Precējies nav miris
Pieņemts uzskatīt, ka daudz seksa partneru vīrieti pat rotā, bet sieviete šādā pašā izpildījumā ir tīrā padibene. Māris Siliņš uzskata, ka hrestomātiska bilde par šo jautājumu atrodama zviedru režisora Ingmara Bergmana filmā Laulības dzīves ainas. Tajā galvenie varoņi beidzot spēj sarunāties brīdī, kad abi piedzīvojuši pietiekami daudz seksuālās pieredzes ārpus attiecībām, kad abi kniebušies ar vienu un otru, tomēr nav pazaudējuši vēlmi tikties un mīlēties savā starpā. «Pamatideja ir šāda: ja pāris iedomājas, ka turpmāk viens otram būs vienīgie, ka pat nepaskatīsies uz citu, tad šādā cietumā paturēt ilgtermiņa seksuālās attiecības ir neiespējami. Jāsaprot, ka attiecības ar pārējo pasauli turpina būt seksuāli uzlādētas, tikai abiem vajadzētu noslēgt abpusēji pieņemamu vienošanos, cik tālu var iet – flirtēt, spēlēties, varbūt ar kādu pārgulēt, taču tik tālu, lai saglabātu savas attiecības.
Ja kāds no pāra ir patoloģiski greizsirdīgs vai audzis ciešā atkarībā un iestrēdzis diādiskās attiecībās (māte/bērns), tad viņam vienīgās iespējamās šķiet attiecības, kurās esam tikai divi, bet tad seksualitāte agri vai vēlu mirst. Pilnīgi noteikti seksuālā enerģija nepieder ne sievietei, ne vīrietim, ne pārim, bet tā ir pasaulē, kurā abi var brīvi doties, smelties un bagātināties, un apgūto realizēt savā starpā. Brīdī, kad divas cilvēciskas būtnes var atbrīvoties no problēmām vai kompleksiem, kas saistās ar seksuālām važām, viņi var iegūt pilnīgi citu attiecību dimensiju.
Skaidrs arī tas – jo vairāk kāds no pāra iespringst uz dzimumaktu, jo lielāka neizdošanās iespēja.
Tāpēc vislabākās lietas dzīvē un pāra attiecībās notiek tad, kad atslābst un vienkārši ļaujas,» uzskata Māris Siliņš.