Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Pēkšņi viņas priekšā no pūļa iznira pinkains pāns. No zemās pieres virs mazajām ačtelēm spraucās līki āža ragi. Starp muskuļainajām dzīvnieka ķepām smagi nokarājās divas pilnas olas un mikls loceklis. Meitenei nebija ne mazāko izredžu izbēgt no satrakoto briesmoņu radītā sprosta – šonakt viņas baltā miesa bija pilnīgā savu nolaupītāju muskuļu un gribas pakļautībā. Pāns atvēra krātiņa durvis un ierāpās pie viņas. Pār meitenes ķermeni pārskrēja dīvainas trīsas. Necilvēka caururbjošās acis dzīvnieciski iegailējās, un viņa sarkanais, pulsējošais loceklis draudīgi saslējās. Nešķīstenis ar savu skatienu laizījās gar daiļavas jaunavīgajām krūtīm, slaido vidukli, gurniem. Viņš blenza uz viņas lūpām, mīksto klēpja pauguru. Raupjais radījums bija pavisam tuvu neaizsargātajai meitenei. Viņš lēnām apgāja tai apkārt, un tad… no aizmugures to sagrāba ciešā tvērienā aiz matiem. Viņas pakausi apdedzināja karstas elsas. Tajā brīdī jaunā sieviete pati sevi ienīda, jo apjauta, ka viņas ķermenis bija viņu nelietīgi nodevis – skatiens aizmiglojās, un maksts piepildījās ar gatavības gļotu. Iekāres bacilis bija viņu inficējis. Vai tiešām viņai patika būt šī neglītā briesmoņa varā?! Vai viņa ilgojās pieredzēt viņa raupjo, neveiklo pirkstu grābstīšanos ap saviem maigajiem krūšu galiem? Sajust kā primitīvā radījuma platā, gandrīz četrstūrainā plauksta slāna viņas tvirto pēcpusi un valdonīgi pļaukā viņas skaisto seju? Ieietu viņā ar savu garo, glumo peni?!
Kas tas par sviestu?!
Pamodos gultā blakus mīļotajam vīrietim slapja, karsta un apjukusi no secinājuma, ka dīvainais murgs bija mani uzbudinājis.
Vēlāk savu sapni izstāstīju draudzenei, bet viņa tikai pasmējās, lai es piesargoties no tā, ko vēlos, un lai mazāk pirms gulētiešanas lasot grieķu mitoloģiju.
Taču man miera nebija. Aizgāju uz savu vietējo grāmatnīcu un sāku kaut ko meklēt pa zinātniskās literatūras ailēm. Nē, ne jau par senajiem Dionīsiju gājieniem, pāniem un satīriem gribēju lasīt pasakas. Man vajadzēja uzzināt vairāk pašai par sevi. Par citām sievietēm. Par viņu slepenajiem zemapziņas labirintiem. Par viņu iedomātajām, sabiedrības diktētajām vēlmēm, un par viņu neapzinātajām, īstajām vēlmēm. Reiz, skaipojot ar Amerikas draugiem, sarunā tika pieminēta kāda nesen štatos izdota grāmata. Tagad es izmisīgi centos atcerēties tās nosaukumu. Pavaicāju pārdevējam, un pēc mirkļa manās rokās iegūla Daniela Bergnera «What do women want?» (No angļu val. Ko sievietes vēlas?)
Jā, kas gan īsti mūs, sievietes, seksuāli uzbudina? Neķītri čuksti mūsu tiklajās austiņās? Pornogrāfija, grieķu mīti vai Greja piecdesmit nokrāsas? Izrādās, ir liela atšķirība – ko domā sabiedrība par to, kas uzbudina sievietes, un starp to, ko viņu ķermeņi patiesībā vēlas. Pirmais un skandalozākais pētījums šajā grāmatā Bergneru noved pie apgalvojuma, ka monogāmija sievietēm nemaz reāli nestrādājot. Sabiedrībā esot dziļi iesakņojies uzskats, ka vīrieši evolūcijas rezultātā ir ieprogrammēti izplatīt savu sēklu, bet sievietes meklējot tikai vienu, labu vīrieti – potenciālo bērnu tēvu. Zinātnisku eksperimentu rezultātā autors secina, ka šis ir ērts mīts, kurš neatspoguļojot mūsu seksualitātes reālo situāciju. Pierādījumi, kas savākti no fizioloģijas, arheoloģijas, bioloģijas un ģeoloģijas zinātniskajiem pētījumiem, norādot, ka agrīnās seno cilvēku ciltīs dažādās ģeogrāfiskajās pasaules joslās valdījis poligāmo attiecību modelis. Lauksaimniecības aizsākšanās radikāli mainījusi cilvēku sabiedrības modeli, jo tieši tas bija brīdis cilvēces vēsturē, kad tika ieviests privātīpašuma princips. Un ceļš uz materiālismu tika bruģēts… Hei, greizsirdība? Nekas cits kā materiālistisko uzskatu auglis!
Bergners apraksta dažādu veidu eksperimentus, kuru rezultāti tagad nepatīkami duras acīs lielai daļai mūsu sabiedrības pāru. Piemēram, sievietēm ticis uzdots jautājums: kura vīriešu kārtas pārstāvja klātbūtne viņas seksuāli uzbudinātu un atvērtu vairāk – uzticama, laba drauga vai arī noslēpumaina svešinieka klātbūtne? Tika uzklausītas atbildes un salīdzināta sieviešu ķermeņu reakcija uz šiem jautājumiem. Pierādījās, ka viņu vārdi ir pretrunā ar viņu ķermeņu reakciju. Vai te būtu vietā izdarīt secinājumu, ka mēs, sievietes, esam tādi ķimerīgi ķipariņi, kas patiesībā pašas nezina, ko grib?
Grāmatas tapšanas laikā, runājot ar daudzajām sievietēm par viņu seksuālajām vēlmēm, gan Bergners, gan pašas sievietes bija pārsteigtas par to, cik liels spiediens uz sievietēm tiek izdarīts caur kultūru, audzināšanu, un kā šīs programmēšanas rezultātā viņas izspiež no apziņas savas īstenās seksuālās vēlmes. Bet vai tad 21. gadsimtā sieviešu maņas tiešām ir pilnīgi atrofējušās, un viņas nezina to, ko patiesībā vēlas un kas viņas uzbudina?
Feministes ir rakstījušas par šo tēmu jau gadu gadiem.
Mēs dzīvojam vīriešu kontrolētā sabiedrībā. Notiek izdabāšana vīrieša vēlmēm.
Sievietēm patīk būt iekārotām, tāpēc lielākoties sievietes uzvedība ir vērsta uz to, lai kairinātu un uzbudinātu vīrieti, nevis apmierinātu sevi. Ja pusē no pāra veiktajiem dzimumaktiem sieviete ir sasniegusi orgasmu, tad tas jau ir labas dzimumdzīves rādītājs. Mēs esam mūsu socializācijas procesu augļi. Taču arī pirmatnējā asinsbalss vēl sauc. Valda uzskats, ka atrasties situācijas noteicēja lomā ir seksīgi. Taču, no otras puses, arī būt pilnīgi bezpalīdzīgam ir seksīgi.
Lai arī cik mulsinošs man pašai liktos perversais sapnis, galu galā es taču neko nezinu par sava mīļotā vīrieša piedzīvojumiem naktīs. Dažreiz pusnaktī atveru acis un redzu: viss kārtībā, viņš klusu šņākuļo savā gultas pusē uz spilvena. Bet īstenībā nav taču nekādas garantijas, ka mūsu gādīgais ģimenes galva pa sapņiem nedodas uz matainu, mošķainu raganu sabatu! Varbūt tieši šīs «vizītes» ir viņa ikrīta spēcīgās erekcijas izskaidrojums? Bet lai jau! Ne velti kāds no mūsu bērnības dienu varoņiem ir teicis, ka sapņot taču nevienam nav aizliegts. Galvenais neaizmirst no rīta labi aizsprādzēt viņa kaklasiksniņu ar pavadiņu.
