Rīga +3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa.
Vientulība reizēm paceļ galvu kā pūķis. Viss ir labi, tu esi mierā ar sevi un pasauli, bet pēkšņi kāds aiziet, kāds pārceļas dzīvot citur, tu kaut kur dodies, aizej pensijā, zaudē darbu, pārcelies uz citu pilsētu – un saproti, ka ap tevi viss ir mainījies. Vai pat nenotiek nekas, it kā viss pa vecam, tikai kāds pārstāj zvanīt, nevienam tev nav laika, un pēkšņi kā lapsene iedzeļ skaudra atziņa: es taču esmu vientuļa! Varbūt pat esi precējusies un ārēji viss it kā normāli, tikai sajūta, ka esi blakus svešam cilvēkam.
Reizēm divatā vai pūlī justies vientuļai ir pat vēl sāpīgāk.
Jolantai ir 55 gadi un labi apmaksāts darbs. Glīti apgriezti gaiši mati, D&G jaka un lakoti nagi ar sudraba mirdzumiņiem. Un viņa vakaros reizēm apraudas aiz žēluma pret sevi. «Pirmās attiecības man izjuka jau pēc gada, un kopš tā laika esmu viena. Sākumā likās – ai, kas tad tur, padzīvošu brīvas sievietes dzīvi, tikšos ar draudzenēm, biežāk braukšu pie mammas, paceļošu, iešu uz koncertiem, uz operu, nu baigi man vajag tās attiecības! Es pati pieklājīgi nopelnu, jo jau daudzus gadus esmu vidēji vadošā amatā. Un tā ir pagājuši 27 – goda vārds! – 27 gadi. Ar draudzenēm, kuru man tāpat nebija pārāk daudz, attiecības pajukušas. Kāda apprecējās, kāda aizbrauca uz ārzemēm, kāda vairs nezvana, un man jau pašai bieži nebija laika ar viņām tikties. Mammīte ir nomirusi. Ar padotajiem draudzība nav izveidojusies tālāk par ierasto: «Lai jums laba nedēļas nogale, priekšniec! Visu labu!» Uz koncertiem arī kaut kā vienatnē negribas iet, liekas, ka citi skatīsies ar nožēlu. Ja par attiecībām – neviens man īsti ar rozēm un gredzenu pakaļ nav skrējis, pati laikam arī nemāku izrādīt iniciatīvu, un tā tas ir beidzies. Tikai feisbukā esmu saņēmusi vēstules no amerikāņu atraitņiem pulkvežiem un ķirurgiem!
Es neesmu čīkstētāja un vispār esmu pašpietiekams cilvēks. Tomēr objektīvi saprotu, ka esmu vientuļa, un aizvien vairāk tāda sajūtos. Jūlijā divas nedēļas biju slimnīcā, un neviens pie manis neatbrauca ciemos, tikai trīsreiz piezvanīja no darba par aizvietošanu. Tagad sākas garie rudens vakari, un sevis reizēm žēl līdz asarām. Sadzirdu apakšstāva kaimiņu balsis un smieklus, un domas vienkārši sāk griezties uz riņķi: visiem ir ģimenes un draugu ballītes, cits par citu rūpējas, bet es esmu neredzama, manis tikpat labi varētu arī nebūt. Un vēl es tajos garajos vakaros esmu izdomājusi tādu domu – vispār es vientuļa jutos arī tajos senajos gados, kad man bija attiecības. Iespējams, tāpēc mums arī viss izjuka. Tagad piedevām mokos arī pašpārmetumos. Varbūt ar mani vienkārši kaut kas nav kārtībā?»
Vientulības ir vairāk
Šis ir tāds savāds laiks. Liekas, ka īsti vientuļa tu vispār nevari būt nekur, jo vienmēr pie rokas ir telefons, sociālajos tīklos ir simtiem draugu un svešu sarunu, kuras lasīt un komentēt, ir visas iespējas pie kāda aizbraukt, tikties, piedalīties… Tomēr vientulības ir aizvien vairāk. Klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa stāsta, ka to rāda arī pētījumi. Daudz vairāk ir tādu cilvēku, kas sūdzas par vientulību. Septiņdesmitajos gados vidējā vecuma posmā par to sūdzējās 11 līdz 17 % cilvēku, bet tagad – jau aptuveni 40 procenti. Un tie tikai ir vidējā vecuma cilvēki, sociāli aktīvi, iesaistīti attiecībās ar bērniem, radiniekiem, un kolēģiem.
Mēs zinām, ka vientulība nav tā pati vienatne. Vienatne var būt arī brīnišķīgs laiks.
Bet vientulība ir nepatīkama sajūta un stress, kuru izjūtam, esot vienatnē, jo esam neapmierinātas par šo sociālo izolāciju un to, ka pietrūkst saiknes ar citiem. Vienatnē tu vari justies vientuļa un vari tā nejusties. Tieši tāpat kā reizēm vari justies vientuļa arī citu klātbūtnē.
Diemžēl tās nav tikai izjūtas vien. Kā stāsta Marija Ābeltiņa, pētījumi rāda vēl kaut ko – vientulība un sociālā izolācija rada dažādus riskus gan fiziskajai, gan mentālajai veselībai. Vientulība burtiski sagrauž dzīvi.
Kāpēc īsti vientuļnieku skaits pieaug? It kā kovida laiks pārdzīvots, mēs atkal varam tikties un draudzēties. «Tam ir dažādi faktori, bieži tas nav saistīts tikai ar to, ko darām mēs paši, bet arī ar globālajiem sabiedrības procesiem. Cilvēki no attiecību kopšanas virzās uz individuālisma kultūru, un tas ir viens no mīnusiem,» atzīst klīniskā psiholoģe. Cilvēki var brīvi pārcelties uz citām valstīm, ir ienācis attālinātais darbs. Daudzi tomēr atsvešinājušies kovida laikā, un tagad kaut kā neērti zvanīt un uzbāzties, un tāpat ir visādi pienākumi, un draudzības pazūd. Turklāt komunicēšana ar cilvēkiem reālajā pasaulē arī prasa sociālās prasmes un piepūli, un tur var gan veikties, gan neveikties. Aiz tehnoloģijām mēs dažkārt varam paslēpties, un var gadīties, ka čatā cilvēks komunicē veikli un asprātīgi, bet dzīvē īsti nezina, kur likt rokas un ko teikt. Ir jaunieši, kuri tieši tāpēc no savas drošās migas pie datora nemaz īsti negrib doties ārā. Jo tāpat jau nekas nesanāks!
Tomēr dažiem jau no dzimšanas ir lielāka nosliece uz vientulības sajūtu. Tā ir tāda ģenētiskā loterija. «Te parasti ņem vērā divus faktorus. Viens ir – vai cilvēks ekstraverts vai introverts, otrs ir tā saucamais neirotisms kā nosliece uz negatīvām emocijām vai arī, gluži otrādi, laba spēja regulēt savas emocijas. Ir izplatīts viedoklis, ka introverti jau mazāk jutīsies vientuļi. Tā teikt, viņiem taču tāpat nevajag tik daudz to sociālo kontaktu! Bet tā nu nav. Tam nav saistības ar to, vai tu esi introverts vai ekstraverts. Tas vairāk saistīts ar to, kā tu regulē savas emocijas. Ja tev ir nosliece par visu pārmērīgi satraukties, pārdzīvot un ieslīgt šajos pārdzīvojumos – tad tas nāk roku rokā ar vientulības izjūtu un neapmierinātību ar sevi,» stāsta Marija Ābeltiņa.
Jaunās mammas un pensionāri
Ir dzīves posmi, kad cilvēki vairāk sajūtas vientuļš. Piemēram, nereti tā ir jaunajām mammām pēc bērniņa nākšanas pasaulē. Pat ja sieviete visu laiku ir kopā ar savu mazuli, patiesībā viņa var justies pilnīgi vientuļa. «Pie mums ir tāda jocīga tendence – ja draudzenei piedzimst bērniņš, es viņai vairs nezvanīšu, netraucēšu, lai viņa izbauda šo laiku!» piebilst Marija Ābeltiņa.
Otra grupa, kur uzplaiksnī vientulība, ir cilvēkiem, kas aizgājuši pensijā. Pirms tam viņš katru dienu ticies un runājies ar klientiem un darba kolēģiem, jokojis, juties svarīgs. To dēvē par virspusējo kontaktu loku – tās nav pārāk dziļas, bet tomēr ļoti svarīgas attiecības. Ja šīs attiecības bijušas labas, bet pēkšņi tiek nogrieztas kā ar nazi – tas var radīt ļoti lielu vientulības izjūtu.
Kā un kāpēc vientulība sagrauž? «Bieži vien cilvēki ieslīgst tādā negatīvā sarunā pašam ar sevi – gan par sevi, gan par savu dzīvi un par citiem cilvēkiem. Smadzenēm ir tendence analizēt negatīvos notikumus, jo evolūcijas gaitā tas bija svarīgi izdzīvošanai. Bet mūsdienās, pārāk ilgi iestrēgstot nepatīkamajā pieredzē, domas sāk griezties uz riņķi, un tas rada daudz negatīvu emociju. Tu pamani, ka jūties slikti, sāc domāt par to, kāpēc jūties slikti, un pievērsies nevis konstruktīvai risināšanai, bet negatīvo lietu pārcilāšanai, un no tā rodas atkal jaunas negatīvas emocijas,» skaidro klīniskā psiholoģe. Dažkārt mēs pašas arī izvēlamies sociālo izolāciju: «Ai, nu kam tad es esmu vajadzīga? Un kādas vēl draudzības pieaugušo vecumā? Es taču neiešu uzbāzties! Es taču nezvanīšu pirmā! Visiem sava dzīve!» Un tad iznāk, ka tu vairs neproti kvalitatīvi būt kopā pati ar sevi, jo sāc pārcilāt negatīvo, taču arī neļauj sev būt kopā ar citiem. «Tā var notikt, īpaši, ja cilvēks ir vīlies, piedzīvojis emocionālu krīzi vai emocionāli vardarbīgas attiecības, aiz muguras jau ir daudz sāpju, un kādā brīdī viņš nonāk apburtajā lokā – man ir slikti, es par to domāju, un no tā jūtos vēl sliktāk.»
Taču vientuļš var justies arī starp citiem cilvēkiem. Vientulība nav tikai ārēja vien. «Vientulība bieži ir stāsts par to, kādas tev ir attiecības ar sevi. Pētījumos pierādīts – ja es protu būt līdzjūtīga pret sevi, tad nebūšu vientuļa pat tad, ja būšu viena,» teic Marija Ābeltiņa. Līdzjūtību pret sevi veido trīs galvenās sastāvdaļas. Viena ir spēja būt godīgai pret sevi, lai saprastu, kāda ir realitāte. Vai tiešām mani neviens nemīl? Vai tomēr ir tā, ka es pati nevienam nezvanu? Varbūt kāds tiešām mani nemīl, un tā ir taisnība – bet tas ir konkrēts cilvēks vai daži konkrēti cilvēki. Tā nav, ka visa pasaule tagad ir uzēdusies. Otrs – prasme izjust saikni ar citiem cilvēkiem. «Piemēram, jaunā mamma, kas pēc bērniņa piedzimšanas jūtas ļoti vientuļa, saprot, ka tāda nav viena. Man pašai ārkārtīgi palīdzēja instagrama konts, kur citas jaunās mammas kaut kur pasaulē stāsta par savām grūtībām. Man bija sajūta, ka viņas ieskatījušās manā guļamistabā, jo tas bija tik precīzi par mani! Un es sajutu kopības sajūtu un siltumu – es neesmu viena, mēs tādas esam daudzas. Tas normalizē to, kas ar mani notiek, un vientulības sajūta izzūd,» savu pieredzi stāsta Marija Ābeltiņa.
Trešā ir labvēlīga un cieņpilna attieksme pašai pret sevi. Lai spētu saklausīt, ko man vajag. Un censties to sev dot. Varbūt man vajag iedrošinājuma vārdus? Labi – es taču drīkstu pati piezvanīt draudzenēm! Ja vajag mierinājumu – piedod sev kļūdu, nevis šausti sevi. Jāspēj sev piedot, sevi iedrošināt un motivēt. Līdzjūtība pret sevi gan palīdz būt vienatnē pašai ar sevi, neieslīgstot pašpārmetumos, gan iedrošina veidot attiecības ar citiem. Apzinātība un prasme saprast, kas notiek, svarīga arī attiecībās ar citiem – nemesties viņus nosodīt, īsti nezinot, kas notiek.
Kāpt ārā no čaulas
Vientulība patiesībā nav stāsts par faktu, bet par sajūtu. Ikvienam ir vajadzīgs laiks vienatnē. Tas ir laiks, kad būt ar sevi, sadzirdēt savas domas, savas vajadzības un darīt, ko gribu, nevis visu laiku to saskaņoju ar citu cilvēku vajadzībām. Vienatne ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, kā elpa un izelpa. Taču ir jāprot būt vienatnē. Lai nav tā, ka vienatnē uzbrūk pašpārmetumi par nepadarītiem darbiem. Un pašai jāsaprot, cik daudz un cik ļoti ir vajadzīgs tas vienatnes mirklis, lai uzlādētu baterijas.
Bet vai tad, ja jūtos vientuļa, varu to pārvērst par to foršo vienatni un iestāstīt sev, ka patiesībā laiks ar sevi ir lielisks ieguvums, jo var taču darīt to un to, un to? «Ja fiziski šī vienatne ir, tā ir ilga un tās ir par daudz – labāk meklēt jēgpilnus kontaktus ar citiem cilvēkiem. Varbūt ar kolēģiem, varbūt kādā hobijā. Ja esi jaunā mamma, meklē citas jaunās māmiņas, ja esi pensionāre, tev būs interesanti ar citām pensionārēm, ja esi suņa saimniece – pastaigu laikā nav grūti atrast domubiedrus starp ar citiem suņu saimniekiem. «Es atceros, kā pati pārcēlos uz nepazīstamu rajonu, kur nevienu nezināju, un par to nejutos labi. Bet, kad manā dzīvē ienāca suns, pēkšņi uzradās daudz paziņu, citu suņu saimnieku, ar kuriem sveicinājāmies un aprunājāmies,» stāsta Marija. Tā ir tāda tīklošanās. Ja iestājies korī un ej uz mēģinājumiem, tur varbūt tev visi nebūs draugi, bet jūs būsiet uz viena viļņa un būs, par ko parunāties. «Ir jāpieceļas, jāiet un kaut kas jādara!» uzsver klīniskā psiholoģe.
Vieglāk, protams, liekas to atlikt – ai, šovakar nekur neiešu, palikšu pie televizora. Tas nereti saistīts arī ar sociālās trauksmes pārvarēšanu. Tad klasiskā metode ir pakāpeniska izkāpšana no savas kūniņas, uzmanīgi pirmie soļi. Kurai draudzenei es varu piezvanīt, lai arī liekas, ka kontakti pārtrūkuši? Uz kādām nodarbībām es varētu pieteikties, kur es labi jutīšos? Var sākt ar kaut ko pavisam vienkāršu, lai pieradinātos iziet no čaulas, piemēram, aiziet uz bezmaksas brīvdabas koncertu, kur pierast pie cilvēkiem.
Ar laipnību pret sevi
Tas ir ārējais darbs. Bet tikpat svarīgs ir iekšējais – būt līdzjūtīgai pret sevi. Tikai nedrīkst to jaukt ar sevis žēlošanu!
Žēlojot tu sevi atrauj no citiem, tad tu esi viena mazā nabadzīte, kuru neviens nesaprot, un tu vēl dziļāk rocies iekšā savā vientulībā.
Līdzjūtība ļauj saprast, ka tādā situācijā kā tu ir daudzi. «Tā ir prasme, kas jātrenē, tā pati no sevis neveidojas, bet tā dara stiprāku. Pētījumi rāda, ka līdzjūtība pret sevi dod lielāku stresa noturību un labāku mentālo veselību, tā rada aizsardzību gan pret profesionālo izdegšanu, gan pret depresiju, gan pret trauksmi. Ja iemācies būt laipna pret sevi, uzlabojas arī fiziskā veselība un attiecības ar citiem cilvēkiem. Tā nav maģija, bet tā tas darbojas! Ir taču teiciens: iemīli sevi, un tad arī citi tevi iemīlēs. Un šis ir veids, kā sevi iemīlēt, nedziedot sev tukšas slavas dziesmas, bet esot godīgai un saglabājot saikni ar citiem. Turklāt tu sevi sadzirdi un sāc saprast, kas tev patiešām ir vajadzīgs. To visu var iemācīties. Sākumā tas pat varbūt šķiet neērti – bet tas ir tā vērts!» stāsta klīniskā psiholoģe.
Ļoti svarīga ir spēja piedot sev nepilnības un virzīt sevi uz attīstību. Jo nepilnības vai kļūdas, par kurām sev pārmest, taču dzīvē nāk nepārtrauktā straumē!
Bet varbūt var vientulību pārvērst auglīgā vienatnē, nemaz necenšoties izkāpt no tās ārā? «Nē. Ir jāsaprot – ja kaut kā ir par daudz, tad ir par daudz. Tas ir jāmaina! Ja vienatnes ir par daudz, tad nevajag sevi mānīt. Ir sevi jāiedrošina meklēt attiecības,» Marija Ābeltiņa ir strikta. Ja ir plūdi un ūdens ir par daudz, tad nav jēgas apcerēt ūdens brīnišķīgās īpašības, bet ir jāglābjas!
Vingrinājums. Līdzjūtības pauze.
Tās būtība – atrast īstos trīs teikumus, ko sev pateikt, lai trenētu apzinātību, kopības sajūtu un laipnību pret sevi.
- Iedomājies par to situāciju, kas tevi nomāc un rada stresu, varbūt situāciju, par kuru sevi gribi šaustīt ar pārmetumiem. Sajūti, kā tā atsaucas ķermenī. Apzinies to. Pasaki sev kādu no šīm frāzēm, kas te vislabāk iederas: «Esmu kļūdījusies», «Tas ir grūts mirklis», «Tas sāp», «Man šoreiz nesanāca» vai «Tas ir stress».
- Izjūti kopību. Iztēlojies, ka vēro zemeslodi no kosmosa, ka ir nakts un tu redzi gaismiņas. Tās iedegas tur, kur kāds juties līdzīgi kā tu tagad. Cik daudz gaismiņu tu redzi? Un tagad izvēlies frāzi, kas te iederas: «citi arī tā jūtas», «es neesmu viena» vai «kļūdas ir daļa dzīves».
- Esi laipna pret sevi. Uzliec rokas sirds rajonā, sajūti to siltumu un maigo pieskārienu. Vari arī, piemēram, apķert sevi. Vai uzdot sev kādu no jautājumiem: «Kādus laipnus vārdus man tagad vajadzētu?», «Kā es sev tagad varētu palīdzēt?» Un tad izvēlies vārdus, kas tevi uzrunā: «Es piedodu sev», «Lai man pietiek spēka!», «Lai man ir pacietība!» vai «Tā gadās, un es sevi pieņemu tādu, kāda esmu».
- Mēģini sajust, kas tagad notiek tavā ķermenī, prātā, emocijās. Vai kaut kas ir mainījies? Uzslavē sevi.
