• Populārā aktrise Agnese Budovska: Kad pēc izrādes atgriežos pie dēla, man lūst sirds

    Attiecības
    Aiva Kanepone
    Aiva Kanepone
    9. oktobris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Šoruden talantīgā aktrise Agnese Budovska (iepriekš – Cīrule) atgriezusies teātrī pēc lieliem dzīves notikumiem — šķiršanās, kāzas un bērna piedzimšana. Kā viņa pati atzīst intervijā žurnālam Ieva, atgriešanās darbā, kad bērnam ir tikai gadiņš, mammai ir emocionāli grūta. Neliels ieskats sarunā.

    – Tavam un Matīsa dēlam jau gads. Kā ir atgriezties uz skatuves pēc bērna piedzimšanas?
    – Grūti, jo tas mazais cilvēks ir visa mana pasaule. Šī profesija pieprasa tik nenormāli daudz – manu emocionālo piesaisti, manu enerģiju, visu manu laiku. Un tas mazais cilvēks prasa tieši to pašu – visu! 

    Man ir skaidrs, ka nevajag atstāt sevi visu šajā teātra ēkā, kurā mēs sēžam, un nevajag atstāt sevi visu filmēšanas laukumā.

    Skaidrs, ka vajag sevi piepildīt profesionālā jomā, un es ļoti mīlu savu profesiju, bet, kad pārnāku mājās, mans bērns jau savā viena gada vecumā spēj uz mani paskatīties tik aizvainoti: kur tu biji, mammu? Tad lūst sirds. Ceru, ka man izdosies tuvākajā laikā iegūt papildu izglītību, un tad jau raudzīšos, kur tie ceļi iet. Jo ir dzīve pirms bērna un dzīve pēc bērna. Dzīvei pēc bērna ir cits piepildījums un cita vērtību skala, un man ir skaidrs, ka nevajag atstāt sevi visu šajā teātra ēkā, kurā mēs sēžam, un nevajag atstāt sevi visu filmēšanas laukumā. Vajag darīt maksimāli daudz, bet jāspēj salāgot tā, lai paliek arī tam mazajam cilvēkam un ģimenei. Kam tad mēs tos bērnus vispār dzemdējam?

    Bērnam vajag manu klātbūtni. Un brīdī, kad es tehnisku iemeslu dēļ jau trīs stundas stāvu aizkulisēs, man liekas – ko es te daru? Manam bērnam tās trīs stundas būtu zelta vērtē. 

    – Tu jūties mainījusies arī pati? 
    – Nav tā, ka jūtos pavisam cita, bet kaut kas noteikti ir mainījies. Par daudzām lietām vairs neuztraucos, un man vairs nav kauns kaut ko norādīt kādam svešam cilvēkam. Man parādījušās lauvu mātes īpašības, kad esmu gatava aizstāvēt savu bērnu. Arī ģimenes dzīve ir cita – mēs vairs neesam divi, un, kad ir trešais, tas jau ir trīsstūris. Tāpēc jāpiedomā, kā atrast laiku vīram, atrast laiku bērnam un vēl piepildīt sevi. Piepeši esmu kļuvusi pieaugusi un vienlaikus esmu ļoti bērnišķīga, vairs nekautrējos, kad man gribas ar kolēģiem aizkulisēs smieties, trakot un ārdīties. Es ļaujos, man ir pazudusi jaunības skepse – pēc tās vairs nav vajadzības. 

    Gandrīz katra nokļūšana pie lomas notiek caur sevis uzšķēršanu, reizēm caur kādu histērijas lēkmi, kas paliek kaut kur aizkulisēs.

    – Kad aktieri runā par pandēmijas laiku, parasti tas ir stāsts par neziņu un ilgām pēc skatuves. Bet tas laikam nav tavs stāsts?
    – Tas nebija mans gadījums! Man pandēmijas laiks palīdzēja ar to, ka bija laiks ģimenei un bija laiks mīļoties un čubināties ar mazo, pilnīgi nepārdzīvojot, ka kaut ko palaižu garām. Jo ļoti maz kas notika. Tas bija atbrīvojoši. Varēju priecāties par savu bērnu, nevis skumt par to, ko neizdaru. Un mums ar vīru bija laiks vienam uz otru paskatīties, un tas ir tik vajadzīgi! Tā ir dārgākā valūta.

    – Lasīju interviju ar tevi pirms pieciem gadiem. Uz jautājumu par to, kādas ir tavas ambīcijas, tu atbildēji, ka gribi bērnu. Parasti uz jautājumu par ambīcijām tā neatbild. 
    – Pirms mana dzīve pilnībā mainījās, pirms sāku attiecības ar Matīsu un paliku stāvoklī – jau tad pa teātri staigāju ar sajūtu, ka man jāraksta atlūgums un jāiet projām. Ne tāpēc, ka te kaut kas notiktu nepareizi, bet tāpēc, ka man kā cilvēkam ļoti nepieciešamas pārmaiņas. 

    Tagad esmu atgriezusies, un man ir sajūta, ka neesmu bijusi prom. Tas nozīmē, ka neesmu sevi piepildījusi. Kardināli mainījusies mana personīgā dzīve, bet profesionālā mainījusies niecīgi. Ir lietas, kas kļuvušas skaidrākas, bet neesmu sevī ielikusi kaut ko jaunu, līdz ar to man grūti kaut ko jaunu dot skatītajiem. Man liekas, tas ir tā liekulīgi. Kultūras akadēmijā pasniedzēji mums teica: nesēdiet uz veciem taukiem! Man ir sajūta, ka tā pašlaik notiek, un es tā negribu – gribu, lai man paveras jauns skats, jauna mīlestība pret teātri un profesiju. 

    Man tūlīt būs 30, un tas arī ir pārmaiņu laiks, kad vai nu es pieņemu, ka spēlēju šo lomu, un ļauju, lai tā loma sāk spēlēt mani pašu, vai meklēju citus variantus un cenšos nepalikt tajā attīstības posmā, kurā esmu. Man vajag kaut ko jaunu. 

    Visu interviju lasi Santa+ un žurnālā Ieva, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. 

    • «Es tagad dzīvoju pilnīgi citu dzīvi – daudz vienkāršāku. Skatos uz lietām atvērtāk un godīgāk.» Intervija ar aktrisi Agnesi Budovsku 
    • Ja gribi savu bērnu mājās mācīt pati
    • Kvantu fiziķis Vjačeslavs Kaščejevs: «Man ļoti sāp, ka publiskajā telpā tiek demonstrēta necieņa pret inteliģenci un zināšanām.» 
    • Pusaudzim dur sirdī? Kas vecākiem būtu jāzina par sava bērna sirds veselību un ko nedrīkst palaist garām? 
    • «Es gribētu iedrošināt arī citas sievietes, kuru sapnis ir aviācija, nebaidīties no stereotipiem, ka šī ir vīriešu joma.» Iepazīsties: pirmā Latvijā skolotā pilote Sindija Legzdiņa
    • Izmēram nav nozīmes, lai izskatītos stilīgi! Mūsu stiliste palīdz izvēlēties apģērbu logopēdei Lainei (44-46. izmērs)
    • Iegurņa un maksts muskuļu treniņš – baudai, veselībai, pašapziņai
    • Kā pārvērst ķirbi garšīgos ēdienos 
    Ieva nr40

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē