Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Bērnam vajadzīgi abi vecāki
Lai cik banāli un skaudri būtu, dzīve nereti līdzinās meksikāņu seriālam, kurā sieviete sev dzemdē bērnu, audzina un aprūpē viņu viena pati, bet vīrieti no bērna dzīves izslēdz. Psihoterapeite Gunta Jakovela uzskata, ka objektīvs iemesls liegt bērnam tikties ar tēti ir vienīgi tad, ja vīrietis ir alkoholiķis, narkomāns vai varmāka un bērnam nav fiziski droši būt kopā ar tēvu. Citādi liegums tikties ar tēti ir sāpīgs kā bērnam, tā sievietei.
Bērnā ir daļa mammas un tēta, un viņam ir svarīga piederības izjūta gan vienam, gan otram. Bērns vēlas piederēt ģimenei, un, ja vecāki ir šķīrušies, bērnam ģimene joprojām ir mamma un tētis.
Viņam jābūt kopā gan ar vienu, gan otru, lai izdarītu pats savus secinājumus par abiem vecākiem. Ja arī vīrietis, pēc sievietes domām, nav labākais eksemplārs, bērns pats veido attieksmi pret tēti – tādu, kāds viņš ir. Jā, varbūt paaugoties bērns labāk izpratīs, kāpēc mamma ar tēti izšķīrās. Bet tikpat labi bērns var iepazīt pavisam citādu vīrieti, nekā par viņu stāsta mamma. Jo arī vīrietim var būt viena attieksme pret sievieti un pavisam cita pret savu bērnu. Ne velti saka, ka vīrietis šķiras no sievietes, jo viņu vairs nemīl, bet nešķiras no sava bērna un turpina viņu mīlēt.
Lielā mamma
Psihoterapeite Gunta Jakovela skaidro, ka, neļaujot tētim tikties ar bērnu, sieviete vispirms domā tikai par sevi un savām attiecībām ar vīrieti, bet neņem vērā bērna intereses.
- Aizliegums tikties zināmā mērā ir vīrieša sodīšana par to, ka viņš izšķīrās, ka neizpildīja kādus solījumus kopdzīves laikā. «Sieviete kļūst par tādu kā Big Mother, kura nosaka, kā tagad būs, un vīrietis ir nevis kā partneris, bet bērns, kas pakļauts lielajai mammai. Sieviete demonstrē savu visvarenību, parādot, ka turpmāk viss notiks pēc viņas prāta,» uzsver Jakovela. Protams, sievietei pēc šķiršanās ir sāpes, aizvainojums, dusmas, bezspēcība, niknums un daudz citu pretrunīgu emociju, taču ar savām izjūtām pret vīrieti viņai nevajadzētu nodarīt pāri bērnam. Sāpes un aizvainojums ir starp diviem pieaugušiem, bet ne bērnam, kas joprojām mīl mammu un tēti un kam nepieciešami abi vecāki.
- Neļaujot tikties ar bērnu, sieviete uzņemas visu atbildību, visbiežāk pat nepadomājot, ka tagad uz viņas pleciem būs pilnīgi visas rūpes – gan par sadzīvi (iet uz veikalu un nest smagos iepirkumu maisus, gādāt bērnam apģērbu, pārtiku un izklaides utt.), gan par bērna emocionālajām vajadzībām (prieku, skumjām, niķiem un kaprīzēm). Vienai tas nav viegli izdarāms, taču sieviete koncentrējas tikai uz vīrieti: «Tev savu bērnu neredzēt!» Un, pārņemta ar aizliegumu, nepadomā, ka arī viņai varētu būt ērti, ja vīrietis iesaistītos bērna dzīvē.
- Liedzot tikties ar tēti, sieviete neapzināti ieņem pozu es – varone un es – nabadzīte. No vienas puses, sieviete jūtas kā varone, kam nevajag tā vīrieša palīdzību un kas ar visu var tikt galā pati. No otras puses – kā nabadzīte, kas gaida, ka apkārtējie viņu pažēlos, jo viņai taču nekas cits neatliek kā audzināt bērnu vienai un darīt visu pašai. Liela daļa vīriešu labprāt iesaistītos bērna dzīvē un palīdzētu, taču sieviete to nemaz neļauj un vīrietim nav iespējas vienoties ar sievieti viņas aizvainojuma un dusmu dēļ.
Gunta Jakovela uzskata, ka, aizliedzot vīrietim tikties ar bērnu, sieviete neko neiegūst vai arī viņas ieguvums ir mānīgs – šādi es sodu vīrieti, tagad esmu noteicēja par visu, bērns ir tikai mans. Protams, ja vīrietim bērns ir ļoti svarīgs, dažreiz sievietes manipulācijas arī izdodas un viņš piekāpjas kādu bieži vien absurdu prasību dēļ, tomēr lielākoties vīrietis vēlas skaidrus noteikumus un skaidri sadalītu atbildību par abu kopējo bērnu. Savukārt bērns nekad nav tikai sievietes daļa – pastāv liela iespēja, ka paaugoties viņš tik un tā sameklēs savu tēvu, turklāt mammai pārmetīs, ka viņa nav ļāvusi tikties ar tēti, un neviens arguments, kāpēc mamma tā izlēmusi, viņam nebūs pietiekami spēcīgs.
Tāpat būs pie omes
Ja pāris izšķiras, kad mazulim ir vien daži mēneši, sieviete nereti liedz tētim tikšanos ar bērnu, jo nesaprot, ko vīrietis ar tik mazu bērniņu iesāks. Jā, zīdīt bērnu vīrietis nespēj, taču psiholoģiski tētis vajadzīgs arī tik mazam bērnam. Varbūt mazais vēl lāgā neuztver tēti kā personu, kas viņu aprūpē, tomēr jūt un pazīst viņa smaržu, balsi, rokas. Tētis viņu var paņemt rokās, pašūpot, pieglaust sev klāt, padudināt. Ārvalstīs veikti pētījumi apliecina: ja sieviete pēc šķiršanās izveido jaunas attiecības, ļoti mazs bērns tik un tā jūt, ka šis vīrietis nav īstais tētis. Tāpēc katram bērnam ir svarīgi zināt patiesību, ka viņam ir bioloģiskais tēvs, taču ne visi tēvi dzīvo kopā ar saviem bērniem, uzsver Gunta Jakovela.
Reizēm sieviete nevēlas ļaut tētim tikties ar bērnu, jo zina, ka vīrietis šo laiku neizmantos, bet atstās bērnu pie savas mātes vai algos aukli.
Taču arī tad tas ir tēva laiks, kuru viņš izmanto, kā vēlas, un kurā bērns iepazīst savu tēvu tādu, kāds viņš ir, arī tādu, kurš bērnu nevēlas un piespēlē omei vai auklei.
Protams, liedzot tētim satikt bērnu, mamma varbūt grib pasargāt mazo no vilšanās, taču psihoterapeite ir pārliecināta, ka tas nav iespējams. «Ja bērns pats nepiedzīvo, ka tētis viņu regulāri aizved pie omes un nepavada ar viņu laiku, bērnam ir tikai mammas sacītais, ka tētis viņu negrib. Viņaprāt, tā nav taisnība – taisnība ir tikai tam, ko bērns piedzīvo pats,» uzsver Gunta Jakovela. Lai kā sieviete regulē vīrieša un bērna attiecības, bērns iepazīst reālo tēti un pats izdara savus secinājumus. Paaugoties bērns pats spēj pateikt, ka nevēlas braukt pie tēta, jo viņi tik un tā nebūs kopā. Taču tas būs bērna pieredzē balstīts lēmums, nevis mammas noteikts ultimāts tētim: «Es tev došu bērnu tikai tad, ja būsi ar viņu kopā.»
Reizēm ir tā, ka bērns pats negrib tikties ar tēti, – varbūt viņam bail, varbūt tētis ir ļoti stingrs. Tad svarīgi uzzināt, kāpēc bērns nevēlas tikties, un mēģināt savstarpēji vienoties, ko pieaugušie varētu mainīt, lai bērns tomēr pavadītu laiku arī ar tēti.
Godīgi pret bērnu
Bērnam ir būtiski zināt arī to, kā mamma un tētis izšķīrās. Dažreiz mamma vienkārši noteic: tētis mūsu mājās vairs nedzīvos un tu viņu nesatiksi! Citreiz bērnam vispār neko nepasaka, vienkārši tēta pēkšņi vairs nav, un bērns var ļaut vaļu fantāzijām, kur viņš palicis. Gunta Jakovela uzsver, ka arī vīrietim jāuzņemas daļa atbildības un, ejot prom no ģimenes, par savu lēmumu jāpastāsta arī bērnam.
Protams, šķiršanās vienmēr ir sāpīga, pat ja notikusi mierīgi un konstruktīvi. Sieviete pārdzīvo, jūtas dusmīga, aizvainota, nikna uz visu pasauli un vīrieti, un šīs jūtas nevajag noliegt, jo tās ir dabiskas.
Tomēr sievietei ar savām izjūtām pret vīrieti jātiek galā un, domājot par bērna vajadzībām un interesēm, jāspēj pieņemt situāciju.
Ja arī pagaidām sieviete neļauj vīrietim tikties ar bērnu, viņai vismaz jābūt gatavai runāt ar bērnu par viņa tēti. Lai tas nav tabu temats, jo tētis bērnam ir un paliek otrs tuvākais cilvēks. Mazajam jāpastāsta – katram ir tētis, bet ne visi tēti dzīvo kopā ar saviem bērniem. Jo bērns neaug tikai ģimenē, viņš arī dzīvo sabiedrībā. Piemēram, bērnudārzā citiem pakaļ nāk tēti, un kādā brīdī arī viņš mammai pajautās – kur ir mans tētis? Tad sievietei vajadzētu neizrādīt savas dusmas un aizvainojumu un bērnam godīgi atbildēt. Ja pēc šķiršanās sieviete nezina, kur ir vīrietis, tā arī vajag pateikt: nezinu, kur ir tavs tētis, jo neesmu viņu meklējusi. Iespējams, bērns vēlēsies tēti sameklēt, bet tad godīgi ir pateikt: «Es viņu nemeklēšu, jo negribu to darīt». Laikam ejot, bērns pats varēs izlemt, meklēt tēti vai ne, kaut gan daudz godīgāk pret bērnu būtu, ja sieviete pārkāptu pāri savam aizvainojumam un ļautu viņam satikt tēti. Pētījumi liecina: ja bērns nesatiek savu tēvu, viņš meklē vīrieti vectēvā, krusttēvā, skolotājā vai kaimiņā, jo vīrišķā identitāte nepieciešama kā puikam, tā meitenei.
Tev, kura neļauj
Ja tu neļauj bērnam satikt tēvu un nekad ar bērnu par viņu nerunā, tu būtībā noliedz daļu bērna. Pat ja vīrietis tev devis tikai sēkliņu vai aizgājis projām, ar tevi nerēķinoties, viņš, tāpat kā tu, ir bērna saknes. Ja tu nemitīgi skandini, ka vīrietis ir slikts, bezatbildīgs, nelietīgs, tu netieši pasaki, ka arī bērnā ir daļa šā sliktuma. Pat ja bērns tavus vārdus neizprot, tie netieši pasaka, ka arī viņā ir sliktā daļa, kuru mamma nevar ciest, un bērns piedzīvo milzīgas pretrunas. No vienas puses, tu apgalvo, ka mazo ļoti mīli, bet, no otras, viņā ir daļa, kuru tu nevari ciest. Tad kā lai bērns tic, ka tu viņu patiešām mīli? Tāpēc tev jāpieņem savā bērnā arī tā daļa vīrieša, kuru tu nīsti, un jāiemācās ar to sadzīvot.
Mēs nevaram mainīt citus, bet varam iemācīties būt godīgas un patiesas pret bērnu un mīlēt viņu pat tad, ja viņa tēvs ir vīrietis, kurš mums nepatīk.
Nenoliedz, ka tev sāp šķiršanās un ir grūti, un neatspēlējies bērnam un vīrietim, liedzot viņiem tikšanos. Godīgāk pret visiem būs, ja meklēsi palīdzību un centīsies atšķetināt patieso iemeslu, kāpēc neļauj bērnam tikties ar tēti, un mainīsi savu nostāju.
Ņem vērā!
Saskaņā ar Civillikumu bērnam ir tiesības uzturēt personīgas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesības). Tās var ierobežot tikai tiesa, nevis kāds no vecākiem. Ja sieviete neļauj tēvam tikties ar bērnu, viņš var vērsties tiesā un pieprasīt konkrētus tikšanās laikus.
