Psihoterapeits un pirtnieks Juris Batņa: Mūsu senči nodalīja divu veidu mīlestību

Ir grūti vienoties par to, kas ir mīlestība. Man patīk atziņa, ka par mīlestību varam runāt tad, kad otra cilvēka laime ir absolūti nepieciešama tavējai. Mūsu senči nodalīja divu veidu mīlestību: aizrautīgo, kas balstās uz mūsu fizioloģiju un vajadzību turpināt sugu, un lēnīgo mīlestību. Pirmā ir kā slimība, kā sajukšana prātā. Tieši par šo mīlestību ir runa, kad cilvēki saka:

«Mīlestība ilgst tikai divus gadus; mīlestība ilgst tikai līdz pirmā bērna piedzimšanai.» Ir arī skarbāks novērojums: «Viņi dejoja vienu vasaru…» – daudziem mīlestība ilgāku laiku neizvelk. Šī pirmā, aizrautīgā mīlestība atnāk vairākkārt dzīvē, bet to otro – lēnīgo – lielākā daļa cilvēku nepiedzīvo ne reizi mūžā. Lai piedzīvotu otro, ir jāiegulda milzīgs darbs ar sevi, lai no pusītes, kas meklē otru pusīti, tu kļūtu par vienu veselu, kas satiek arī otru veselu. Ja esi tikai pusīte – tu esi nevesels. Un, ja esi nevesels, tu arī otru meklē slimu. Šādas laulības ir kā divu brāķu savienība. Ja spēj nepalikt upura lomā, bet kļūt par savas dzīves saimnieku, tu pievelc arī otru tādu pašu. Un divi saimnieki jau var izveidot kopīgu saimniecību.

Attiecībās otrs cilvēks mums vienmēr ir kā katalizators. Pirmajā, iemīlēšanās, mīlestības aizrautīgajā fāzē viņš atgādina un izceļ labāko tevī. Bet, sākot dzīvot kopā, sāk kustināt arī tavu ēnu: iekāpj tavā pagrabā, kur parasti lielas kārtības nav…

Kas ir šai pagrabā? Visbiežāk cilvēku neapzinātās bailes. Piemēram, vīriešiem, kas auguši bez tēva, ar valdonīgu māti, ir bail, ka viņus kontrolēs. Viņi neapzināti izvēlas sievieti, kura arī nāk no šķirtas ģimenes un ar kuru tēvs savulaik pārstājis komunicēt. Sievietes bailes ir tikt pamestai. Un tad viņi saiet kopā… Vai šeit ir vieta lēnīgai mīlestībai, kuras pamatā ir otra pieņemšana un iedvesmošana? Nē, jo abi cīnās.

Ja mēs nestrādājam ar savām dziļākajām bailēm, nesaprotam, kādas neapzinātas zemapziņas programmas mūs vada, ir grūti izveidot labas ilgtermiņa attiecības.

Attiecībās nereti aktualizējas jautājums par varu. Krieviem ir apzīmējums za mužem – aiz vīra. Mēs visi zinām arī teicienu par vīrieti kā ģimenes galvu. Šīs metaforas nav man pieņemamas. Latviešiem vedībās viens no rituāliem ir līdzināšana. Tajā ietverta būtiska ideja: pārī neviens nav pārāks, abi ir līdzvērtīgi. Ja mani mēģinās pakļaut vai es mēģināšu pakļaut otru, veidosies atkarīgas attiecības. Diemžēl mūsdienās lielākā daļa attiecību ir atkarīgas.

Svarīga gan ir ne tikai attiecību psiholoģija, bet arī pāra attiecību enerģija. To rada mūsu katra emocijas, domas un kosmiskā enerģija, kas cilvēkā ienāk caur deviņām saulītēm (citā sistēmā – septiņām čakrām), kuras piepilda mūsu aizsargapvalku – auru.

Triviāli, bet pie sabiedriskajām tualetēm mēs redzam šādus simbolus: sievietes apzīmējums ir uz leju vērsts trijstūris, bet vīriešu – uz augšu vērsts trijstūris. Daudzi domā, ka šie apzīmējumi simbolizē to, ka sievietei ir platāki gurni, bet vīrietim – pleci. Patiesībā tie norāda, kur katrs dzimums var gūt enerģiju. Visās pirmskristīgajās kultūrās runā par Debesu tēvu un Zemes māti (un nekad ne otrādi – nav tādas debesu mātes un zemes tēva). Tā ir būtiska norāde – sieviete enerģiju gūst dabā. Taču mūsdienās liela daļa sieviešu ir atrautas no dabiskās vides. Ja tu dzīvo lielā pilsētā, strādā birojā un tava dzīve rit, neizejot ārpus šī areāla, kur tu vari būt dabiska? Es mēdzu jokot: sievietei ir mākslīgi nagi, mākslīgas lūpas, mākslīgas krūtis un mati, bet viņa grib īstu vīrieti…

Dabiskā vidē sieviete nonāk kontaktā ar savu zemapziņu, emocijām, ķermeni. Šeit viņa uzlādējas.

Vīrietim, bez šaubām, svarīgas ir attiecības ar viņa sievieti, bet tikpat svarīgas arī ar Debesu tēvu. Jo vīrietim nepieciešams būt apcerē par kaut ko lielāku, par dzīves jēgu kopumā. Jo – vai tad jēga ir tikai izdzīvot un vairoties? Tad jau mēs no dzīvniekiem ne ar ko neatšķiramies. Vīrietis ir tas, kurš nes garīgo sākumu.

Tas, kur gūstam un kur tērējam savu enerģiju, lielā mērā nosaka pāra attiecību kopējo enerģētiku. Varbūt sieviete savu enerģiju atdod svešiem cilvēkiem darbā un viņai nekas daudz pāri nepaliek pašiem tuvākajiem? Bet vīrietis, dzenoties pēc materiālās labklājības, aizmirst par garīgo vertikāli? Gan viens, gan otrs ietekmē attiecības.

Pat ja dzīvojam lielā pilsētā un strādājam birojā, vienmēr aktuāls ir jautājums, kur mēs pavadām savas brīvdienas. Braucam dabā, lai pabūtu mierā un sakārtotu sevi, vai izvēlamies doties šopingā pa lielveikaliem. Mēs katru dienu veicam savas mazās izvēles. Ja nespējam atrast laiku mieram un klusumam, tad kā lai nonākam līdz atbildei, ko vajag tieši mums? Uz kurieni mēs virzāmies un ko gribam piedzīvot individuāli un attiecībās?

Lēnīgo mīlestību, kam nav laika robežu, varam piedzīvot tikai tad, ja meklējam enerģiju tur, kur to varam gūt, un esam gatavi nokāpt savos pagrabos, strādāt ar savu ēnu un sastapties ar otra cilvēka ēnu. Kad saprotam – ar šo cilvēku es varu augt.

Pirms satiku savu sievu Aelitu, biju vērsts uz ārējo pasauli, bet nerisināju iekšējos jautājumus. Sieva mani atmodināja un iepazīstināja mani ar paša dvēseli, lai cik tas dīvaini skanētu. Tādēļ pēc pieredzes varu ieteikt: sievietes,

ja jūs vēlaties labas attiecības, iemācieties otru nevis kritizēt, bet iedvesmot.

Ir vēl kas svarīgs: lai jūs būtu ne tikai gultasbiedri, bet arī dzīvesbiedri, ir jāatrod kaut kas, kas jūs vieno. Mums ar Aelitu tā ir latviskā dzīvesziņa. Patiesībā laimīgas dzīves recepte attiecībās ir pavisam vienkārša: pēc iespējas biežāk kopā interesanti un priecīgi.»