Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Šovasar nosvinējāt kāzu trešo gadadienu. Kas jūsu abu attiecībās pa šo laiku ir mainījies?
Ieva: Mūsu attiecības iesakņojušās vēl dziļāk. Pārliecība par to, ka ejam pareizā virzienā, ir vēl lielāka. Uzticēšanās, sadarbība, mīlestība tikai aug un pilnveidojas, un iestājas arvien lielāks miers un harmonija – un tieši to man šajā laikā arī visvairāk gribas.
Renārs: Laiks lido, un ir aplami pretoties neapturamai plūsmai. Ir jāmainās līdzi otram cilvēkam, jāvēro, kā attīstās attiecības, jāieklausās, jājūt partnera vēlmes. Mēs noteikti šajos trijos laulības gados esam spēcinājuši mūsu savienību, stiprinājuši mīlas koka saknes, iepazinuši viens otru līdz skeletam ar visiem zirnekļiem. Un tas ļauj nomest visas neīstās ādas un būt pašam. Tas ļauj būt brīvam, justies komfortabli arī klusumā. Mēs jūtam, kad iepauzēt, kad paļauties, kad uzticēties.
– Kādas īpašības otrā novērtējat visvairāk?
I.: Renāra mīļumu, savaldību, pacietību. Viņa vēlmi un spēju iepriecināt un pārsteigt. Protams, arī humora izjūtu, kas mūsu ģimenes ikdienu izkrāso un grūtākām dienām piešķir lielu pozitīvisma jaudu.
R.: Es augstu vērtēju Ievas atbildību lielos un mazos lēmumos, viņas brieduma sievišķību, kas ļauj man attiecības baudīt augstākajā kvalitātē.
– Jūs esat arī divus gadus vecās Emmas vecāki. Vai meita skatās TV un zina, ka viņas vecāki ir Latvijā atpazīstami cilvēki?
I.: Mēs ģimenē mēģinām TV ieslēgt retu reizi, un tās arī ir reizes, kad Emma tur var redzēt tēti, tagad – arī mammu. Man šķiet, viņai tas vairs neliekas nekas ārkārtējs. Kad ierauga kādu no mums, uzreiz sauc: «Re, kur!»
R.: Cenšamies ievērot konsekvenci tajā, ko, kad un cik daudz mūsu atvase patērē. Protams, ne vienmēr izdodas. Emma ir iecienījusi brīnišķīgās Tutas lietas un foršo Lotes Izgudrotāja ciema filmiņu. Ja ierauga mūs ekrānā vai žurnālos, tad reaģē, bet vēl neapzinās, kāds ir mūsu darbiņš.
– Ko vērīgu meita jums ir iemācījusi?
I.: Nebūšu oriģināla un teikšu, ka Emma ir manas dzīves lielākais skolotājs. Nav izstāstāms, cik daudz jāmācās, lai saprastu, kā vislabāk nokomunicēt dažādus sadzīviskus, emocionālus un izglītojošus jautājumus, kā arī – novērtētu kopā pavadītos ikdienas mirkļus, pateiktos par veselību un iespējām, kuras varam baudīt.
R.: Emmas ienākšana mūsu dzīvē jau ir varena vērtība.
Meita ir ienesusi sapratni par to, cik vērtīgas ir tieši parastās lietas, ko ikdienas steigā nenovērtējam.
Smiešanās, muļķīga dauzīšanās un nebēdnība, kopā pavadīts beznosacījuma mīlestības pilns laiks. Viņa ir rūdījusi un cementējusi pacietību, disciplinējusi mūsu ritmu un devusi unikālu iespēju mācīties pasauli kopā ar viņu.
– Šis gads pandēmijas dēļ daudziem pāriem bijis un ir pārbaudījumu pilns. Kā Covid-19 ietekmēja jūsu ikdienu?
I.: Abi esam saistīti ar izklaides industriju, un tā ir viena no jomām, kas vistiešāk cietusi no pandēmijas dēļ uzliktajiem ierobežojumiem. Mums vajadzēja atteikties no iesāktiem projektiem un pasākumiem, no savas ikdienas gaitām un ritma. Taču, tāpat kā daudzi citi, mēs ieguvām mazliet lēnāku dzīves tempu, lielāku apzinātību un pateicību par to, kur esam, ar ko esam, un par to, ka esam.
R.: Šis laiks ir mežonīgs pārbaudījums visai cilvēcei. Pandēmijas sākums radīja mūsu prātos haosu un bailes par mūsu darba nozares trauslumu. Tomēr man šķiet, ka līdz šim esam tikuši galā samērā sekmīgi. Izbaudījām vairāk maltītes mājās, kļuvām tuvāki dabai, vēl vairāk emocionāli saliedējāmies ar tuviniekiem un draugiem. Un pats galvenais – sapratām, ka visi trīs varam lieliski sadzīvot, esot kopā visu laiku. Tas ir izaicinājums un nopietna pārbaude, bet tie, kas iznāk no purva sausām biksēm, kļūst drošāki par savas dzīves pareizību.
– Šonedēļ Ieva debitē šova vadītājas ampluā kanālā 360TV, turklāt nevis tandēmā ar vīru, bet gan šovmeni Nauri Brikmani. Kā nonācāt līdz idejai, ka arī Ievai pienācis laiks iet kadrā?
I.: Šis ceļš sākās, pateicoties tam, ka pazīstu Nauri Brikmani. Savulaik strādāju pasākumu organizēšanas aģentūrā, un Nauris bija aktieris, kuru nolīgām pasākumam. Es biju viņa priekšniece, vēlāk arī darba devēja dažādos sadarbības projektos. Šajā vasarā kopā ar Renāru atsaucāmies Naura aicinājumam paviesoties viņa un sievas Aijas raidījumā Ģimenes sarunājas. Atmosfēra toreiz bija tik brīva un dabiska, ka šova producente manī saskatīja TV personības potenciālu.
Tā radās ideja, ka es varētu būt Naura nākamā raidījuma partnere.
Desmit minūtes pēc tam, kad bijām atvadījušies no Brikmaņiem un devāmies mājās, zvanīja Nauris un jautāja, vai es apsvērtu iespēju vadīt raidījumu kopā ar viņu. Biju ļoti pārsteigta, pasmējos, ātri un vieglprātīgi teicu jā un palaidu šo ideju kosmosā.
Nākamajā dienā jau zvanīja producente un aicināja uz kastingu. Tad arī sapratu – izskatās, ka tas būs pa īstam.
– Ieva, tev jau bija pieredze ar darbošanos TV kameru priekšā?
I.: Savā profesionālajā dzīvē esmu bijusi aizskatuves persona, un pieredzes ar kamerām man nav. Taču ir slēpts aicinājums un zinātkāre par pasauli tur, kameras otrā pusē. Tāpēc piekritu pamēģināt. Kā jūtas cilvēks, kurš to nekad nav darījis? Neaprakstāmi neērti, bailīgi, kautrīgi, taču izaicinājums tikt galā ir tik liels, ka adrenalīns palīdz koncentrēties. Turklāt blakus būs Nauris, un viņa klātbūtnē gan dzīvē, gan TV ekrānā jūtos viegli un brīvi. Nauris ir pozitīva, jauka, neprognozējama personība.
Viņam ir labas manieres, viņš ir galants, pieklājīgs, atbalstošs un gādīgs. Viņš daudzas lietas dzīvē tver ar tādu vieglumu un nebēdnību, ka gribas šo prasmi no viņa aizgūt.
– Kā uz šādu pavērsienu reaģēja Renārs?
I.: Kad biju pateikusi jā uzaicinājumam vadīt raidījumu, paskatījos uz Renāru, un viņš patiesi bija priecīgs un pat lepns par tādu pavērsienu. Man nevarētu būt labāks un lielāks atbalsts par Renāru. Viņa padomi, maigā kritika, prieks, satraukums ir mīlestības pilns un īsts. Man tik daudz no viņa jāmācās! Es kā pirmklasniece jūsmoju un skatos uz viņu kā uz 12. klases absolventu TV šovu vadīšanas skolā.
– Renār, tu nemaz neesi greizsirdīgs uz Nauri? Vai negribēji pats būt viņa vietā?
R.: Nauris ir nerimstoša petarde, bet Ieva būs tā, kas piezemēs un detonēs jautrības mīnas ar sievišķīgu diplomātiju. Un tāpat nepamet sajūta, ka Naura vietā labāk iederētos es! (Smejas.) Ja nopietni – es labi iederos blakus sievai mūsu dzīvē.
Visi ir savās vietās. Tāpēc šī ir vienīgā reize, kad vakarā uz dīvāna ar manu sievu būs kāds cits, un es nebūšu greizsirdīgs.
Nauri pazīstu jau vairākus gadus – esam neskaitāmas reizes sastrādājušies pasākumos. Viņš ir daudzpusīgs šovmenis, jo spēj gan dziedāt, gan improvizēt, gan vadīt pasākumus. Cilvēks ar dzīvespriecīgu garu un liderīgu raksturu. Es ne tikai atbalstīju, bet pat mudināju Ievu piekrist šim nebūt ne vieglajam izaicinājumam. Esmu lepns par sievas drosmi un ar nepacietību gaidu pirmo raidījumu.
– Vai esi sievai devis arī kādu padomu raidījuma vadīšanā?
R.: Ieteicu dzīt prom bailes, abstrahēties no tā, ko domās citi, un būt tādai, kāda viņa ir, neviltot savu personību. Ievā ir īpašību kopums, kas ļauj būt mīlētai, – dabiska āriene, burvīga humora izjūta, draudzīgs smaids, ziņkāre, vēlme progresēt un spēja strādāt komandā.
– Kura nedēļas diena jums ir visiemīļotā?
I.: Man tā ir piektdiena, jo priekšā ir divas brīvas dienas, kad sabremzējas ikdienas steiga un ienāk ģimenisks miers.
R.: Esmu vasaras un nedēļas nogales cilvēks, jo pēc labi padarīta darba spēju novērtēt atpūtu. Man patīk brīvdienu rītos manai lēdijai pasniegt kafiju gultā. Patīk mūsu ģimenes izbraucieni. Patīk aiziet uz teātri vai ar draugiem patērzēt kādā lokālā, lai pēc tam ar uzkrāto enerģiju atkal mestos darba dunā.
– Pandēmijas laiks gan daudz ko no tā neļāva realizēt. Kā jūs izbaudāt atpūtu laikā, kad ceļot tik brīvi vairs nevar un izklaides pasākumu ir mazāk?
I.: Vasarā vairāk ceļojām pa Latviju. Iemīļota vieta mums jau vairākus gadus ir Pāvilosta, kur var notvert ārzemju elpu. Jūra tur ir citādāka, gaisā virmo sērferu pilsētiņai raksturīgs vieglums, ir draugi un paziņas, pārgājieni.
R.: Jaunie apstākļi pieprasīja izmaiņas paradumos un vēlmēs. Vairāk devāmies pārgājienos un pastaigās, piknikojām dabā, pārvācāmies un veicām mini remontu. Pandēmijas laiks manī atvēra radošo vulkānu, kas bija iestagnējis. Katrā nelaimē ir laime, un mēs centāmies saglabāt mīlestības pilnu auru, lai pārvarētu apjukumu un neziņu.
