Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Es pilnībā aizmirsu, kā cept biskvītu. Es neatdalīju olu baltumus no dzeltenumiem pirms kulšanas, un kūka nepacēlās. Pat ne milimetru. Man ir gumijas pankūka.
– Un?
– Un? Un Austrim nebūs kūkas rīt dzimšanas dienā.
Citi lasa
– Un? Viņš neēd kūkas. Tu gribi, lai viņš obligāti sāktu ēst kūkas?
Nē, es negribu, lai viņš obligāti sāktu ēst kūkas. Es esmu visnotaļ apmierināta ar sava nu jau oficiāli divgadnieka ēdienkartes preferencēm. Tomēr dzimšanas diena ir dzimšanas diena, un, jāteic, uz maniem grūtnieces hormoniem visa negatīvi uzslāņojas it kā pasīvs, tomēr manāmi jūtams it kā jauno mammu klana spiediens, it kā nē, bet vispārpieņemta atziņa, ka bērna dzimšanas dienai, jau sākot no mēneša jubilejām, ir jābūt fenomenālam, veselo prātu spridzinošam pasaules brīnumam.
Nepārprotiet mani, katrs nudien svin tā, kā vēlas un var, un lūgums manus vārdus neuztvert to kā pasargdies kritiku, jo tā nav.
Mans monologs šoreiz ir tām mammām, kas sajūtas līdzīgi kā es vakar desmitos vakarā – attapusies ar asarām acīs pie savas saplakušās gumijas pankūkas, kas bija paredzēta kā viens niecīgs, pavisam necils prieciņš pirmdzimtā divu gadu jubilejā.
Mēs viszinoši mājam ar galvām, kad kāds atzīmē – tie svētki jau ir bērnam, mantiskās vērtības nenosaka prieka intensitāti un kvalitāti. Taču laiku pa laikam sanāk nobraukt no trases, un pavisam greizi iešķūrēt staignā grāvī. Manam auto roķeni parasti norauj vīrs – kaut vai vakar atzīmējot, ka puikam taču kūkas bijušas nebijušas, un viņš būs laimīgs, saņemot cīsiņus brokastīs (ko retu reizi viņš ierauga svētku dienās, jo galu galā taču fui cīsiņiem).
Un taisnība jau viņam ir – mūsu famīlija ir diezgan intraverta, mēs nesvinam megasvētkus, ļaužu pūļi (vai, citējot prof. Zelčes tik mīlīgo apzīmējumu – ļauži) mūsu ikdienā parasti nefigurē. Ģimene un daži tuvākie draugi, kas atceras un patiešām grib kopīgi atzīmēt arī mazcilvēku jubilejas. Tad kādēļ kāda daļa manis tomēr grib kaut ko ekstravagantu un mjā tādu kā citiem? Un, nepārprotiet mani, fotogrāfijās tiešām tie bērnu svētki izskatās sirsnīgi, pārdomāti un jauki līdz pēdējai detaļai. Bet – tie neesam mēs.
Mūsdienu standarts bērnu ballītēm ir uzšāvis latiņu debesīs. Izklaidētāji, piepūšamās pilis, superizmeklētas uzkodas, personalizēti baloni, karodziņi, dāvanu maisiņi viesiem – iesākumam pietiks. Mans vienīgais jautājums ir – kā jūs pārspēsiet sevi nākamajā gadā? Kādēļ viss pulveris tiek izšauts jau uz 1 vai 2 gadu jubileju, uzrīkojot megafestu ar šampanieša plūdiem un indigo austeru izlasi, laša uzpūteni un pīļu aknu tortelīni, no miroņiem uzceltu Frenku Sinatru un 4D kino privāto seansu, ja tas mazais jubilārs visticamāk neko neatcerēsies un visdrīzāk vakars beigsies ar pāruzvilktu sīko ar sugar-rush, kuru nav iespējams nolikt gulēt?
Mana mantra – katram savs. Un ir skaisti, ir sirdsmīļi, ja ir šādi grandiozi svētki mazam cilvēkam, kas sniedz prieku gan vecākiem, gan visiem, kas mīl jauno ģimeni.
Es tikai gribu atgādināt (laikam jau sev; un varbūt arī kādam citam, līdzīgi domājošam), ka ir pilnīgi normāli svētkus mazgadniekam svinēt normkorā (normcore).
Ar vecvecākiem vai tuvākajiem draugiem. Ar sīča iemīļotajām brokastīm – lai arī tie būtu tīģerīša cīsiņi, kas, atvainojiet mani, garšo reti drausmīgi un atgādina 50itgadnieces, kas, iespīlējušās tīģerādas minikleitā, grib pārliecināt pasauli, ka nav tik vecas.
Ar pāris karodziņiem no lētā gala (mana mamma savulaik izgrieza manu vārdu no dāvanu papīra un pielīmēja to pie tapetēm, kamēr gulēju. Iedomājaties – pie tapetēm!). Ar vienkāršu dāvanu, kuru izsaiņo un izspēlē turpat gultā visi ģimenes locekļi. Ar kārtīgi sacukurotu devu mīlestības un kopābūšanas, atzīmējot to, ka pasaule mainījās neatgriezeniski un akdievspaldiesdievam, ka tā – kopš pasaulē ienāca tas sīkais knariņš.
