Psihoterapeits Artūrs Miksons: Ir jāpieņem doma, ka neesi mūžīgais glābējs

PIETURZĪMES

• Ārsts psihoterapeits, Rīgas Stradiņa universitātes docētājs.
• 32 gadi.
• Beidzis Rīgas Stradiņa universitāti, ārsts rezidents psihosomatiskajā medicīnā un psihoterapijā.
• Vada seminārus par to, kā emocijas ietekmē cilvēka veselību.
• Brīvajā laikā labprāt uzspēlē datorspēles un atklāj jaunas garšas.
• Piecus gadus ir kopā ar līgavu.

AGNESE: Daudzi tagad žēlojas par to, ka nav darba, tu knapi izbrīvēji laiku sarunai.

ARTŪRS: Par darba trūkumu tiešām nevaru sūdzēties. Taču nav tā, ka cilvēki nāk kovida dēļ, drīzāk pandēmija ir izcēlusi gaismā tās problēmas, kas jau sen gruzdējušas un kuru risināšana arvien atlikta. Ja man būtu jāmin problēma numur viens, es teiktu – pāru attiecības. Gaidas, iedomas, aizvainojumi, kas netiek izrunāti, līdz samilst konfliktā.

– Tā ir taisnība, ka tie nerunātāji ir vīrieši?

Citi lasa

Lauma Lapsa

Skandāls

Eksprezidents Vējonis par Timmas nodevību: Ir žēl, bet…

Marta Kalniņa

Bizness

Uzņēmēja un dziedātājas Tīnas Šipkēvicas mamma Kristīne Līpiņa pieņēmusi smagu lēmumu

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

– Jā, vīrietis jau neies pie savas mīļotās un neteiks: parunāsim par attiecībām. Bet arī sievietes nerunā, precīzāk – viņas ļoti daudz runā par attiecībām un dara to aktīvi vai pat proaktīvi, bet īsto problēmu bieži neredz.

Vēl viena problēma, ar ko bieži saskaros, ir attiecības ar bērniem – vai nu pavisam maziņiem, vai pusaudžiem. Mazu bērnu mammas bieži ir stresā, ka nav ideālas, ka visu nepaspēj, nemāk un nevar. Un dažām milzīgs atvieglojums, dzirdot, ka viņa drīkst arī kaut ko nevarēt, drīkst būt piekususi, drīkst būt nepieejama.

Cits stāsts ir par attiecībām ar pusaudžiem. Bieži vecāki neieklausās, kas bērnam īsti vajadzīgs, bet mēģina uztiept savas gaidas un iedomas. Viņi nav gatavi lauzt savas pārliecības, lai palīdzētu bērnam, neatkarīgi no tā, vai nepieciešama lielāka brīvība vai, tieši pretēji, lielāka stingrība. Un tās pārliecības… Ar tām nav tik viegli. Katram no mums ir kas tāds, kas iepotēts kopš bērnības un neļauj saskatīt reālo situāciju. Arī man bija iepotētas dažādas pārliecības – par laimi, tagad to vairs nav. Es, piemēram, biju pilnīgi pārliecināts, ka mani nav iespējams aizvainot, ka es nekad neapvainojos. Šī pārliecība mūsu ģimenē tika nodota no paaudzes paaudzē, kaut gan tā nemaz nav.

– Kā tu atklāji aizvainojumu, kurš dzīvoja dziļi tevī?

– Gan mācoties psihoterapiju, gan pašam ejot psihoterapijā. Terapijā tu sāc stāstīt savas dzīves notikumus un konstatē, ka atceries tos konkrētā nokrāsā. Nu, nekas traks jau nebija… Tētis manā bērnībā daudz strādāja, viņa nebija mājās. Mamma turpretī izvēlējās diezgan ilgi būt mājās ar mani. Tas, protams, atstāja sekas gan manī, gan viņā pašā. Un starp maniem vecākiem bija ļoti daudz neatrisinātā un neizrunātā – iekšēji cilvēks to jūt, bet tā tieši runāts netiek. Pat ja kādreiz par šīm neizrunātajām lietām sāka runāt, tēma ātri vien tika slēgta. Vai arī – kāds apvainojās un par šo tēmu vairs nerunāja.

– Bet «mēs jau neapvainojamies», vai ne?

– Jā, jā, neapvainojamies… Te ir tā pretruna, jo aizvainojums jau netika izteikts. To redzot, tu iemācies – ja sāksi stāstīt par aizvainojumu, dusmām vai neapmierinātību, sāksies strīdi. Ar tevi nerunās, no tevis aizies. Līdz ar to tu iemācies nerunāt par aizvainojumu, par to, kas nepatīk, jo negribi, lai no tevis aiziet. Tu saproti – ja gribi, lai tevi mīl un ir kopā ar tevi, to darīt nevajag.

Atskatoties uz savām iepriekšējām attiecībām, to ļoti labi redzu – galvenokārt mēģināju pielāgoties otram cilvēkam, neizteikt savu neapmierinātību pat tad, ja tā bija pamatota.

Arī citās situācijās, piemēram, ja veikalā vai kafejnīcā kāds kaut ko salaidis grīstē, es reti celšu brēku. Pateikšu – kam negadās, un viss. Zinu daudz paziņu, kas ies, cīnīsies, pierādīs… Varbūt sevi šādā veidā attaisnoju, bet uzskatu – tā ir lieka laika tērēšana. Ja tas neprasa daudz enerģijas un laika, es to darīšu, bet, ja prasa – labāk to krupi norīšu.

– Jūties vainīgs, ja citiem norādi uz kļūdām?

– Jā. Joprojām ir situācijas, kad pamatoti esmu izstrīdējies ar cilvēku, par kaut ko sacepies, tāpēc ilgu laiku jūtos vainīgs, jo nedrīkstēju taču tā darīt – vajadzēja savākties, vajadzēja pareizāk formulēt teikumu – man taču vajadzēja… Pārrunājot to ar draugiem vai terapijā, man bieži saka: bet tev nav vienmēr jābūt perfektam! Tā ir otra pārliecība, kas man nāk līdzi no bērnības, – man jābūt ideālam. Vienmēr jāzina pareizā atbilde, pareizi jāuzvedas, jāzina, kā rīkoties ikvienā situācijā. Un tas nekas, ka šī situācija ir pirmo reizi un uz to reaģēju adekvāti. Jo – vajadzēja taču pareizi…

– Ilgus gadus valdījis uzskats – viss, kas cilvēkā sačakarēts, nāk no bērnības. Kāda bijusi tava bērnība?

– Kā ikvienam – bijušas gan nepatīkamas, gan patīkamas pieredzes, kas mijušās. Man ir daudz patīkamu atmiņu par laiku, kas pavadīts kopā ar vecākiem. Piemēram, par kopīgi svinētajiem Ziemassvētkiem. Dzīvojāmies pa māju, es cepu piparkūkas, palīdzēju mammai cept pīrāgus. Tētis parasti skatījās televiziju vai nāca mums ar mammu palīdzēt. Man augot, šī Ziemassvētku tradīcija tika saglabāta. Tagad gan tas lēnām mainās, jo nu jau pāris gadu tēva vairs nav, turklāt man ir pašam sava ģimene.

Ir daudz citu labu atmiņu, kas mijas ar ne tik labām. Man vēlēdama labāko, mana mamma brīžiem bija pārāk strikta, prasīga. Visam bija jābūt izpildītam, glītam, atzīmēm perfektām.

Savukārt manam tēvam ļoti svarīga bija kārtība. Istabai bija jābūt ideālā kārtībā, un arī man, ejot uz kādu pasākumu, obligāti bija jāvelk uzvalks, krekls, žakete, kaklasaite, kurpēm jābūt nospodrinātām līdz spīdumam. Šīs iemaņas joprojām esmu saglabājis, bet esmu sapratis, ka ikdienā tomēr drīkstu ģērbties brīvāk.

Tam visam pa vidu bija fakts, ka tēvs daudz strādāja, maz bija mājās un ik pa laikam iedzēra. Viņa iedzeršana gan neizpaudās kā agresija, vairāk kā neklātbūtne. Tēva klātbūtnes man ļoti pietrūka.

– Vai ir tā – ja kāds no vecākiem dzer, tas ļoti traumē bērnu arī tad, ja citādi ģimenē viss ir šķietami kārtībā?

– Bērns jūt kaut ko nepatīkamu, nepazīstamu un, protams, nobīstas. Tas, protams, ir atstājis uz mani iespaidu. Pieredzētā dēļ es vienmēr ļoti uztraucos, vai ar tēti nenotiks kas ļauns; kā jutīsies mamma. Raizējos par to, ka mamma ir tik satraukta, dusmīga. Nākamajā dienā pēc dzeršanas epizodes viņi ar mammu par to nekad nerunāja – tas, ko redzēju, bija klusums un distance.

Vēl viena lieta – manī jau kopš bērnības bija stipri attīstīta vēlme palīdzēt. Un rezultāts tam visam bija – psihosomatika. Ap padsmit gadiem man parādījās problēmas ar vēderu – sāp, spiež, burbuļo… Gājām pie ārstu ārstiem, un katrs no viņiem izrakstīja citus medikamentus, citu diētu. Uz laiku kļuva labāk, bet tad atkal simptomi atgriezās. Un nevienam neienāca prātā pajautāt: ei, kas jums mājās notiek? Tagad visiem saviem dažādu specialitāšu kolēģiem iesaku – ja veikti visi izmeklējumi un patoloģiju nav, pie vainas ir kaut kas cits. Nu pavaicājiet, kā cilvēks jūtas un kas notiek viņa mājās!

– Tev kāds šo jautājumu galu galā uzdeva?

– Pieļauju, ka vecāki bija izmisuši – mani sāka vest mani arī pie dziedniekiem. Pret tiem man ir liela skepse. Tā man ir tāpēc, ka viens onkulis, pie kura bijām, nedarīja vispār neko. Tomēr viena no dziedniekiem – Ženijas tante – man palīdzēja. Viņai bija mistiski aparāti, kas izstaro enerģijas, dažādi kristāli un kas tik vēl ne. Bet tagad saprotu – man palīdzēja tas, ka Ženijas tante man deva iespēju izrunāties. Izstāstīt, kas ar mani notiek, parunāt par bailēm.

Viņa mani mierīgi uzklausīja, vienkārši bija blakus, un maģiskā veidā visi vēdera simptomi izzuda.

Toreiz es, protams, ticēju, ka mani izārstējušas visas tās enerģijas, kas tur it kā bija. Bet atskatoties redzu – viņas maģija un spēks bija spēja būt blakus. Un būtībā jau es tagad daru to pašu, tikai ļoti apzināti un mērķtiecīgi – izzinot, kas cilvēkam nepieciešams.

– Klausoties tevis stāstītajā, man jādomā, ka bērnība tev ne tikai iemācījusi nerunāt par to, kā jūties, bet arī radījusi vēlmi palīdzēt, pat ja neprasa.

– Precīzi norādīji abus punktus. Man ir tendence glābt, līst arī tur, kur nevajag. Taču daudz esmu ar to strādājis. Sākumā vispār nebija viegli atpazīt, ka man ir tāda vēlme visiem palīdzēt. Nākamais solis bija diferencēt – kur ir jāiesaistās un kur nav. Un pēc tam – jāpieņem doma, ka neesi mūžīgais glābējs. Sevišķi to izjutu rezidentūras gados – man vienmēr bija sajūta, ka jāpalīdz jaunajiem rezidentiem. No otras puses – daļēji pateicoties tieši šai manai vēlmei viņiem palīdzēt, izveidojās diezgan nopietns pulciņš psihoterapijā un psihosomatiskajā medicīnā, kāda pirms tam nebija. Vienā brīdī gan pamanīju – tērēju tam pārāk daudz sava laika. Mana dzīvesbiedre, ar kuru esmu kopā jau piecus gadus, mūsu attiecību sākumā norādīja – es pārāk maz esot mājās. Līdzīgs scenārijs kā ar manu tēvu, vai ne? Tikai iemesli citi.

Tikai pēc kāda laika sapratu, ko ar savu mūžīgo palīdzēšanu citiem un citu glābšanu nodaru savai draudzenei un – kas vēl svarīgāk – pats sev. Cilvēki lekcijās ļoti bieži prasa: kā pasargāt sevi no izdegšanas. Un atbilde tad ir: sāc domāt par sevi, tad parunāsim! Bet lielākajai daļai cilvēku, tāpat kā man, diemžēl ir grūtības pateikt nē: nē, es nevaru, nē, es neiešu, nē, es negribu. Un tad pienāk diena, kad esi mājās un konstatē – jūtos dīvaini. Dīvaini tāpēc, ka šodien nevienam nevaru palīdzēt. Un tas atkal ir konflikts ar sevi.

Proti, kad visiem palīdzi un dari to ar prieku, tomēr domā – kaut būtu viena brīva diena. Savukārt, kad ir brīvdiena, tu atkal prāto – kam varētu palīdzēt. Jā, teorētiski es varētu un gribētu nolasīt visas iespējamās lekcijas, palīdzēt visiem iespējamiem studentiem un tā tālāk. Es to varētu. Bet, nē, es negribu un to nedarīšu, jo vienkārši izdegšu un sabojāšu savu veselību.

Domāju, tas viss ļoti saistīts ar emociju paturēšanu sevī. Šā iemesla dēļ ļoti gribas realizēt visu to, kas tevī gruzd un urd, un to var panākt, palīdzot citiem, – glābjot citus, tu realizē sevi. Bet nu jau kādu laiku cenšos kāpt no tā laukā.  

– Vai ar vecākiem esi par to visu izrunājies?

– Ar tēti ne tik daudz, bet ar mammu esam gana izrunājušies. Tā kā tēva man pietrūka, protams, starp mums veidojās tāda kā distance, tomēr viņš man bija ļoti svarīgs. Ejot terapijā, ar laiku spēju uz tēvu paskatīties citām acīm, saskatīt viņu citādi. Tāpat jau iekšā kaut kas kremta, mazliet bija dusmas, bet labi, ka vismaz viņa dzīves pēdējā gadā mēs kļuvām daudz tuvāki, un es spēju izkāpt no sava aizvainojuma un dusmām. Reiz abi aizbraucām uz vienu krodziņu, kurp bijām braukuši jau kopš manas bērnības. Sirsnīgi parunājām par to, kādas bijušas viņa attiecības ar mammu, kā tās mainījās, kad piedzimu es, kādas bija tēva attiecības ar viņa mammu. Pirmoreiz viņš tik ļoti atvērās. Man šo sarunu ļoti būtu gribējies turpināt, bet dzīve ir tāda, kāda tā ir…

Ar mammu mums sarunas tagad ir ļoti regulāras. Vienkārši kādā brīdī pārkāpu sev pāri un sāku runāt ar viņu par to, kā man pietrūcis un kā es gribētu. Pirmajās reizēs mamma reaģēja diezgan asi, jo viņai šķita, ka es kaut ko pārmetu. Taču ar laiku sākām nevis viens otru vainot, bet tiešām runāt par to, kā bija. Viņa atzina savas kļūdas, es savas. Tagad mēģinām attiecības veidot citādi, tajās vairs nav aizvainojuma.

– Stāstot par mammu, minēji – viņa bija tā stingrā, tā, kas uzņemas vadošo lomu. Vai tev šī pieredze netraucē, veidojot attiecības ar savu līgavu Agnesi?

– Liela daļa sieviešu manas mammas vecumā savas dzīves pieredzes dēļ māk visu – var pagatavot ēst, salabot pilošu krānu, uzadīt zeķi un pat salabot traktoru. Jo apstākļi spieda to iemācīties un varēt. Ja vajadzēja, arī tētis varēja izdarīt visu ko, bet īsti jau nevajadzēja, jo bija skaidrs – mamma izdarīs. Un mamma arī mani lielā mērā mēģināja audzināt par cilvēku, kas prot visu. To var redzēt arī manās mājās – pats esmu mūrējis sienas, licis sētu, metinājis. Strādājām kopā ar mammu…

Līdz ar to izveidojās interesanta kombinācija: no vienas puses, man būtu interesanti būt kopā ar tādu pašu sievieti kā mamma, bet, no otras puses, tas ļoti konfliktētu ar manu vajadzību būt perfektam un visu spēt. Līdz ar to man lielākoties bijušas attiecības, kurās esmu spējīgāks par sievieti, kas man blakus. Atsevišķās jomās tā ir arī attiecībā uz manu dzīvesbiedri, lai gan ir jomas, kurās viņa noteikti ir labāka par mani.

Jā, bieži vien, ja ir bijusi autoritatīva mamma, vīrietis arī attiecībās meklē tādu sievieti. Man ir citādi – tā kā no manis visu laiku tika prasīta perfekcija, arī attiecībās esmu gribējis būt perfektais, visu varošais. Man ir jāmāk, jāvar, jāprot, un es nedrīkstu nemācēt. Gan es, gan mana dzīvesbiedre mācāmies atšķirt to, ko mums patiesībā vajag, no savām bērnības fantāzijām.

– Terapeits zina, kā risināt savu klientu attiecības. Bet kā ir ar savējām? Kādi klupšanas akmeņi tev bijis jānogludina?

– Mana dzīvesbiedre arī ir psihoterapeite, tāpēc mēs esam īpašs pāris (smejas). Pirmos gadus ļoti rakājāmies viens otrā, bija analīze pēc analīzes. Līdz vienā brīdī konstatējām – mēs daudz vairāk laika pavadām analizējot nekā izbaudot kopā būšanu. To arī esam mainījuši.

Runājot par klupšanas akmeņiem – gan viņai, gan man (vairāk jau man) bijušas izjūtas: lai nu kurš, bet šis cilvēks jau nu sapratīs, jo ir taču terapeits. Un rezultātā ir vilšanās, jo – kādā brīdī tomēr nesaprot, tāpēc rodas strīdi un konflikti. Ne tāpēc, ka nav zināšanu vai negrib saprast, bet tāpēc, ka nesaprot to emocionālo pieredzi, kas bijusi otram. Tomēr terapija, kuru abi apmeklējam, un zināšanas mums palīdzējušas otram dot arī jaunu pieredzi, daudzas lietas pārdzīvot, piedzīvot, izsērot, izdusmoties. Nevis kaut ko pieprasīt no otra vai vainot viņu, bet vienkārši būt blakus. Par ko liels paldies Agnesei. Savukārt man bija jāiemācās lieki nepalīdzēt un nedarīt visu viņas vietā.

– Tas varētu būt diezgan kaitinoši…

– Jā, bet arī līdz tam man jānonāk. Jo glābējs redz, ka otrs mokās, kaut kas ir grūti, bet viņš jau neprasa, vai vajag palīdzēt, tikai mauc. Tagad es pajautāju: tev palīdzēt? Nē, es pati tikšu galā. Otrreiz vairs nejautāju. Taču viņa zina – ja vajadzēs palīdzību, nekad neatteikšu.

Savukārt man attiecībā uz Agnesi bija jātiek galā ar no mammas iegūto pieredzi – sievietei ir jāvar viss.

Ar prātu saproti, ka no otra nevari to prasīt, tomēr brīžos, kad viņa kaut ko nevar izdarīt, ir sajūta – ko nozīmē nevar?!

Esam kopā piecus gadus, un patīkami ir tas, ka turpinām iepazīt viens otru no jauniem skatpunktiem. Man patīk pasēdēt pie datora, uzspēlēt spēles, savukārt Agnesei – iet dabā. Tagad esam atraduši kompromisus, un abi gan ejam dabā, gan palasām vai pasēžam pie datora.

– Tev ir recepte, kā panākt, lai cilvēks tev līdzās nesāktu šķist tik ērts un garlaicīgs kā vecs T krekls?

– Attiecībās strīdi ļoti bieži rodas tāpēc, ka pāris iemācījies nepavadīt laiku kopā. Man ir sporta zāle, ceļojumi, draugi, tev – draudzenes, šis un tas, esam kopā tikai mājās vakarā. Un te pēkšņi kovids, kad esam visu laiku kopā, un tāpēc viss iet pilnīgi šķērsām. Otrs variants – vienā brīdī tu konstatē, ka tik daudz laika esi pavadījis kopā ar otru, ka neesi realizējis savas ambīcijas. Ne tikai darba ziņā, bet arī attiecībā uz hobiju, sportu. Tāpēc ir svarīgi gan atrast laiku, kad būt kopā, gan laiku, kad realizēt individuālos mērķus.

– Bija laiks, kad pašķīrāties.

– Jā, gandrīz uz pusgadu. Atskatoties uz to laiku, ir skaidrs, ka katram no mums bija samilzušas savas problēmas, un mēs vienkārši nezinājām, kā tās risināt. Šķita – kā tā, viņš taču ir terapeits, viņam jāzina, jāpalīdz! Jā, ja mēs būtu ideāli cilvēki, bet mēs neesam. Par laimi, savas problēmas mācējām atrisināt – daļu kopā, daļu katrs atsevišķi, un tagad mūsu attiecības ir mainījušās. Tās ir kardināli citādas. Kodols saglabājas, bet daudzi aspekti – kā viens otru uzlūkojam, kā lietas darām kopā un kā atsevišķi, kā skatāmies uz nākotni – ir citādi. Iekšējā problēma ir atrisināta.

Ir pāri, kas atkal saiet kopā, bet tomēr izšķiras, jo neko nav sapratuši. Man gribas cerēt, ka esam ne tikai sapratuši, bet arī atrisinājuši.

– Tava dzīve lielā mērā grozās ap psihoterapiju. Kur un kā tu atļauj sev pilnīgu brīvību?

– Daļēji lekcijās, kuras lasu, – tur ļauju sev brīvi izpausties. Man arī svarīgas ir tikšanās ar draugiem, vides maiņa, izrunāšanās. Man patīk garšīgi paēst un darīt to mazās, mājīgās vietās, kur var parunāties ar īpašnieku vai menedžeri. Viena lieta, kas nav mainījusies kopš pusaudža gadiem, – man patīk datorspēles, patīk pazust tajās, atslēgties. Un, protams, mūzika. Esmu investējis labā mūzikas sistēmā. Vienu brīdi biju aizrāvies ar platēm, bet tagad biežāk klausos digitālo mūziku. Dziesma, ko varu drillēt uz riņķi ir Mesa un Dagamba kopdarbs Vērtības. Labprāt klausos Edu Šīranu, Billiju Rafūlu, Čārliju Kaninghemu un citus. Ir konkrētas dziesmas, kuru tonalitāte mani īpaši aizķer, un es pat nevaru izskaidrot, kāpēc, – The Beatles, Smokie, Raimonda Paula mūzika… Šī mūzika palīdz uz brīdi pārcelties citā realitātē.