Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Mūsu pirmais kopīgais brauciens bija tāls: vispirms aizvedām kravu uz Mecu Francijā, tad Itālijā paņēmām burkānu kravu un vedām uz Zviedriju. Bija februāris, auksts, Zviedrijā lija lietus, bet vienalga aizgājām līdz jūrai. Pirmā tālbraukšanas gada septembrī bija piedzīvojums, ko nekad neaizmirsīsim. Vedām mēbeļu kravu uz Tromso – Norvēģijas pilsētu tālu ziemeļos. Bijām izbraukuši vasaras drēbēs, bet kalnos – mīnus 11 grādu! Braucām ilgi, ilgi – cauri visai Zviedrijai. Kādi skati! Kalni, fjordi, tundra – viena brauciena laikā redzējām gan zaļu ziemeļblāzmu, gan ziemeļbriežus, pat mazu pingvīniņu,» atceras Taņa.
Sieva, brauksim kopā!
Tālbraucēji ir ļoti dažādi: gan tikko no traktora izkāpuši, gan no pārlieku lielās atbildības noguruši firmu vadītāji. «Mums, šoferiem, arī tagad ir jāuzņemas atbildība, bet to nevar pat salīdzināt ar to, kāda tā bija, kad vadījām savu uzņēmumu,» saka Vladimirs.
Pirms kļūt par tālbraucējiem, Kļevcovi bija sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma «Zelta pīle» saimnieki Rīgā. Laiki un apstākļi mainījās, uzņēmuma darbība sašaurinājās. Kad palika tikai konditoreja pie Matīsa tirgus, Vladimirs atcerējās savu jaunības sapni par tālbraucēja profesiju. Viņš brauks! Bez pieredzes atrast šofera darbu nebija viegli, bet SIA «Kreiss» teica – nāc! Vladimirs izgāja kursus un sāka strādāt.
Darbs bija uz refrižeratora. Mašīnās ar aukstumiekārtām ved kravas, kas galapunktā jānogādā iespējami ātri, tāpēc šoferi reisā dodas divatā. Pavadīt kopā ar otru cilvēku nevis dienas, bet pat nedēļas un mēnešus – tas nav nemaz tik vienkārši. Divus gadus braucis reisos kopā ar visdažādākajiem cilvēkiem, Vladimirs satika kādu ukraiņu tālbraucēju ģimeni – vīru un sievu. Viņam radās doma: mēs varam darīt tāpat – visvieglāk un vislabāk būtu braukt kopā ar sievu, un aicināja Taņu kļūt par savu pārinieci.
Taņai jau skolas laikā mācību kombināta darba stundās bija iegūta B un C kategorijas autovadītājas apliecība. Tobrīd "Kreiss" rīkoja E kategorijas kursus, un, Vladimira mudināta, Taņa gāja mācīties. Kad fūres vadīšanas tiesības bija kabatā, viņi devās ceļā. Tā ir pagājuši jau astoņi gadi.
Divnieku ekipāžas parasti strādā 21 stundu diennaktī, un šoferi pārinieki precīzi dala pie stūres pavadīto laiku, piemēram, brauc katrs pa trim stundām, un tad mainās.
Taņai un Vladimiram ir sava sistēma. Vladimiram galva kā dators: pirms reisa viņš rūpīgi izpēta maršrutu un izplāno, kuru ceļa posmu katrs brauks. Viņš parasti nobrauc maksimālo šoferim pieļaujamo laiku, Taņa mazāk. «Nebūtu godīgi sievai un vīram braukt vienādas stundas, jo, tāpat kā mājās, arī mašīnā sievietei ir daudz vairāk darba – piemēram, jāgādā par regulārām un veselīgām ēdienreizēm,» stāsta Taņa. Vladimirs atbild arī par piebraukšanu pie rampām, par kravu iekraušanu un izkraušanu, savukārt Taņa iet kārtot visas formalitātes ofisos, jo runā ne vien angļu un franču, bet nu jau arī spāņu valodā.
Apceļota visa Eiropa
Aicinot Taņu kopā braukt tālajos reisos, Vladimiram bija kāds vilinošs āķis. «Mēs varēsim kopā ceļot,» tā viņš teica sieva. Ceļot viņiem paticis vienmēr. «Mēs abi mīlam svešas pilsētas,» saka Taņa. Jau ar vieglo automašīnu abi bija izbraukājuši Portugāli, Spāniju, Itāliju. Nu arī braucienus ar kravas automašīnu viņi, cik vien iespējams, pārvērš ceļojumos.
Ir šoferi, kas brīvdienā nopērk alu, cep šašliku un runājas ar kolēģiem, bet mēs vienmēr apskatām pilsētu, uz kuru esam atbraukuši.
No rīta pieceļamies, paēdam auzu putru, uzvelkam ērtus apavus, ņemam mugursomas un esam tūristi,» stāsta Tatjana un sauc pilsētas, kurās bijuši. Londona, Parīze, Milāna, Venēcija, Minhene, Berlīne, Hamburga, Frankfurte pie Mainas, Bordo, Liona, Nante, Brisele, Ģente, Amsterdama, Stokholma, Oslo, Atēnas, Seviļa, Prāga un – kas to visu var atcerēties – neskaitāmas vairāk un mazāk zināmas pilsētas. «Katrā pilsētā aizejam uz rātslaukumu, izdzeram kafiju un apēdam desertu. Es nofotografēju kanalizācijas lūkas vāku ar pilsētas nosaukumu – man jau ir milzīga kolekcija. Un vēl nopērkam kādu neparastu, īpašu magnētiņu ar pilsētas nosaukumu. Kad būsim pensijā, skatīsimies uz magnētiem un atcerēsimies,» stāsta Taņa.
«Jauno gadu pēdējā laikā vienmēr esam sagaidījuši reisā. Reiz, kad krava bija aizvesta uz Parīzi, nopirkām pa mazai pudelītei šampanieša un īsi pirms gadumijas abi devāmies pie Eifeļa torņa – brauciens metro, priecīgu cilvēku pūlis. Savukārt Lježā Jaungads bija pavisam neparasts: aizgājām uz lidostu, bet tā bija pavisam tukša – neviena cilvēka, tikai mēs divi vien un mūzika.»
Nogurums rada strīdus
Vladimirs un Taņa ir kopā jau 27 gadus. Arī pirms braukšanas tālajos reisos daudz darījuši kopā – viņiem tas der un patīk. Tomēr, kā uzsver Taņa, tas, ka cilvēki labi saprotas ikdienā, nenozīmē, ka viņi var kopā pavadīt dienas, nedēļas un mēnešus. Tālbraucēju stāsti ir ļoti dažādi. Gadās, ka seni draugi, dodoties kopā reisā, sastrīdas tā, ka kļūst par lielākajiem ienaidniekiem. Ir dzirdēts, ka vīrs un sieva nodzīvojuši kopā ilgus gadus, bērni izauguši, bet, sākot braukt kopā reisos, nepārtraukti kašķējas un lamājas.
«Arī esot kopā, jāprot vienam no otra atpūsties,» saka Taņa. «Es, piemēram, rakstu un zīmēju. Lai atjaunotos, ir jādara kaut kas radošs. Tie, kas neko radošu atrast nespēj, dzer šņabi – tā viņi nokļūst citā pasaulē, atslēdzas un atgriežas kā no jauna.»
Taņas un Vladimira garākais reiss ir bijis no marta līdz jūlijam – dienu un nakti abi bija kopā četrus mēnešus. «Protams, mēs šad tad sastrīdamies,» saka Taņa. «Cilvēks strīdas tad, kad ir psiholoģiski noguris. Ja sievai un vīram ir katram savs darbs, viens ir nogurst vairāk, otrs mazāk, līdz ar to strīdi ir retāki. Ja abi visu laiku ir kopā, arī piekūst kopā. Nogurums sakrājas pilienu pa pilienam un, kurš tobrīd ir vistuvākais, tas arī ir labākais mērķis.
Pārim jāiemācās strīdu pārvarēt tā, lai tas nerada ilgstošas sekas un lielus zaudējumus.
Tāpēc jau cilvēks ir nācis pasaulē, lai mācītos.»
