Mēs ar mammu nesarunājāmies sešus gadus. Varbūt septiņus, astoņus… Ilgi. Viss sākās vairākus gadus pirms lielās klusuma pauzes – ar notikumiem, kurus nespēju pieņemt un akceptēt un kurus vēlējos mainīt par katru cenu. Cerībā, ka būšu kā tā varde pasakā, kas sakūla sviestu, lai pašas spēkiem tiktu ārā no vājprāta, kas gāzās pār manu dzīvi, daudzas reizes atsitos pret neredzamu vāku un iegāzos atpakaļ visā tajā sviestā.
Nespēja atrisināt šķietami vienkāršu problēmu pamazām noveda līdz vārdu apmaiņai augstos toņos, spalgiem izkliedzieniem un histērijai, jā – arī neskaitāmiem apvainojumiem un aizvainojumiem.
Un no dienas uz dienu kļuva tikai drūmāk – jo vairāk gribējās atsiet mezglu, jo ciešāk tas savilkās… Jo lielāka bija mana vēlme atrisināt, jo neatrisināmāks viss kļuva.
Kamēr kā kaķis skrāpēju pretī un cīnījos pat kā lauva, bija cerība mainīt notikušo, bet brīdī, kad aptvēru, ka arī uzvaras gadījumā būšu zaudējusi, pieņēmu savas dzīves smagāko lēmumu – pārstāt cīnīties. Tagad, pēc daudziem gadiem, varu teikt, ka pārtraukt ar galvu skriet sienā bija labākais lēmums, lai arī tobrīd, to pieņemot, likās, ka nododu sevi un savas vērtības, vēl vairāk – likās, ka aiz sāpēm nomiršu. Daudz ko dzīvē, iespējams, var piedot, taču man uzreiz bija skaidrs, ka šo nespēšu nekad.
Un tad sākās klusuma laikmets… Rīts vairs nesākās ar asarām un nožēlu par vakardienu, diena neturpinājās ar jauniem izkliegtiem pārmetumiem un nebeidzās ar apvainojumiem un vainas apziņu. Klusēt bija viegli. Tik viegli, ka klusēšana ievilkās uz daudziem gadiem. Es iemācījos kliegt klusējot. Un nevienu neaizvainojot.
***
Mēs ar mammu nu jau sešus gadus atkal sarunājamies. Viņa spēra pirmo soli… Sākumā runājām kā absolūtas svešinieces. Frāzēm. Uzmanīgi. Vārdu pa vārdam. Laiks tomēr bija darījis savu. Taču tuvums uzjundīja atmiņas un sāpes.
Tās atkal kļuva dzīvas un lēnām centās iespraukties ikdienā, kurā pagātni jau sen biju pasludinājusi par tabu tēmu.
Taču mēs mācējām pagātnei aizspiest muti, necelt bijušo gaismā. Kā tev iet? Labi. Esi radījusi skaistu vidi sev apkārt. Jā, paldies, man arī patīk. Tādā garā. Mazpamazām mūsu sarunas kļuva vaļsirdīgākas. Varbūt atbrauksi pusdienās? Labi. Vai vari man atvest grāmatu?
Pagātne gan izrādījās ātrāka par mūsu viltībām un apsteidza mani nesagatavotu. Vienu dienu, kad mamma stāstot kaut ko atcerējās, šausmās sastingu, saprotot, cik ačgārni viņa redz notikumu, kuru savulaik piedzīvojām abas. Uz mirkli no manis izlauzās gadiem krātās emocijas – mierīgā tonī (cik vien to mierīgi var izdarīt šņukstot) stāstīju, kā es tobrīd jutos. Un – mums abām par laimi – šis temats pārtrūka tikpat pēkšņi, kā iesācies.
Es izstāstīju… Un viņa pajautāja: vai uzvārīt tēju? Jā, paldies.
Mēs spējām turpināt sarunāties, lai arī nupat bijām soļa attālumā no katastrofas. Mēs atkal runājām par nebūtisko, par laikapstākļiem, politiku un cenām veikalos. Pēc pusstundas atvadoties pie durvīm, mamma pēkšņi to pateica: «Lūdzu, piedod man!» Un es viņai: «Un tu piedod man!»
Kopš tā laika elpot kļuvis viegli. Piedošana bija atnākusi pa visgarāko un vienlaikus visīsāko ceļu pasaulē. Biju taču neskaitāmas reizes dzirdējusi, cik svarīgi ir piedot, bet – ej nu piedod to, ko nav iespējams piedot! Ej nu piedod ar prātu, ja sirds saka – nekad!
Un tomēr pēc daudziem gadiem, izrādās, ir iespējams piedot vienā acumirklī.
Un ne ar prātu. Ar sirdi. Kad kāds man jautā: «Kā tu spēji piedot?» – man pat nav, ko atbildēt, jo tas nav stāsts par izvēli, bet laikam taču par mīlestību. Jo, ja prātam būtu teikšana, visticamāk, mēs izlīgtu tikai nākamajā dzīvē.
***
Ik pa laikam uzmanīgi atgriežamies pie pagātnes, zinām, ka katra no mums, lai gan tagad būtu rīkojusies citādi, tobrīd to nevarēja. Taču lielākoties mēs dzīvojam tagadnē un pārāk ilgi neuzkavējamies tumsas un sāpju zonā. Es zinu, ka tā manā sirdī ir un nekur neizgaisīs, un reizēm – ļoti reti – es joprojām, par to domājot, kliedzu klusējot.
Zinu, ka kāda mana sirds daļa vienmēr raudās par notikušo, taču es vairs nevienu nevainoju un savās domās vairs neizspēlēju scenāriju – kā būtu, ja…
Jo nav tāda kā būtu, ja. Esmu to pieņēmusi. Un, jā, esmu piedevusi. Tagad es zinu – kamēr tu esi dzīvs, tu vari piedot. Un vari atvainoties.
Tas bija pirms pāris gadiem… Todien man piezvanīja mamma – mēs tagad sazvanāmies diezgan bieži – un skumji teica: «Cik žēl, ka mēs pazaudējām gadus.» Bet es viņai atbildēju: «Cik labi, ka tik daudz gadu mums vēl priekšā!»