Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
Svētīgā sarakste
Vienā jaukā dienā biju pie friziera uz garo programmu (mati, šķipsnas, uzacis utt.) un gaidīšanas pauzē salasījos dažādus žurnālus. Kā šķiru vaļā, atkal tēma par zaudēto kaisli, dzīves apnikumu, šķiršanos…
Lasu tā zaglīgi, it kā baidoties, lai friziere nenodomā, ka man kaut kādas problēmas. Galu galā arī mans vīrs nāk frizēties tieši pie viņas. Kad friziere man piedāvā glāzi vīna – vakar bijusi dzimšanas diena, – neatsakos.
Redzu, ka frizierei telefonā pienāk īsziņa. Viņa izlasa, piesarkst un, kaunīgi smaidīdama, kaut ko raksta atpakaļ. Tad (turpinot sarkt) saka man: «Ai, es satiekos ar vienu interesantu vīrieti. Un, iedomājies, viņš man raksta no kaut kāda semināra – sēž un mani grib!» Laimīgā!
Man sirdī ieduras sīka skaudība. Vai man kāds ko tādu jelkad ir sūtījis? Nekad. Mans vīrs vispār nav nekāds rakstītājs, nespēju iedomāties, ka viņš kaut ko tādu darītu.
Viņš ne, bet es? Es taču varētu pamēģināt… Zinu, ka manējais arī sēž kaut kādā sanāksmē. Sāku ar bildi, aizsūtu viņam, kā turu rokā frizieres piedāvāto vīna glāzi. Pretī atnāk izbrīnītas, nē, šokētas sejiņas simbols. Aizsūtu viņam :))))) un bučiņu. Viņš (uzreiz!) atsūta trīs bučiņas.
Paskat, kā zina, ko sūtīt, tātad varbūt ar kādu jau ir sarakstījies?! Nepaspēju pabeigt savu iekšējo greizsirdības scēnu, kad jau pienāk nākamā ziņa: «Baigā garlaicība.» Un bilde – sanāksmes galds viņam priekšā, uz kura no pierakstu papīriem izlocīta maza lidmašīniņa un trīs kuģīši. Pasmejos. Un pēkšņi mani apgaismo interesanta doma – sarakste ar vīru ir daudz intriģējošāka nekā dzīvā saruna!
Sāku pētīt viņa uzvalkā tērpto roku, kas tur vienu no kuģīšiem. Skaista, vīrišķīga, jā, seksīga roka! Rakstu: «Man nerātns noskaņojums.» Viņš atbild: «Nu, nu?» Es: «Laikam gribu tevi.» Viņš (pēc brītiņa): «Laikam?» un trīs rēcošas sejiņas. Es iekarstu: «Jā, atbrauc man pakaļ uz frizētavu!» Viņš: «Varēšu tikai pēc stundas, pusotras.»
Es: «Der!» Paskatos spogulī – sēž tāda traka ar folija loksnītēm matos, smaids līdz ausīm. Aizrakstu vēl pāris neķītru rindiņu par to, ko mēs varētu darīt (un tas nekas, ka neko no uzrakstītā realitātē neesam mēģinājuši). Viņš raksta pretim, ka esot jau uzvilcies un sanāksmē runātais ejot gar ausīm, un – smaidīgā svīstošā sejiņa. Pēc stundas intensīvas sarakstes esam jau kļuvuši par tādiem mīļākajiem kā kinofilmās. Līdz atnāk ziņa: «Braucu ārā!» – un izšauta šampanieša simbols.
Sabīstos. Kas tagad būs? Trinos krēslā, plaukstas svīst, vīna iedarbība beigusies.
Saku frizierītei, lai pasteidzas. Kad izeju ārā, ir jau satumsis un līst – uzreiz pamanu vīra auto, kas mani aicina ar satrauktiem starmešu signāliem. Kāpju iekšā, jūtos visai nokaunējusies. Viņš tāds pats pretim. Bet, par laimi, neviens no mums nesāk taisnoties. Un mums pirmoreiz laulības laikā ir ātrais sekss mašīnā ar aizsvīdušiem stikliem, un… nu, detaļās neizplūdīšu. Kopš tās dienas mūsu sarakste turpinās un pieņem arvien nepiedienīgāku izteiksmes formu. Paldies frizierītei par ideju!
