Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pulksten sešos vakarā Ķiršu ielas sarkano ķieģeļu mājā Nr. 3 smaržo pēc kotletēm un šķovētiem kāpostiem. Ivetiņa, sagatavojusi savam apgādniekam vakariņas, sēž ar savu trīsgadīgo dēlēnu viesistabā pie televizora un skatās šovu. Šo pāris gadu laikā, kopš viņa ar savu atvasi bija ievākusies Jāņa mājā, viņa bija iepazinusi sava vīrieša raksturiņu. Zem īsajiem svārciņiem Ivetai bija pavilktas sarkanas stringbiksītes un mežģīņu krūšturītis. Viņa zina, ka Jānim vakarā pēc maiņas patīk labi paēst, atzvelties ādas dīvānā iepretim televizora ekrānam un tad pēc apmēram 15–20 minūtēm jau sākt čamdīties blakus pēc savas sievietes mīkstumiem. Sieviete zina. Tad jau arī ir laiks likt savu dēlēnu gulēt, bet pēc tam – atpakaļ uz dīvāniņa. Viņa pati pieņēma lēmumu atstāt mātes mazo dzīvoklīti un pārvākties pie Jāņa. Jānis jau nespieda. Bērnam vajag dārzu, kur spēlēties, savu istabu. Tas nekas, ka Jānis vēl nebija šķīries, kad viņa te ievācās, – galvenais, ka viņš ir situēts un stabils vīrietis. Aiz Jāņa platā pleca un apaļā vēderiņa ir aizvējš. Brīžiem tāds aizvējš, kurā pat trūkst gaisa, bet Iveta ir tāda sieviete, kurai patīk piederēt. Ivetai piederēt nozīmē būt drošībā. Īpaši jau tagad, kad bija atklājusi, ka atkal ir gaidībās. Viņa darīs visu, lai šīs attiecības ilgtu. Viņa vairs negrib tikt pamesta kā toreiz agrā jaunībā. Tagad viss būs citādi.
Viņa ir iemācījusies, ka ēdiens un sekss ir attiecību eļļa, tāpēc viņa savam vīrietim vienmēr gatavo vakariņas un dod savu pūkaino ezīti. Nav nemaz vērts ar Jāni strīdēties par tādām tēmām kā vīrieša un sievietes vienlīdzības principiem. Pašā attiecību sākumā viņa mēģināja pa vakariem aiziet ar draudzenēm uz kino, bet galu galā visi tie jautājumi, burkšķēšana un neapmierinātība, kas seko pēc tam, neatsver kino gājiena gūto prieku. Galu galā Iveta dabū no Jāņa to, ko viņai visvairāk vajag, bet Jānis dabū no Ivetas to, kas viņam ir būtisks.
Dzīve ir daudz vienkāršāka, kad Jānis ir labā omā.
Citi lasa
Viņa nāk atpakaļ un nosēžas uz dīvāna. Jānis paņem savu mazo, slaido draudzeni ar abām ķepām, paceļ gaisā un uzsēdina uz gurniem kā kādu Bārbiju. Jānis piepaceļ viņas mazos svārciņus un palūr zem tiem. Mmmm… pabužina tur ar pirkstu. Ivetiņa tad valšķīgi smaidīs, sataustīs smago artilērijas ieroci turpat apakšā zem sevis, noslīdēs atmuguriski uz paklāja un attaisīs rāvējslēdzēju. Viņa sūkās, bet viņas galva tiks stumta arvien zemāk un zemāk. Viņa papletīs uz grīdas savus celīšus un pašaus gaisā mazo dibentiņu, Jā, tūlīt būs pilnīgā sava vīrieša pakļautībā. Viņai tas riebsies, bet tajā pašā laikā arī patiks. Viņa sūkās tikmēr, kamēr puņķi un asaras viņai sāks tecēt pa vaigiem. Tad Jānis viņu atkal uzcels sev virsū, viņa mazliet palēkās virs viņa stobra, tad pēkšņi viņš uzsliesies kājās, un, baudā saviebtu seju, nolaidīs viņai uz sejas. Ā-ā-ā… super! Kā pēc internetā noskatītā porņika scenārija.
Iepretī, pāri ielai stūra māja Nr. 2 ir burvīga ligzdiņa. Tās idillisko dārzu no ielas putekļiem un trokšņiem aizsargā prefekti apcirpts dzīvžogs, bet caur vārtu metāla kruzuļiem paveras skats uz tādu nekustamo īpašumu, uz kuru cilvēki, garām iedami, gribot negribot pagriež galvas un atskatās. Mājas saimnieki Alfrēds un Milda ir pensionāri. Sievu Mildu Alfrēds satika tālajos septiņdesmitajos, savā darbavietā. Tālāk viss notika kā pēc programmas – randiņi, tad kāzas, bērni, mājas rūpes un darbs. Pēc gandrīz vai 40 kopā nodzīvotiem gadiem šajā mājā seksa vairs nav. Pa šiem gadiem gājis ir visādi, Alfrēds un Milda vairs neatceras, kā ir tad, kad taureņi plivinās pakrūtē. Nu, var būt, ka Alfrēds vēl atceras – kopš tās reizes, kad viņam bija pēdējais romāniņš ar savu sekretārīti, bet… kuš, tas bija tik sen, ka tas vairs neskaitās.
Uz Mildu Alfrēdam vairs nemaz nestāv.
Un galu galā sekss nemaz nav tik svarīgs – tā ir tikai tāda fizioloģiska padarīšana, bez kuras tīri labi var iztikt. Šajā cienījamajā vecumā viņu acis priecē mazbērni, dārzā ziedošās puķes un varbūt kāds mēriņš laba konjaciņa. Galvenais, ka veselība turas. Prozit!
Blakus māja Nr. 4 visu vakaru stāvēja tumša. Aivars bija aizbraucis uz lidostu sagaidīt Rebeku. Viņi pārradās īsi pirms pusnakts.
«Kur tu esi nobāzis manas čības?» Rebeka, tikko pārkāpusi pār slieksni un nometusi savu somu, valdonīgi jautā. «Vai tad sienas skapī nav, mincīt?» Aivara balss ir mīksta un iztapīga.
«Ā, atradu…» tonis jau mazliet bija mainījies. «Droši vien esi nogurusi pēc garā lidojuma. Varbūt pielaist vannu?» Aivars pakrata gaisā zaļu Radox vannas sāls kastīti.
«Jā, labi,» Rebeka izlaiž savus copē saņemtos matus, un tie smagi atraisās pār viņas muguru. Veselīgās, melnās lokas un garās, slaidās kājas ir Rebekas labākie dabas dotie atribūti. Krūtis viņa «pielaboja» ar plastikas ķirurga palīdzību, garās skropstas – kosmētiķes meistardarbs.
Katru reizi, kad Aivars skatās uz Rebeku, viņš burtiski kūst. Jā, Rebeka ir manipulatīva sterva, jā, viņai ir valdonīgs raksturs. Daži saka, ka Aivars dzīvo Rebekas mājā, zem Rebekas tupeles, taču viņš viņu mīl! Mīl tik ļoti, ka viņam jumts brauc no šīs mīlestības. Viņš tur neko nevar darīt. Rebeka ir žilbinoša sieviete – veiksmīga, skaļa, dažreiz skarba. Sabiedrībā viņa vienmēr atrodas uzmanības centrā. Aivars vai juka prātā no greizsirdības sāpēm, kad redzēja Rebeku flirtējam ar citiem vīriešiem.
Visvairāk par visu viņš baidījās viņu pazaudēt.
Aivars nezināja lielākas laimes kā izģērbt Rebeku, nomazgāt viņas skaisto augumu, nosusināt to ar dvieli, tad pacelt un aiznest uz guļamistabu. Rebekas lielais koka baldahīns ir Aivara templis un Rebeka – dieviete. Tajās reizēs, kad Aivara dīva nekunkstēja no baudas, viņš klusībā pārmeta pats sev un apšaubīja savu vīrišķību. Nākamreiz, kad Rebeka ļausies fiziskajai tuvībai, viņš centīsies vēl vairāk. Un Rebeka neiebilst. Viņa ļaujas. Aivars mājās visu dara. Šis ir ļoti ērts pagaidu variants.
Akmentiņiem uz celiņa klusi čaukstot, Raivo melnais džips pēc darba lēnām ieripo 5. mājas pagalmā. Nesen celtās mājas viesistabas un virtuves plašajos logos silti staro gaisma. Raivo priekšnamā novelk kurpes, mēteli un veikli uzmet acis uz sevi spogulī pie sienas. Deguns viņam vēstī, ka Zane šovakar uzvārījusi viņa iecienītāko zupu. Tagad Zane servē galdu. Raivo šodien bija noslēdzis starptautisku biznesa darījumu, un viņam sagribējās atnest sievai svaigus ziedus. Cik viņa ir seksīga, kad uzlikusi pāri savām krūtīm un klēpim virtuves priekšautu! Viņa nerātni nolaiza tikko saputotu putukrējumu no rādītājpirksta un, ieraudzījusi Raivo slēpjamies aiz krāsainā ziedu pušķa, mīļi pasmaida. Ar vienu roku viņa paņem no sava vīrieša ziedus, tad vēlreiz iemērc baltajā bļodā rādītājpirkstu, paceļ savu plaukstu pie sejas un… kis, kis, kis… koķeti vilina Raivo tuvāk. Kurš gan var pretoties tādam burvīgam pirkstam ar baltu putukrējuma cepuri galā? Ņamm… Cik garšīgi! Viņiem abiem vēderā maigi saplivinās taureņu spārni. Tas ir patiess brīnums, ka pat vēl tagad, pēc sešpadsmit kopā nodzīvotiem gadiem, spārnu radītais maigums pakrūtē nekur nav zudis. Viņi ir tikuši radīti viens otram.
Vēlāk, kad gaismas māju logos jau būs paretinājušās un bērni šņākuļos istabās zem savām segām, lielajā 5. mājas gultā zem segas Zane kāri laizīs ko lielāku par savu pirkstu – viņa kuls cita veida putu krējumu. Raivo glāstīs viņas maigās krūtis, kaklu, gurnus. Viņš skūpstīs viņas kājstarpi (ak, kā viņam patīk Zanes smarža!), līdz tā kļūs gļotaini gatava un tad, tehniski kustinot savus gurnus, penterēs to. Ar abām plaukstām viņš cieši satvers Zanes kaklu un maigi, bet stingri to žņaugs. Viņi hipnotiski skatīsies viens otram acu dzīlēs un Raivo tā turpinās, līdz Zane sasniegs savu kulmināciju. Tikai tad viņš palaidīs vaļā arī pats savas bremzes un nolaidīs savu krējumu viņas uzkarsētajā miesā.
Viņu intimitāte ir viņu svētums. Nevienam nav nekādas darīšanas gar viņu guļamistabu. Nav vajadzības ne ar vienu apspriest to, kas tur notiek. Kāds vēl var noskaust. Raivo ir atklājis savu zelta āderi – viņš zina, kas Zani gandrīz vienmēr «iedarbina», un ir patiesi lepns, ka vienmēr spēj apmierināt savu sievieti. Tagad viņi, sakļāvuši kopā savus ķermeņus, jau guļ – silti, smagi un laimīgi. Zane, tu esi tik skaista. Raivo, es tevi mīlu.
