīrietim patīk, ja viņa sieviete šķiet skaista un interesanta arī citiem vīriešiem, bet nevienam nepatiks, ja par to viņam pastāstīs pati sieviete,» teic psihoterapeite.
Vēl viena situācija, ko apraksta psihoterapeite: «Nakts. Jauns pāris, kas ir kopā kādus trīs gadus, pie glāzes vīna (ne vairs pirmās) risina dziļas sarunas par dzīvi. Un tad vīrs izstāsta, ka viņam bija meitene, kas izdarīja abortu pēc tam, kad viņi sastrīdējās. Viņš esot gauži raudājis un smagi pārdzīvojis.
Kā uz to reaģēs viņa pašreizējā sieviete? Ja, piemēram, vīrietis vaino sevi, sieviete var padalīties ar līdzīgu pieredzi (ja tāda ir) un pastāstīt, kā to pārdzīvojusi. Iespējams, šādi viņa var atbalstīt puisi. Taču šis stāsts sievieti var arī ļoti dziļi ievainot, ja uzplēš nesadzijušas rētas.»
Ko ar to visu iesākt?
Irēna Goluba ir pārliecināta: «Atklātība var gan satuvināt, gan attālināt. Stāstīt vai ne, ir katra paša izvēle, izvērtējot, kā attīstās attiecības un pie kā šī atklātība novedīs. Aicinu padomāt: ja stāsts patiesībā ir kāds ziņojums, ko vēlamies nodot otram, varbūt labāk darīt to tiešā tekstā, nevis caur pagātnes pieredzes un noslēpumu plīvuru, jo mēs nevaram paredzēt, kā otrā atbalsosies katrs mūsu pateiktais vārds. Turklāt neviens no malas nevar dot padomu, kā pareizi rīkoties tieši jūsu gadījumā. Vienīgais, ko var ieteikt, – saprast, kādā situācijā radusies vēlēšanās runāt, paņemt baltu lapu, atzīmēt izstāstīšanas plusus un mīnusus un savilkt bilanci.
Atklātībai ir jābūt apzinātai, tāpēc, ja vēlies kaut ko pastāstīt no savas pagātnes, padomā, ko tu gribi ar to izdarīt šodien.
Tas, kas notika kādreiz kopā ar citu cilvēku, nav svarīgāk par to, kas notiek tagad.»
Arī Aldis Miglinieks atzīst: «Lai ko atklātu partneris par sevi vai savu iepriekšējo pieredzi, svarīgs ir šīs informācijas patiesais vēstījums, ko tas ienes attiecībās tagad un ko nesīs nākotnē. Ja nu pasacītā vēstījums ne tuvu nav tāds, kādu to saklausa otrs? Labi, ja cilvēks to cenšas noskaidrot, citādi ir ļoti daudz vietas fantāzijai un, iespējams, arī sāpēm. Tāpēc, pirms kaut ko izstāsta, atklāj, pasaka, būtu svarīgi tikt skaidrībā ar sevi – tas ir pareizākais ceļš, turklāt, iepazīstot sevi, iekšējos konfliktus ir iespējams atrisināt.
Otrs ceļš – dziļi un pamatīgi izzināt partneri.
Var jau būt, ka attiecības ir tik harmoniskas un mīlestība tik spēcīga, ka nav tāda fakta, kuru uzzinot partneris nespētu piedot un turpināt kopīgo ceļojumu. Diemžēl no vilšanās nav pasargāts neviens, un partnera reakcija var nebūt tāda, kādu to gaidi. Tāpēc vispirms pajautā sev: ko es ar to vēlos pateikt partnerim, un ko viņš(-a) iesāks ar to, ko uzzinās? Bet, izdzirdot partnera sacīto, noteikti jāsaklausa arī vēstījums – ko man patiesībā ar to vēlas pateikt?
Ja tomēr saprast sevi un pieņemt lēmumu, teikt vai ne, ir pārāk grūti, labāk to vispirms izrunāt ar psihoterapeitu, jo ļoti bieži pēc trim četriem terapijas seansiem šāds jautājums vairs nav aktuāls un parādās citas, daudz dziļākas lietas, kas noteikti jāatrisina. Bet turpmāk ir ļoti svarīgi apzināties, ka gandrīz jebkuru stāstu ir iespējams pārrakstīt un tas var būt ar laimīgām beigām.»
Populārākie raksti
