Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Raugoties no evolūcijas viedokļa, vainas izjūtas jēga ir nenodarīt otram pāri, nenodarīt sāpes. Vainas izjūta bieži saplūst kopā ar pārlieku atbildību. Reizēm vainas izjūta ir relatīva, reizēm – pamatota, reizēm – bezjēdzīga. Ja skolotāja jutīsies vainīga par to, ka skolēniem jāapgūst mācību priekšmets, kas vairākumam nepatīk, tad ko – mainīs izglītības standartu un izņems šo priekšmetu? Reizēm vainas izjūta ir pamatota.
Mamma pēc smagas darbadienas pārnāk mājās, bērns priecājas par viņas ierašanos, bet kaut ko pasaka un viņa uzsprāgst – vienkārši izgāž dusmas uz bērnu. Tā ir situācija, kurā justies vainīgai ir adekvāti.
Mammas, arī tēti, kuri izprot sevi, pēc tam izlabo situāciju un bērnam atvainojas: «Piedod, pāršāvu pār strīpu.» Tas ir atrisinājums. Vecāki atzīst kļūdu, bērns piedod, un viņam nepaliek trauma, bet veidojas izpratne, ka vecāki nav ideāli. Taču, ja vecāki pāršauj pār strīpu un nav spējīgi atvainoties, bērns paliek apjucis – vai es kaut ko izdarīju ne tā? Jo mazs bērns visu attiecina uz sevi – viņš nespēj saprast, ka mammai vai tētim bija slikta diena. Viņš domā, ka tā ir viņa vaina, ka viņš vecākus nokaitināja. Tā rodas viens no mehānismiem, kāpēc cilvēks ir gatavs uzņemties atbildību par situāciju, kas patiesībā nav viņa atbildība. Un kur nu vēl vaina,» skaidro Inta Zīle.
Kad šāds bērns pieaug, viņā ir milzīga trauksme un vajadzība visu izdarīt perfekti, un, ja tā nenotiek, viņš jūtas vainīgs. Viņš ir pārliecināts, ka neviens – ne viņš pats, ne kāds cits – nedrīkst dusmoties. Bet ir reizes, kad dusmoties ir normāli. Tas attiecas arī uz vecākiem – bērni ir jāmīl, bet viņiem jānosaka robežas. Tās vajadzīgas arī laulāto attiecībās: «Saprotu, ka gribi, lai es pēc darbadienas gatavoju vakariņas, bet piedod, es nevaru. Labāk aiziesim uz kafejnīcu vai gatavosim kopā.» Ja ģimenē (arī darbā) ir noteiktas veselīgas robežas, tās neļauj sīkām problēmām pāraugt grūti risināmās domstarpībās un pēc tam par tām justies vainīgai.
Kritika pāraug vainā
Vainas izjūta kā otra āda bieži ir tiem, kas bērnībā daudz kritizēti. Par ko? Par visu! Tu slikti mācies. Kā tu ģērbies? Tu atkal nepalīdzi mājas darbos. Kāpēc tu nevari uzvesties kā normāli bērni? Tad vainas izjūta bērnam vairāk kalpo kā aizsardzība, kā saulessargs, aiz kura slēpjas dusmas uz vecākiem un vilšanās par bezierunu mīlestības trūkumu ģimenē.
«Kā jūtas bērns, kuru vecāki visu laiku kritizē un pazemo? Kā bērnam dzīvot ģimenē, kurā nekad nevar iegūt sajūtu, ka esi labs? Kurā viņš pat dakšiņu nemāk nolikt uz galda tā, kā vajag, – ko viņš vispār spēj? Tad bērnā ir daudz iekšēju dusmu un arī aizliegums dusmoties, vispār just dusmas. Vienlaikus ir vilšanās vecākos un vajadzība viņus idealizēt. Ko bērns var darīt ar dusmām uz vecākiem, no kuriem viņš ir atkarīgs? Bērns dusmas apspiež, tās nedrīkst būt, citādi atkal būs kritika un konflikti.
Bērnā veidojas vainas izjūta par to, ka viņš jūt kaut ko, kam nevajadzētu būt. Tas ir otrs mehānisms, kā cilvēkā var rasties vainas izjūta, – par jūtām, kurām nevajadzētu būt.
Jo viņam ir iemācīts, ka ir labās un sliktās jūtas. Taču evolūcija nesaglabā nevienas jūtas, kam nav savas sugas izdzīvošanu un attīstību veicinošas funkcijas. Tādas jūtas nepastāv, tās pazūd. Ja dusmas, skaudība, kauns, bezspēcība, riebums pasaulē pastāv, tad tam ir bioloģiska jēga. Tās drīzāk ir rādītājs, cik brīvs un patiess cilvēks var būt attiecībās vispirms ar sevi un arī pārējiem. Vai arī viņš iekšēji spēlē paslēpes: «Es jūtu naidu un dusmas, bet – nē, nē, nejūtu,» – un aizslēpj savas emocijas aiz tumšām saules brillēm.
Ja gadiem staigā saules brillēs, tad savas patiesās emocijas arī vairs nejūt. Taču dzīvē ir divas iespējas – viena ir kļūt patiesākam, arvien vairāk noņemt tās klapes no acīm un paplašināt redzesloku, kas ar gadiem ļauj kļūt viedākam. Vai arī otra iespēja – sevi ierobežot arvien vairāk un vairāk, domāt arvien šaurāk, arvien mazāk pieņemoši. Tad cilvēks uzskata, ka tikai viņš zina, kā un ko vajag darīt, bet visi pārējie neko nemāk. Ja pašam sanāk pārkāpt sevis noteiktos ierobežojumus, viņš jūtas vainīgs, un tā ir liela traģēdija attiecībās ar sevi. Cilvēks nedzīvo savu dzīvi, viņš nedzīvo patiesi, un šādas dzīves cena bieži ir attiecību, darba, veselības problēmas. Tas, uz ko būtu jātiecas, lai nodzīvotu piesātinātu dzīvi, – kā būt patiesai, vispirms pašai pret sevi. Kā atļaut sev būt tādai, kāda esi un kā piedot pagātnes pāridarījumus,» spriež Inta Zīle.
Populārākie raksti
Toksiska vainas izjūta
Izteiktāka vai mazāk izteikta vainas izjūta, īpaši, ja tā ir par lietu, dzīvē kaut reizi ir piemeklējusi gandrīz ikvienu. Taču tā pāriet un izgaist kā lietus lāses saulē. Un ja nu nepāriet? Ja nemitīgi iekšēji pašpārmetumi, pārāk lielas atbildības prasīšana no sevis, nevarēšana pieņemt, ka kaut ko vari un kaut ko nevari, nemitējas, var runāt par toksisku vainas izjūtu.
Pārmēru liela vainas izjūta ir ļoti mokoša.
Tas ir stāvoklis, kad neredz atšķirību starp to, kur ir tava un kur – otra atbildība. Visvairāk no vainas izjūtas cieš tie, kas uzņemas atbildību par to, kas vispār ar viņiem nav saistīts. Tas ir tāpat, kā bērns uzņemas atbildību par vecāku strīdiem vai šķiršanos, slikto garastāvokli vai dusmu lēkmēm. Inta Zīle ir pārliecināta, ka ikvienā dzīves jomā, vai tas būtu darbs vai attiecības, katrs var uzņemties atbildību tikai par savu daļu, bet pārējais ir otra daļa: «Cilvēku, kurš dzīvo savu dzīvi un liek robežas, bieži vien uzskata par patmīli un egoistu.
Reizēm tā ir, reizēm nav. Ja sievietes piecus bērnus pastāvīgi audzina auklītes, kamēr mamma tikai priecājas, īsti veselīgi jau nav, lai gan, no otras puses, viņa vismaz ir nodrošinājusi saviem bērniem labas auklītes. Spēt just vainu un atbildību tomēr ir augstāks funkcionēšanas līmenis nekā visu laiku domāt tikai par sevi. Taču, lai neiebrauktu otrā grāvī, svarīgi domāt ne vien par citiem, bet arī par sevi un nejusties vainīgam. Lai profesionāli realizētos, pietiekami daudz gādātu par māju un bērniem, veselīgam egoismam ir jābūt. Neveselīgi ir domāt tikai par sevi vai domāt tikai par citiem.»
Ko darīt, ja māc mokoša un nepārejoša vainas izjūta?
- Atrodi kādu regulāru, sistemātisku nodarbi, kuras laikā vari atslēgties un nedomāt. Zīmēšana, adīšana, skriešana, mūzikas klausīšanās – jebkas, kas palīdz iztīrīt galvu; bieži tam noder ķermeniskas, praktiskas lietas.
- Sakārto darba un atpūtas režīmu, jo izgulēties ir ļoti būtiski. Ja ir grūtības iemigt, meklē veidus, kas palīdz, – duša, vanna, nomierinoša mūzika, vērtīga, bet garlaicīga grāmata – jebkas, jo miegs ir ļoti svarīgs, lai atgūtu resursus.
- Atrodi laiku, kad justies labi, – satikties ar draugiem, izsmieties, darīt kaut ko patīkamu. Ļauj sev justies patīkami, nevis visu laiku urķējies sevī. Pat ja iekšēji varbūt par kaut ko jūties vainīga, ļauj sev šeit un tagad gūt arī pozitīvu pieredzi.
- Nesalīdzini sevi ar citiem un nemēries pēc pašas izdomāta lineāla, bet vienkārši dzīvo savu dzīvi! Atceries vērtības, kas tev dzīvē ir svarīgas, un padomā, kur tu vēlies ieguldīt savu dzīves laiku.
- Izmēģini pašanalīzi: padomā, kāpēc tik daudzās situācijās jūties vainīga; kad pirmo reizi sevi pieķēri tā jūtamies? Reizēm arī pašas spēkiem var noformulēt un atrast, ar ko ir saistīta vainas izjūta. Parasti jau tās saknes ved bērnībā, aizliegumā dusmoties, aizliegumā būt nepaklausīgai, justies tā, kā juties, būt dabiskai. Taču tas bija toreiz, tagad spēles noteikumi ir mainījušies. Tu esi izaugusi un neatkarīga, un tev nav jābaidās. Pati esi priekšniece un savas mājas karaliene.
- Ja pašas spēkiem neizdodas mazināt vainas izjūtu, aizej parunāt pie speciālista. Galvenais, lai vainas izjūta nekļūst pārmērīga liela, jo tad tā sabojās visu tavu dzīvi un var izraisīt arī veselības traucējumus.
Mammas nepiepildītās vajadzības
Hormonu svārstību dēļ īpaši emocionāli jūtīgas mēdz būt jaunās māmiņas, kurām viena no pamata emocijām bieži ir arī vainas izjūta. Neizdodas zīdīt ar krūti – vainīga. Mazajam iesnas – vainīga. Kad bērns paaugas, viņa skatās, kā citas mammas vadā atvasi uz dažādiem pulciņiem, bet viņa savējo – tikai uz vienu. Atkal vainīga, jo bērnu pietiekami neattīsta.
Daudzas nespēj uzticēties sev un savai intuīcijai, kas vienmēr, kaut vārgā balstiņā, pasaka priekšā, kas tieši bērnam ir vajadzīgs, un krīt izmisumā.
«Šāda mamma, cenšoties izpirkt savu vainu, kas nereti saistīta ar apspiestām dusmām uz bērnu (jo laba mamma taču uz bērnu dusmoties nedrīkst!), bieži neparūpējas par sevi. Tāpēc viņā ir ļoti daudz apspiestu un nepiepildītu sievietes vajadzību, un tas rada dusmas. Kā aizsardzība ieslēdzas vainas izjūta, kas jāizpērk, un tā sieviete kļūst vēl vairāk aprūpējoša, vēl labāka. Rezultātā arī bērnam nav iespējas izdusmoties uz mammu, jo viņa ir ideāla.
Bet dusmas iekšā ir, jo tās ir bērna attīstības vajadzība. Tad bērns dusmojas, un tas vecākos rada neizpratni: «Mēs tevis dēļ to un to… bet tu vēl dusmojies!» Tāpēc visiem vecākiem būtu svarīgi saprast, ka tas ir svarīgi bērna attīstībai – dusmoties uz vecākiem. Ka vecākiem nav jābūt ideāliem. Un, ja kādai gribas būt tikai labai un perfektai, tas ir trauksmes zvans, lai apsēstos un padomātu, kāpēc gribas būt ideālai. Kāpēc tev jālīdzinās kādai instagrama mammai? Varbūt tas, ko dara cita mamma, der viņai un viņas bērnam, bet ne tev un tavam bērnam. Skatoties internetā uz citām mammām, acu skatiens apmiglojas un beigās neredzi ne savu bērnu, ne sevi. Jo bērni ir dažādi, dzīves apstākļi un situācijas ir dažādas. Tāpēc jābūt nevis ideālai, bet reālai un dzīvai.»
Kas no tevis izaugs?
No vainas izjūtas nav pasargātas arī lielu bērnu mammas. Bērns slikti mācās, viņam nav nopietna hobija, viņš neiestājas augstskolā, un mamma atkal jūtas vainīga un urda sevi: ko bērna audzināšanā izdarīja nepareizi, ko palaida garām? «Kāpēc vajag savu bērnu salīdzināt ar citiem? Tas nozīmē, ka mamma savu bērnu nemaz neredz.
Varbūt viņam ir lieliskas amatnieka rokas un augstskola viņam nav vajadzīga?
Bieži vecākiem ir priekšstats, kādam bērnam jābūt, taču viņi neredz, kāds komplekts konkrētajam bērnam ir iedots jau piedzimstot.
Var būt nez kāds talants, un vecāki var censties, cik jaudas, bet, ja bērns to negribēs, nekas nesanāks. Ja trauksmainas un sevi nemitīgi vainojošas mammas atvase neiestāsies augstskolā, bet aizbrauks gadu paceļot, viņa būs izmisumā, bet tā ir nevajadzīga atbildības uzņemšanās par jau izaugušo atvasi.
Tā ir ilūzija, ka vecāki izdara izvēles bērnu vietā. Tās izdara paši bērni. Reizēm izaugušo bērnu izvēles ir aktīvs vai pasīvs protests, opozīcija vecāku izvēlēm – tas ir fakts un tas sarežģī bērna dzīves gājumu. Šādā kontekstā gan ir, par ko justies vainīgai, jo kā mamma daudzus gadus esi bērnam uzspiedusi to, ko viņš negrib. Taču mamma nav vainīga par to, ka viņš izvēlas savu dzīves ceļu. Arī tas ir viens no brieduma kritērijiem – ļaut bērnam izdarīt savas izvēles. Jā, vecāki var piedāvāt attīstības iespējas, bet, ko bērns ar to darīs, ir viņa ziņā. Svarīgi arī pamanīt brīžus, kad kāda atvases uzvedība ir saistīta ar vecāku uzvedību.
Piemēram, mamma vai tētis liek lasīt vai apmeklēt muzejus, bet bērnā attīstās opozicionāra uzvedība. Viņš ieliek ausī tuneli, nokrāso zaļus matus, demonstrējot savu nē. Bērns iekšējā opozīcijā var iestrēgt un, spītējot vecākiem, darīt ne to, ko vajadzētu, un tas var traucēt iet to ceļu, kas viņam pat patiktu. Taču bērniem noteikti nav jājūtas vainīgiem, ka viņi nav piepildījuši vecāku ilgas. Vecākiem jāpiepilda savi mērķi, bērniem – savi, un tie mēdz atšķirties,» uzsver Inta Zīle.
Kas slēpjas aiz stipra vīrieša?
Bieži žurnālos lasām, ka aiz katra stipra un veiksmīga vīrieša stāv gudra sieviete, ka sieviete vīrieti var celt vai gremdēt. Ja vīrietis nav tik veiksmīgs, tik varošs un tik darošs, sieviete sāk vainot sevi. Ka nemāk iedvesmot. Ka nemāk motivēt. Ka nemāk teikt īstos vārdus, jo tādus nemaz nezina, un jūtas vainīga, nekam nederīga sieviete.
Inta Zīle mierina: «Bet varbūt viņai trāpījies vīrietis, kurš jūtas labi, strādājot noliktavā par krāvēju. Varbūt viņam bail no atbildības un patīk vienkāršs mehānisks darbs. Drīzāk šeit var runāt par līdzatkarīgām attiecībām. No manis ir atkarīgs, vai vīrietis varēs visu vai neko! Tā ir ilūzija un mīts. Jo sieviete un vīrietis ir divas atsevišķas personības, kas, protams, ietekmē viena otru, bet, ja partneris pilnīgi neatbilst tam, ko gaida otrs, attiecības parasti izjūk. Ja attiecības turpinās, tad biežāk neapzināti tieši tādas attiecības partnerim ir vajadzīgas. Citādi tā ir maģiskā domāšana, ka no manis ir atkarīga vīra veiksme.»
Arī tad, ja vīram uzrodas mīļākā, bieži to noveļ uz sliktām partnerattiecībām, uz trūkumiem mājās dzīvē – atkal deķis tiek vilkts uz to pusi, kur sieviete kaut ko nedara vai dara ne tā.
«Sieviete jūtas atbildīga par visu: viņa ir mamma saviem bērniem, mamma savam vīram, mamma padotajiem un tā tālāk. Ka vīrs ir mazs, atkarīgs un nevarīgs. Bet vai tiešām tā ir? Ja runā par nobriedušām partnerattiecībām, kurās parādās sānsolis, tas, protams, ir stāsts par plaisu attiecībās. Taču ar nosacījumu, ja abi partneri pēc savas psihiskās attīstības brieduma ir spējīgi būt monogāmās attiecībās. Jo ir cilvēki, kas nav tik tālu izauguši, lai spētu būt monogāmās attiecībās, – viņi var mīlēt vienu, bet, lai gūtu baudu, vajag arī otru.
Tā ir vēl viena joma, kurā nevajag meklēt vainu sevī. Patiesībā sevis vainošana gan vīra neveiksmēs, gan sānsoļos ir viltus visvarenība – tā ir pasaka, ka esmu atbildīga par to, ko viņš dara un nedara. Katrs atbild par savu rīcību. Ja vīram kaut kas nepatīk abu kopābūšanā, sievietes atbildība ir saprast, cik lielā mērā tas ir reāli saistīts ar abu attiecībām (tas pats attiecas uz vīrieti) un kas ir otra individuālās īpatnības.
Ja attiecībās rodas neapmierinātība, jāapsēžas un jāizrunājas, vismaz jāmēģina.
Kuras partnera prasības ir veselīgas, kuras nav, kas ir pieņemams un kas nav – lai nepazūd robežas un neveidojas aizmetņi vainas izjūtai un pāratbildībai.
Arī pārliecinātie un daudz sasniegušie vīrieši raud, jo bieži aiz viņiem stāv ļoti prasīgas sievietes, kurām nekad nav gana. Daudziem vīriešiem bijušas prasīgas mammas, un viņi tikai tā māk dzīvot. Arī vīrieši jūtas vainīgi, bet viņi tiek ar to galā citādi – vairāk kritizē sevi iekšēji, pārmet sev, ka nav gana labi. Daļa vīriešu neiztur un kļūst par darbaholiķiem, daļa dzer, daļa savu vainas izjūtu kompensē, sameklējot jaunu zaķi, kas skatās uz viņu mīlas pilnām acīm.»
Ar vainīgajiem viegli manipulēt
Ar cilvēkiem, kas jūtas pārlieku vainīgi, ir viegli manipulēt. Tas attiecas gan uz partnerattiecībām, gan darbu, un citi to izmanto. «Kolēģe, jūs nu gan, pārējie strādā un priecājas, ka vispār ir darbs. Bet jūs gribat protestēt?» Un cilvēks savā jau tāpat lielajā vainīgumā jūtas vēl vainīgāks, lai gan viņam būtu visas tiesības protestēt.
«Apkārtējie jūt tendenci justies vainīgam, un tas ieslēdz vai nu sarkasmu, vai izmantošanu, vai vēlmi uzbrukt. To labi var redzēt gan skolā, gan darbavietā – tu vari būt tik ļoti labs, bet vienlaikus spēt citus tā nokaitināt, tā izprovocēt! Ja cilvēkam nevajag vienmēr būt tik labam un apspiesto dusmu dēļ uzņemties tik daudz atbildības, ja viņš var atļauties būt nejauks un pateikt nē, daudzas dusmas netiek apspiestas. Tās neuzkrājas, un arī apkārtējie to pieņem vieglāk.
Jā, šādi cilvēki nav tik ērti, ar viņiem nav tik viegli manipulēt, bet viņiem sarkastiski neviens neuzbrūk. Ja nemitīgi māc vainas izjūta, ja vakarā visu laiku jādomā par to, ko atkal neizdarīji vai cik nelāgi atkal uzvedies darbā, tas ir ļoti mokoši. Taču nav jābūt pārcilvēkam – neviens tāds neesam. Katrs kaut ko var un kaut ko nevar, kaut ko mācās no savām kļūdām. Kamēr kļūda vai nodarījums tiek noliegts, risinājuma nav. Pārāk daudz resursu tiek tērēts, lai uzturētu falšo, ideālo fasādi. Jo ātrāk saprot, ka nav normāli nemitīgi visu gribēt izdarīt perfekti, jo ātrāk situācija var mainīties,» pārliecināta Inta Zīle.
