Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
1
-
1
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Man vienmēr patikuši sportiski, stipri vīrieši, bet tie, kuri spējuši un spēj tikai datorpeli stumdīt… Nu nē… Turklāt sportiskam vīrietim neliels puncītis pēc 40+ gadiem izskatās pat ļoti ok, jo tam komplektā nāk plati pleci, stipras rokas un kājas. Nu nav nekā briesmīgāka par mīkstu vīrieti visās šā vārda nozīmēs…
Satiktie vīrieši bijuši dažādi – tikpat dažādi, kā sporta veidi, ar kuriem viņi vairāk vai mazāk aktīvi ir nodarbojušies kādu noteiktu savas dzīves posmu. Vai arī turpina to darīt, bet jau mierīgākā veidā. Atskatoties ar laika distanci, sāku apjaust šādas tādas sakarības starp vīrieša sporta prioritātēm un viņa raksturu. Vai sports ietekmēja rakstura īpašības vai arī rakstura īpašības noteica sporta veida izvēli? Tas laikam ir tikpat neatbildami kā jautājums par vistu un olu…
Nu, piemēram, Latvijā tagad tik populārā hokeja pārstāvji laikam gan fiziski ir visproporcionālāk attīstītie, jo abiem satiktajiem hokejistiem bija gan stipras rokas un kājas, gan plati pleci, bet nekas no tā nebija uzkrītoši. Vienkārši skaisti – ir, kur acis piesiet. Un daba arī nav bijusi skopa pret viņiem, lai nav kauns dušās iet. Un tas, ka komandas sporta veidi attīsta rēķināšanos ar citiem, solījumu pildīšanu un aktīvu dalību kopīgā rezultāta sasniegšanā, ziniet, ir pat ļoti noderīgi! Kaut arī hokejs neizceļas ar gūto vārtu daudzumu, tie bieži vien nav nejauši, bet skaisti izspēlēti.
Vienīgais – un laikam visu komandas sportu dalībnieku – mīnuss ir tas, ka viņi labprāt spēlē vairākās komandās: ir gan sieva, gan mīļākā. Vai vairākas mīļākās… Vai viena uz vairākiem. Kā ripa, kas arī taču viena.
Desmitcīņas (skriet 100, 400 un 1500 m, lēkt augstu ar un bez kārts, lēkt tālu un pāri barjerām, grūst lodi un disku, mest šķēpu) pārstāvis bija ar izteikti platiem pleciem, mierīgs un nesatricināms. Spējīgs veikli pārorientēties no vienas disciplīnas uz nākamo, tā teikt. Mīnuss – tas, ka katrā no šiem 10 veidiem tika pavadīts neilgs laiks, atstājot tādu kā sprintera ietekmi uz procesa ilgumu. Toties pievienota spēja jau pēc īsa brīža aktīvi un pilnvērtīgi pievērsties nākamajai disciplīnai. Kā individuāla sporta dalībnieks viņš neizvēlējās tikties ar vairākām paralēli un nedalījās ar citiem. Tas ir pluss.
Velosportists bija slaiks, garš un dabas apdāvināts, toties ar izteikti kumpu muguru un krietni muskuļainākām kājām, nekā rokām. Garie ar divriteni braucamie gabali bija ietekmējuši viņa izturību, seksā pretendējot uz tādu kā maratonista titulu; tas, protam, – pluss. Toties komunicēt ar vīrieti, kurš pieradis garus gabalus vientulībā rullēt pa šoseju un domāt savu garo domu (tātad pats izdomāt jautājumus un pats uz tiem arī atbildēt…), nebija vienkārši. Viņa prātā bija izkristalizējies kaut kāds netverams un viņam pašam nesaprotams sievietes ideāls. Lai arī savos 45 gados viņš tādu joprojām nebija saticis, doma, ka tas vēl noteikti notiks, viņu, šķiet, nav pametusi.
Citi lasa
Puisis ar tik latvisko vārdu Jānis bija skrējējs, šķiet, vidējās distances, jo sprintam viņš bija par īsu, bet garajiem gabaliem mazliet par masīvu. Ļoti izteikti augšstilbu muskuļi, pat milzīgi. Un tik cieti! It kā jau skaisti izskatījās, bet ne viss tas, kas ir skaists pa gabalu, ir arī baudāms tuvumā… Kad tāds uzguļas virsū, tad šķiet, ka kāds uzlicis akmeņus – viņa augšstilbi spiež līdz sāpēm, bet dažas pozas to pašu milzīgo, cieto muskuļu dēļ vispār nav realizējamas. Laiks gultā bija nepārtraukta piemērošanās šīm viņa ķermeņa daļām, tas novērsa domas no procesa un tik ļoti traucēja, ka pat neatceros – bija īsts sekss vai nebija? Vai kāds sportisks vīrietis vēlētos dzirdēt, ka sieviete pēc nakts ar viņu atceras tikai cietos augšstilba muskuļus un neko citu?
Basketbolists, saprotams, bija garš, kādi 195 cm vismaz – tieši mans mīļākais garums!
Tomēr, ja mūsu garumu starpība ir ap 30 cm, tad ne tikai skūpstīties grūti, bet arī dažas pozas nav ērti realizējamas: garam vīrietim attālums starp muti un locekli ir proporcionāli lielāks, nekā īsākam, ziniet. Tā nu īsās dāmas nevar realizēt savas fantāzijas – vai nu vienu, vai otru, bet abas reizē ne. Tālab saprotu tos garos, kuri meklē garu partneri – skausts nesāpēs skūpstoties un vairākas lietas vienlaikus varēs paveikt.
Kaut kā tā. Šim basketbolistam viss bija atbilstoši liels, ķermenis – sportisks un proporcionāls. Tikai muskuļiem virsū bija padaudz gaļas un viss kopumā bija tāds mīksts. Varbūt tāpēc, ka viņš jau vairs ne tik aktīvi spēlēja, bet bija kļuvis par tiesnesi? Jāatzīst gan, ka neatceros nevienu tādu kalsnu, stiegraini muskuļainu bumbotāju… Un viņam piemita jau pieminētā komandas sporta dalībnieka īpatnība – nepietika ar vienu sievieti vien, vienmēr vajadzēja paralēlās attiecības ar vēl kādu. Tāpat kā man zināmie hokejisti, viņš priecīgi spēlēja vairākās komandās uzreiz – satikās ar vairākām…
Maratons šķiet pastaiga, ja vīrietis katru gadu piedalās kādā ultramaratonā – vai nu Eco Trail 114 kilometru pa Cēsu apkārtni, 101 kilometra Neiespējamais skrējiens Valkā, Viļņas 100 kilometru skrējiens… Es nogurstu, pat pie stūres tādu gabalu nobraucot, bet viņš – to noskrien. Pirms tam ilgi gatavojas, pēc tam ilgi atkopjas. Tas ir pārgurums, sāpes, krampji kājās, tulznas un zaudēti kāju nagi. Viņa jau tā smalkajam augumam katrs šāds skrējiens noņem vismaz 5 kilogramus, un pēc tam viņš cenšas atgūt svaru. Kamēr gatavojas un kamēr atkopjas – nekādu sieviešu! Kad ir atguvies, kāju nagi daudzmaz atauguši, tad ir laiks sievietei. Bet arī ar mēru, ne jau bieži un ne jau daudz… Tomēr viņu pozitīvi izceļ izturība un gatavošanās/atkopšanās laikā iekrātais izsalkums.
Seksam derīgi divreiz gadā, bet nopietnām attiecībām vien tad, ja abi ir tikpat traki maksimālisti, citādi viens vienmēr būs badā.
Tikties reti, bet kaislīgi; apjūsmot viņa sasniegto, pašai nesaprotot no tā ne nieka; just līdzi grūtību atstāstam, bet nebūt blakus niknam, pārgurušam, sāpju mocītam vīrietim pēc skrējiena, no kura viņš izstājies vien dažus kilometrus pirms finiša. Tikai tā… Ultramaratonā viņš ir viens. Arī dzīvē viņš tā jūtas vislabāk.
Nevaru nepieminēt tos kungus labākajos gados, kuri regulāri un vispusīgi izkustas katru dienu – skrien, brauc ar velo, spēlē tenisu. Apsveicami! Tikai brīvdienas rītā celties pirms 7 un doties uz tenisa treniņu vai noskriet kādus 10 kilometrus vairs nav tikpat apsveicami. Un nesakiet man, ka dāmas dēļ viņš treniņu atceltu… Šie fanāti nemainās. Viņi ir tādi dzīves maratonisti, kuriem sievieties paslīd garām kā skatītāju tēli šosejas malā. Kā gan tādos brīžos gribas vīrieti, kurš kopā ar mani pārkāpj režīmu, vēlu aizejot gulēt, iedzerot vīnu un rītos ilgi vārtoties pa gultu!
Ak, kārdinošie slēpotāji biatlonisti! Slaiki un proporcionāli attīstītiem pleciem, rokām un kājām! Patīkami gan skatīties, gan aptaustīt. Visos vecumos viņi saglabā staltu un sportisku figūru, tikai jaunie šauj precīzāk. Un, ja kļūdas pēc jāveic soda aplis, dara to ātri un ātri ir atpakaļ ierindā. Gados vecāki biatlonisti pēc soda apļa šautuvē neatgriežas, bet, tautas valodā runājot, met plinti krūmos un aiziet no lielā sporta.
Es tagad domāju, ka tas kategoriskums, kurš piemita abiem man zināmajiem biatlonistiem, laikam ir saistīts ar to, ka šaušana, maksimāli koncentrējoties un aizturot straujo elpu, prasa spēju atmest visu lieko un redzēt tikai mērķi.
Varbūt viņiem arī šķiet, ka kļūdas gultā redz visi, tāpāt kā šaušanas stadionā? Un tālab glābjas bēgot?
Kalnu slēpotāji ir citādi, ne tik trausli – jo vajag masu, lai trauktos no kalna ar lielu ātrumu. Daudz muskuļu, robusts, bet stingrs ķermenis. Tomēr šis jaunais vīrietis bija tāds ar sīkām dīvainībām: kopš pusaudža gadiem dzīvojis un trenējies ārpus Latvijas (jo nav mums te kalnu daudz un sniega…), viens visu dienu no kalna lejā augšā. Ir laiks domāt, domāt un sadomāties visu ko un, piemēram, nonākt pie secinājuma, ka nekad nekrāps savu sievu.
Ideja neapšaubāmi apsveicama, bet, ja to saka kails vīrietis kailai sievietei, kura nav viņa sieva, bet ir mīļākā?
Tad teikums skan vismaz dīvaini. Man nebija, ko teikt, varēju tikai iesmieties. Un vēlāk pavaicāt: «Kas notiktu, ja sieva uzzinātu?» – «Viņa mani pamestu, aizietu kopā ar dēlu. To es neizturētu, es pakārtos.» Tāda bija atbilde. «Kāpēc tad tu viņu krāp?» «Nevaru, velk pie tevis.» Nujā, uzrāpjas augšā ideālu kalnā un tad strauji elegantiem līkumiem dodas lejup. Dzīves slaloms…
Lai vairākus raundus lēkātu pa ringu un vēl iekaustītu pretinieku, nepieciešams ne vien spēks, izturība un atsperīgums, bet arī neatlaidība uzbrukt, uzbrukt un vēlreiz uzbrukt. Krist un celties, krist un celties… Bokserim šķēršļu nav! Vārtiņi aizslēgti? Pārlēks pār metru augsto sētu, viegli atspiežoties uz vienas rokas. Arī nama kāpņu telpas durvis slēgtas? Svilpos zem loga un aplūkos iespēju uzrāpties līdz dāmas atvērtajam logam pa notekcauruli. Dāma izliekas, ka nav mājās? Nekas, atnāks citreiz! Šī neatlaidība mani atbruņoja un piekritu turpināt tikties, lai arī pēc pirmās nakts eiforijas veselais saprāts lika aizdomāties – par ko gan es ar šo bokseri runāšu? Ne viņu māksla interesē, ne literatūra… Bet platie pleci, iespaidīgie bicepsi un spēks nēsāt uz rokām no virtuves līdz gultai bija liels pluss. Un daudz laika sarunām nemaz nebija, jo boksā, kā zināms, reti kad ir tikai viens raunds…
Bosbslejista mazliet ieapaļā, platā mugura, spēcīgās rokas un kājas – paskatoties vien ir skaidrs, ka tādi var celt un var nest. Ja vien šajā sportā nav sabeiguši muguru un tāpēc sievietei līdz gultai jātiek pašai, bet vo vrmeja togo jābūt gatavai, ka kādā pagriezienā vīrietis pēkšņi sastings, ievaidēsies un ar to viss beigsies, pat nesācies. Jo vecā trauma, ziniet…
Tā nu viņš nekustīgi guļ, bet es šausmās domāju, ko darīt. Zvanīt ātrajiem? Nezvanīt? Un ja nu pavisam slikti? Un ko teikšu viņa mammai, kāpēc dēlēns kails un nekustīgs atrodas manā gultā? Tās viņu traumas! Bet mana trauma no tā uz nākamajiem 20 gadiem, protams, neskaitās… Lai arī sen tas bija, tomēr bobslejs laikam ir vienīgais sporta veids, kuram ar lielu interesi skatos tikai sākumu.
Ak, šie triko iespīlētie tvirtie dibeni, sasprindzinātie kāju muskuļi un slaidās, kailās potītes!
Kā viņi pieliecas, sastingst un tad, dipsīšus grozot, aizskrien! No cilvēciskajām īpašībām gan jāmin, ka, ilgstoši grozoties īsto veču sabiedrībā, viņi zaudē iejūtību un sapratni pret sievietes sīkajām, sievišķīgajām kaprīzēm un vājībām… Viņi lutina ar nomainītu riepu un būvmateriālu sagādi, serenādes un zemenes no viņiem nesagaidīt. Lai gan – vēlāk iepazinu citu izbijušu bobslejistu, kurš bija apguvis sievietes pavešanas mākslu tādā līmenī, ka spēja tikt pie seksa pat klusēšanas retrītā. Tas, ka viņš mācēja paspiest uz īstajām pogām, gan nenozīmē konceptuāli lielu atšķirību no pārējiem boba stūmējiem. Iespējams, piloti ir citādi. Nezinu!
Parādiet man kailu vīrieti, un es pateikšu, ar kādu sportu viņš nodarbojas…
* Rakstā minētais ir autores pieredze un pārdomas, kas nav attiecināmas uz visiem konkrētā sporta veida pārstāvjiem.
