Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Principā šī hipotēze vienmēr empīriskā ceļā arī tika pierādīta – lai satiktu kādu pretējā dzimuma pārstāvi, bija jāpieceļas un jāiet ārpus savām četrām sienām. Lai gan reizēm pēc šiem izgājieniem atlika secināt, ka jēgpilnāk būtu bijis palikt mājās.
Bet, kā jau tas mēdz notikt, – kad jau biju kādu satikusi, reiz pie manām durvīm atskanēja zvans. Bija pavēls, bet ne tik vēls, lai nevērtu vaļā durvis. Pie durvīm stāvēja kaimiņš. Mana pirmā doma: atnācis kaut ko aizņemties. Visticamāk – naudu. Un uzreiz sekundes simtdaļā atcerējos, ka kaimiņš nu galīgi necieš trūkumu, spriežot pēc dzīvokļa platības un auto. Tā nu es tur stāvu, smaidu un uzmanīgi klausos. Un neticu savām ausīm, kad viņš saka: «Man tā kā neērti teikt, bet…» Seko neveikla stostīšanās un viegls tvēriens pēc gaisa. «Vai tu negribētu ar mani kaut kur aiziet?» jautā kaimiņš, sarkans kā biete, smaidīgs kā maijmēnesis, sakautrējies kā vidusskolniece, kas satikusi Edu Šīranu. «Kur aiziet?» domāju es, jo man vēl īsti nepielec jautājuma būtība. «Skatos, tu viena staigā, es viens, varbūt mums var kaut kas sanāk? Varbūt satiekamies?»
Mīļais Dievs, labāk būtu nācis aizņemties naudu! Kā lai tagad tiek ar godu cauri, neaizvainojot cilvēku, kas saņēmis visu savu drosmi, uzkāpis vairākus stāvus, nospiedis zvana pogu, uzdevis šo jautājumu un nu gaida manu jā vai nē? Turklāt mums vēl jāpaliek kaimiņiem, vēlams, labās attiecībās. Tiesa, ne tik labās, lai kopā kaut kur aizietu, piemēram, randiņā. Īsi sakot, kaut kā no šīs situācijas ārā es tiku – ar atvainošanos un pateicību par uzmanību, un norādi, ka, tiesa gan, šeit es biežāk esmu redzama vienatnē, bet savā otrā mājvietā regulāri esmu redzama kopā ar kādu, jo esmu attiecībās.
Citi lasa
Jau gandrīz gadu esmu šķīrusies. Un nav tā, ka tāpēc naktī kauktu spilvenā.
Nē, šis gads ir bijis visai lielisks, un šķiršanās ne vienmēr ir maza nāve.
Reizēm tā ir atpakaļ atdota sajūta par dzīvi. Ir atgriezies pulss un asinsrite, kas pēdējos pāris gadus reizēm burtiski, bet reizēm tēlaini tika izsisti no ierastā ritma. Nav jāmēģina peldēt kakainā melu upē un nav jādzer nervus nomierinošas tabletes, nav vannā jāpilina ēteriskās lavandu eļļas mieram un, kad ēteriskā eļļa vairs neiedarbojas, nav jālūdz ārstam izrakstīt miegazāles, ar kurām tik un tā mosties trijos naktī. Karstā laikā uz darbu nav jāvelk kleita ar garām piedurknēm, lai neviens neredzētu, ka tev uz rokām ir zilumi. Un nav jāklausās, ka tu pie visa esi vainīga, jo visu pati provocējusi. Nē, nekā tāda.
Labi atceros rītu, kad, vairs nespējot valdīt asaras, kolēģim (jā, vīrietim, man toreiz likās, ka šis fakts man jāpasaka vīrietim) pateicu, ka iepriekšējā vakarā esmu saņēmusi sitienu, tādu kā multenēs, kad redzi zvaigznītes nošķīstam gar acīm. Ļoti labi mērķētu sitienu pa žokli. Kolēģis rīkojās, un pēc stundas man bija saruna ar policijas pārstāvi.
Nevajag glorificēt šķiršanos, bet reizēm attiecībās tas ir labākais, kas var notikt. Tu atvadies no savām ilūzijām par to, kas varētu būt, bet nekad nebūs. Kas notiks ar tevi? Nekas slikts.
Ļoti iespējams, izrādīsies, ka esi stiprāka, nekā domāji, tu nesabruksi, bet tieši pretēji – piecelsies un iesi.
Un tev netrīcēs potītes. Un, kas vēl svarīgāk, – netrīcēs rokas. Un, klausoties Pink! dziesmas vārdos: «I’ve already seen the bottom, so there’s nothing to fear. I know that I’ll be ready when the devil is near,*» – tu zināsi, ka tā ir par tevi. Un tev nebūs bail.
Es negaidu, vai kaimiņš vēlreiz piezvanīs pie durvīm un uzaicinās randiņā. Bet noteikti zinu, ka atkal spēju just. Un, izrādās, tauriņi var atlidot arī rudenī. Pavisam negaidīti un pavisam ne no tās puses, no kuras varētu gaidīt tauriņu ierašanos. Līdzīgi kā kaimiņš, kurš vakara stundā saņēmis visu savu drosmi, piedāvā aiziet randiņā. Nebaidies palikt uz mirkli viena.
Jo tad, kad tu to vismazāk gaidīsi, ļoti iespējams, kāds tevi uzmeklēs. Tam pusaudžu žurnālam ar saviem padomiem varbūt tomēr nebija taisnība.
*Es esmu redzējusi viszemāko punktu, vairs ne no kā nav bail. Zinu, būšu gatava, ja ļaunums būs tuvu. (Angļu val.)
