Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ieva ir kapteine, plānošanas virsniece Sauszemes spēku mehanizētajā kājnieku brigādē Ādažos – viņas pārziņā ir dažādu, pārsvarā starptautisku mācību, plānošana. Savukārt NBS instruktors Ēriks ir Apvienotā štāba augstākais virsseržants, viņa pakļautībā un atbildībā ir instruktoru un kareivju izglītība, disciplīna un dienesta gaitas.
Ieva un Ēriks satikās 2009. gadā armijā. Dzīve salika tā, ka tieši Ērika kā instruktora vadībā Ieva ieguva seržanta dienesta pakāpi. «Astoņu nedēļu kursos mums nekādas attiecības neizveidojās, jo profesionālo un privāto jomu es nejaucu – mācībās redzu nevis vīrieti vai sievieti, bet karavīru,» uzsver Ēriks.
Pēc kursiem abiem bija draudzīgas koleģiālas attiecības. Ieva zvanīja Ērikam, lai jautātu padomu, – viņā bija dilemma un nedrošība, kur un kā turpināt dienēt, un instruktors tam ir labākais padomdevējs, jo labi pārzina katra kursanta prasmes un spējas.
Bet… uzšķīlās dzirkstele. Pamazām telefonsarunas ieilga trīs četru stundu garumā, un vairs ne tikai par darbu. «Reiz trijos naktī saņēmu Ievas zvanu – aizbraukusi pie draudzenes, mašīnu nevarēja iedarbināt un lūdza manu palīdzību. Pēc gada jau bijām kopā,» stāsta Ēriks.
Prombūtne kā ikdiena
Abi nupat sāka dzīvot līdzās, kad Ērikam bija jādodas pusgada starptautiskajā operācijā Afganistānā. Tieši tur, pa kalniem ņemdamies, viņš sīki un smalki saplānoja kopīgo nākotni. Atbraucis dažu dienu atvaļinājumā, septembrī noorganizēja braucienu uz Valmieras pusi, Dikļu pilī aicināja Ievu kļūt par viņa sievu, nolika kāzas jau jūlijā un… pāris dienas pēc bildinājuma devās atpakaļ uz Afganistānu līdz pat decembrim.
Dienestam armijā ir sava specifika. «Tas, ka vienam no mums uz īsāku vai garāku laiku jādodas prom, ir ikdiena,» saka Ēriks. Viņš ir bijis garās misijās Afganistānā, Āfrikā, Ukrainā, neskaitāmos komandējumos un mācībās. Arī Ievas darba specifika prasa biežu došanos prom no mājām.
Darbam vienā jomā ir liels pluss: mēs saprotam, ko otrs dara, un neko nepārmetam,» saka Ēriks.
Abi atzīst, ka tieši mainīgā darba ritma dēļ viņiem atkal un atkal jāiemācās sadzīvot citādāk nekā iepriekš. Dažkārt dzīve ir kā naktssargam un veļas mazgātājai. Brīdi mājās ir abi vienlaikus, tad viens dodas prom, bet, kad atgriežas, komandējumā, mācībās vai misijā jādodas otram. «Nevienā brīdī nav bijis Ievai jāskaidro: zini, man jābrauc prom, es ilgi nebūšu mājās, tev būs jātiek galā. Pietiek ar vārdiem: «Mīļā, man jābrauc, un es braucu!» Vai otrādi: Ieva man var droši teikt – es trīs nedēļas nebūšu, bet man prātā nenāk atrunāt: tev ar varu spiež? Vai kāds cits nevar braukt tavā vietā? Sēdi mājās, kur tu skriesi!»
Pārim armijā ir arī mīnusi: grafiki nesakrīt, tāpēc ir pagrūti atrast laika robus, kad abi ir brīvi no darba. Tomēr pat tad, ka abi ir mājās vienlaikus, katram atrodas savas darīšanas – Ieva spēlē basketbolu, Ēriks – hokeju. «Tā mēs neapnīkam viens otram! Ievai pēdējā pusgada laikā ir tik daudz īsu komandējumu, ka viņa bijusi mājās tikai četras nedēļas. Kad tik ilgi esmu viens ar kaķi, pamazām ieviešu savu kārtību: piemēram, virtuvē salieku visas lietas tā, kā man ir ērti. Atbrauc sieva, un drīz vien viss atkal izvietojas citādāk: viņa visu ir salikusi tā, kā ērti viņai. Tā mums tāda mazā cīkstēšanās – pat līdz smiekliem.» stāsta Ēriks.
Misijā pamest nedrīkst
«Man arī garajās misijās ir bijis viegli, jo Ieva saprot, ko nozīmē būt karavīram,» saka Ēriks. Jaunām meitenēm patīk karavīri – draudzība, mīlestība, bet puisis aizbrauc misijā, un draudzība izjūk, sieviete neiztur, jo nav rēķinājusies, ka viņš būs prom tik ilgi. Bet tāds ir karavīra darbs.
«Manuprāt, palikt mājās ir grūtāk nekā doties prom,» saka Ieva. «Aizbraukušajam ir vieglāk – diena sadalīta, saplānota. Lai arī domas aizklīst uz mājām, jākoncentrējas uz to, kas jādara. Savukārt mājās palikušajam jāpārkārto ikdiena, lai vienatnē tiktu galā ar visu, kas pirms tam sadalīts diviem. Kad vīrs ir misijā, viņu nevar sazvanīt tad, kad gribas vai vajag, tāpēc jebkura problēma jāatrisina pašai. Turklāt arī sazvanoties domām un emocijām jāuzliek zināms filtrs. Sievietei nevajadzētu misijā esošo vīrieti apgrūtināt ar savām ikdienišķajām problēmām, jo viņš ir tik tālu, ka tāpat neko nespēj palīdzēt,» saka Ieva.
Ēriks piekrīt un atzīst, ka sieva viņam misijās nekad neuzkrāva mājas problēmas: «Tur pietiek pašam savu problēmu: absolūti jākoncentrējas uz to, kas jādara, jo tava rīcība izšķir dzīvības.»
Mājās palicēja misija ir atbalsts un sapratne.
Kā stāsta Ieva, ir sievietes, kuras tā pa īstam nav sapratušas, ko nozīmē būt kopā ar karavīru. «Sliktākais, ko var izdarīt, – izšķirties pa telefonu. Tas vīrieti var ietekmēt tik spēcīgi, ka viņam pat jāpārtrauc misija un jābrauc mājās – viņš emocionāli netiek galā ar pārdzīvojumiem. Ja sievietei saprot, ka vīrieša prombūtne viņai nav pieņemama, jāuzņemas atbildība un jāizšķiras jau pirms misijas vai jāpagaida, kamēr viņš atgriežas,» saka Ieva.
Sirdij nepavēlēsi
Ēriks savulaik bijis palaidnīgs zēns, bet brālis ierādīja ceļu uz militāro jomu un Ēriks saprata: jā, tas ir mans – dienests, lai cik tas smags un atbildīgs, savā ziņā dod arī romantiska piedzīvojuma garšu: tālas zemes, atbildīgi uzdevumi. «Esmu dienestā jau 26 gadus un joprojām zinu, ka te ir mana īstā vieta,» saka Ēriks.
Savukārt Ievai armijas ceļš savā ziņā ir asinsbalss. Viņas dzimta jau paaudzēm saistīta ar armiju – gan leģionu, gan Latvijas brīvvalsts armiju, bruņotajos spēkos dienējis arī Ievas tēvs un mammas brālis. Ievas un Ērika kāzās armijas formā bija ne vien līgavainis, bet daudzi citi svinību viesi – arī Ievas tētis meitu pie vīra izdeva, tērpies formā. Ieva dienestā ir jau vairāk nekā 15 gadu.
Varētu domāt: ideāla būtu tāda armijas vienība, kurā dienētu tikai pāri; vīri un sievas – visi viens otru saprastu, nekādu problēmu! Ieva un Ēriks par šādu ideju šaubīgi groza galvu. Pirmkārt, būt abiem armijā ir arī zināms risks. Dzīve nav tikai darbs. Dzīve ir arī mājas, ģimene un bērni. Kā tas būtu, ja veselai armijas vienībai – visiem tās tētiem un mammām vienlaikus būtu jādodas mācībās vai, nedod Dievs, iestātos X stunda? Otrkārt, nekad nebūs tā, ka katrs karavīrs sev atradīs pāri tieši armijā. Mīlestībai pavēles dod sirds, nevis darbs.
