Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Svešs, tātad naidīgs?
Jāsāk ar to, ka šī, protams, nav tēma, kurā var iedot skaidras atbildes vai konkrētus, praktiskus padomus, kā rīkoties. Šī drīzāk ir tēma pašrefleksijai un apzinātiem centieniem izprast dziļāk, tāda kā augsnes uzirdināšana, savu priekšstatu un pārliecību pavētīšana. Un pašos pamatos šī ir tēma par cilvēcīgumu un cerību, ka varam dzīvot labākā pasaulē, kuras galvenā valūta ir mīlestībā un savstarpējā cieņā balstīta pieņemšana. Tiekšanās uz vienotību, nevis šķelšanos.
Kāpēc par to jārunā? Jo pasaule šobrīd ir strauji mainīga un tās jaunie noteikumi gandrīz vai pieprasa audzēt savas pielāgošanās un elastības spējas, mācīties ieraudzīt tālāk par savas viensētas pagalmu, vienlaikus skaidri apzinoties savu identitāti, iekšējo kodu, un ieraudzīt to plašāka mēroga kontekstā. Tā ir arī tēma par pašapziņu, jo, tikai skaidri apzinoties savu spēku un vērtību, vari kļūt atvērts citādajam, neizjūtot bailes un nekļūstot agresīvs.
Psihoterapeite Inese Ruka-Jansone uzskata, ka, domājot par situāciju Latvijā, ir svarīgi par šo tēmu runāt ģeopolitiskā un vēsturiskā kontekstā, jo latvieši patiesi ar izteiktu piesardzību un aizdomām raugās uz visu, kas nav piederīgs mūsu zemei un kultūrai, uz visu, kas šeit pie mums ienāk no pasaules, un lielā mērā tas, protams, saistīts ar kolektīvo vēsturisko pieredzi. Arī milzīgā apdraudētības izjūta, saskaroties ar cittautiešiem, kuri arvien vairāk pie mums brauc, darba un studiju mērķu vadīti, daļēji skaidrojama tieši ar vēsturiski gadsimtiem ilgi pieredzēto.
Šo pieredzi nevaram nedz noliegt, nedz mainīt – daudzus gadsimtus visi, kas iebraukuši mūsu zemē, ir mūs apspieduši, iekarojuši, izrādījuši varu.
Tas ir iekodēts latvieša apziņā – viss, kas ir ārpus manas zemes robežām, ir svešs, tātad naidīgs.
Ne velti sabiedrībā joprojām tiek lietoti tādi epiteti kā, piemēram, vācu jūgs, skaidro Inese Ruka-Jansone. «Mazo Baltijas valstu specifiskā situācija ir arī tā, ka mēs esam ļoti viendabīgi, ja tā var teikt. Mūsu valstīs kopš neatkarības atgūšanas bijis samērā maz iebraucēju no ārzemēm. Stipri vienkāršoti varētu teikt, ka Latvijā pamatā dzīvo Latvijas latvieši un Latvijas krievi un visi pārējie, kas iebrauc, ir ārzemnieki un svešie, kas automātiski nokļūst vienā no kategorijām – labie svešie, ar kuriem gribam draudzēties, vai sliktie svešie, kurus vispār negribam šeit redzēt.
Tikai tās sēnes, ko pazīsti
Tas, kāpēc vieni nonāk vienā kastītē, bet citi – otrā, parasti saistīts ar vairāku iemeslu kombināciju. Pirmkārt, ar visu, kas ir mentāli un vizuāli līdzīgs mums un ar ko sakrīt mūsu sociālie paradumi, kulturālas pamattradīcijas un reliģiskas pārliecības, mums ir vieglāk identificēties un asociēties. Tāpēc, piemēram, skandināvi pie mums visbiežāk tiek uztverti labvēlīgi. Viņi mums šķiet tuvāki, saprotamāki un foršāki. Jo atšķirīgāks no mums pašiem ir tas, ar ko sastopamies, jo mazāk saprotams un grūtāk pieņemams, biedējošāks.
«Man patīk salīdzinājums ar sēnēm. Pie mums sēņu laikā visi skandina – drīkst ņemt tikai tās sēnes, ko pazīsti. Tām, ko nepazīsti, ej ar līkumu, tās var būt bīstamas. Tas pats notiek, sastopoties ar svešām kultūrām. Ja mēs nezinām, kas tas ir, tad nevaram atpazīt arī brīdinājuma signālus, kas norāda uz to, vai tas ir bīstams vai nav,» skaidro Inese Ruka-Jansone. Un daudzi latvieši izvēlas tādu pašu taktiku kā mežā – iet ar līkumu, izvairīties un pat nemēģināt uzzināt, vai tas ir bīstams vai nav.
Tādēļ viens no atslēgvārdiem savas atvērtības audzēšanai un noturīgai, izpratnē balstītai tolerancei pilnīgi noteikti ir zināšanas, kuras varam iegūt katrs pats, individuālā līmenī. «Savas zināšanas veidojam gan no atmiņām, no atmiņu stāstiem un arī no šābrīža informatīvās telpas, kas mums ir pieejama pa dažādiem kanāliem,» saka Inese Jansone-Ruka. «Atmiņu un dažādu stāstu formātā iegūtās zināšanas mēdz palikt apziņā uz daudziem gadiem. Atceros, mūsu ģimenē vienmēr dzīvs bijis stāsts par to, kā tad, kad kara laikā lauku sētā ienākuši vācieši un tur vasaras viducī dārzs bijis pilns ar pašu audzētām lietām, viņi pirms ņemšanas paprasījuši atļauju. Tāpat visu paņēmuši, bet vismaz bijuši pieklājīgi. Bet krievi – tie gan neko nav lūguši, visu vienkārši izārdījuši.»
Šie un līdzīgie stāsti, kas kā folklora tiek nodoti mantojumā no paaudzes uz paaudzi, ir aizstājami ar citiem stāstiem, kas mūs virza prom no uzstādījuma svešie ir ienaidnieki, un vislabāk, ja tie var būt personīgi, individuāli stāsti, personīgas iepazīšanās, pozitīvu pieredžu apmaiņa, kas ne tikai iezīmē atšķirīgo starp mums, bet arī skaidri parāda vispārcilvēcisko, kopīgo un vienojošo.
Vērtība pats par sevi
Vēsturiskās atmiņas krietni mazāk iespaido jauno paaudzi, tādēļ viņus daudz lielākā mērā raksturo atvērtība un vēlme būt pasaules pilsoņiem, kas citu tautu, kultūru, reliģisko piederību pārstāvjus neuztver kā draudu, bet kā iespēju izzināt pasaules dažādību.
«Jaunā paaudze ļoti dabiskā veidā izrāda interesi par pasauli, viņi vēlas to redzēt, grib ar to būt kontaktā un iepazīt citas kultūras. Diemžēl šī atvērtība no iepriekšējo paaudžu pārstāvjiem saņem gana daudz kritikas un nosodījuma,» komentē Inese Ruka-Jansone, piebilstot, ka jautājums par to, kā vedināt abas paaudzes uz dialogu, nemaz nav tik vienkāršs, jo iemesli, kas šo viedokļu šķelšanos rosina, ir krietni komplicēti un skar fundamentālus slāņus gan kolektīvā paaudzes apziņā, gan katra individuālā pasaules uztveres līmenī.
«Atceramies, kā ir uzrakstīts Dullais Dauka, kurš gāja uz pasaules malu.
Tā ir pasaules izjūta, kas vada vecākās paaudzes, – tas Dauka ir dulls, jo grib redzēt kaut ko tālāk par apvārsni.
Jaunās paaudzes pasaules izjūta ir pilnīga cita un nav balstīta bailēs, bet dabiskā interesē. Atvērtība un vēlme izzināt citu kultūru, citu kultūras telpu ir jauniešiem raksturīga un iekļauj sevī vēl vienu lielumu – pietiekamu elastību.»
Ja pieslēdzamies personīgajam, individuālajam līmenim, jaunajiem cilvēkiem šobrīd ir arī lielāka pārliecība par sevi. Nu jau ir izaugusi paaudze, kam vecāki spējuši iedot izjūtu, ka ar viņiem kā personībām viss ir kārtībā, ka viņi ir vērtība paši par sevi. Tad arī pasaules iepazīšana notiek caur citu prizmu, jo pasaule vairs nesaistās ar tik lielu apdraudējumu, ir pārliecināta psihoterapeite. «Pamatā tas ir jautājums arī par drošību, kas jāskata visos līmeņos. Cik es pats jūtos drošs, vai mana ģimene ir drošībā, vai tuvākā sociālā vide ir man droša, vai jūtos droši valsts līmenī. Tieši drošības izjūta ļauj daudz vieglāk pieņemt nepazīstamo, nebaidoties, ka tas būs destruktīvs. Diemžēl ļoti daudzi vecāko paaudžu cilvēki nejūtas droši daudzos no šiem līmeņiem, jūtas nepārliecināti par sevi, un tad arī viss svešais un nezināmais šķiet ļoti bīstams.»
Šī iekšējā nedrošība ārēji bieži vien tiek reprezentēta uzbrukumā un agresijā – verbālos neiecietīgos izteikumos, noniecinājumā. Tāpēc dialogs starp jaunāko un vecāko paaudzi bieži vien neveidojas vai ir sarežģīts, jo, vienkāršoti sakot, viena no pusēm izmanto veco labo taktiku – aizsardzība ir labākais uzbrukums. Tieši tāpēc arī vienkāršs aicinājums nebūt agresīviem nedarbojas un ir diezgan bezjēdzīgs, uzskata Inese Ruka-Jansone. Jo tikai tad, kad cilvēks ir stiprinājis savu iekšējo pašapziņu, savu iekšējo spēku un sajutis, ka pasaule, kurā viņš dzīvo ir droša tāda, kāda tā ir, viņš var sākt paplašināt tās robežas.
Nacionālās bailes
Par pašapziņu svarīgi domāt un runāt arī kolektīvā līmenī, uzskata psihoterapeite. Vai latviešu kultūra un vērtību sistēma tiešām ir tik trauslas, ka tās var apdraudēt jebkurš iebraucējs? «Diemžēl ļoti maz vēsturnieku runā par to, ka kultūras līmenī neatkarīgi no laikmeta un iekārtas latvieši vienmēr bijuši ļoti spēcīgi un pašapzinīgi. Manuprāt, par to būtu jārunā vairāk.»
Vēl viens aspekts, kas veicina bailes no cittautiešiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ir nonākuši Latvijā, ir tas, ko bieži ieraugām citu valstu pieredzē. Varam novērot, cik spēcīgas ir šīs lielās ieceļotāju kopienas citās valstīs, tās ir ļoti stingras un noturīgas savā vērtību sistēmā, bet vienlaikus nav grūti pamanīt arī to, cik izolētas tās parasti ir, cik autonomas. Vai šāda kopiena, lai cik spēcīga tā būtu, var apdraudēt, piemēram, mūsu vērtības, ja šīs divas pasaules patiesībā nemaz nesatiekas? Ļoti bieži šīs kopienas ir tik pašpietiekamas, ka tām nav nekādas vajadzības integrēties citā sabiedrībā, kur nu vēl to apdraudēt, skaidro Inese Ruka-Jansone. Tad atliek vien jautājums par mūsu pašu vērtībām – cik stabili tajās esam mēs, cik noturīgi un pašpietiekami.
Savukārt elastība, kas ir jauno laiku izdzīvošanas pamatkomplekta obligāta sastāvdaļa, paredz pieņemt, ka tas, ko saprotam ar vārdu un apzīmējumu mūsējais, arī mainās, pasaule kopumā kļūst atvērtāka un pasaules kontekstā mūsu kolektīvais skatījums uz to, kas ir normāli un kas nav, tomēr ir visai šaurs. Turklāt jāatceras, ka tas vienmēr ir divvirzienu ceļš.
Mēs nevaram gribēt, piemēram, veiksmīgi eksportēt Latvijā ražotas lietas uz ārzemēm un gaidīt, ka tur tās saņems atplestām rokām, ja arī paši neesam gatavi kļūt atvērtāki.
«Šobrīd pasaule ir tik vienota, ka mēs vairs nevaram dzīvot viensētā, un galvenais jautājums – vai mums to vispār vajag?»
Raksts tapis projekta Nr. PMIF/7/2019/2/01 ietvaros, ko īsteno Rīgas Stradiņa universitāte.
