Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēc pāris gadiem būs pagājusi apaļa dekāde, kopš izjuka mana laulība. Esmu precējusies otrreiz, piedzimis bērniņš, un man nav problēmu atrasties zem viena jumta un sēdēt pie viena galda ar bijušo vīru. Kāpēc tas vispār vajadzīgs? Atbilde ir vienkārša: mums ir kopīgi bērni. Tomēr katru reizi, kad pavadām kopā vairāk nekā pāris dienu, mēs sakašķējamies. Lai gan strīdamies par bērnu audzināšanu, uz skatuves allaž parādās arī uzskatu atšķirības, kam ar bērniem patiesībā var nebūt nekāda saistības. Jā, jā, tās pašas, kuras savulaik bija naglas laulības zārkā.
Dažkārt domstarpības izvēršas tik emocionālas, ka jābūt aklam, lai nepamanītu – apakšā gruzd vecas sāpes.
Kad aizvainojumā otrs rādās briesmīgākais cilvēks pasaulē un galvā skan doma «No tāda tak bērni jātur pa gabalu!», cenšos atcerēties divas lietas. Pirmkārt, arī viņš ļoti mīl mūsu atvases, un, otrkārt, dusmas ir slikts padomdevējs.
Vienīgais veids, kā izlīgt, – un samierināties ir svarīgi, jo mums ir bērni, – ir pārkāpt savam lepnumam un no sirds lūgt piedošanu. Arī par to, kas notika toreiz. Par to, ka esmu ievainojusi, neredzējusi un… par maz mīlējusi. Un piedot otram. Tad vētras beidzas ar abpusēju atvainošanos, apskaušanos un asarām acīs. Klusībā esmu domājusi: kāpēc vismaz bērnu dēļ neiemācījāmies rast kopsaucēju, kad vēl bijām kopā?!
Nav arī tā, ka mūsu komunikācija saistīta tikai ar bērniem. Varam sirsnīgi izrunāties par eksistenciāliem jautājumiem, un, atzīšos, esam pat pavadījuši kādu vakaru, divatā dziedot, līdz brīdim, kad bērni aiz durvīm sauc, ka nu gan pietiek. Jā, viņš joprojām ir mana ģimene. Pag, pag, bet mēs taču esam šķīrušies…
Kā precoties, tā šķiroties jābūt kopā
«Ja ir kopīgi bērni, tad novilkt stingru līniju, kad sakari vairs netiek uzturēti, nemaz nav iespējams. Citādi kāds no vecākiem izstājas no spēles attiecībās ar bērniem,» skaidro psihoterapeits Māris Siliņš. «Laulību mēs patiešām varam izšķirt, bet, ja mums ir kopīgi bērni, kaut kādā ziņā vienmēr būsim nešķirami. Ja ne visu dzīvi, tad vismaz diezgan ilgu laiku. Ir kāda anekdote. Pie miertiesneša atnāk laulāts pāris. Vīram ir 92 gadi, sievai – 88, un nu abi grib šķirties. Miertiesnesis prasa: «Mīļie cilvēki, cik gadu jūs esat kopā?» Izrādās, 75. «75 gadus?!» Uz to abi kopā iekliedzas: «Jā, un tie ir mūsu dzīves briesmīgākie 75 gadi!» Miertiesnesis saprot, ka par samierināšanās laiku neizdosies vienoties, un saka: «Labi, labi, es šķiršu jūsu laulību, bet tīri aiz ziņkārības gribu jautāt: kāpēc tieši tagad?» – «Gaidījām, kad nomirs mūsu pēdējais bērns…»
No tā izriet nākamais: ja jau nav iespējama tāda šķiršanās, kad katrs savāc savas mantiņas un uz mūžīgiem laikiem pazūd viens no otra dzīves, bet personīgās kolīzijas nekur nav pazudušas, tad pārim tik un tā nākas apzināties un pārvarēt attiecību grūtības. «Patiešām, ir situācijas, kad cilvēki nesaskaņu risināšanas gaitā ne tikai nonāk pie labākas saprašanās bērnu audzināšanas jautājumos, bet arī secina: ja jau varam ar to tikt galā, kāpēc nedzīvot atkal kopā? Tomēr tā notiek reti, jo vīrieša un sievietes sadarbība kā vecākiem un paliekoša intimitāte un seksualitāte pāra attiecībās ir divas dažādas dimensijas. Pazaudēt tuvību ir krietni vieglāk nekā to atjaunot.»
Lai šķiršanās tiktu pabeigta, svarīgi, ka abi var viens otram izteikt savas negācijas, dusmas un aizvainojumu. «Ne vienmēr tas ļauj atgūt tuvību, bet dod iespēju skaidri apzināties brūces un rētas, ko ir atstājušas pāra attiecības. Ja viss ir izrunāts pietiekami emocionāli, dziļi un, jā, arī sāpīgi, tad ir daudz vieglāk nolikt malā pārdzīvoto un turpināt nepieciešamo komunikāciju kā vecākiem.
Tā arī ir atbilde, ko nozīmē izšķirties: abas puses ir emocionāli dziļi pieņēmušas notikušo.
Bet pieņemšana notiek tad, kad vari no sirds izraudāties un būt mierā. Vislabāk, ja pārim tas izdodas kopā. Spēja lūgt piedošanu un kopā pabēdāties ir veids, kā varam sadziedēt brūces. Tieši tāpat, kā ir jābūt kopā, lai izveidotu attiecības, arī lai izšķirtos, šajā procesā ir jābūt kopā.» Paradoksāli, ņemot vērā, ka vispār jau pietiek ar vienas puses gribu, lai izjauktu attiecības, un lielākoties tieši tā arī notiek.
Bēda zem akmeņa neizšķīdīs
«Sliktākajā gadījumā otra puse var ilgstoši palikt noliegumā, aizvainojumā un dusmās par nodarījumu. Diemžēl parasti tas izpaužas neapzinātā sāpju un aizvainojuma izgāšanā pār partneri, izmantojot bērnus.
Manipulācija slēpjas tajā, ka dusmīgais šķirtenis ir pārliecināts – viņš rīkojas bērnu interesēs.
Turklāt svēti tic – otrs ir tik pagalam nederīgs un sabojāts, ka kontakts ar viņu bērniem noteikti nenāks par labu. Tāpēc tiek darīts viss, lai nepieļautu saziņu – piemēram, iesaistīta bāriņtiesa, noteiktas psihologu ekspertīzes, un juridiski visbiežāk tiek nolemts, ka abiem vecākiem ir tiesības tikties ar bērniem un piedalīties viņu dzīvē. Bet, kad reāli jārīkojas un patiešām ir jādod bērni otram, pēkšņi uzrodas citi plāni. Tā dusmas netraucēti turpina izplatīties, skarot bērnus.
Pat ja konkrētajā gadījumā tas ir labākais risinājums, šķiršanās vienmēr ir smags process, jo ir piedzīvota neveiksme ļoti svarīgā un atbildīgā dzīves jomā. Pirmais solis, lai izšķirtos, ir savu dusmu un aizvainojuma, pēc tam arī sāpju un bēdu pieņemšana. Psiholoģiski šķiršanās ir emocionāls process, un, lai gūtu mieru par notikušo, tam neizbēgami jāiziet cauri. Vispirms ir noliegums, kam seko dusmu fāze, un tikai pēc tam varam nonākt līdz bēdām un asarām, kas ar laiku dziedina un samierina ar pagātni. Lielākā ilūzija ir mēģinājums savas jūtas pastumt malā – kā tautasdziesmā: «Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama.» Bet tā bēda nekur nepazūd, tā ietekmē komunikāciju ar otru un nāk arī pār bērniem. Ja kaut kas tiek darīts ar svētu pārliecību, ka es rīkojos bērnu interesēs, bet konflikts pārī nav atrisināts, tad iebraukšana auzās ir gandrīz neizbēgama. Ja esam gatavi uzņemties atbildību, bērni kļūst par enkuru: vai pieņemsi savas ciešanas un šķiršanos vai arī sāksi darīt pāri tiem, kurus esi laidis pasaulē?
Reizēm cilvēki ir tik šausmīgi aizvainojušies un nocietinājušies, ka nespēj pat iedomāties: «Lai es lūgtu piedošanu tai, piedodiet, maukai?! Nekad! Tikai pār manu līķi!» Bet šķiršanās pirmām kārtām ir patiesības brīdis pašam pret sevi. Lai izšķirtos, ir jāpieņem, ka patiesi – pagale nedeg viena. Ja labais tiek uzskatīts par kopīgu sasniegumu, bet sliktais – nu, tā gan tikai otras puses vaina, pirmkārt, tā nav taisnība, otrkārt, bērni iegūst melnbaltu attēlu, kur viens no vecākiem ir labais, bet otrs sliktais. Lai cik nelāgā gaismā rādītos partneris, bērniem tētis vai mamma ir ļoti svarīgs cilvēks, kuru viņi uztver caur savu vajadzību un pieredzes prizmu.»
Pingpongs un ultimāti
Tomēr mēs parasti mēģinām sevi attaisnot – redz, viņš rīkojās kā cūka, tāpēc arī es… hm, vārtos dubļos kā sivēns. «Tāds pingpongs absolūti nekur neved. Normālu šķiršanos, tai skaitā veselīgas attiecības kā vecākiem, iespējamu padara spēja objektīvi palūkoties, kāds vai kāda es biju šajās attiecībās un kā es rīkojos. Nav brīnumlīdzekļa, kas varētu atvērt acis ļoti paštaisnam un kategoriski, melnbalti domājošam cilvēkam. Palīdzēt varētu apziņa, ka nevienam nav viegli. Ja jau mūsu attiecības ir nonākušas līdz izjukšanai, atbildīgi esam abi, un būtiski, ka katrs ir spējīgs to saprast un uzņemties savu daļu. Karš, ko esi uzsācis ar savu bijušo partneri, var turpināties bezgalīgi un būt ļoti destruktīvs. Ja paskaties no savas turpmākās dzīves kvalitātes perspektīvas, rodas jautājums: ar ko tu karo un par ko? Kas ir tas, ko iegūsti?»
Sākotnēji uz otru projicējam visu to gaišo un labo, ko vēlamies redzēt sevī un pasaulē. «Kad pozitīvās projekcijas sāk brukt, ups! – uz skatuves parādās negatīvās. Partneris, ar kuru ir grūtības, – ideāls mērķis! Kamēr vien turpinām to, ar ko negribam konfrontēties, un pilnībā iekrītam negatīvo projekciju varā, līdz reālām attiecībām ar šo cilvēku nevarēsim nonākt.
Attiecībās pastāv gan pozitīvā, gan negatīvā daļa, ar ko varam mēģināt sadzīvot, un, ja izdodas, tās iespējams saglabāt.
Bet, ja esam izšķīrušies, sevišķi, ja ir bērni, uzdevums paliek tas pats: izveidot ar šo cilvēku reālas attiecības un pieņemt viņu. Mūsu koppraksē ar terapeiti Guntu Jakovelu ir pieredze, kad šķirtie partneri, to saprotot, izvēlas sakārtot attiecības, lai uzlabotu sadarbību kā vecāki.»
Bet ko darīt, ja, tā sakot, pārbaudi savu sirdi, atzīsti vainas un nožēlo grēkus, bet otrs iecērtas: «Nekur neiešu! Ne uz pāru terapiju, ne uz mediāciju, ne prom no kopīgā mājokļa! Ne-gri-bu!»? Kā tu viņu padzīsi, ja jums ir kopīgi bērni? Māris Siliņš mudina pieņemt realitāti: «Jā, ir neiespējami vienoties, ja tiek izteikti ultimāti. Acīmredzot tas ir veids, kā šis cilvēks komunicē. Protams, negribas lietot radikālus līdzekļus, bet tad ar otru jārunā viņa valodā, piemēram, ja bijušais partneris atsakās atstāt dzīvesvietu, lai cik bēdīgi būtu, jāliek viņš ārā ar policiju.
Maigākā versijā bijušais vīrs vai sieva izvācas labprātīgi, bet sirds dziļumos jūtas tieši tāpat: «Tas nebija pamatoti un godīgi, tāpēc uzskatu, ka nekāda šķiršanās nav notikusi!» Skaidrs, ka komunikācija nesokas, jo viņi atrodas uz pilnīgi dažādām planētām. Kad laižam pasaulē bērnus, faktiski noslēdzam vienošanos ar otru un paši ar sevi: ja netiksim galā ar savām projekcijām un grūtībām, tad būsim radījuši ilgtermiņa ellīti ne vien sev, bet arī bērniem.»
Jaunas attiecības – jaunas problēmas?
Ja pēc šķiršanās vienam vai – vislabāk – abiem partneriem izveidojas jaunas attiecības, emocionālā spriedze starp bijušajiem parasti ar laiku mazinās. «Citu cilvēku ienākšana mūsu kopējo bērnu dzīvē rada jaunu izaicinājumu. Šīs situācijas pieņemšana nevienam nav viegla un pašsaprotama un var būt saistīta gan ar bijušo, gan jauno partneru diskomfortu neierastajā salikumā. Ģimenes psihologi ir izpētījuši, ka jaunas saliktas ģimenes veidošanās process ilgst vismaz piecus gadus.
Jaunās attiecības kļūst par sava veida dziedināšanu vīrieša vai sievietes pašapziņai, bet, no otras puses, nereti distancē šķirtos vecākus un komunikācija viņu starpā kļūst retāka, nekā būtu vajadzīgs. Nerunāšana ir veids, kā norobežoties, un pirmajā fāzē pēc šķiršanās, sevišķi, ja kāds jūtas ļoti sāpināts, pauze saziņā var būt neizbēgama vai pat nepieciešama. Bet, ja tā ieilgst, tad gan nav labi.»
Iesaistīšanās jumtu raujošās attiecībās var būt arī veids, kā ignorēt to, ka patiesībā esmu salūzusi un tā vietā, lai degtu kvēlās mīlas liesmās, būtu jāraud un jāizsēro zaudējums un vilšanās. «Pēc ilgstošu un nopietnu attiecību beigšanās vajag vismaz gadu, lai veidotu kaut ko jaunu. Ja attiecības veidojas ļoti ātri, visticamāk, cilvēks meklē tajās dziedinājumu, bet tas nav attiecību uzdevums. Noilgums ir ļoti būtisks, lai saprastu, kas tavā dzīvē ir noticis un ko ar tevi izdarījis. Citādi uz jauno partneri tiek projicēts tas, kas patiesībā ar viņu nav saistīts, radot jaunas problēmas un šķiršanās. No sevis bēgot, vienmēr nonākam apburtajā lokā.
Vai nu tas patīk, vai ne, šķiršanās ir kļuvusi par neatņemamu mūsdienu dzīves sastāvdaļu, bet tas vēl nenozīmē, ka tagad šķirties ir viegli un pašsaprotami. Tā vienmēr ir nopietna krīze, kuras pārvarēšana prasa lielu psiholoģisku darbu ar sevi un, vēlams, arī kopā ar otru. Bet arī no šīs pieredzes varam daudz iemācīties.»
Šķiršanās ceļamaize
- Katrs otrais pāris (2016). Filma sniedz ieskatu par to, kā citi tiek galā ar šķiršanos. Somu režisore Mia Halme dokumentējusi trīs pāru attiecības. «Viens pāris šķiršanos piedzīvojis salīdzinoši nesen, un mokošas komunikācijas rezultātā viņi nolemj doties pie pāru terapeita. Otrs pāris šķīries pirms dažiem gadiem, sievietei ir jaunas attiecības, un bijušais vīrs piedalās viņas ģimenes rīkotajās svinībās, lai būtu kopā ar bērnu. Trešajā pārī jaunas ģimenes izveidojušās abiem partneriem, un ik pa laikam visi tiekas, lai kopā vienotos par jautājumiem, kas saistīti ar bērniem, kopā iedzer aliņu un grilē desiņas. Tas gan kļuvis iespējams vairākus gadus pēc šķiršanās, bet šāds modelis ir tuvu ideālam. Vai nu jaunie partneri pieņem vēsturi, kas turpina dzīvot bērnos, vai arī tur nekas nevar sanākt.»
- Laulības dzīves ainas (1974). «Kinoklasiķa Ingmara Bergmana filma it kā nav un tomēr ir dokumentāla, ņemot vērā, ka viņš ir ne vien tās režisors, bet arī scenārists, un galveno – Mariannas – lomu atveido Bergmana pirms pāris gadiem šķirtā partnere Līva Ulmane. Apbrīnojama drosme parādīt, kādu elli var nākties izdzīvot pāra attiecībās, lai kaut ko saprastu. Ne tikai par attiecībām, bet arī par dzīvi.»
- Krāmers pret Krāmeri (1979). «Ja vēlies saprast, kā nevajadzētu rīkoties un cik tālu iespējams aiziet, ja nespēj pārkāpt savam aizvainojumam, noskaties amerikāņu režisora Roberta Bentona filmu ar Merilu Strīpu un Dastinu Hofmanu galvenajās lomās. Pamācošs stāsts arī par to, kā šķiršanās ietekmē bērnu.»
- Atvērtas sirdis (Elsker dig for evigt, 2002). «Dāņu režisores Suzannes Bīras filma liek pārdomāt laulību solījumu par mūžīgu mīlestību – zvēresta īstenošana dzīvē nebūt nav viegls uzdevums.»
- Jura Rubeņa grāmata Viņš un Viņa (Zvaigzne ABC, 2016). «Bergmana filmas ideja ir arī Rubeņa grāmatas pamatā: attiecības mums ir dotas, lai mēs augtu un mācītos.»
