Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kārdinošs sarakstiņš
Brīvība. Vari iet, kur vēlies, tikties ar draudzenēm, cik bieži vēlies, vari televizorā skatīties, ko vēlies, izbaudot romantiskas filmas kaut visu svētdienu, vari ēst tikai salātus vai izvirsti braunijos – nekas nav jāsaskaņo ar kādu citu.
Brīvība no aizvainojumiem, greizsirdības un uztraukumiem, ka viņš dara stulbības vai pārāk daudz dzer, aizdomām par citu sievieti viņa dzīvē. Vairāk laika, lai mācītos ko jaunu un interesantu. Vairāk iespēju stundām jogot, gleznot, pērļot vai klausīties lekcijas internetā… Un nevienam nav jāskaidro sava izvēle, nav jāplēšas uz pusēm, cenšoties vienlaikus būt arī gādīgai sievai. Ja negribi, vari virtuvē neiet vispār, mūsdienās jebko var nopirkt gatavu!
Iespaidīgs un diezgan kārdinošs saraksts, vai ne? Un tā nav maza mierinājuma šokolādīte vientuļajām, bet šī laika realitāte un acīmredzami vienatnes plusi. Protams, laimīga ģimene ir liela laime.
Trešdaļa cilvēces dzīvo pa vienam. Un vispār – kur viņi ir, tie brīvie, kārtīgie un precamie vīrieši?
Laimes hormors citur
«Sieviete var būt laimīga, arī dzīvojot viena,» apstiprina psihoterapeits Artūrs Utināns. «Ir sievietes, kas pat tā definējušas laimi – laime ir spēja būt vienai un brīvai. Protams, tā teiktu ne visas.»
Jāsāk ar to, ka mēs esam ekstravertas un introvertas. Kādai tas izpaužas vairāk, kādai mazāk izteikti, un ideāls ir būt ambivertai – kad ekstravertums un introvertums līdzsvarojas. Kovida laiks mūs diezgan precīzi izsijā – dažas no mājās sēdēšanas vienmuļības jūk prātā, citas atzīstas, ka nekad vēl nav jutušās tik labi (šoreiz nerunāsim par mammām, kuras izvedusi skolnieku mājmācība).
Vienatni izbaudīt spēj pašpietiekamas sievietes – tās, kuras jūtas labi ar sevi. Arī tās, kuras ir patiesi introvertas. Un, protams, radošas personības – tās, kas aizrautīgi zīmē, veido, raksta. Radošam cilvēkam ir interesanti arī pašam savā pasaulē, turklāt radīšanas procesā izdalās laimes hormons dopamīns.
To atbrīvo gan iemīlēšanās un laimīgas attiecības, gan radošas atklāsmes.
Vienatni novērtēs arī sievietes, kurām patīk lasīt un pētīt, izzināt ko jaunu – mācīties, meditēt, vingrot.
Spēja būt vienam un justies labi patiesībā ir prasme, kuru var uztrenēt. Psihoanalītiķis Donalds Vinikots to ir pētījis un uzskata, ka šī prasme attīstās jau agrā bērnībā, ja bērns iemācās spēlēties viens un dzīvoties savā iztēles pasaulē. Iztēles pasaule ļauj nebaidīties no vientulības sajūtas un radīt kaut ko jaunu.
Palīgā, esmu aplenkumā!
Taču ir dažādi reāli un nereāli bubuļi, kas liedz novērtēt brīvību, bet liek sevi žēlot, skaudīgi dusmoties par mīlas pārīšiem, palikt mājās tikai tāpēc vien, lai pārējie nepamana, ka esi viena. Vai arī – saglabāt bezjēdzīgas attiecības.
Skaidrs, ka vienatni izturēt grūtāk ekstravertēm, kurām ļoti svarīgs ir citu atbalsts un novērtējums. Tomēr lielākais monstrs ir sabiedrības spiediens. Un tur visu diriģē gēni un vairošanās ideja. Tas ir pasaules mēroga pretspēks, evolūcijas galvenais virzītājspēks – vairošanās instinkts. Tas ielikts cilvēka smadzenēs, un stāsts ir ne tikai par veco, labo seksu – ak nē, arī par romantiskajām attiecībām, partnera atrašanu, vecāku instinktu.
Ir pat īpašs termins – mating mind – partneri meklējošais prāts.
Iedomājies, prāts tur kaut kur dziļumos visu laiku štuko un būvē shēmas, kā dabūt sievieti pie vīra un likt dzemdēt bērnu bariņu! Urda un neliek mieru. Sieviete pati uztraucas par bioloģiskā pulksteņa tikšķēšanu, vecāki taujā, kad būs mazbērniņi, reliģijas vispār ir ar to pārņemtas, ģībst šausmās par homoseksuālismu, noliedz kontracepciju, jo visiem taču ir jāvairojas! Šajā ziņā vieglāk ir šķirtajām, kurām jau ir bērni. Varbūt mēģinās apprecināt vēlreiz, varbūt pažēlos, bet principā liksies mierā – savu pienākumu jau esi izpildījusi.
Taču nevar pie visa vainot tikai sabiedrības spiedienu. Jo no iekšpuses spiež otrs spēks – iekšējā balss, kas vidžina: nu, dūdiņ, kad tev būs bērni? Un, it kā ar to vēl nepietiktu, no trešās debespuses kauc nepiepildīti seksuālie instinkti un ilgas pēc romantiskās mīlestības.
Sieviete ir kā kara laikā no visām pusēm aplenkta pilsēta – seksualitāte, pieņēmumi, vecāku balss no bērnības un vēl konservatīvā sabiedrības daļa, kas alkst, lai visi būtu pie vietas un pa ģimenēm. Ja pašai gribas attiecības un izdodas tās izveidot – viss kārtībā! Ja negribas vai neizdodas – jāsamierinās ar realitāti. Un tad gan laikam uz guļamistabas sienas tapetēm jāuzraksta mantra: «Mīļā, ar tevi viss kārtībā, tu vari justies labi! Arī būt vienai ir normāli!»
Visiem mazās laimītes
Bet kā pieņemt, ka būt vienai ir normāli? Artūrs Utināns kā pirmo min emociju un domu apzinātību: «Ja tu nepiepildi savu iekšējo instinktu vai sabiedrības prasības, tevī briest negatīvas emocijas. Līdzīgi bada sajūtai, kad neesi paēdusi. Taču šīs emocijas var neuztvert kā traģēdiju, toties iemācīties tās novērot no malas. Bada sajūta, ja nepaēdīsi, tikai pieaugs. Bet emocijas, ja neiesi to pavadā, nepieaugs. Jā, tās uz kādu brīdi var saasināties, bet tad sāk pāriet.»
Mēs vispār bioloģiski neesam radītas tā, lai visu laiku justos laimīgas. Vienkārši varam pa brīdim piedzīvot prieka sajūtu, tās Imanta Ziedoņa daudzās mazās laimītes.
Un neatkarīgi no tā, vai tev ir ģimene vai mīļotais vai arī tu dzīvo viena – tik un tā tavā dzīvē būs mazas laimītes un mazas nelaimītes.
«Jā, var būt emocionāls diskomforts un sociāla trauksme – man nav partnera, cilvēki uz mani skatās šķībi. Bet – tas nav insults vai infarkts, tas nav jāārstē, un nav jāizdomā specifiskas stratēģijas, lai savas emocijas apslāpētu. Tādas skumjas un nemieru, kas pa reizei atnāk, vienkārši jāiemācās uztvert kā normālu dzīves sastāvdaļu,» uzsver psihoterapeits.
Domu apzinātība vajadzīga, lai savaldītu sevis pašas iekšējā moralizētāja uzsūtītās paškritiskās domas: «Es taču nevaru braukt uz salidojumu – pārējām klasesbiedrenēm ir vīri, man nav! Man būs kauns atzīties, ka esmu lūzere – dzīvoju viena!» Tas nav nekāds klasesbiedru spiediens, tā ir pašas iekšējā balss, kas tev saka ko tādu! Negatīvā iztēle, kas liek norobežoties no sabiedrības un arī neļauj izbaudīt vienatni.
«Tāpēc svarīgi ir atbrīvoties no bezjēdzīgas paškritikas. Būt laipnai pašai pret sevi!» iesaka Artūrs Utināns. Apklusināt iekšējo kritiķi palīdz apzinātība un meditācija, un arī fiziskas nodarbības, piemēram, joga vai skriešana. Vērts arī palasīt grāmatas par apzinātību. Ja ar to nepietiek – psihoterapija.
«Neviens mani nekur neaicina!»
Dzīvojot vienai, ne tikai Valentīndienā var uznākt skumju vilnis – sak, es nevienam neesmu vajadzīga… Bet nav jau pasaulē tikai pārīši. Kovids gan mūs uz laiku ir iespundējis pa mājsaimniecībām, taču pasaulē joprojām ir draudzenes! Kad romantisko attiecību nav, draudzenes dzīvē ir īpaši dārgumi.
«Cilvēkam ir vajadzīga socializācija,» atgādina psihoterapeits. «Izpētīts, ka tā ne tikai uzlabo garastāvokli, bet pat palīdz attālināt vecuma demenci. Tikai te arī pašai jāizrāda iniciatīva.»
Varbūt tu arī kādreiz skaļi vai domās esi izteikusi leģendāro skumjo frāzi: «Neviens mani nekur neaicina!»
Bet arī tu taču vari kādu uzaicināt kompānijā. Un tas nekas, ja varbūt saņem arī atteikumu. Jo mēs jau nezinām, kā, saņemot uzaicinājumu, jūtas tas otrs cilvēks – varbūt vēl vientuļāks, vēl vairāk sevī noslēdzies un sasaistīts? Draudzēšanās, starp citu, arī ir prasme, ko var iemācīties.
Skumju kaķis blakus
Taču bieži vienatne vienkārši ir laiks, kad attiecības vēl nav izveidojušās, jo nav satikts īstais cilvēks. Jā, ir sievietes, kas gadiem mēģina un mēģina izveidot attiecības, bet satiktie vīrieši izrādās kaut kādi nepareizie. Tas ir sarežģīti. Bet arī tas nav iemesls justies sliktākai tāpēc, ka pašlaik esi viena. Šis ir tāds laiks dzīvē. Un to vari izmantot, lai sevi pilnveidotu un iepazītu, lai atkostu, kāpēc līdz šim nav izdevies izveidot veiksmīgas attiecības. Varbūt tu pārāk ātri apvainojies, varbūt pārlieku zāģē otru cilvēku, rīko greizsirdības scēnas, varbūt ir vēl kādi citi attiecību grauzēji? No tiem var mācīties tikt vaļā.
Ja tas neizdodas vai nav vēlēšanās to darīt – varbūt labāk arī palikt vienai, lai arī ar kādu skumju daļiņu dzīvē? Kā tādu skumju kaķi blakus. Kas gan zina, kā labāk – vienai un dažreiz skumjai vai ar kādu kopā, bet bieži aizvainotai vai dusmīgai?
Viena lieta gan ļoti svarīga – arī ja esi viena, vērts dzīvot skaisti, nevis pagaidām.
Pacensties, lai mājās ir skaisti un ērti, lai dzīvot ir labi un interesanti. Galu galā, kā liecina statistikas dati, pasaulē vienatnē dzīvo trešdaļa cilvēku, un šis skaits tikai pieaug.
