Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Psihologs un psihoterapeits pēc izglītības, Sandis tagad vairāk pievērsies apzinātības idejai, par ko stāsta lekcijās un kursos. Joprojām vada kultūras, izziņas un atjaunotnes centra Miervidi darbu un jau kaldina jaunas idejas. Precējies ar psiholoģi, deju un kustības terapeiti Indru Majori-Dūšeli, audzina trīs bērnus. Pēc dabas ir vienpatis. Pēc dzīves pieredzes – meklētājs.
– Vai taisnība, ka savulaik tu gribēji kļūt par kinorežisoru?
– Jā, pat stājos Kultūras akadēmijā divus gadus pēc kārtas. Bet tur bija daudzi jau visai pieredzējuši kinojomas darboņi, un es tikko pēc vidusskolas… Lai gan patiesībā man nekad nav bijusi izteikta iekšēja vilkme uz kādu noteiktu profesiju. Atceros, ka domāju – man gribētos būt par labu cilvēku.
– Ej nu!
– Jā, nopietni. Bet profesija… Bija apmēram deviņdesmitais gads, mums ar draugiem skolā bija pieejama laba kamera, kas tolaik bija jaunums, un mēs gribējām filmēt kino par skolas dzīvi. Tas bija kaut kāds psiholoģiski žurnālistisks pētījums par to, kā skolēni un skolotāji jūtas skolā, vai nejūtas ierobežoti. Man bija ļoti interesanti klausīties, ko viņi runā. Droši vien tur vairāk pat bija kaut kas no psihologa profesijas, bet likās, ka vajag iet uz režisoriem. Kad neizturēju atlasi, režisors Rihards Pīks teica – varot redzēt, ka vēl par maz pieredzes, un ka varu nākt uz kinostudiju kaut ko padarīt. Bet kautrīgums kaut kā ņēma virsroku, un es neaizgāju.
– Tu biji kautrīgs?
– Jā. Nevar pateikt? Ir tāds zeķīšu tests – tas parāda, kā bērns reaģē, kad viņam piedāvā jaunas zeķītes. Cits uzreiz un ar prieku velk kājās, bet citam kož, grauž, un viņš pierod tikai ar laiku. Tad, lūk, es biju tas bērns, kam zeķītes vienmēr koda. Varbūt kautrīgums, varbūt piesardzība. Lai gan vienu filmu savā dzīvē tomēr esmu uzņēmis – mācību filmu par jauniešu atkarībām. Ar to mans sapnis par kino gan arī beidzās.
– Tavā biografijā atradu vēl vienu pārsteidzošu faktu – tu esot strādājis policijā.
– Arī tā ir taisnība. Vēl es septiņus gadus biju arī dīdžejs naktsklubos. Bet policijā nokļuvu diezgan nejauši – pēc tam, kad netiku režisoros. Tā bija laba pieredze. Līķu apskates, zagļi un dzērāji… Pieredzēju, kā pēkšņi mainījās paziņu loks – daļa veco paziņu sāka izvairīties, daļa ļoti gribēja draudzēties. Sapratu, ka šī ir profesija, no kuras tu īsti nevari iziet ārā visas divdesmit četras stundas diennaktī.
– Vai ar to, ko tu dari pašlaik, nav līdzīgi?
– Pašlaik daru divas lietas – organizēju centra Miervidi darbību, seminārus, lekcijas; otrs – pasniedzu kopā ar Indru apzinātības kursus. Un, jā, apzinātības studijas man ir gan darbs, gan hobijs, gan dzīvesveids, gan pieredze, ar kuru visu laiku dalos. Nebaidos izmantot arī savu pieredzi, ja šķiet, ka tas var noderēt citiem. Es tiešām vairs īsti neatdalu savu dzīvi un savu personību no tā, ko daru, bet tā man vairs nešķiet problēma, tas šķiet dabiski.
– Bet kas tomēr tevi toreiz atveda uz psiholoģiju?
– Sapratu, ka darbs policijā mani īsti nesaista, bet policijas skolā pasniedza psiholoģiju, un tā man ļoti iepatikās. Tā es nokļuvu Praktiskās psiholoģijas institūtā un pēc tam Latvijas Ģimenes centrā. Tā bija ļoti interesanta, attīstoša vide, turklāt bija darbs ar jauniešiem, runājām par viņiem aktuālām tēmām, tas man ļoti patika. Vēl joprojām mazliet cīnījos ar kautrību, taču pieņēmu, ka tieši lekcijas man ir veids, kā pārvarēt savu nedrošību un iekšēji augt. Bet, ja godīgi, satraukums pirms publiskas uzstāšanās seko visu manu dzīvi. Dažreiz mazāk, dažreiz vairāk, bet ir.
– To nu gan nevar redzēt. Atceros, ANNAS PSIHOLOĢIJAS retrītā dalībnieces teica – Sandis gan ir tāds staigājošs miers.
– Tas nāk no ikdienas apzinātības prakses. Meditācija un apzinātība izveido un paplašina iekšējo telpu, kur emocijas uzkavējas un uzreiz nenāk ārā. Šī iekšējā telpa ļauj ļoti dzīvi izjust visas emocijas, arī uztraukumu, nemieru vai aizkaitinājumu, taču tas nenozīmē, ka tam kaut kā ir jāizpaužas uzvedībā.
– Mēdz teikt, ka studēt psiholoģiju nereti izvēlas cilvēki, kas tādējādi cer tikt galā ar saviem neatrisinātajiem jautājumiem.
– Jā, vismaz tā bija, kad es studēju. Varbūt tagad ir citādi, jo ir vairāk veidu, kā sevi iepazīt, – semināri, kursi. Bet par sevi varu teikt, ka mani interesēja cilvēka iekšējā pasaule. Protams, tajā bija arī deva pašrefleksijas… Atceros pirmo reizi, kad pieķēru sevi nepieciešamībā pēc tās. Kad vēl mācījos skolā, mums piedāvāja braukt uz toreizējo Vācijas Demokrātisko Republiku pastrādāt – lasīt ābolus. Tas viss – ceļojums, intensīvais darbs, būšana visiem cieši kopā – radīja tik spēcīgus pārdzīvojumus, ka pirmoreiz mūžā gāju pastaigāties tāpat vien, bez mērķa. Lai ieklausītos tajā, kā es jūtos, ko domāju, un pārstrādātu visu spriedzi. Domāju, ka šī iekšējā nepieciešamība un pat patika uz pašrefleksiju sasaucas ar maniem profesionālajiem meklējumiem. Uz tiem raudzījos kā uz savu iekšējās izaugsmes ceļu.
– Un kā tu nonāci līdz domai par Miervidiem?
– Biju izstudējis psiholoģiju LU, strādāju, un tad likās – bet ko tālāk? Mācīšanās jau ir tāda lieta, kas ievelk, smadzenes atkal kaut ko prasa. Sagadījās, ka biju Indras lekcijā, kurā viņa stāstīja, ka ir braukusi meditēt. Man pēkšņi likās, ka varbūt tā ir tā lieta. Pat uzaicināju viņu uz sarunu pie tases kafijas, lai parunātu par to vairāk…
– Ak, pareizi, jums taču bija gandrīz vai dienesta romāns! Tad jau tas bija labs iemesls randiņam.
– Jā, pēc šīs sarunas mēs arī sākām satikties. Tieši tad tika organizēta meditācijas nometne, ko vadīja Adžans Viradhammo, latviešu izcelsmes mūks, dzimis kā Vitauts Akers. Tas bija 2001. gads, vārdu retrīts vēl nezināja, un es par meditāciju nezināju neko, biju tikai redzējis seriālā Teksasas reindžers, kā Čaks Noriss meditē. Mani pat kāds draugs mēģināja atrunāt, teica, ka tā noteikti kāda sekta, sagrozīs tev smadzenes. Bet, tā kā Indra brauca un mani tomēr tas interesēja, devos līdzi uz desmit dienu retrītu. Par manu pirmo meditācijas pieredzi varētu grāmatu uzrakstīt, bet galvenais, ko pieredzēju, – ka ir pietiekami dziļš meditācijas stāvoklis, kurā tas mūsu mērkaķa prāts, kas nepārtraukti stāsta un komentē, beidzot apklust.
– Tev tas tiešām izdevās jau pirmajā retrītā?
– Es to nesauktu par izdevās, par savu sasniegumu, drīzāk par apstākļu sakritību. Tur man bija daudz grūtu brīžu. Tā kā retrītā tiek piekopta klusēšana, no rīta līdz vakaram tu ne ar vienu nesarunājies, pamanīju, ka visu laiku kaut ko saku pats sev. Visu laiku sevi bikstu. Sēdi ar taisnu muguru – paskaties, kā citi sēž! Skolotājs lika elpot tā – tātad elpo tā! Nāk jau pēcpusdiena, un tu neko neesi sasniedzis… Tā jau triju dienu laikā biju novedis sevi līdz pietiekami lielam izmisumam, biju sev tik ļoti apnicis, un nelīdzēja pat tas, ka jau septiņus gadus biju gājis psihoterapijā. Gāju un teicu Indrai – es to vairs nevaru izturēt, braukšu mājās. Viņa atbildēja ar klasisko: nu, no sevis jau neaizbēgsi. Tad sapratu, ka nez vai man tiks labākā meditētāja nozīmīte, tomēr nolēmu palikt. Un izturēju desmit dienu. Tā bija absolūti autentiska, praktiska pieredze, kas atklāja, kā sevi iepazīt novērojot. Ir taisnība banālajam teicienam, ka laimes atslēdziņa jau ir tevī iekšā, ka nez vai var gūt laimi un apmierinājumu, darot ārēji spožas lietas vai uzkrājot mantu. No malas tas varbūt izskatījās, ka palēnām sāku kļūt par diezgan garlaicīgu cilvēku… (Smiekli.) Kurš absolūti izbauda vienatni, kuram nav atšķirību, vai doties izklaidējošā braucienā vai darīt kādas saimnieciskas lietas. Jo galvenais fokuss manā dzīvē pagriezās uz iekšu. Tolaik arī vienīgo reizi mūžā nodzinu matus – gribējās līdzināties mūkiem. Indra bija dusmīga, bet man toreiz likās, ka ārējām lietām arī ir nozīme, ka tas palīdzēs arī iekšēji. Pirmais laiks pēc tam bija grūts, jo vēl nevarēju atrast literatūru, kas palīdzētu saprast manu pieredzi, – kādu gadu dzīvoju, mazliet izmests no laivas un domādams, ko ar to visu iesākt. Tolaik psiholoģija manu meditācijas pieredzi nepaskaidroja, šīs lietas manī strīdējās. Tagad jau ir skaidrs, ka viss ir integrējams kopā, un es neredzu nekādu pretrunu starp psiholoģiju un meditāciju.
– Tomēr psiholoģija no tavas dzīves palēnām atkāpās, ja tā var teikt.
– Man joprojām ir pāris klientu, ar kuriem agrāk esmu strādājis un turpinu. Psiholoģija man palīdz, pasniedzot lekcijas. Bet tas arī viss. Psihoterapeita profesija nav viegla, tā ir emocionāli pietiekami intensīva, un man šķiet, ka es profesionāli saskāros ar to, ko sauc par izdegšanu no līdzjūtības. No uzklausīšanas, no atbalsta. Vajadzēja uz kādu laiku atjēgties.
– Ja es būtu pilnīga iesācēja, kā tu man izstāstītu, kas tas ir – apzinātība?
– Tu gribi īsi vai gari?
– Var arī garāk.
– Pirmām kārtām es teiktu, ka apzinātība ir īpašība, kas mums piemīt no dabas. Tas nav nekas izdomāts. Tā ir iedzimta kvalitāte – mēs varam būt vairāk apzināti un mazāk apzināti. Piemēram, kad cilvēks noslauka augļus ar dvieli, viņš šajā mirklī ir mazāk apzināts nekā tad, ja griež ar nazi, jo tur ir tomēr jākoncentrējas, lai neiegrieztu pirkstā. Tur saķere ar dzīvi ir lielāka. Tāpēc jau cilvēkiem patīk darīt ekstrēmas lietas, ka viņi tad daudz spēcīgāk jūt saķeri ar dzīvi. Ja es ātri braucu vai lecu ar izpletni – te katrs solis ir svarīgs, jākoncentrējas. Ja to mēģina attīstīt, tad spēja būt klātesošam un spēja būt dzīvē iekšā pieaug, tādēļ obligāti nav jādara kaut kas ekstrēms. Tā ka viena no definīcijām būtu – apzināti, ar nolūku pievērst uzmanību tam, kas notiek pašreizējā brīdī, turklāt ar laipnu un nevērtējošu attieksmi. Labvēlīga attieksme ir ļoti būtisks elements, jo mēs jau varam pievērst uzmanību tam, ko darām, nemitīgi iekšēji vērtējot, salīdzinot un komentējot.
– Vai var teikt, ka cilvēki agrāk bija apzinātāki? Ja gāja pļaut, tad domāja par to. Mēs ravējam un vienlaikus domājam desmit domas.
– Apkārtējās pasaules spiediens mūsdienās neapšaubāmi pieaug. Ir pētījums, ka pirms gadiem, kad parādījās peidžeri, cilvēks, kam bija peidžeris, vidēji stundas laikā tika iztraucēts divas reizes. Tagad, kad teju katram ir mobilās ierīces, traucējumu biežums ir daudz lielāks. Uzmanība visu laiku tiek nedaudz kairināta, un tas ir izaicinājums nervu sistēmai. Kādu brīdi ļoti populāra bija multitāskinga ideja – vairāku lietu darīšana vienlaikus, tagad jau pētījumi pierāda, ka tas nav veselīgi mūsu nervu sistēmai. Veselīgāk un arī efektīvāk ir koncentrēties un izdarīt kaut ko vienu, tad nākamo. Un, protams, justies labāk. Bet, zini, ir tāds pieņēmums, uz ko pastāv vairāki pētnieki, – mūsu smadzenes nav dizainētas tam, lai mēs būtu laimīgi.
– Kā tā?
– Mūsu smadzenes ir veidotas tā, lai palīdzētu mums izdzīvot. Lai palīdzētu atcerēties un paturēt prātā to, kas mūs apdraud un ir bīstams. Tāpēc mūsos ir nosliece uz negatīvo. Ja pa dienu esmu izdarījis desmit labas lietas un pieļāvis vienu kļūdu, pirms miega es domāšu tieši par šo kļūdu. Amerikāņus savulaik aptaujāja par pirmo asociāciju, kāda viņiem nāk prātā, dzirdot vārdu Bils Klintons, un tā bija asociācija par Moniku Levinsku un zilo kleitu. Tu vari izdarīt daudz ko vērtīgu, bet pieļaut vienu kļūdu, un visi atceras tieši to.
– Vai tas nozīmē, ka zināmā mērā mums ir jāpārdizainē savas smadzenes?
– Ir pētījumi, kas apliecina, ka mūsu smadzenes pieņem lēmumu, vēl pirms mēs domājam, ka esam pieņēmuši. Līdz ar to apzināšanās ir instruments, kā pamanīt, ka mēs reaģējam, un tad izdarīt apzinātu izvēli – sekot šai reakcijai vai nesekot.
– Bet tā ir tāda… nemitīga piepūle.
– Tāda tā ir sākumā, kamēr trenējam sevi, kamēr mācāmies pievērst uzmanību tam, kas notiek pašreizējā brīdī. Galvenais – atrast savu iekšējo līdzsvara punktu. Kā teicis viens no meditācijas skolotājiem, tas ir kā mēģinājums visu laiku noturēt plaukstā putniņu – ja spiedīsi par ciešu, tad sabojāsi viņam spārniņus; ja par vāju, tad viņš aizlidos. Tāpat jāatrod savs līdzsvarotais veids, kā noturēt uzmanību. Ja to uztrenē, tas kļūst dabiski. Un samazina iekšējo spriedzi.
Mūsu dzīvē daudz uzmanības aizņem lietas, kas ir kā paralēlā realitāte mūsu prātā. Piemēram, priekšnieks pirmdienā atsūta e-pastu, ka trešdien grib aprunāties ar darbinieku, un darbinieks divas dienas dzīvo iekšējā stresā par to, kas nu tagad būs. Sagaidot, protams, sliktāko. Beigās iemesls sarunai izrādās kaut kas absolūti ikdienišķs, un pēc tam cilvēks vēl divas dienas pavada nožēlā par to, kāpēc viņš divas dienas tik nejēdzīgi uztraucies. Būtībā tie ir līdzīgu satraucošu domu atkārtošanas paradumi, kas aizņem mūsu prātu. Cilvēkam nereti ir dominējošā problēmtēma. Kad tā atrisinājusies, mēs uz brīdi uzelpojam, un tad ātri vien atrodam nākamo problēmu, ar ko ņemties. Tas nenozīmē, ka problēmas nevajag risināt, tieši vajag. Bet mums bieži ir tās automātiskās domas, kuras nekur neved un ar kurām neko nevar iesākt. Piemēram, esam sastrēgumā, kavējam lidmašīnu un izmisīgi domājam, ko lai dara. Varbūt zvanīt uz izziņām, vai nevar aizkavēt to lidmašīnu? Nē, skaidrs taču, ka to neviens nedarīs. Un tā nemitīgi atgriežamies pie šīm domām. Jā, dažkārt var gadīties, ka, šādi iekšēji drudžaini domājot, arī rodas risinājums, un tas apstiprina paradumu, ka ir vērts to darīt. Bet visbiežāk tā ir tāda domu atgremošana, kas tikai noslogo mūsu nervu sistēmu.
– Un vairo stresu.
– Protams. Nervu sistēma ir veidota tā, ka tā saspringst un atslābinās, saspringst un atslābinās. Bet kā mums nereti notiek? Kā no rīta saspringstam, tā atslābināmies tikai vakarā. Vai – vēl trakāk – kā no pirmdienas rīta sākam, tā līdz piektdienas vakaram. Kad cilvēks jūt nogurumu, tā ir zīme, ka pienācis laiks atpūsties, un tā arī tas būtu jāuztver. Arī dienas vidū. Bet cilvēki nereti to uztver kā zīmi, ka man ar to kaut kas ir ātri jāizdara, un lietā nāk kafija, saldumi, enerģijas dzērieni… Lai gan faktiski dažkārt pietiktu ar pavisam nedaudz – uz desmit minūtēm atslābināties. Ļaut nervu sistēmai atslābt, lai pēc tam atkal aktivizētu.
Es pats tam visam esmu gājis cauri. Tā man bija ar Saulgriežu jogas festivālu, ko vairākus gadus rīkojām. Kā Indra teica – pusgadu tu strādā uz spēku izsīkuma robežas un pēc tam pusgadu esi spiests atjaunot spēkus.
Ir pieņēmums, ka mūsu smadzenes nav dizainētas tam, lai mēs būtu laimīgi.
– Jocīgi, paši visu labi zinām un tomēr paši turpat vien nonākam.
– Man liekas, ka pats galvenais ir kādā brīdī saprast, ko es tiešām gribu un kas man dzīvē ir svarīgi. Tam vajag veltīt laiku. Mēs ar Indru tā arī esam darījuši – atstājām bērnus vecmāmiņai, aizbraucām projām uz divām dienām, sēdējām pie jūras un runādami mēģinājām saprast, kas mums dzīvē patiešām ir svarīgi. Kas mums kopā ir svarīgi, kas – katram atsevišķi. Un tad ir jāatsijā tas, kas nav svarīgi. Atceros, neilgi pēc tam man zvanīja no kādas Latvijas pilsētas un piedāvāja strādāt ar bezdarbniekiem – tas būtu pusgadu ilgs lekciju kurss par psiholoģiskām tēmām. Sapratu, ka es to varētu sagatavot, taču nevienas no šīm tēmām nebija tajā failā, ko varēju apzīmēt ar – man tas ir svarīgi. Sapratu, ka tas atkal ir ceļš uz izdegšanu.
Otrs – lai paspētu visu izdarīt, mēs diemžēl mēdzam ietaupīt laiku uz to, kas mums palīdz atjaunot spēkus un enerģiju. Un sākas apburtais loks – kad sevi apzogu tur, kur varu atjaunot enerģiju, pēc tam to pašu darbu padarīšana man prasīs aizvien vairāk laika, jo manī būs mazāk enerģijas, iedvesmas un entuziasma. Tā mēs sākam slīdēt pa to piltuvi lejā un slīdam aizvien straujāk. Un āķu, uz kuriem uzķeramies, ir daudz. Vīriešiem bieži vien āķis ir doma, ka esmu tā vērts, ko nopelnu. Vai arī – esmu savu sasniegumu vērts. Vai arī – es esmu tā vērta, cik man smuki, izglītoti un labi bērni! Vai arī – esmu tā vērts, cik esmu vajadzīgs un pieprasīts! Neapšaubāmi, ka ir labi justies vajadzīgam, bet tas nav viss.
– Mēdz uzskatīt, ka izdegšana skar tad, ja dari darbu, kas nepatīk. Bet no savas pieredzes zinu, ka tā var notikt arī tad, ja darbs patīk. Un šis āķis ir daudz viltīgāks – jo tev taču patīk tas, ko dari!
– Jā, tā ir. Pieņemu, ka tie, kam darbs nepatīk, izdeg ātrāk; tie, kam patīk, – lēnāk, bet tas skar visus, ja par to nedomā. Svarīgi ielikt kaut kādus pieturas punktus, lai apzināti sajustu – kā es jūtos tieši šajā brīdī. Kāds ārsts pamanīja, ka viņš ir kļuvis hronisks pulksteņa vērotājs, stresā visu laiku skatās pulkstenī – tāds ieradums. Viņš uzlīmēja uz pulksteņa krāsainu aplīti, kura nozīme bija atgādinājums – katrreiz, paskatoties uz pulksteni un ieraugot aplīti, vajag lēnām ieelpot un izelpot. Lēnā ieelpa un izelpa palīdz atslābināt veģetatīvo nervu sistēmu. Kad viņš sāka to praktizēt, dienas laikā viņam sanāca apmēram simts šādu atslābinošu reižu, kad lēnām ieelpo un izelpo. Pārsteidzoši, bet tas būtiski mainīja viņa pašsajūtu dienas beigās.
– Liekas, viens mazs sīkums.
– Bet svarīgs, ja tas kļūst par atskaites punktu, lai sev pajautātu – kā man šajā brīdī ir? Savulaik man virtuvē bija flīzes. Flīzes ir vēsas. Reiz, kad aizrāvies strādāju pie datora, pēkšņi attapos, ka man kājas pavisam nosalušas, jo neesmu uzvilcis čības. Biju tā aizrāvies, ka pat nepamanīju, kā tās nosala. Mēs tik daudz ko darām automātiski, pat nepamanot, kā jūtamies. Tas man bija labs atgādinājums būt klātesošam, zināt to, ko es daru šajā brīdī, zināt to, kā es jūtos.
– Ir priekšstats, ka cilvēki, kas praktizē meditāciju, protams, kļūst mierīgāki, bet arī mazāk emocionāli. Vairs nav milzīgu emocionālu kritumu, bet līdz ar to nav arī kāpumu un iekšējo salūtu. Dzīve zaudē krāsas.
– Pirmām kārtām tā nav gluži taisnība. Tas ir tikai ārējais iespaids. Nav runa par to, ka mēs kušinām savas emocijas. Tie, kas praktizē apzinātību, nereti sevi sajūt tieši dzīvāku, jo uztvere saasinās, sāk vērīgāk pamanīt nianses. Vēl ir viena lieta. Mēs katrs esam pieraduši pie sava emocionālā, hormonālā un mentālā stāvokļa. Un tas ir viens no šķēršļiem mūsu pārmaiņām. Ja esmu pieradis dzīvot ar pamatīgu adrenalīna daudzumu, tad, sākot justies mierīgāk, vairs nejūtos savā ādā. Cilvēks nespēj būt mierā, patiesībā tas viņu uzvelk vēl vairāk.
Bet svarīgi saprast, ka ne visiem arī to vajag. Rāmakrišna teicis, ka iekšējais izziņas process parādās dabiski, kā slāpes. Un ir cilvēki, kam neslāpst. Esmu runājis ar tiem, kas praktizē dzīves piedzīvošanu caur asām izjūtām. Viņi pat reizēm iedomājas – o, es arī gribētu mierīgāku dzīvi, pameditēt, bet, kad viņi sāk tā mēģināt dzīvot, saprot, ka neder. Viņiem labāk izdarīt kaut ko intensīvu, pēc kā viņi spēj pa īstam atslābināties. Tā ir viņu metode – un, ja darbojas, kāpēc ne?
– Tu gribi teikt, ka trakie adrenalīna ķērāji – ar viņiem viss kārtībā? Tā nav bēgšana no sevis?
– Nu, un? Acīmredzot šim cilvēkam šajā dzīvē tas ir vajadzīgs. Nebūt neuzskatu, ka visiem jāmeditē un jābūt ideāli mierīgiem.
– Ieminējies par Saulgriežu jogas festivālu, kas vairākus gadus notika Siguldā. Tā bija skaista ideja – savienot latviskās tradīcijas ar jogu un meditāciju, turklāt varēja piedalīties ģimenes ar bērniem.
– Pasaulē šādi festivāli notiek, un man gribējās pamēģināt. Turklāt man bija svarīga pasākumu kvalitāte. Ir bijis tā, ka manu profesionālo palīdzību meklējuši cilvēki, kam pēc dažiem šāda veida festivāliem bijušas psihiskas problēmas. Līdz ar to man bija svarīgi, nevis lai būtu spilgti, intensīvi un satricinoši, bet lai tas būtu līdzsvaroti, lai tur būtu labi pasniedzēji, kam ir svarīgi nevis atstāt iespaidu, bet piedāvāt ko patiesi labu. Un tad cilvēks pamēģina, der viņam vai neder.
– Cilvēkiem patika.
– Jā, patika, bet, kā jau teicu, biju pārstrādājies. Turklāt sapratu, ka tas nav mans darbs. Es tomēr biju mazliet dzīvojis fantāziju pasaulē, un vajadzēja trīs gadus, lai saprastu, ka publiski pasākumi, lielas ambrāžas man tomēr nepatīk. Nav mans. Organizēšanu pārņēma jauns pāris, jogas kolēģi.
– Atceros, festivālā tiešām bija daudz bērnu. Tava jaunākā meitiņa vēl bija pavisam maziņa. Tagad bērni jau paaugušies, vai ne?
– Jā, arī viņa nu jau iet pirmajā klasē. Drīz varēšu pāriet uz pusaudžu līmeni. Esmu diezgan daudz iesaistīts viņu ikdienā, un man tas patīk. Tā kā mums nav skolas pie mājas, es viņus aizvedu un atvedu, eju līdzi uz pulciņu nodarbībām – jā, tie ir pienākumi, bet to arī izbaudu. Es tiešām gribu piedalīties viņu dzīvē, jo labi zinu, ka nemaz ne tik ilgi un pienāks vecums, kad draugi viņiem būs svarīgāki. Tad es atkal vairāk varēšu darīt savas lietas.
– Vai bērni trenē apzinātību?
– Amerikāņu psihologs Kristofers Vilards ir teicis, ka vislabākā apzinātības skola bērniem ir apzināti vecāki. Lai gan patiesībā bērni apzinātības stāvoklī ir diezgan dabiski, sevišķi zīdaiņi. Tā kā viņi vēl nav apguvuši valodu, viņiem nav arī valodā balstītas domāšanas, līdz ar to viņi ir klātesoši, pilnībā šeit un tagad un ar to arī kalpo kā atgādinājums mums, pieaugušajiem. Pirms gadiem astoņiem atceros epizodi, ka stāvu mājas virtuvē un it kā no tālienes ielaužas balss, sākumā klusāka, pēc tam aizvien skaļāka: tēti… tēti… tēti! Bērns stāv un rausta mani aiz biksēm. Esmu atnācis mājās, acīmredzot biju izsalcis, gāju uz virtuvi, aizgāju līdz vidum un joprojām biju domās par darbu, par to, kas vēl nav padarīts un kas jāpadara. Bet ko redz bērns – tētis it kā ir mājās, it kā nav, sapņaini kaut kur skatās. Un tas ir ļoti uzskatāms piemērs – viņš grib, lai esmu klātesošs. Bet mēs, pieaugušie, bieži vien pieslēdzamies tikai tad, kad ir problēmas, pārējā laikā – lieciet mani mierā… Un bērna jauda pretī mūsu aizņemtajam prātam var nebūt pietiekami spēcīga, lai izsistu cauri. Vecāki vienmēr ir kādā steigā. Kad sagaidu bērnus pēc treniņa, redzu, ka vecāki visu laiku steidzina – ātrāk, ātrāk, mums mājās ir vakariņas, jāsteidzas. Domās viņi jau dzīvo nākamajā mirklī, bet bērni ir priecīgi redzēt tēti, viņi grib pakomunicēt, izdzīvot šo mirkli vairāk. Diemžēl steiga un stress dara to, ka mēs visu laiku mēģinām bērnus iebīdīt savā dzīves skrējienā. Nevis izbaudīt mirkli, lai gan katrā mirklī ir ļoti daudz, ko piedzīvot.
– Vīrieša loma tagad nav viegla: klāt visām ierastajām funkcijām ir arī tas, no kā kādreiz vīrietis bija sabiedrības apziņā atbrīvots – no iesaistīšanās rūpēs par bērniem.
– Nezinu, draugu un paziņu lokā aizvien vairāk redzu – vīrieši ļoti daudz iesaistās. Tēva loma ir ļoti būtiska, tā daudz ko veido. Kāds analītiķis bija publicējis datus, ka ir kaut kas vienojošs tiem jauniešiem, kas Amerikā rīkojuši šaušanas skolās, – vai nu viņi ir auguši bez tēva, vai arī tēvs ir bijis ļoti maz iesaistīts. Protams, ka mammas un tēta lomas atšķiras, bet abas ir svarīgas.
– Jums ar Indru bieži jautā, vai diviem cilvēkiem ar profesionālām psiholoģiskām zināšanām vieglāk sadzīvot. Jūs gan godīgi sakāt, ka gatavu recepšu kopdzīvē nav, tomēr esat kopā jau septiņpadsmit gadu.
– Šķiet, Kurts Vonnegūts kādā no saviem romāniem par attiecībām teica apmēram tā: lūdzu, mazliet mazāk mīlestības, vairāk parastas pieklājības. Nav jau tā, ka nekad neaizsvilstos, ka mums nesanāk strīdi, bet, ja pamanu, ka rīkojos ar necieņu, nepieklājīgi, cenšos sevi apstādināt un vienkārši paņemt pauzi. Strīdi kopdzīvē ļoti bieži sanāk tāpēc, ka gribam realizēt savu pārliecību vai esam ieciklējušies paši sevī, vai arī paši sevi zāģējam, un tad pietiek otram vēl mazlietiņ piezāģēt klāt, ka nu gan liekas par daudz, un uzejam gaisā. Tāpēc jau tik svarīga ir pašrefleksija, svarīgi pamanīt, kas ir kas. Emocijas ir pietiekami plūstošs process, un ļoti palīdz, ja tu saproti, ka tās atnāk un aiziet. Man patīk viens no pāra terapeitu klasiskajiem teicieniem – ja strīdā uzvar viens, tad zaudētāji ir abi. Un mēs kaut kā tiekam galā arī ar situācijām, kad katram ir savs redzējums.
– Šķirties nekad nav bijusi vēlme?
– Kā redzi, nē. Jebkuras attiecības jau tikai ar laiku aug dziļumā. Un jebkuras jaunas attiecības nozīmē sākt no sākuma. Mani tas nevilina.
– Ja ir mīļa sieva, laba ģimene, tad ir laiks pievērsties citiem svarīgiem jautājumiem dzīvē, piemēram, saprast savu eksistenci, nevis meklēt laimi jaunās attiecībās.
– Runājām par to, kā izdegšanu veicina arī tas, ka atņemam sev laiku, kas būtu nepieciešams enerģijas atjaunošanai. Kā tu pats atjauno enerģiju?
– Ikdienā meditēju, vairākas reizes nedēļā praktizēju jogu, cenšos katru nedēļu paskriet pa mežu, izgulēties, nepārēsties. Un cenšos plānot darbus tā, lai nemitīgi nav jāsteidzas. Tas ir tas, kas man palīdz, bet, kā teica viens no apzinātības prakses pamatlicējiem, – nemēģiniet kļūt par Džonu Kabatu-Zinnu, jo man pašam ir pietiekami daudz problēmu ar Džonu Kabatu-Zinnu. Iepazīstiet sevi un meklējiet savu ceļu.
