Rīga +16°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Inta Zīle, ārste psihoterapeite, LU MF pasniedzēja.
Kad skaņa nesakrīt ar bildi
Ar pasīvo agresiju katrs var saprast kaut ko nedaudz citu, tomēr visbiežāk šādā gadījumā dzīvē mūsu priekšā stāv cilvēks, par kura uzvedību varētu teikt – skaņa nesakrīt ar bildi. Vienkārši skaidrojot: cilvēks saka vienu, bet skaidri jūtams vai arī tikai nojaušams, ka domā ko pavisam citu. Nereti pēc šādas komunikācijas otram paliek tāda kā neskaidrība, kā rūgtumiņš – ko viņa vai viņš ar to visu īsti gribēja pateikt? Piemēram, ir skaidri redzams, ka cilvēks ir dusmīgs, neapmierināts, bet uz jautājumu «Kas noticis?» vai «Tev kaut kas kaiš?» izteiksmīgi atbild, ka viss viņam ir lieliski. Varētu teikt, ka pasīvā agresija – tās ir tādā vai citādā veidā maskētas dusmas.
Šāda agresija vienmēr ir aisberga redzamā daļa, zem tās parasti slēpjas kaut kas, kas ļoti sāp, skaidro psihoterapeite Inta Zīle.
Cilvēks var justies labi tad, ja viņš ir patiess, bet šajā gadījumā iekšēji ir ļoti liela nedrošība, nepārliecinātība par sevi, daudz sāpju, pāridarījuma sajūta. «Pasīvā agresija ir uzvedība, kuru raksturo izvairīšanās no tiešas konfrontācijas, tā ir netieša pretošanās citu viedoklim vai citu prasībām. Lai atļautos tiešā tekstā pateikt, ka man kaut kas nepatīk, neesmu ar kaut ko apmierināta – tas prasa zināmu iekšēju stabilitāti, drošību un pārliecību par sevi. Ja ir bail parādīt zobiņus, uzrūkt kādam tiešā tekstā, tad – ko darīt? Ja emocijas ir iekšā, tās nepazūd, bet burbuļo un, lai kā gribētu no tām izvairīties, izpaužas tādā vai citā pasīvā pretošanās un nepiekrišanas veidā.»
Bērns iemācās, ka dusmoties nedrīkst
Kāpēc daļa cilvēku izmanto šādu pašaizsardzības metodi? Kā skaidro Inta Zīle, galvenais iemesls meklējams vidē, kurā bērns ir audzis. Mazs bērns nevar tiešā tekstā pāridarītājam pateikt, ka viņš dusmojas, tādēļ dara to citādi.
Iespējams, pasīvā agresija vienā vai otrā veidā ir piemitusi arī vecākiem.
Nereti tā ir jau iemācīts veids, kā kaut kādās situācijās ar kaut ko tikt galā. «Ja bērnībā tiešai protesta uzvedībai varēja sekot fizisks sods, bērns ļoti ātri iemācās, ka atklāti protestēt nedrīkst. Labāk paklusēt vai izstrādāt vēlāk kādu mazu atriebību citā veidā. Ir būtiski saprast, ka dzīvē ir bijuši apstākļi, kad šī pasīvā agresija ir bijusi labākais optimālais risinājums, labākā adaptācijas taktika. Savukārt, ja bērns ir audzis ģimenē, kurā drīkstēja paust atšķirīgus viedokļus, ja ģimenes locekļi uzklausīja cits citu, pat ja kādreiz kāds kādam nepiekrita, tad šādam bērnam vēlāk dzīvē būs gana drosmes pateikt – nē, man nepatīk vai nē, paldies, es te neiesaistos. Ja šādas vides nav bijis, tad drosmes nav.»
Šāds pieaugušais vēlāk dzīvē dara arī to, ko nemaz negrib darīt, iesaistās attiecībās, kurās pašam nepatīk būt, piekrīt kaut kam pret savu gribu un beigās nožēlo, un pats jūtas slikti. Bet dusmas jau nepazūd un tās iznāk uz āru pasīvās agresijas veidā. Pieaugušam cilvēkam gan ir iespēja reaģēt citādi, taču daudzi citādi nemaz nespēj vai nemāk reaģēt.
Agresija vietā un nevietā
Šāds pieaugušais tiešā veidā nespēj risināt konfliktus, nespēj aizstāvēt savu viedokli un savas robežas. Agresija jau pati par sevi nav slikta, tā ir pat vajadzīga, palīdz aizsargāt robežas, ir kā sargsuns, kas saka – te ir mana teritorija, tas man ir par daudz, šo es negribu. Bet ir cilvēki, kam ir grūti savas dusmas akceptēt, kur nu vēl paust skaļi.
«Jāatzīst gan, ka pasīvā agresija tomēr ir labāka, nekā, ja dusmas noliedz un norij pavisam. Ja ģimenē ir bijis pieņemts jebkādas dusmas un agresiju noliegt pavisam, tas ir vēl sliktāks scenārijs. Pasīvās agresijas gadījumā cilvēks tomēr kaut ko jūt, bet vienlaikus baidās no tā, ko jūt, baidās to izpaust un rādīt tiešā veidā, jo – tam var būt negatīvas sekas. Tālāk tas bieži vien veicina iestrēgšanu upura sajūtā, neapmierinošās attiecībās un situācijās. Ilgtermiņā tas nav adaptīvi, bet ir labāks par to, ka cilvēks vispār sev neatļauj neko just un pat pasīvi izrādīt neapmierinātību,» skaidro Zīle.
Pasīvā agresija nav nekas unikāls, cilvēki, kam raksturīga šāda uzvedība, ir visā pasaulē, tomēr Latvijā tā ir pat izplatītāka parādība. «Varētu teikt, ka bailes no konfliktiem Latvijā ir tāda kā mūsu nacionālā īpatnība, tendence uz konformismu mīļā miera labad – laipot tik ilgi, kamēr vien var izlaipot, lai tikai būtu miers. Tas daudzās lietās bremzē arī mūsu valsts attīstību, jo tanī brīdī, kad kāds saņem drosmi, lai pieņemtu neērtu un diskutablu lēmumu, kas var daļai sabiedrības nepatikt, šis drosminieks lielākoties dabū pa galvu. Un tad ir labāk nedarīt neko. Labāk nepieņemt nekādus lēmumus, nekādas būtiskas reformas, pretējā gadījumā vienmēr būs nepatīkamas sekas!»
Cietējs un sadists vienā
Ja cilvēkam piemīt pasīvā agresija, tā caurauž visu viņa komunikāciju, izpaužas attiecībās un situācijās gan darbavietā, gan ģimenē, ar draugiem un arī svešiem cilvēkiem. Pasīvā agresija var būt arī veids, kā izpaužas skaudība, kad šķiet, ka citiem viss ir labāk. Bieži ir fantāzija, ka citiem dzīve ir bijusi vieglāka, viņiem vispār viss krīt no gaisa, bet man te jāplēšas un jācīnās kā plikam pa nātrēm. Tur ir daudz iekšēju sāpju un ciešanu. Tas ir kā dzīvot bez iekšējā kompasa, jo, ja sevi, savas patiesās vēlmes un vajadzības nejūt, tāpat savu patieso patiku vai nepatiku pret kādu situāciju, tad arī nevar izveidot labu dzīvi, kurā patiesi jūtas autentiski un labi, skaidro psihoterapeite.
Nereti pasīvā agresija var kombinēties ar uzvedības formu, kad vienā situācijā cilvēks ir cietējs un upuris, bet citā situācijā šis pats cilvēks nonāk sadista lomā. «Ja pāridarījums un dusmas ir tik milzīgas, ieslēdzas pat sadisms, nežēlība, vispār pazūd empātijas spēja pret citiem. Cilvēks dzīvo kā divās dažādās personības daļās – vienā situācijā viņš cieš, ir aizvainots, mazohistisks, nemitīgi raud, jūtas kā sērdienītis, kam visi dara pāri, bet ir arī otra puse, kas izpaužas uzvedībā – man, man, man, visu tikai man, un par citiem viss vienalga! Piemēram, darbā cilvēks atļaujas paust dusmas tikai pasīvi, bet mājās no viņa cieš visi, jo beidzot viņš var bez sevis cenzēšanas un bremzēšanas izgāzt dusmas, pat iekaustīt kādu, jo jūtas tik ļoti slikti,» skaidro psihoterapeite.
Tam pierādījums ir arī naidīgie interneta komentāri, kurus raksta citādi it kā normāli vidusmēra cilvēki.
«Tie reizēm ir tik ļoti neiecietīgi, neempātiski, nežēlīgi, primitīvi. Tās abas ir traumēta cilvēka vai kopumā traumētas nācijas divas puses. Tur ir tikai viens vai otrs grāvis – vai nu es ciešu vai arī es esmu tik ļoti cietis, ka man tagad ir visas tiesības citiem tā pateikt! Vai pat darīt pāri. Tā jau tad ir nevis pasīvā, bet ļoti tieša un nepārprotama agresija.»
Ko darīt, ja atpazīsti sevī pasīvo agresoru?
Ar pasīvo agresiju var apzināti strādāt, ja cilvēks spēj piefiksēt, ka viņam tā piemīt un viņš to mēdz pielietot pret citiem.
- Pavaicā sev – kāpēc man ir bail tiešā veidā pateikt, ko es domāju?
Tā ir ieskatīšanās sevī – ļaut uzpeldēt tām atmiņām, pieredzei, kas te varētu būt pie vainas. Tā var arī nebūt konkrēta pieredze, bet sajūta vai fantāzija, ka notiks kaut kas briesmīgs vai mani nemīlēs, ja pateikšu, ko domāju. Varbūt savulaik bērns ir audzināts tā, ka dusmoties nedrīkst, tas ir slikti. Varbūt viņam teikts: «Ja tu dusmosies, mēs tevi atdosim policistam (milicim) vai svešiem cilvēkiem.» Šie stāsti var būt ļoti dažādi, bet ir jāsaprot pašam – kas tieši tās man ir par bailēm? Bailes no fiziskas vai emocionālas vardarbības? Kas man liek domāt, ka es nedrīkstu atvērt muti un tiešā tekstā pateikt visu, kas man nav pieņemams? - Samīļo savu iekšējo bērnu.
No sava šodienas jau pieaugušā cilvēka pozīcijas vajag samīļot savu iekšējo bērnu, sevi tanī vecumā un pieņemt, ka tajos apstākļos tāda sajūta varēja rasties, ka tas bija likumsakarīgi, ka tobrīd tā jutos, jo situācija bija tāda. Bloki uz dusmām var rasties pat no vienas epizodes, piemēram, bērns uzrīko pamatīgu divgadnieka vecuma krīzi ar skandālu, viņu noper. Ja bērns pēc būtības ir jūtīgs vai notikums trāpījās kādā jutīgajā vecumposmā, ar to pietiek – ir radies bloks: «Es nedrīkstu būt dusmīgs! Citādi tas man var slikti beigties!» Situācijas var būt dažādas, bet, ja iespējams, vajag pieņemt – jā, toreiz mani vecāki vai kādi citi cilvēki reaģēja man sāpīgā veidā, bet, visticamāk, tā ir noticis tāpēc, ka viņiem pašiem ir bijušas savas traumas. Vajag pažēlot sevi un vienlaikus spēt izturēt šo savulaik bērna vecumā notikušo traumatisko situāciju. Ja gribas raudāt, tad paraudāt. Ja ir jūtama kāda spriedze ķermenī, tad padomāt, kas varētu palīdzēt tikt no tās vaļā. Varbūt te vislabāk var derēt konkrētas ķermeniskas lietas – peldēšana, masāža, fitness… Un tikai tad var tikt klāt pie nākamā līmeņa. - Iedrošini sevi turpmāk teikt, ko domā un kas tev nepatīk, atļaujies teikt nē.
Ar kādiem vārdiem to dara citi? Citkārt palīdz noskatīties kādu ideju no apkārtējiem, var paņemt idejas no grāmatām, filmām – kā cilvēki runāja, ja viņiem kaut kas nepatika, bet darīja to ar cieņu un bez otra cilvēka pazemošanas? Kā paust neapmierinātību mierīgi, pārliecināti, ar piemērotu ķermeņa valodu? Varbūt dusmas ir tik intensīvas, ka sākumā vajag tās izbļaut un izsportot, un tikai tad var runāt? Jādod sev iespēja trenēties, apgūt šo jauno prasmi. Atzīt sev – jā, reiz esmu izmantojis pasīvo agresiju, savulaik tā bija labākā iespējamā adaptācija, bet tagad es cenšos pāriet nākamajā līmenī un sevi trenēju.
«Un tad izrādās, ka apkārtējie saprot, ka tu pastāvi par savām tiesībām, un, pat ja nepiekrīt, nekas briesmīgs nenotiek. Izrādās, ka konflikti tomēr nemaz nav tik bīstami! Tad jaunā pieredze lēnām nostiprinās un kļūst vieglāk dzīvot. Jo – nekas nav tik sarežģīti cilvēkam ar tendenci uz pasīvo agresiju kā pagriezties pret kādu un tiešā tekstā pateikt: «Es uz tevi dusmojos!» vai «Nedari tā, man nepatīk.» Tas ir milzīgs izaicinājums, pretestība un bailes, jo tas nozīmē daudz ko mainīt, bet visas bioloģiskās sistēmas grib saglabāt esošo stāvokli un pretojas pārmaiņām. Cilvēka psihe strādā tā – jā, taciņa sāpīga, ērkšķaina, es tur bieži eju un ciešu, bet tā ir mana mīļā, vecā, labi pazīstamā taciņa! Kā nu es tā tagad sākšu iet pa citu taciņu – ej nu sazini, kas tur ir aiz tā līkuma!? Bet to var izdarīt.»
Kā var izklausīties un izskatīties pasīvā agresija
Pasīvā agresija ir viens no psihiskās aizsardzības mehānismiem. Tā kā šāds cilvēks nespēj verbalizēt savas patiesās sajūtas, apkārtējie no viņa dzird ko citu.
- Saindēti komplimenti, sarkastiski jociņi, dzēlīga komunikācija. «Tu tiešām esi nomazgājis traukus? Esmu pārsteigta!» Joki paši par sevi var lieliski izlādēt emocijas, taču sarkastiskie jociņi ir kas cits. Piemēram, kolēģe no rīta novērtē ar vārdiem: «Tādām asakām kā tev jau piestāv pilnīgi viss!» It kā jociņš, pat kompliments, bet otru cilvēku tas var ievainot.
- Klusēšana kā sods otram. Attiecībās bieži izmantots pasīvās agresijas veids.
- Otra cilvēka lūgumu noraidīšana, nepasakot skaidru nē, bet arī nedarot to, kas ir lūgts.
- Vispārināta attaisnošanās, nevis tieša atbilde, kas bijis padomā.
- Prokrastinācija tā vietā, lai izdarītu, kas tiek sagaidīts.
- Žultaini komentāri. «Tu jau tāds īpašs gadījums, nevarēji atkal neizcelties.» Nereti tā ir arī aprunāšana aiz muguras, kad viedokli nesaka pašam adresātam, bet gan citiem.
- Žesti, mīmika, nopūtas ar zemtekstu. Piemēram, sarunas laikā cilvēks nevis izpauž atklāti savu viedokli, izsaka pretenzijas, dusmas, bet promejot aizcērt durvis vai pavada citu teikto ar sejas izteiksmi vai ķermeņa valodu, kas pauž ko pilnīgi citu, nekā vārdos teiktais. Dusmas tik un tā iznāk ārā, bet pasīvā veidā.
- Nozušana, izvairīšanās no komunikācijas pilnīgi bez paskaidrojumiem.
Cietējs un pāridarītājs
Sievietēm pasīvā agresija ir salīdzinoši vairāk raksturīga nekā vīriešiem. Vīriešiem biežāk ir atklātā agresija, tāpēc divi šādi cilvēki bieži vien veido pāri, kur viens partneris ir pasīvi agresīvs (nevainīgais cietējs), otrs – atklāti agresīvs (ļaunais pāridarītājs). Ja vīrietim jau kādu laiku darbā ir nepatikšanas un viņš, pārnākot mājās, izgāž dusmas uz ģimenes locekļiem, sievietei vajadzētu teikt: «Tu nevari pārnākt no darba un izgāzt savas dusmas uz mums, jo tev viss ir slikti. Labāk pastāsti, kas īstenībā tevi satrauc!» Taču sieviete ar pasīvi agresīvu uzvedību nespēj nospraust robežas, viņa vīra nepamatoto agresiju norij, bet pēc pāris dienām izmet: «Nu ja, cits vīrietis jau šito sen būtu izdarījis, bet tu jau te tāds…» Viss iet roku rokā, perfekta saderība!
Kā rīkoties, ja esi agresijas mērķis?
- Ja tas notiek vienreiz, parasti tas nekādas īpašas emocijas neizraisa. Pietiks ar veselīgu attieksmi – sak’, Dievs ar viņiem, nav vērts pievērst sevišķu uzmanību.
- Ja šīs attiecības ir ilgstošas, ja tas atkārtojas un atkārtojas, vairs nav tik vienkārši. Tad faktiski nav cita veida, kā šo situāciju konfrontēt, sakot: «Tu apgalvo, ka viss normāli, bet izklausās, ka galīgi neesi ar kaut ko apmierināts.» Jāsaprot, ka no upura lomas patiesībā cilvēks arī kaut ko iegūst – esot tāds maziņš, nevarīgs, neko pretī pateikt nespējīgs, viņš atļauj sev neuzņemties atbildību ne par sevi, ne situāciju kopumā.
