Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tavam un Matīsa dēlam jau gads. Kā ir atgriezties uz skatuves pēc bērna piedzimšanas?
– Grūti, jo tas mazais cilvēks ir visa mana pasaule. Šī profesija pieprasa tik nenormāli daudz – manu emocionālo piesaisti, manu enerģiju, visu manu laiku. Un tas mazais cilvēks prasa tieši to pašu – visu!
Man ir skaidrs, ka nevajag atstāt sevi visu šajā teātra ēkā, kurā mēs sēžam, un nevajag atstāt sevi visu filmēšanas laukumā.
Skaidrs, ka vajag sevi piepildīt profesionālā jomā, un es ļoti mīlu savu profesiju, bet, kad pārnāku mājās, mans bērns jau savā viena gada vecumā spēj uz mani paskatīties tik aizvainoti: kur tu biji, mammu? Tad lūst sirds. Ceru, ka man izdosies tuvākajā laikā iegūt papildu izglītību, un tad jau raudzīšos, kur tie ceļi iet. Jo ir dzīve pirms bērna un dzīve pēc bērna. Dzīvei pēc bērna ir cits piepildījums un cita vērtību skala, un man ir skaidrs, ka nevajag atstāt sevi visu šajā teātra ēkā, kurā mēs sēžam, un nevajag atstāt sevi visu filmēšanas laukumā. Vajag darīt maksimāli daudz, bet jāspēj salāgot tā, lai paliek arī tam mazajam cilvēkam un ģimenei. Kam tad mēs tos bērnus vispār dzemdējam?
Bērnam vajag manu klātbūtni. Un brīdī, kad es tehnisku iemeslu dēļ jau trīs stundas stāvu aizkulisēs, man liekas – ko es te daru? Manam bērnam tās trīs stundas būtu zelta vērtē.
– Tu jūties mainījusies arī pati?
– Nav tā, ka jūtos pavisam cita, bet kaut kas noteikti ir mainījies. Par daudzām lietām vairs neuztraucos, un man vairs nav kauns kaut ko norādīt kādam svešam cilvēkam. Man parādījušās lauvu mātes īpašības, kad esmu gatava aizstāvēt savu bērnu. Arī ģimenes dzīve ir cita – mēs vairs neesam divi, un, kad ir trešais, tas jau ir trīsstūris. Tāpēc jāpiedomā, kā atrast laiku vīram, atrast laiku bērnam un vēl piepildīt sevi. Piepeši esmu kļuvusi pieaugusi un vienlaikus esmu ļoti bērnišķīga, vairs nekautrējos, kad man gribas ar kolēģiem aizkulisēs smieties, trakot un ārdīties. Es ļaujos, man ir pazudusi jaunības skepse – pēc tās vairs nav vajadzības.
Gandrīz katra nokļūšana pie lomas notiek caur sevis uzšķēršanu, reizēm caur kādu histērijas lēkmi, kas paliek kaut kur aizkulisēs.
– Kad aktieri runā par pandēmijas laiku, parasti tas ir stāsts par neziņu un ilgām pēc skatuves. Bet tas laikam nav tavs stāsts?
– Tas nebija mans gadījums! Man pandēmijas laiks palīdzēja ar to, ka bija laiks ģimenei un bija laiks mīļoties un čubināties ar mazo, pilnīgi nepārdzīvojot, ka kaut ko palaižu garām. Jo ļoti maz kas notika. Tas bija atbrīvojoši. Varēju priecāties par savu bērnu, nevis skumt par to, ko neizdaru. Un mums ar vīru bija laiks vienam uz otru paskatīties, un tas ir tik vajadzīgi! Tā ir dārgākā valūta.
– Lasīju interviju ar tevi pirms pieciem gadiem. Uz jautājumu par to, kādas ir tavas ambīcijas, tu atbildēji, ka gribi bērnu. Parasti uz jautājumu par ambīcijām tā neatbild.
– Pirms mana dzīve pilnībā mainījās, pirms sāku attiecības ar Matīsu un paliku stāvoklī – jau tad pa teātri staigāju ar sajūtu, ka man jāraksta atlūgums un jāiet projām. Ne tāpēc, ka te kaut kas notiktu nepareizi, bet tāpēc, ka man kā cilvēkam ļoti nepieciešamas pārmaiņas.
Tagad esmu atgriezusies, un man ir sajūta, ka neesmu bijusi prom. Tas nozīmē, ka neesmu sevi piepildījusi. Kardināli mainījusies mana personīgā dzīve, bet profesionālā mainījusies niecīgi. Ir lietas, kas kļuvušas skaidrākas, bet neesmu sevī ielikusi kaut ko jaunu, līdz ar to man grūti kaut ko jaunu dot skatītajiem. Man liekas, tas ir tā liekulīgi. Kultūras akadēmijā pasniedzēji mums teica: nesēdiet uz veciem taukiem! Man ir sajūta, ka tā pašlaik notiek, un es tā negribu – gribu, lai man paveras jauns skats, jauna mīlestība pret teātri un profesiju.
Man tūlīt būs 30, un tas arī ir pārmaiņu laiks, kad vai nu es pieņemu, ka spēlēju šo lomu, un ļauju, lai tā loma sāk spēlēt mani pašu, vai meklēju citus variantus un cenšos nepalikt tajā attīstības posmā, kurā esmu. Man vajag kaut ko jaunu.
Visu interviju lasi Santa+ un žurnālā Ieva, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.
