Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Konsultē psiholoģe Evija Ziemele.
Visi mazi bērni raud, un nav tāda, kas būtu uzaudzis pavisam bez raudāšanas. Tomēr scenāriji, kas ar mazajiem bērniem notiek tālāk, kā viņi tiek audzināti un kādu pieredzi iegūst ģimenē, var atšķirties, un tas ietekmē arī attieksmi pret šķietami tik vienkāršu emociju izpausmes veidu kā raudāšana.
Patiesībā spēcīga, konvulsīva raudāšana dod ne vien atvieglojumu, bet uz brīdi savā ziņā arī laimes sajūtu. Lai gan tas vēl nenozīmē, ka beigusies situācija, kuras dēļ raudam, bet kaut kāda spriedze ir mazināta. Asaras var sariesties acīs jebkurā brīdī. Un nav nekādas vajadzības bremzēt šos procesus. Raudāt mirklī, kad sirds ir sakustējusies – kāpēc gan ne? Evija Ziemele piebilst: «Pretēji dažiem aizspriedumiem – raudāt ir inteliģenti. Jo raudāšana, īpaši empātiskās situācijās, liecina par personības briedumu.»
Vajadzētu atmest pārāk lielās bažas par to, ko par mani padomās, ja es citu klātbūtnē raudu. Tas ir tikai cilvēcīgi. Turklāt raudāt otra klātbūtnē nebūt nav nepieklājīgi, tas var būt ārkārtīgi atvieglojoši un pat veselīgi. Jo tas nozīmē, ka nav sevi jāiegrožo un jāraud tikai vienam stūrī un zem segas, bet var raudāt otra klātbūtnē un justies komfortabli. Drīzāk nevajadzētu mīļā miera labad aizturēt asaras un norīt citu sagādāto aizvainojumu. Raudāt šādos brīžos tomēr ir veselīgāk.
«Raudāšanas pamatā vienmēr ir iemesls, un, ja to apzināmies un esam gandrīz vai atšķetinājuši, tad atvieglojums pēc tam iestājas. Bet, ja pastāv emocionāli dziļāka problēma, kas ilgstoši nav risināta vai arī palicis aizvainojums vai dusmas, tad ir jādod laiks sāpei lēnām iztecēt laukā samierinoties un piedodot. Kamēr šāds process nav sācies, plika raudāšana vien vēl emocionālo atvieglojumu nesniegs.»
Vairāk par raudāšanas nozīmi un cilvēku spēju vai nespēju raudāt lasi šajā rakstā!