Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
14
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Sakiet, lūdzu, kāpēc vispār cilvēkam dota iespēja sapņot?
– Kad, redzot kādu guļam, mums šķiet, ka tagad ķermenis ir pilnīgā mierā, mēs, protams, alojamies. Miegs ir ārkārtīgi intensīvs darba laiks jebkuram orgānam. Tāpat kā naktī slimnīcā dežurē dežūrārsts, arī daudzi orgāni šajā laikā turpina strādāt un uztur visas nepieciešamās funkcijas, bet jo īpaši darbīgi, ar lielu slodzi, enerģiski un aizrautīgi strādā smadzenes. Un sapnis ir viens no šiem smadzeņu darba taustāmākajiem rezultātiem, par ko varam runāt.
– Agrāk cilvēkam labpatikās ticēt, ka sapnis ir tilts starp viņu un Dievu. Sapņus cilvēki uztvēra kā vēstījumu, kas brīdina par briesmām, dod padomus un pat palīdz prognozēt nākotni. Pēc tam nāca Freids ar savu teoriju, ka mēs caur sapņiem sazināmies nevis ar Dievu, bet ar zemapziņu. Kā sapņošanu miegā skaidro tagad?
– Nedomāju, ka sapņu izzināšanā ir atrodams kāds īpašs Freida ieguldījums… Bet ir cits ārsts, kura ieguldījums sapņu analīzē gan ir vērtīgs un joprojām izmantojams, un tas ir dakteris Jungs. Viņš patiesībā deva to principu un pieeju, ko mēs, psihoterapeiti, izmantojam vēl šodien, un ko lēnām sāk pamatot arī smadzeņu darbības neirobioloģiskie pētījumi, kas pasaulē notiek.
– Un ko teica dakteris Karls Gustavs Jungs?
– Ļoti vienkārši: «Viss, ko cilvēks sapnī redz, ir viņa smadzeņu darbības produkts.» Ja, piemēram, kāds tev stāsta savu sapni izvērstās detaļās, protams, to var analizēt dažādi, bet viena no iespējām ir – saprast, ka katra sīkākā detaļa, katra epizode sapnī ir daļa no viņa patības. To gan cilvēks pats nevarēs izanalizēt, te viņam blakus vajadzētu ārstu, kurš ir trenējies to darīt… Piemēram, kāds redz upi, pa kuru peld dažādi priekšmeti: var būt pilnīgi jauns un var būt vecs, nevienam nevajadzīgs dīvāns, maizes garoziņas, plēves, zivis – dzīvas un kustīgas vai nedzīvas…
Jebkura detaļa, kas redzama sapnī, patiesībā raksturo kādu no cilvēka izjūtu vai emociju šķautnēm. Tas ir Junga piedāvājums.
Kad mēs, psihoterapeiti, šodien sākam analizēt sapni, tad ņemam vērā, ka tajā būs vismaz trīs lielas daļas, informācijas avoti. Pirmā ir hroniskās, tātad ilgstošās, jūtas, kas atrodas cilvēka zemapziņā un kuras caur šo sapni ir iespējams ieraudzīt. Jo sapnis (zemapziņa) tā kā pieklauvē pie apziņas: «Vai tu zini, ko patiesībā jūti?» Klīniskā pieredze rāda, ka reizēm cilvēki gadu desmitiem neapzinās, kādas ir viņu jūtas pret noteiktu cilvēku vai notikumu patiesībā. Viņiem, piemēram, šķiet, ka mīl kādu, un tad lēnām, ļoti lēnām sāk saprast, ka tā ir tikai idealizācija un no mīlestības tur nav nekā. Tad rodas jautājums, kas slēpjas zem šīs idealizācijas? Reizēm tur ir aizkaitinājums, reizēm sarūgtinājums, reizēm pat naids, izmisums un kas tik vēl ne!
Otrs sapņu informācijas avots ir akūtās jeb aktuālās jūtas, kas radušās iepriekšējā dienā vai nesen. Intensīvas, spēcīgas jūtas, kuras cilvēkam nav bijis laika līdz galam pārdomāt, un tās tad sapnī parādās vai var parādīties.
Trešais informācijas avots, kas iespaido sapņa dabu, ir saistīts nevis ar emocijām, bet tie ir fizikāli faktori, kas ietekmē gulēšanu. Palagam kāda nelāga kroka, kas spiež, pārpildīts urīnpūslis… Vai arī, kad sega aptinusies apkārt, sapnī var šķist, ka kāds tev apliek roku.
– Jā, bet kam ir domāts sapnis, kāda tam praktiskā jēga?
– Lai cilvēks ārstētu sevi. Lai ļautu zemapziņai pieklauvēt pie apziņas durvīm, un, ja viņš vēlas, sapnis var atvērt vārtiņus, pa kuriem ieiet savā zemapziņā.
Sapnis pēc savas būtības ir ārstējošs.
Smadzenēm tā ir iespēja ārkārtīgi izteikto, pārpludinošo jūtu intensitāti samazināt un savā zemapziņas valodā pieklauvēt pie apziņas: «Paklau, šitā tu juties. Tu gribi to un to.» Sapnis nepateiks, pret kuru cilvēku tu jūti mīlestību, bet tas pateiks, ka – tu jūti mīlestību. Sapnis nepateiks, ko tu ienīsti, bet pateiks – tu kādu ienīsti. Vai arī dusmojies uz kādu. Vai jūties sarūgtināta.
Kāpēc mēs vispār runājam par sapņiem? Tas ir aicinājums ieinteresēties par sevi – ko es patiesībā jūtu? Piemēram, dzīvē man viss riebjas, bet sapnī esmu laimīga. Tad kas ir tas, par ko es sapņoju kā par kaut ko tik brīnišķīgu? Un otrādi – man liekas, ka viss ir tik jauki un burvīgi, ka es tikai pozitīvi domāju, bet sapnī kādu situ jau trešo nakti pēc kārtas! Nu tad – aizdomājamies, ko es gribētu sist reālajā dzīvē un ka man tā dzīve nemaz tik brīnišķīga nav.
– Kādreiz tiešām sapņi ir pilnīgi neloģiski, murgaini, taču tajos pārdzīvotās emocijas – īstas. Jā, tu kādam uzbrūc vai arī tev ar darba devēju vai kolēģi ir sekss un sapnī izjūti reālu orgasmu, lai gan dzīvē nekad par ko tādu pat domājusi neesi!
– Neloģisks ir tikai sapņa saturs – jā, tas var šķist neloģisks. Jo, kad cilvēks sapņo, viņa smadzenes regresē, strādā īpaša veidā, un tad sapņos notikumi parādās līdzīgi, kā to varētu piedzīvot trīs vai četrus gadus vecs bērns. Sapņu saturs ir fragmentārs, tas virknējas tikai atsevišķās epizodēs, jo šajā vecumā bērnam cēloņsakarības vēl nav pazīstamas, bet – jūtas gan ir.
To arī dakteris Jungs teica, un mēs aicinām pievērsties jūtām, kuras sapnī izpaužas. Tās ir ĪSTAS. Tātad, kad sapnī ir sekss ar kādu cilvēku, tu vari aizdomāties, kā ar viņu jūties dzīvē. Varbūt tev ar šo cilvēku nav seksa šī vārda vistiešākajā nozīmē, bet tev ar viņu ir ļoti labi sarunā.
Lai gan visbiežāk konkrētā cilvēka tēlam nav būtiskas nozīmes – ir tikai tava vēlēšanās un gatavība izjust prieku, orgasmu.
Varbūt tieši attiecībā uz mīlēšanos, bet tikpat iespējams, ka attiecībā uz kādu hobiju. Tas tad ir psihoanalīzes jautājums, kas jānoskaidro. Bet ar sapni ļoti labi var šādu analīzi iesākt un pie noteikta secinājuma nonākt.
– Kā sapņus praktiski izmantot tieši savas veselības labā?
– Ja cilvēki ieinteresējas par saviem sapņiem, runā, tas viņiem palīdz labāk izprast pašiem sevi. Antropologi bija veikuši pētījumu kādā no Klusā okeāna salu grupām. Vienā no ciltīm bija tradīcija katru rītu sākt ar to, ka ikviens cilts loceklis izstāsta savu sapni. Zinātnieki bija atraduši korelācijas, ka neviens tajā salā neslimoja ar psihiskiem traucējumiem, un viņi to saistīja tieši ar šo sapņu izstāstīšanas pieredzi.
– Lasīju, ka Austrumos iesaka sliktu, ļaunu sapni tūdaļ izstāstīt tekošam ūdenim – tad tas nepiepildās… Bet ko darīt cilvēkam, kurš nesapņo? Ko viņam domāt par sevi?
– Īsti labi tas nav. Neirofizioloģiskie pētījumi pierāda: miegs ir ārkārtīgi svarīga mūsu organisma funkcija, un sapnis ir tās sastāvdaļa. Normāli ir īpaša miega fāze, kurā mēs intensīvi sapņojam. Tas notiek katru nakti.
Cilvēki mēdz nesapņot pie tiešām smagiem, grūtiem pārdzīvojumiem un fiziskām slimībām.
Interesants vērojums: tad, kad cilvēki pēc smagām slimībām sāk atveseļoties, viņiem sapņi atkal parādās. Daži ārsti tam pievērš uzmanību, daži ne. Bet tam, ka sapņu nav vispār, var būt vairāki iemesli.
– Droši vien arī pārāk liels nogurums. Jo ne viens vien atzīstas: «Tiklīdz tieku gultā un noliekos slīpi, uzreiz aizmiegu.»
– Tik tālu būtu labi. Un tālāk mēs varam cerēt, ka šis ārstējošais sapnis strādā. Mēs varam cerēt, ka no rīta cilvēks nevis pamostas pats, bet modinātājs viņu uzrauj augšā, un tāpēc cilvēks vienkārši neatceras, ko sapnī redzējis. Tad viss ir okey. Bet, ja viņš patiešām nesapņo, rodas jautājums, vai tik tas cilvēks nav sevi ārkārtīgi nobloķējis un neļauj ikdienā just to, ko jūt.
Viena no psihiskās veselības pazīmēm ir tā, ka cilvēks ļauj sev just visu, ko jūt. Piemēram, ļauj just patiku pret to, kas patīk, un ļauj just nepatiku pret to, kas nepatīk. Man garšo zirņu zupa un negaršo kāpostu zupa – tātad es ēdīšu zirņu zupu, nevis kāpostu zupu. Bet ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ – visbiežāk tas saistīts ar pašcieņas samazināšanos – izvēlas to, kas patīk draugiem, radiem vai kādiem nozīmīgiem cilvēkiem, un viņi sāk melot sev, ka patiesībā viņiem tāpat kā draugiem garšo kāpostu zupa, nevis zirņu zupa.
– No kurienes tas rodas?
– Labā mamma un labais tētis. Visa bērna audzināšana patiesībā ir tas, kā mēs palīdzam bērnam apgūt mehānismu, kā kontrolēt un kā izpaust savas jūtas. Savas patikšanas un nepatikšanas. Un, ja kādam vēlāk ir grūtības attiecībās, tad mēs viņu gaidām Kristapa ielā 30 Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikā.
Mēs tiešām mācāmies un trenējamies, kā savas jūtas izteikt. Jo melošana sev nozīmē, ka agrāk vai vēlāk cilvēks sāks slimot.
Melošana sev nevienu nav darījusi laimīgu. Ja tu melo, ka tev patīk cilvēks, kurš patiesībā nepatīk, vai – ja tu melo, ka tev patīk darbs, kurš patiesībā riebjas, nekas labs tavā dzīvē nebūs.
– Ja neredz sapņus, smadzenēs arī bioķīmiski notiek citādi procesi?
– Nevaru atbildēt, mums pietrūkst neirozinātnisku pētījumu, jo tie ir ļoti dārgi. Bet kas mums ir bagātīga? Tā ir klīniskā pieredze.
– Vai no pieredzes izkristalizējušies arī sapņi, kas brīdina par kādām fiziskām kaitēm?
– Nu, lūk, nonācām līdz jautājumam, vai sapņu tulkošanas grāmata strādā!
– Populārākās versijas… Kaili cilvēki sapnī nozīmējot, ka būs rūpes, raizes un nepatikšanas, bet, ja kaila esi pati, – draud slimības. Ja redzi, ka izrauj zobu, tātad zaudēsi tuvu cilvēku. Kāzas? Dzirdēsiet bēdīgu ziņu…
– Es domāju, ka sapņu grāmatas ir viens liels joks. Vairāk vai mazāk izdevies, un tomēr tikai joks. Var jau, protams, no agras bērnības šķirstīt vecmāmiņas sapņu tulka grāmatu, izstrādāt sevī nosacījuma refleksu: ja es sapnī redzēšu pupas, tad būs tas, un, ja redzēšu zirņus, tad manā dzīvē notiks tas, kas šajā grāmatā atbilstoši rakstīts… Bet es nedomāju, ka jebkāda sapņu grāmata var palīdzēt izprast cilvēkam viņa paša sapni.
Kas attiecas uz fiziskām slimībām… Jā, var gadīties, ka kāda kaite lēnām cilvēkā sākas, bet simptomi ir tik maz izteikti vai arī šajā brīdi cilvēka dzīvē notiek kas tik ļoti nozīmīgs sociālā ziņā, ka viņam pašam sev pievērsties laika īsti neatliek. Es pilnībā pieļauju, ka tad sapnī notiek klauvējiens – hei, tavā ķermenī notiek kas svarīgs, kam ir vērts pievērst uzmanību! Bet es nedomāju, ka katrs cilvēks noteikti varētu sapnī saņemt informāciju par to, ka ir pietuvojusies kāda fiziska kaite. Tie būs atsevišķi gadījumi, ne likumsakarība.
– Vai cilvēki ar psihiskām slimībām redz citus sapņus?
– Trūkst pētījumu, to nevar pateikt.
– Veci cilvēki saka tā: ja tevi sapnī bieži apciemo kāds miris radinieks, tad jāaiziet uz kapiņiem – viņam kaut ko vajag…
– Viņam neko no tevis nevajag – tev kaut ko vajag no viņa. Ja tavās smadzenēs parādās atkal un atkal viens un tas pats tēls, tad tas parādās TAVĀS smadzenēs – ir kādas neatrisinātas jūtas. Tad mūsu klīnikas dakteri palīdz saprast, vai tās ir dusmas vai vainas izjūta, vai kādas bailes. Bet tās ir tā cilvēka bailes, kurš sapņo, un ar to cilvēku, kurš nomiris, tam patiesībā nav nekāda būtiska sakara. Viņš ir nomiris, un vairs nav šai pasaulē.
Bet tas, kurš dzīvo, ir pārpludināts ar šīm patoloģiskajām jūtām, kuras dzīvam cilvēkam, protams, ir traucējošas. Tās var traucēt veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, var traucēt karjerā, un šīs traucējošās jūtas var arī saslimdināt fiziski un psihiski. Tā ka, ja ir kāds sapnis ar nepatīkamu saturu, kas atkārtojas, tomēr ārsta psihoterapeita palīdzība ir meklējama.
Cita lieta, ja atkārtojas sapnis ar patīkamu saturu. Nu tad, kā saka, priecājies katru nakti un baudi!
– Pie jums ir nākuši pacienti, kurus nomocījuši tieši slikti sapņi?
– Jā, ir. Divus cilvēkus uzreiz varu atcerēties, kas meklēja palīdzību tāpēc, ka viens un tas pats sapnis nemitīgi atkārtojās. Pirmais gadījums bija saistīts ar cilvēka zaudējumu, ar kuru attiecības dzīves laikā nebija labas. Daudz kas palika neizrunāts. Tas bija viens no vecākiem, kurš vienmēr juties neapmierināts, allaž bijis īgns un dusmīgs un maz runājis, bet, ja ko teicis, tad tas allaž bijis aizrādījums, ka atkal kaut kas nav pareizi izdarīts – ne tā nolikts, ne tā pateikts.
Kad šī vecāka bērns sāka slimot, viņš aizgāja prom no vecākiem, izveidoja savu dzīvi un ar viņiem vairs nekontaktējās.
Bet vēlāk šim cilvēkam sāka rādīties riktīgi murgaini sapņi, ka viņš ieslēgts starp divām ārdurvīm.
Reizēm mājām ir tādas dubultdurvis, un mēs saprotam, ka starp tām ir ļoti maza telpa. Tur pat fiziski ir mokoši atrasties, ne tikai emocionāli! Turklāt cilvēks jūtas gandrīz, gandrīz izlauzies no kaut kādas nepatīkamas mājvietas, un tomēr vēl ir pēdējais šķērslis, un viņš īsti netiek projām no vietas, kur nejūtas labi. Tā tas cilvēks bija nomocīts – gan ar dusmām par to, kā vecāki ir izturējušies, gan ar vainas izjūtu, ka – varbūt, ja es kaut ko darītu citādi, mani vecāki arī rīkotos citādi…
Patiesībā šī vainas izjūta bija ārkārtīgi nereāla un nepamatota, jo attiecības starp vecākiem un bērniem jau nenosaka bērni – tās simtprocentīgi nosaka vecāki. Kā nu tie vecāki sāk no pirmās bērna piedzimšanas sekundes, tā arī viņi attiecības veido, bērnam tur nav izvēles, viņš var tikai ieiet vecāku izveidotajā attiecību gultnē. Ja viņam tā nepatīk, tad, jau pieaudzis, viņš var mēģināt kaut ko mainīt, bet ne jau bērns.
Tā veidojas arī angioveģetodistonija. Latvijas ģimenes ārstu praksēs līdz pat piecdesmit procentiem pacientu novērojami angioveģetodistonijas simptomi, un šo traucējumu pamati tiek ielikti jau bērnībā, tie balstās uz hronisku emocionālu stresu.
– Esmu pārliecināta, ka gandrīz katram noderētu savus sapņus izstāstīt psihoterapeitam. Taču mūsu valstī šī ārstēšana diemžēl ir vienīgi par maksu, un daudzi uzskata, ka nevar to atļauties zemo ienākumu dēļ.
– Viena no psihiskās veselības pazīmēm bez sapņošanas ir arī gatavība pateikt, ko es gribu un ko negribu, kas man aptīk un kas nepatīk. Tāpēc, ja būtu gana daudz zvanu uz mūsu Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīniku un arī e-pastu, kuros pacienti rakstītu: «Mums nepatīk, ka valsts neapmaksā psihoterapeitisko ārstēšanu,» tad savukārt mums, psihoterapeitiem, būtu materiāls, kas papildus motivē un dod spēku iet uz Veselības ministriju, un teikt, ka cilvēkiem psihoterapiju vajag. Mēs ātrāk tiktu pie laba rezultāta. Bet šobrīd ir tā, ka mēs klīnikā daudz strādājam, pēc mūsu ārstu darba veidojas pat rinda. Tātad es varu droši sacīt, ka psihoterapeitiskā ārstēšana Latvijas sabiedrībai Latvijas situācijā ir tiešām nepieciešama un pieprasījums pēc tās ir liels.
Taču jautājums par maksu nav arī tik viennozīmīgs. Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikas ģimenes ārste Līga Soida pērnruden prezentēja savu zinātnisko pētījumu, kurā parādījās kāda interesanta nianse…
No tiem cilvēkiem, kas saka: «Man nav nepieciešama psihoterapija!», tikai divi procenti to neizvēlas finansiālu apsvērumu dēļ. Divi procenti!
Tāpēc, kad cilvēki apgalvo: «Psihoterapija nav man domāta,» es tomēr aicinu vēlreiz un vēlreiz pārdomāt, vai tiešām nauda ir īstais iemesls. Pasaules Veselība organizācija saka: veselība ir emocionāla un fiziska labsajūta. Un, ja cilvēkam nav emocionālas labsajūtas, tad viņš nāk pie mums uz konsultāciju.
Otra liela pacientu grupa ir tie, kuriem ģimenes ārsts pēc izmeklējumu veikšanas sacījis: «Jūsu sāpes – vienalga, locītavās, vēderā, galvā, sirdī, mugurā – nav saistītas ar anatomiskām izmaiņām, tās ir saistītas ar emocionālām problēmām.» Pie mums ierodas cilvēki ar medicīnisko dokumentu mapēm trīs centimetru biezumā – viņi gada laikā apstaigājuši entos ārstus, veikuši visus iespējamos izmeklējumus, kuri patiesībā bijuši veltīgi. Jo, uzsākot psihoterapiju, šie cilvēki vairs nedodas veikt nevajadzīgus izmeklējumus un vairs neguļ trīs vai četras reizes stacionārā – šie cilvēki sāk strādāt ar sevi un grib noskaidrot: kas man traucē justies labi?
– Un sanāk, ka uz tādām domām var uzvedināt arī sapnis!
– Jā, ja parādās ar grūtām emocijām uzlādēti sapņi, tad būtu vērta psihoterapeita konsultācija – pašas veselībai, bērnu un ģimenes labsajūtai. Jo… labi justies nav tikai cilvēka tiesības – labi justies patiesībā būtu uztverams kā pienākums. Tas ir mūsu pienākums.
Tāpat kā mēs fiziski sakārtojam savu ķermeni, lai lieki neapgrūtinātu citus cilvēkus ar to, ka izdalām kādas nepatīkamas smaržas vai krekšķinām un tamlīdzīgi, lai citiem ar mums kopā ir jauki, tāpat būtu labi sevi sakārtot emocionāli un psihiski, jo tad mūsu bērniem būs kopā ar mums jauki un mūsu draugiem arī jaukāk nekā tad, ja mēs esam nesakārtoti. Tāpēc es tiešām aicinu uz saviem miegā redzētajiem sapņiem paskatīties šādā vīzē. Justies labi – tās nav tikai tiesības, tas ir arī brīvā valstī dzīvojoša cilvēka pienākums.
– Tā kā tuvojas gada nogale un gada pirmajā dienā tradicionāli tiek kalti plāni nākamajām 364 dienām – nomainīt darbu, aizbraukt ceļojumā, uzcelt māju, nomest lieko svaru… Ko jūs ieteiktu – kā sapņot, lai sapnis piepildītos? Saka – jāsapņo lieli sapņi, lai vismaz kaut ko no tā sasniegtu.
– Es aicinātu katru lietu nosaukt atbilstošā jēgpilnā vārdā. Sapņi ir sapņi, vēlmes ir vēlmes, vai ne? Un es ļoti aicinātu cilvēkus nevis tikai vēlēties sapņot, bet – vēlēties SASNIEGT un ĪSTENOT DZĪVĒ. Nevis tikai sapņos orgasmu izjust, bet izjust orgasmu visās iespējamās nozīmēs dzīvē. Orgasmu mīlestībā, orgasmu smaržu pasaulē, orgasmu tajā, ko redzi un dzirdi, skaistumu izbaudot, jaukas sarunas un jaukus cilvēkus sev apkārt izbaudot.
Kā franči bieži vien, iesākot savas kopā sanākšanas, saka: «Es pateicos visiem jums par šo mirkli, kuru jūs esat ar mieru no savas dzīves dalīt kopā ar mani.» Bauda!
Patiesībā, kad mēs runājam par orgasmu, stāsts ir par baudu. Nesen žurnālā The Economist bija labs raksts, kurā kāda jauna Amerikas dāma aprakstīja savu grūto pieredzi kļūt par francūzieti. Viņai bija viss nepieciešamais – viņa jau piecus gadus bija Francijā strādājusi, viņa brīnišķīgi zina franču valodu, bet – kaut kā nesanāca. Un tad viņai kāds francūzis teica: «Problēma ir tajā, ka tu joprojām savā iekšējā pasaulē dzīvo kā amerikāniete, kam galvenie darbības vārdi ir – to have un to do. Tev ir, tu dari! Bet mēs, franči, dzīvojam ar darbības vārdu – at, būt.» Un šo BŪT mēs varētu no francūžiem mazdrusciņ sev paņemt šī vārda labākajā nozīmē – kā izbaudīt.
– Un sapņot.
– Jā, bet ar mazu piebildi – sapņot tos sapņus, kurus mēs gatavojamies nākamajā solī gribēt un realizēt dzīvē. Un šo lietu, manuprāt, latvieši diezgan slikti prot.
Latvieši māk čakli strādāt un ne visai labi prot gribēt. Viņi neļauj sev gribēt. Ko nu es… Kā tad nu tā… Un ko tad citi teiks?…
Šī panākumu atstumšana no sevis, iekšējs lēmums, ka es un panākumi ir nesavienojami, ir izplatīts lielā daļā sabiedrības joprojām. Un tā NAV patiesība! Latvieši var. Mēs esam talantīgi, mēs esam gudri, mēs esam varoši. Problēma ir tikai tajā, ka bieži vien mēs savas vēlmes esam gatavi nosaukt par sapņiem. Un tāpēc es pateicos par šo jautājumu.
Jo vēlreiz gribu akcentēt – sapņojam, bet arī vēlamies un piepildām savus sapņus reālajā dzīvē! Mums nav citu šķēršļu to izdarīt, kā tikai mūsu pašu iekšējās bailes vai kauns, vai vaina, kas lielākajā daļā – kādos deviņdesmit astoņos procentos gadījumos – latviešiem ir iracionāli. Neloģiski, nepamatoti, saistīti ar dažādiem iekšējiem traucējumiem, kuri radušies bērnības traumu rezultātā.
