Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts no žurnāla Ieva arhīva
Psiholoģe Evita Štāla uzsver: jau pats atvaļinājums un arī atgriešanās darbā ir saistīta ar dažādiem stresa faktoriem, kas visbiežāk arī provocē nomāktības rašanos.
Lai kā cilvēki gaidītu atvaļinājumu, tam sākoties, liela daļa jūt stresu. Jo darba vidē, pildot savus pienākumus, mēs varam justies vajadzīgas – uz mums kolēģi paļaujas, mūsu darbs ir pieprasīts, tātad esam derīgas! Sākoties atvaļinājumam, var būt stress no tā, ka pēkšņi saproti – tu neko nedari. Tev iepriekš nepatika celties pusseptiņos no rīta, taču vienlaikus tas deva drošības izjūtu, jo tu zināji savu dienas ritmu.
Atvaļinājumā pamosties pusdesmitos no rīta, ap divpadsmitiem esi vien padzērusi kafiju un sāc uzvilkties tikai tāpēc, ka diena jau pusē, bet vēl pilnīgi nekas nav izdarīts! Jā, arī pielāgošanās brīvdienu apstākļiem izraisa stresu. Jauni spēles noteikumi vienmēr uz kādu laiku izsit no līdzsvara, rada apjukumu un prasa gan emocionālu, gan fizisku pielāgošanos.
Atgriežoties darbā, notiek tas pats: tavs organisms atvaļinājumā pierada pie jauna režīma, lēnāka ritma, bet tagad ne tikai jārēķinās ar agru celšanos un astoņu stundu darbu, taču arī ar nepadarīto darbu gūzmu, kas tava atvaļinājuma laikā, šķiet, krājies ģeometriskā progresijā. Tādēļ dažreiz pat mēdz teikt: labāk vispār atvaļinājumā nebūtu gājusi, tad darba laikā visu būtu pabeigusi, nevis sēdējusi naktīs un strādājusi gan pirms, gan pēc atvaļinājuma.
Kā gan izvairīties no neapmierinātības, atgriežoties darbā, ja īsti pat neesi atpūties?
Vēl nomāktību rada apziņa, ka līdz nākamajam atvaļinājumam atkal jāgaida ilgs laiks. Turklāt, ja atvaļinājums izņemts vasarā, jārēķinās, ka, sākoties rudenim, būs papildu slodze – bērni būs jāvadā uz skolu, pulciņiem, ikdienas ritms līdz ar to būs saspringtāks. Ikdienā jākļūst par tādu kā zaldātiņu, kam jābūt pastāvīgi gatavībā, un tas prasa daudz resursu.
Atvaļinājums – iespēja izbēgt no stresa
Mēs paši no sevis prasām ļoti daudz un ikdienā dzīvojam paaugstināta stresa apstākļos. Senatnē cilvēkam stresu radīja sastapšanās ar kādu plēsēju vai ienaidnieku, ar kuru bija jācīnās vai jāmūk, turpretī mūsdienās no situācijām, kurās jūtam apdraudējumu, mēs nevaram aizmukt. Piemēram, strādājot darba kolektīvā daudz kas ir jānorij. Taču stress nekur nepazūd. Atvaļinājums ir viena no iespējām, kā aizmukt no tā.
Tāpēc svarīgi pavadīt atvaļinājumu, ņemot vērā tābrīža emocionālo stāvokli un vēlmes. Tev nav jārealizē kāda cita gaidas par atvaļinājumu, tas ir tavs atvaļinājums un tava izvēle, kā atpūsties. Ja vēlies, lasi grāmatu kaut visu diennakti! Pasaule no tā neapstāsies, un arī nenomazgātie trauki nesapūs. Jo tas, ka būsi priecīga un mierīga atvaļinājuma laikā, tev, atgriežoties darbā, palīdzēs ātrāk sakoncentrēties un tikt galā arī ar tiem darbiem, kuri biedē vai kurus ilgstoši esi atlikusi.
Nelāgā sasniedzamība
Lai produktīvāk pieslēgtos darba pienākumiem, ir labi, ja atvaļinājumu var pavadīt, par darbu nedomājot. Taču nereti stresu atvaļinājumā rada nepārtraukta aizsniedzamība. Kādā vācu pētījumā tika secināts, ka gandrīz puse vāciešu savā atvaļinājumā vismaz vienreiz ielūkojas darba e-pastā. Kā var izvairīties no neapmierinātības, atgriežoties darbā, ja īsti pat neesi atpūties?
Lai būtu vieglāk atgriezties darbā, atvaļinājumam jāsagatavojas arī finansiāli, atliekot kādu naudas summu, ko tērēt mēnesī, kad algu nesaņemsi.
Nerealizētas gaidas
Jo vairāk strādā, jo vairāk gribas atvaļinājumu maksimāli izbaudīt. Piemēram, tu jau pirms atvaļinājuma esi izdomājusi, ka brauksi uz jūru: tur tu ar bērniem celsi smilšu pilis, lasīsi grāmatas un sauļosies. Darbā tu noteikti atgriezīsies nosauļojusies kā šokolāde un labi atpūtusies! Taču realitāte ar tevi spītīgi spēlējas: tieši tavā atvaļinājumā līst kā pa Jāņiem, kāda gan sauļošanās un izbraukumi pie jūras? Turklāt aukstums tāds, ka nekas neliecina, ka vasara vispār būtu sākusies.
Tu paliec savā pilsētas dzīvoklī un jūties vēl vairāk nogurusi nekā darbā, jo bērniem telpās nav, kur izlikt enerģiju, viņi ārdās kā traki, tev jāgatavo brokastis, pusdienas un vakariņas un pēc tam vēl trauki jānomazgā.
Atgriežoties darbā pēc atvaļinājuma, stresa būs vēl vairāk: pirmkārt, tavi darba pienākumi, arī tavā prombūtnē uzkrātie, nekur nepazudīs, otrkārt, tevi pavadīs vilšanās: gaidītais atvaļinājums paskrējis, bet tik maz no iecerētā izdevies piepildīt! «Tieši nerealizētās gaidas liek just vilšanos un papildu stresu, atgriežoties darbā,» saka Evita Štāla.
Tā cilvēks ir iekārtots: lai viltos, mums vajag ļoti maz, bet, lai priecātos arī par nelielām lietām, pie tā jāpiestrādā, jāpiedomā. Tad kā rīkoties? Labi ir izdomāt dažādus atvaļinājuma pavadīšanas scenārijus un ļauties esošajiem apstākļiem, kā to dara mazi bērni: spīd saule, ir labi, bet, ja līst lietus, arī ir labi! Gumijniekus un lietusmētelīšus vienmēr var mašīnā paķert līdzi un dabu baudīt arī lietainā un aukstā dienā.
Izbaudīt atvaļinājumu ir svarīgi, jo, atgriežoties darbā, tu nonāc vidē ar saviem likumiem, kas tev jāievēro, sākot no ģērbšanās stila (ir tik daudz darbavietu, kur džinsos neieradīsies) līdz tam, ka tev jākomunicē gan ar patīkamiem, gan ar ne tik patīkamiem kolēģiem. Respektīvi, tu atgriezies vidē, kur tev jātur sevi rāmjos.
Ja atvaļinājumā neesi uzpildījusi labo emociju groziņu, dažādas problēmas un nebūšanas var tevi vieglāk izsist no līdzsvara.
Vēl viens faktors, kas rada lielu stresu, atgriežoties no atvaļinājuma, ir finansiālie apstākļi. Nereti šķiet: ja darbā tik daudz ir strādāts, atvaļinājums jāizbauda pēc pilnas programmas! Un tad nekas sev netiek liegts. Taču, ja, atgriežoties darbā, jārēķinās ar to, ka bankas kontā svilpo vējš, arī tas rada gan lielu stresu, gan nomāktību. Tādēļ, lai būtu vieglāk atgriezties darbā, atvaļinājumam ir jāsagatavojas arī finansiāli, atliekot kādu naudas summu, ko tērēt mēnesī, kad algu nesaņemsi. Vieglāk atgriezties no atvaļinājuma ir tiem, kas arī ikdienā sev nodrošina atpūtas mirkļus. Piemēram, darbdienas vakarā aizbrauc pastaigāties gar jūru.
Atgriešanās darbā
Kā pirmajā atvaļinājuma dienā, arī tagad tu visdrīzāk pēc inerces pamodīsies pusseptiņos no rīta (jo organisms parasti pie jauna ritma pielāgojas aptuveni trīs dienas), tieši tāpat tev jāpielāgojas, atgriežoties darba ritmā. Taču atšķirība ir tā, ka darbā tu atgriezies atpūtusies (pat ja neesi īstenojusi visu atvaļinājumu pēc iecerētā scenārija, tu tik un tā biji izkāpusi laukā no ierastās ikdienas), tev ir vairāk enerģijas. Tāpēc šajā gadījumā vēlams nevis ilgstoši sevi saudzēt, bet gan ļoti konstruktīvi ķerties pie darba.
Ja tev šķiet, ka darbu gūzma ir pārāk liela, ka tava varēšana ir mazāka, nekā no tevis prasa, visbiežāk tas liecina nevis par nepadarāmu darbu apjomu, bet tavu iekšējo protestu: tev patiesībā negribas strādāt, tāpēc tu dusmojies, ka darba ir pārāk daudz. Šādā situācijā vari izveidot darāmo darbu grafiku un strādāt pēc plāna. «Dusmoties par to, ka atkal jāstrādā, ir pilnīgi normāli. Jautājums tikai par to, kā tu rīkojies – vai sēdi un pārdzīvo par pagājušo atvaļinājumu, vai ķeries vērsim pie ragiem, noskaidrojot, kuri pienākumi ir steidzamāki, un tos arī izdari?» saka Evita Štāla.
Vieglāk atgriezties no atvaļinājuma ir tiem, kas arī ikdienā sev nodrošina atpūtas mirkļus.
Piemēram, kādā no darbdienas vakariem aizbrauc pastaigāties gar jūru, citā – aiziet uz kādu brīvdabas koncertu, bet brīvdienas velta atpūtai, nevis darba laikā nepadarīto darbu paveikšanai. Šī spēja ikdienā ieplānot mazus prieka mirkļus, ieraudzīt mazās laimītes palīdz arī atvaļinājumu labāk izbaudīt un pēc tam darbā – produktīvāk strādāt.
Pēcatvaļinājuma izjūtas kā lakmusa papīriņš
Kad pirmās skumjas pēc atvaļinājuma brīvības pagaisušas, normāli, ka cilvēks darbiem pievēršas ar jaunu sparu, jo atpūta atjauno organisma resursus, savukārt distancēšanās parasti palīdz ieraudzīt ne tikai jaunus risinājumus, bet arī novērtēt to, ko ikdienā dari. Atvaļinājumā nereti arī izkristalizējas izjūta, ko tu vēl gribētu un varētu darīt, kādus profesionālos mērķus izvirzīt.
Ja par kaut ko deg acis un sirds, tā ir cita strādāšana! Jo tad arī pats darbs sniedz spēku, nevis izsmeļ. Taču tas nenozīmē, ka tāpēc atpūta nav vajadzīga. «Jāapzinās, ka atpūta ir arī atbildība pret sevi un citiem, jo, ja tu tikai strādā un nedod sev atpūtas brīžus, kādā brīdī tu pieļausi kļūdas. Bet ir kļūdas darbā, kas arī citiem maksā dārgi. Mums katram pašam jāuzņemas atbildība par savu emocionālo un fizisko stāvokli. Ikvienā profesijā cilvēkam spēka izsīkuma brīžos ir godīgi iet pie vadītāja un lūgt, ka nepieciešams atvaļinājums (varbūt pat tikai brīva diena vai puse dienas), savukārt vadītājam šī būtu iespēja iedziļināties, kas ar viņa darbinieku notiek, un izrādīt rūpes,» uzsver Evita Štāla.
Atvaļinājumā nereti arī izkristalizējas izjūta, ko tu vēl gribētu un varētu darīt, kādus profesionālos mērķus izvirzīt.
Taču ko darīt tad, ja darbā esi atgriezusies atpūtusies, bet nomāktība nepāriet? «Ja šķiet, ka darbs rada tikai netīkamas izjūtas, varbūt ir pienācis laiks pārskatīt savu darba dzīvi: cik ilgi tu jau strādā šajā darbā, kas tevi nomāc, ko tu vēlētos citādi, par ko esi sapņojusi, bet neesi uzdrošinājusies? Nereti, sasniedzot briedumu, cilvēki ļauj sev uzdrīkstēties pieņemt jaunus lēmumus – interesantākus sev, jo saprot, ka to dzīvi jau dzīvo sev. Iespējams, ka pēcatvaļinājuma laiks, ja tas sakrīt vēl ar emocionālo krīzi, var būt pietiekami nozīmīgs pagrieziena punkts kaut ko mainīt,» teic Evita Štāla.
