Patiess stāsts: Taupīju nevainību līdz 33 gadu vecumam

Par Elīnu uzzinu Facebook – kāds mans draugs (un vēl 226 sveši cilvēki) dalījās ar Elīnas ierakstu, kurā viņa runā par nevainības saglabāšanu līdz kāzām. Nevis teorētiski, bet praktiski. Jo tieši tāda bija Elīnas apzināta izvēle.

«Ilgi domāju par to, vai rakstīt Facebook par tik intīmām lietām. Galu galā izlēmu, ka tas ir jādara. Man ļoti gribējās stiprināt tās sievietes, kuras nolēmušas saglabāt nevainību līdz kāzu naktij, bet savu īsto un vienīgo vēl nav sagaidījušas. Tādu nav maz! Gribēju uzmundrināt un teikt: nesteidzies, pagaidi vēl mazliet. Tas, ka tevi vilina seksuālas attiecības, nav iemesls, lai atkāptos no sava lēmuma. Un arī tas, ka tevi apbēdina sabiedrības viedoklis, nav iemesls, lai atkāptos no sava viedokļa. Viss notiks īstajā laikā, un mans piemērs, mana dzīve tam ir vislabākais apliecinājums. Esmu pārliecināta – nevainība joprojām ir vērtība,» uzskata Elīna.

Sekss – tikai pēc astoņpadsmit!

Elīna uzaugusi Kandavā. Vecāki jau sen dzīvojot šķirti, tomēr ar abiem Elīnai ir labas attiecības, un tā tas bijis vienmēr. «Pat nezinu, no kurienes manī bija tāda vēlme, bet jau kopš bērnības brīžos, kad bija grūti, es lūdzu Dievu. Mani grūtumi bija kā jau visiem bērniem – kāds aizvainojis, kaut kas nav nopirkts. Nereti šīs lūgšanas bija saistīts ar alkohola lietošanu ģimenē, tad lūdzu, lai Dievs palīdz un visu sakārto. Pieaugot šīs lūgšanas kļuva arvien nopietnākas, un pienāca laiks, kad lūdzu par to, lai man, tāpat kā citām meitenēm skolā, būtu draugs.

Citi lasa

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Estere Jansone

Dzīvnieki

Iemidzinās Rīgas Zoodārzā nesen dzimušo lauveni. Otrs lauvēns dosies uz Dāniju

Marta Kalniņa

Drukātā prese

Jubilejas svinībās paziņo, ka jubilārs ir miris… Skumja ziņa «Rīgas Laiks» lasītājiem

Patiesībā man jau kopš piecpadsmit gadu vecuma gribējās precēties.

Tiklīdz iepatikās kāds puisis, šķita – ak, kāpēc viņš uz mani neskatās,» smejas Elīna. Domājams, Elīnas garie, tumšie mati, maigi brūnās acis un slaidais augums valdzināja ne vienu vien. Taču attiecības veidot traucējis pašapziņas trūkums. «Sevi pārāk augstu nevērtēju, vienmēr domāju – citas meitenes klasē ir skaistākas nekā es.» Vēl viens faktors, kas meiteni atturējis no drauga atrašanas, bijis kādas pazīstamas meitenes dzīvesstāsts. Proti, viņa četrpadsmit gadu vecumā kļuvusi grūta. «Es domāju – ārprāts, bērnam piedzims bērns! Un izlēmu – nē, man gan sekss būs tikai tad, kad būšu pilngadīga un varēšu uzņemties atbildību par bērnu, ja nu tāds man pieteiktos. Taču tad, kad pienāca tik ļoti gaidītie astoņpadsmit, jau skaidri zināju – pat ja man izdosies atrast draugu, seksam tomēr nepiekritīšu. Kāpēc? Jo biju sākusi apmeklēt dievkalpojumus, sākusi vairāk iepazīt Dievu, un man tika paskaidrots: seksuālas attiecības kristīgajā ticībā paredzētas tikai pēc kāzām.»

Kad īstais nenāk un nenāk…

Pēc vidusskolas beigšanas Elīna pārcēlusies uz Rīgu, iestājusies fotogrāfu skolā. «Tur nokļuvu diezgan radošā vidē, kur ik pa laikam notika arī tusiņi. Šajās ballītēs novēroju, cik atklāti cilvēki izrāda savas seksuālās vajadzības – jau pa gabalu bija redzams, kurš ar kuru vēlas pārgulēt. Sapratu – nē, tā nav mana vide, tajā jūtos netīra.» Pēc fotoskolas beigšanas sākusi strādāt Latvijas Kristīgajā radio, kas izdevis žurnālu Tikšanās.

«Kad man bija divdesmit gadu, domāju – līdz divdesmit pieciem noteikti apprecēšos.

Kad palika divdesmit pieci, sapratu, ka šis mans sapnis nepiepildīsies.

Šķita, vai vispār pasaulē ir kāds, izņemot mani, kas vēl nav apprecējies, kam vēl nav bijis attiecību? Tādos brīžos parādās šaubas par sevi…» atzīstas Elīna. Un atceras, ka viņu uzrunājuši jauki vīrieši, aicinājuši uz randiņiem, taču pēc vienas divām tikšanās reizēm ikreiz bijis skaidrs – šis nav cilvēks, ar kuru kopā gribētos pavadīt visu mūžu. «Bet nekam citam, piezemētākam, nebiju gatava. Gandrīz vai kā pasaku filmā ticēju – ja sastapšu savu īsto, es to uzreiz zināšu,» paskaidro Elīna.

Tuvojoties trīsdesmitajai dzimšanas diena, radusies sajūta, ka citi par viņas vienatni uztraucas vairāk nekā Elīna pati. «Manas draudzenes, paziņas teica: «Bet, Elīna, ko tu gaidi?!» Ja kāds man uzdeva jautājumu par precēšanos, vienmēr sacīju: drīz. Īstu krīzi, iespējams, liktenīgo, Elīna piedzīvojusi trīsdesmit divu gadu vecumā: «Neslēpšu, biju ļoti tuvu izmisuma robežai. Pa galvu malās visādas domas – kas ar mani nav kārtībā, kāpēc esmu viena, kāpēc man nav dzīvesdrauga, vai man jebkad būs bērni… Domāju, lūzums notika vienā izmisuma pilnā brīdī, kad ar sirdi, nevis prātu sapratu: ja tāda ir Dieva griba, ka palieku viena, bez vīra, es esmu ar mieru. Es to pieņemu. Un beidzot manī iestājās miers.

Nevienu nemeklēju un par laulību vairs nedomāju.

Gadiem biju jutusies sasaistīta, bet nu – brīva.» Lai cik dīvaini, bet jau pēc pusgada viņa iepazinusies ar Aleksandru – savu nākamo vīru.

Atrod vīru ar sludinājuma palīdzību

«Par godu Latvijas simtgadei nolēmām, ka mēs – draudze kopumā un katrs individuāli – izdarīsim ko labu savai valstij. Nezināju un nesapratu, ko varētu izdarīt es, kad pēkšņi sociālajos tīklos ieraudzīju sludinājumu. Meklēja fotogrāfu, kurš varētu bez atlīdzības fotografēt bērnu sporta deju konkursā. Sapratu – jā, šī ir mana iespēja! Sazinājos pa norādīto numuru, un man atbildēja Aleksandrs. Kā uzzināju vēlāk, viņš ir moderno deju dejotājs un sporta deju pasniedzējs bērniem.» Norunātajā dienā Elīna safotografējusi visu nepieciešamo, un, pasākumam beidzoties, Aleksandrs viņu vedis mājās. «Man patika brīvā noskaņa, kas valdīja mašīnā, – runājām par visu, kas ienāk prātā, un man bija ļoti interesanti.

Tai brīdī nedomāju par to, vai viņš ir brīvs vai nav, vienkārši baudīju brīdi.

Vēlāk nosūtīju Aleksandram bildes, viņš pateica paldies, un tā vārdu pa vārdam, līdz sākām sarakstīties regulāri.

Standarti, kurus pati sev biju noteikusi, paredzēja, ka cilvēkam, ar kuru gribu būt kopā, noteikti jābūt kristietim, kas kalpo draudzē un dzīvo pēc Bībeles principiem.» Izrādījās, ka Aleksandrs tāds ir. «Kad kopā pavadījām visu dienu, viņš esot sapratis, ka esmu īpaša, ka mūs varētu saistīt kas vairāk. Tā sākām nedēļas nogalēs tikties, un pēc diviem mēnešiem viņš mani bildināja.» Abiem uzsākot nopietnu draudzību, Aleksandrs gribējis uzzināt Elīnas attiecību pieredzi. «Kad atklāju, ka joprojām esmu nevainīga, viņš brīdi klusēja. Vaicāju, vai viņam tas patīk, un atbilde bija: jā, protams, domāju, ikvienam tas patiktu… Savukārt mūsu kāzu naktī šī bija lielākā dāvana, ko vien varēju viņam uzdāvināt, un viņš to lielā pateicībā pieņēma,» stāsta Elīna.

Abi apprecējās pagājušā gada decembrī – deviņus mēnešus pēc iepazīšanās. Un pa īstam viens otru iepazīst tikai tagad, laulībā.

Pirmais skūpsts – pēc saderināšanās

Divi mēneši no iepazīšanās līdz bildinājumam nav ilgs laiks – vai Aleksandra lēmums nebija sasteigts? Vai to neveicināja tās pašas atliktās seksuālās vēlmes? Elīna saka: noteikti ne. Tad jau arī precēties būtu vajadzējis tūlīt. «Pateicoties šķīstībai, septiņi astoņi mēneši draudzības bija ļoti īpaši – tajos nebija seksa, nebija maigošanās. Aleksandrs mani pirmoreiz noskūpstīja nedēļu pēc saderināšanās,» atzīst Elīna. Tas, ka nav seksa, viņasprāt, abām pusēm rada īpašu sajūtu – palīdz izjust, ka pretējo pusi interesē ne tikai ķermenis, savu vajadzību apmierināšana, bet arī cilvēka iekšējā pasaule. «Mēs ļoti daudz sarunājāmies, uzzinājām viens par otru, izzinājām otra pasaules uzskatus, to, kas patīk un kas nepatīk. Man tas bija ļoti nozīmīgs laiks,» atklāj Elīna.

«Mana mamma gan mazliet satraucās, ka lēmumu precēties esam pieņēmuši tik ātri, viens otru tā pa īstam vēl neiepazinuši, tomēr viņa uzticējās man. Arī Aleksandra vecāki neiebilda. Turklāt abi taču bijām jau pieauguši cilvēki – man bija trīsdesmit trīs gadi, Aleksandram četrdesmit viens.»

Bet kā ar Aleksandru? Viņam taču noteikti jau ir sava attiecību vēsture. «Līdz brīdim, kad viņš pirms pāris gadiem sastapās ar Dievu, Aleksandram bija attiecības. Taču kopš brīža, kad Aleksandrs sāka apmeklēt draudzi, viņš dzīvoja šķīstībā,» saka Elīna. Un uzsver, ka līdz ar to abi satikušies, būdami līdzīgās pozīcijās.

Svarīgākās ir attiecības, nevis sekss

Viens ir garīga apņemšanās, pavisam kas cits – seksuālās vēlmes… «Protams, katrs viņa apskāviens bija ļoti mīļš un īpašs. Šķita – tikai, lūdzu, nelaid mani vaļā! Taču mums palīdzēja tas, ka vīrs jau zināja, ko nozīmē sekss, bet es biju atbrīvojusies no savas uzstājīgās vēlmes apprecēties, vēlmes izbaudīt tuvību.

Tomēr nevaru noliegt, ka seksuālā vēlme bija, citādi nemaz nevar būt! Bet mēs abi nedarījām neko tādu, kas to varētu izprovocēt.

Taču nebija jau arī tā, ka abi sakostiem zobiem gaidījām, kad nu beidzot varēsim ļauties intīmai tuvībai. Baudījām viens otra klātbūtni un bijām laimīgi,» stāsta Elīna.

Runājot par seksuālo vēlmi, viņa piebilst – ja tās starp abiem nebūtu vispār, diezin vai viņa Aleksandram būtu pievērsusi uzmanību un Aleksandrs viņai.

Nereti dzirdēts viedoklis – ja laikus otru nepārbauda gultā, vēlāk var izrādīties, ka abi ir seksuāli nesaderīgi. «Jā, es arī par to biju domājusi. Taču esmu sapratusi – sekss ir fiziska darbība, kas var radīt fizisku baudu. Bet! Sākums visam taču ir tas, ka tev patīk pats cilvēks, patīk ar viņu sarunāties, diskutēt, pavadīt kopā laiku un reizēm vienkārši klusēt. Ar to gribu teikt, ka attiecību pamats nav sekss.

Intīmas attiecības ir tikai kā putukrējuma rotājums uz gardas tortes. Bet pati svarīgākā ir tieši torte – attiecības ar cilvēku –, ne jau putukrējums,»

uzsver Elīna. «Turklāt, ja attiecību pamatā ir patiesa mīlestība, otrs cilvēks kā vērtība, tad laulātais arī centīsies darīt visu, lai iepriecinātu otru. Tai skaitā sagādātu viņam seksuālu baudījumu. Un īsti mīlošs cilvēks to pašu dod pretī. Līdz ar to domāju – ja vien jūtas ir patiesas, nesaderības nevar būt. Un ja vēl abi ir gatavi piestrādāt… Kā teica mans vīrs: ar vienu un to pašu cilvēku tev var būt gan labs, gan slikts sekss.»

«Mēs esam tā vērtas, lai gaidītu!»

Elīna saka: «Manuprāt, intīmu attiecību uzsākšana drīz pēc satikšanās pāriem neļauj izbaudīt īpašās izjūtas, ko sniedz atturība. Katra satikšanās reize ir sevišķa un ļoti nozīmīga. Turklāt kāzu diena, kas ir pāra augstākais punkts, ja tajā pirmoreiz stājas intīmās attiecībās, arī fiziski kļūst par kulminācijas brīdi. Nereti meitenes metas gultā ar puisi tikai tāpēc, ka viņš draud: pametīs, ja tas nenotiks. Bet tad man rodas jautājums – kāpēc meitenei vajadzīgs šāds puisis?

Ja viņš mīl, lai tevi prec. Ja viņš neprec, tad jau īsti nemīl. Bet kāpēc tev vajadzīgs kāds, kas tevi nemīl?!

Jo mīlestība nekad neko nepieprasa,» uzsver Elīna. Un piebilst, ka intīma tuvība ir derības slēgšana starp vīrieti un sievieti uz mūžu. Tā ir kaut kas tik ļoti intīms, ko nav vērts sabojāt ar kādu garāmgājēju jaunības gados, kad plosās hormoni un prāts nav īpaši darboties spējīgs. «Gribu iedrošināt katru sievieti un vīrieti gaidīt ar seksuālām attiecībām līdz kāzām. Pat ja nevainība ir pazaudēta, nekad nav par vēlu sākt sevi cienīt un gaidīt! Kā reklāmās dzirdēts – jo tu esi tā vērta! Un mēs patiešām esam tā vērtas, lai mūs gaidītu.»