Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Koronavīrusa pirmajā vilnī arī es piedzīvoju pavisam iracionālas bailes – ko tad, ja vīruss atņem dzīvību man un manam vīram? Kas notiks ar mūsu bērnu? Kurš viņu audzinās, mīlēs, pieskatīs un, jā, arī mācīs tās vērtības, kas mums svarīgas? Šī tēma manās domās kļuva tik emocionāli sakāpināta, ka sapratu – man noteikti par šo ar kādu jāparunā.
Piezvanīju draudzenei, kura ar mani ir uz viena viļņa, saprot no pusvārda un nenosoda par bezjēdzīgu prātošanu. Jau sarunas sākumā lūdzu, lai nedod padomus un nesaka, ka tās ir muļķības, bet vienkārši klausās. Pēc mūsu sarunas (precīzāk, mana monologa) kļuva daudzkārt vieglāk. Šķita – akmens no sirds novēlies. Vienkārši tāpēc, ka drīkstēju izrunāt savu sāpi un bija kāds, kurš klausījās.
Līdzīgi noteikti ir bijis daudziem – problēma pēkšņi tā samilzt, ka spiež vai nost. Skaidrs, ka jāmeklē palīdzība un jāatrod uzticības persona, ar kuru to visu izrunāt. Protams, vislabāk būtu, tāpat kā man, atrast tuvu draugu vai draudzeni, kas māk uzklausīt. Diemžēl ne visiem un ne vienmēr ir tādas iespējas. Var iet pie psihoterapeita vai psihologa, taču tas ir dārgi un bieži vien ilgi jāgaida rindā. Ja esi ticīgs cilvēks, šādā brīdī palīdzību vari meklēt pie pastorālā padomdevēja jeb garīgā konsultanta. Īpaši tad, ja uz savu problēmu gribas paskatīties it kā no putna lidojuma, ne tikai no cilvēciskas perspektīvas.
Citi lasa
Cilvēcīga kopābūšana
«Daudziem jēdziens «pastorālā padomdošana» var izklausīties kas nezināms un nepazīstams. Bet patiesībā pastorālā padomdošana ir vienkārši saruna ar cilvēku, kam ir ļoti skaidra saistība ar ticību, reliģiju,» saka mācītājs Linards Rozentāls. Pēc definīcijas, pastorālais konsultants ir sertificēts speciālists, kurš ieguvis augstāko izglītību reliģijā vai teoloģijā un profesionālo kvalifikāciju pastorālajā konsultēšanā.
Šis cilvēks veic vienas vai vairāku personu, ģimeņu un grupu garīgo aprūpi un konsultēšanu, integrējot reliģiskos resursus un humanitāro, sociālo un izglītības zinātņu atziņas, lai veicinātu personības vispusīgu garīgo un psiholoģisko attīstību. Kā arī sniedz atbalstu daudzveidīgu garīgu, psiholoģisku un sociālu problēmu risināšanā. «Citiem vārdiem sakot, pastorālā padomdošana ir viegli pieejama iespēja piedzīvot savstarpēju sarunu cilvēciskā, netiesājošā, nevērtējošā, neautoritārā veidā,» uzsver mācītājs.
Linards Rozentāls piebilst – pastorālajai padomdošanai ir it kā divas perspektīvas. Cilvēciska klātbūtne, kad katrs no mums kristīgā garā var vajadzības brīdī vienkārši ir blakus otram.
Saprotot, ka cilvēks nav jāvērtē, jātiesā, par viņu nav jāspriež, nav arī jāpamāca. Vienkārši jābūt blakus, jāuzklausa.
Ideāli būtu, ja tās ir rūpes, ko tu saņem no savām dzīves uzticamības personām, dvēseles draugiem, kas tevi var un drīkst kritizēt un uz kuriem par to neturi ļaunu prātu. Būtu brīnišķīgi, ja mēs katrs zinātu – tepat kaut kur ir cilvēks, no kura varu saņemt šādu pirmo palīdzību. Garīgu palīdzību, ne tik daudz fizisku vai materiālu (tās saņemt reizēm, iespējams, ir pat vieglāk nekā ko nemateriālu).
Otra perspektīva ir profesionālā, kad uzklausītājs ir mācītājs, kapelāns vai garīgās aprūpes speciālists. «Runājot par profesionālu pastorālo aprūpi – jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados formulēts, ka tā ir baznīcas vidē praktizēta terapija. Ja cilvēks vēlas citiem sniegt šo pastorālo līdzgaitniecību, palīdzību, ir vajadzīga izglītība šajā jomā, metožu pārzināšana un prakse,» uzsver Linards Rozentāls.
Atšķirībā no psihoterapeita vai psihologa sniegtās palīdzības sarunai ar mācītāju, kapelānu vai garīgās aprūpes sniedzēju vajadzētu būt pieejamai jebkurā brīdī, un bieži vien tā arī ir. Viss, kas jādara, – jāpiezvana vai jāaiziet uz baznīcu vai, piemēram, jāuzmeklē atbalsta persona slimnīcā. Ikvienā baznīcā, arī slimnīcā pie kapelāna ir pieņemšanas stundas, uz kurām var pieteikties. Tagad daudzviet iespējamas sarunas arī Zoom vai Skype platformās.
Bet – kā atrast savu īsto mācītāju, kapelānu, uzklausītāju? Vislabāk, ja jau iepriekš esi viņu noskatījusi – dievkalpojumā klātienē vai televīzijā, varbūt tevi uzrunājusi kāda intervija medijos. Vari arī apvaicāties paziņām un draugiem, kurš cilvēks viņiem palīdzējis grūtā brīdī. Pastorālo atbalstu vari meklēt arī internetā, vienkārši ierakstot meklētājā vārdu salikumu «pastorālā palīdzība», «garīgā palīdzība» vai «garīgais atbalsts». Tiesa, šādi meklējot, vari uzdurties arī dažādiem pašpasludinātiem speciālistiem. Tāpēc, pirms atver savas sirds durvis, pārliecinies, vai un kur cilvēks mācījies un vai vispār drīkst sniegt šāda veida palīdzību. Uzticamāki, protams, būs tie cilvēki, kas darbojas kādas draudzes paspārnē.
Tabu tēmu nav
Par ko īsti būs pastorālā saruna? Vai tevi pamācīs, rās, norādot uz Bībeles pantiem? Noteikti nē. «Cilvēks, kurš šo sarunu meklē, vēlas savu problēmu saskatīt plašākā garīgā mērogā. Un šāda pastorāla saruna gan ietver, gan reizē arī pārsniedz to, ko saprotam ar terapeitisku konsultāciju pie psihologa vai psihoterapeita.
Sarunas mērķis ir neizbēgami saistīts ar cilvēku, kas ir krīzē, kuru nomoka kādi jautājumi, kuram sasāpējušas kādas problēmas,» saka Linards Rozentāls.
Bet tā vienmēr būs saruna cilvēciskā, netiesājošā, nevērtējošā veidā. Mācītājs stāsta, ka nesen skatījis kāda Vācijā veikta pētījuma rezultātus, un lielākā daļa respondentu norādījuši – no baznīcas viņi sagaida nevis kādus pasākumus, moralizēšanu, pamācīšanu, bet tieši līdzi iešanu viņu dzīves notikumiem. «Baznīcā mēs kristām bērnus, iesvētāmies, laulājamies, mācītājs izvada mūsu tuviniekus. Visas šīs biogrāfiskās situācijas saistītas ar cilvēka dzīvi, kāda posma beigām un jauna sākumu, ar iniciāciju. Un katrs no šiem notikumiem iezīmē savu pastorālās padomdošanas tēmu. Cilvēks atnāk nokristīt bērnu vai salaulāties, un tā ir iespēja runāt par pilnīgi visām tēmām, kas ar šo notikumu saistās.»
Ideāli, protams, būtu, ja tu jau esi kādā draudzē un vajadzīgā brīdī varētu vērsties pie sava mācītāja vai cilvēka, kurš draudzē kalpo kā garīgais padomdevējs. Taču, ja tāda cilvēka pagaidām līdzās nav, noteikti ir kāds, kurš var tev kļūt par šādu līdzgaitnieku dzīves notikumos. «Būtu labi atrast cilvēku, kas uz piedzīvoto var palīdzēt paskatīties ne tikai kā uz ikdienišķu notikumu virkni, bet arī no dzīves virsuzdevuma, lielās perspektīvas viedokļa. Un ne vienmēr jābūt krīzei, lai saņemtu pastorālo palīdzību,» saka Linards Rozentāls.
Par pastorālās padomdošanas subjektu var kļūt ikviens notikums tavā dzīvē – darba maiņa, ar to saistītās pārdomas, šķiršanās, seksualitāte, nespēja nodibināt attiecības vai saglabāt tās ilgstoši, nespēja tikt galā ar bērnu audzināšanu un citi. Atceries – tu drīksti runāt par jebko, preparēt visas savas bažas un bailes. Nu kaut vai par koronavīrusu, par bailēm saslimt, nomirt. Par bailēm nepiepildīt savus sapņus. Par vēlmi saprast savas dzīves virsuzdevumu. Bet ne tikai no praktiskā viedokļa, drīzāk – rūpējoties par iekšējo pasauli, līdzsvaru, iekšējo garu. Palīdzot turēt līdzsvarā tavu ķermeni, prātu, emocijas.
«Vai tu esi paēdusi?»
Pastorālai sarunai var būt visdažādākie konteksti. «Jebkura ikdienišķa saruna var pārvērsties vai iegūt pastorālas sarunas iezīmes. Būdams kapelāns Bērnu slimnīcas Vecāku mājā, esmu pieredzējis, ka cilvēki neilgojas pēc kādas ļoti striktas sarunas formas noteiktā laikā un vietā. Viņi drīzāk vēlas neformālas sarunas, piemēram, virtuvē, gaitenī vai pavadot cilvēku līdz nodaļai. Bieži vien tā pat nav runāšana, bet cilvēka uzklausīšana, ieklausīšanās viņā, mēģinot atklāt, vai tā ir vienkārši sadzīviska parunāšanās vai sarunā ieskanas arī eksistenciāli jautājumi – rūpes, bažas par dzīvi, eksistenci, par sāpēm un nāvi.
Pastorālajam konsultantam būtu jāsadzird šīs sarunas zemteksts un jāturpina saruna tajā virzienā, kurā konsultējamais tiešā vai netiešā veidā viņu ved,» uzsver mācītājs. Un piebilst – cilvēks, kurš meklē palīdzību, parasti nemaz negaida kādu reālu padomu vai rīcības plānu:
«Visbiežāk šim cilvēkam vajadzīgs spogulis, kurā ieraudzīt pašam sevi un atbildi uz savu sasāpējušo jautājumu.
Jo pašam jau visbiežāk nemaz nav redzams viss situācijas logs. Reizēm loga rāmis vai šķērskoks traucē saskatīt patieso ainu. Un pastorālais padomdevējs var palīdzēt šo ainu ieraudzīt it kā bez šķēršļiem.»
Daudzi cilvēki, kam bijusi nepieciešama pastorālā saruna, atklāj, ka tieši caur sadzīviskām lietām vispār varējuši sākt runāt par tām raizēm, kas viņus moka. Anita ir mamma divpadsmitgadīgajam Robertam, kuram konstatēta smaga epilepsija. «Dēlam bija daži mēneši, kad nonācām slimnīcā. Robertu vajadzēja izmeklēt, bet jau bija skaidrs – labi nebūs. Tik ļoti dēlu gaidīju, bet tai brīdī sapratu – slimība izbojās visu viņa dzīvi. Manī bija milzīga netaisnības izjūta – kāpēc viņš?! Kāpēc man vispār dots dēls, ja viņam tagad tā jāmokās…» atceras Anita.
Toreiz viņus slimnīcā apciemojis draudzes mācītājs, kurš atnesis… siltas pusdienas. «Viņš bija noraizējies, vai vispār esmu ēdusi, izrādīja tēvišķas rūpes. Man vajadzēja tieši šādu sargājošu uzmanību, nevis kādu garīgu sarunu par to, ka Dievs jau zina, kāpēc tā noticis, un vajadzīgs laiks, kamēr to uzzināsim mēs. Pateicoties mācītāja cilvēcībai, beidzot varēju atļauties gan runāt, gan raudāt. Jo pirms tam man šķita – nu visa lielā atbildība ir uzvelta uz maniem pleciem, un man jābūt tik stiprai, ka par slimību un savām raizēm vispār nedrīkstu domāt. Tā bija īstā palīdzība īstajā laikā,» uzsver Anita.
Rokas, kas joprojām tur tevi
Linards Rozentāls uzsver – pastorālā saruna ir par pašu cilvēku, ne tik daudz par reliģiju. «Kristīgais faktors ir kā matrica, kuru pagriežot pret cilvēka dzīvi viņam tā piepeši iezaigojas citās krāsās.» Piemēram, pašlaik daudziem varbūt šķiet – nu kāda perspektīva var būt brīdī, kad pasauli satricinājis bīstams vīruss? Tādās reizēs mēdzam teikt, ka viss ir Dieva rokās, ar to it kā iezīmējot notiekošā bezcerību.
«Kas tad ir šīs Dieva rokas? Esmu nonācis pie atziņas, ka tās ne tik daudz ir rokas, kas sargā vai mēģina kaut kur mūs nolikt, bet rokas, kas mūs veido, – Dievs gluži kā podnieks no cilvēka veido vāzi. Jā, realitāte var būt satraucoša, māls, no kura top vāze, – melns un raupjš. Bet! Mēs joprojām esam podnieka rokās, un podnieka rokas joprojām vāzi veido. Ticība bailes neaizlīmē ciet, nenotīra. Es joprojām baidos, bet blakus bailēm ir ticība. Un tas man palīdz izturēt dzīvi ar bailēm un visu citu, kas tajā ir. Lai kas notiktu, ir kādas rokas, kurās tu paliec.»
Tieši par to runā Bībeles stāsti, un tajos varam saskatīt jaunu perspektīvu un iedvesmu. Šos pārlaicīgos, pārdimensionālos stāstus varam likt pretī tam, ko piedzīvojam ikdienā, un arī tas ir viens no veidiem, kā sniegt garīgo atbalstu. «Kaut vai Ziemassvētku stāsts – tajā sastopam Jāzepu, kurš grib šķirties no Marijas, aizbēgt no viņas. Naktī pie Jāzepa atnāk eņģelis, un Jāzeps tomēr nolemj uzticēties Marijai, noticēt, ka viņas bērns ir no Dieva. Šo stāstu varam attiecināt uz daudzām situācijām arī savā dzīvē, un tas var kļūt par mūsu resursu, atbalsta punktu. Par lukturi, kas izgaismo ikvienu dzīves brīdi.»
Mācītājs saka, ka pastorālā padomdevēja ikdienā ir arī tādi brīži, kad sarunas vairs neko nepalīdz vai nav iespējamas – tad, kad cilvēks mirst
. Taču tad būtiska palīdzība ir kristīgs rituāls, aizlūgšana vai rokas paturēšana, būšana blakus. «Atceros kopābūšanu kādas sievietes dzīves noslēgumā. Bija sajūta, ka jau jāatvadās un jādodas prom, kad man ienāca prātā pajautāt, ko vēl šis cilvēks vēlas pateikt. Sieviete sacīja: «Es jūtu milzīgu pateicību par visu, kas ir bijusi mana dzīve.» Tai brīdī sapratu, ka pieskāros kādam ārkārtīgi lielam dārgumam, svētumam šā cilvēka dzīvē. Un saruna, iespējams, ir sasniegusi savu mērķi – tā vairs nav par bailēm, bažām, bet par dzīves jēgu. Iespējams, tas arī ir pastorālā padomdevēja uzdevums – izrakties cauri bailēm, bažām un palīdzēt tikt līdz esības dārgakmeņiem,» uzskata Linards Rozentāls.
Saruna, nevis sprediķis
Kas nedrīkstētu notikt pastorālajā padomdošanā? Tu nedrīksti tikt nosodīta, apsūdzēta, nedrīksti tikt sista ar Bībeles pantiem pa tavām sāpīgajām vietām. Ja kas tāds notiek, meklē citu atbalsta personu. «Nevar noliegt, ka pastorālajai palīdzībai ilgstoši bijis didaktisks, autoritārs ietvars,» atzīst mācītājs. Iepriekšējos gadsimtos cilvēks, uzticot savu likstu, bieži saņēma nosodošu sprediķi. Un padomu, kā darīt pareizi. Lai gan ir konfesijas, kur tā joprojām ir ierasta un pieņemama lieta, tomēr mūsdienās pastorālā padomdošana ir saruna. Līdzvērtīga saruna, kurā dvēseles aprūpi meklējošais cilvēks atrod līdzbiedru, un viņš palīdz saprast, kas kavē atrast līdzsvaru, notikt dzīvei tā, kā cilvēks pats to vēlētos.»
Par ko var runāt ar pastorālo konsultantu
Pie pastorālā konsultanta drīkst vērsties ar visdažādākajiem jautājumiem. Ar jebkādiem! Bet visbiežāk cilvēki vēlas runāt par:
- slimību, aiziešanu, tuvinieka zaudēšanu,
- kristībām, iesvētībām,
- bailēm, neziņu, dzīves pārbaudījumiem,
- šķiršanos, neveiksmēm attiecībās,
- bērnu audzināšanas problēmām.
