Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
16
-
0
-
0
-
1
-
0
-
2
-
0
-
Arī tu noteikti pazīsti kādu visīstāko skumju burbuli, kam hroniski trūkst apkārtējo palīdzības, izpratnes un līdzjūtības. Laika gaitā tas ir izstrādājies par izdevīgu uzvedības un domāšanas modeli, pieaudzis kā otra āda, un līdzjūtības meklēšana ir narkotiska, tā nesniedz mierinājuma sātu.
Tāds burbulis strauji izaug un žēlošanas tīklā ievelk arī ikvienu apkārtējo. Tādam burbulim nekad nav gana mūsu sapratnes un līdzdalības. To pastāvīgi pieprasot, viņš jūtas drošībā un komfortā, toties mēs viņu labprātāk redzētu ejam nekā nākam. Paskaties spogulī – ja nu šis stāsts ir par tevi? Nedod Dieviņ, vai ne?
Un tomēr – apdomā, vai arī tev tomēr netīk tā mazdrusciņ ciest, nevis saņemt sevi rokās un šturmēt pasauli, bet ļauties apstākļu diktētam plūdumam – kā būs, tā būs. Pēc tam ilgi sēdēt sava haosa vidū un raudāt, un vainot, vainot, vainot…citus. Nevis skaidru prātu analizēt situāciju un turpmāk nedot sev muļķīgas atlaides.
Nekas nav tā, kā izskatās
Psihoterapeite Diāna Lapsa pārstāv psihoterapijas psihodinamisko virzienu kombinācijā ar kognitīvi biheivorālo, stāv stingrās medicīniskās pozīcijās un pārprastu sevis mīlēšanu komentē bez definīcijām.
Sevis mīlēšanai nav striktu robežu – cienīt sevi, respektēt savas vēlmes, saprast savas emocijas, izprast sevi… Un tas ir tik individuāli! Katrā vecumā un katram cilvēkam tas nozīmē kaut ko citu. No medicīniskā aspekta pieejot – sevis mīlēšana atkarīga arī no personības funkcionēšanas līmeņa, no dominējošām tendencēm.
Ja cilvēks ir izteikti narcistiska personība, kādu mūsdienās netrūkst, tad sevis mīlēšana būs pilnīgi kaut kas cits nekā depresīvam personības tipam.
Nedrīkst vulgarizēt, nav tā, ka jūs esat narcistiska, es esmu depresīva, viņš – šizoīds (tiecas pēc vientulības, fantāzijām). Cilvēkā visas nianses ir sajauktas, kāds personības aspekts izpaužas vairāk nekā citi. Un nekas nav tā, kā izskatās. Pirmajā komunikācijā, virspusējā līmenī, ieraugām ļoti narcistisku personību, bet, dziļāk izpētot, redzam, ka narcistiskā pozīcija ir tikai aizsardzība un personība ir vairāk depresīva.
No vienas puses, personības tipu veido bioloģiskās saknes – iedzimtība. No otras – psihodinamiskās: kā esam uzauguši, kādā vidē, cik mīlošā ģimenē, cik materiāli nodrošināti, cik sociāli labvēlīgā gaisotnē… Tā nu mēs katrs izveidojamies.
Vienam ir tendence sevi žēlot un gausties, saredzēt, ka otram viss ir labāk, neatrast neko labu sevī… Sevis žēlošana visvairāk raksturīga mazohistiskam personības tipam un depresīvam personības tipam, kas allaž izvēlēsies sevi nolikt ciešanu pozīcijā. Un savā ziņā – arī histēriskam personības tipam, kam raksturīgi pārspīlēt, dramatizēt, sabiezināt krāsas, uzpūst no mušas ziloni. Šie cilvēki ir spējīgi ļoti teatrāli pārspīlēti ieiet ciešanu pozīcijā. Viņiem ir nosliece gausties, žēloties. Būt neapmierinātiem ar sevi.
Man ir draudzene, glīta būtne ar divām augstākajām izglītībām. Spēj pārtikt no dažām salātlapām nedēļā, brauc ar divriteni, vingro, plunčājas spa un… sev ļoti riebjas. Nopērk šaurāku mētelīti ar domu, ka gan jau tam atbilstoši notievēs… Bet, par spīti visam, neietievē.
Un vīriešus arī viņa satiek neīstos – trulus miesaskāros, nevis augsti inteliģentus un ceļojumu mīlētājus, kāda ir pati.
Es viņai stingri iesaku iztaisnot apetītlīgo augumu, pasmaidīt, atslābt – pasaule liktos krāsaina. Velti. Nemitīga cīņa ar sevi turpinās, un vienīgais mentālais glābiņš no tā ir tiešām negausīgs galops cauri pasaules kultūras piedāvājumam – ar pārskrējieniem no vienas izstādes uz koncertu, no koncerta uz otru izstādi, tad uz teātri… Dienu no dienas, gadu no gada… Nosnaužas vien dažas stundas, lai visu maratonu atkal sāktu no gala. Mājās krājas putekļi, dvēselē – vientulība… Tad viņa man piezvanīs un teiks – ak tu, laimīgā, kā tev viss veicas… Un man viņu atkal vajadzēs rāt un žēlot. Un es to darīšu. Un viņa raudās. Mīlu viņu.
Diāna Lapsa: "Mēs nekad nezinām, kā ir patiesībā. Strādājot psihoterapijā, esmu pārliecinājusies – nekas nav tā, kā izskatās. Un, ja dziļāk paanalizē, šie cilvēki nemaz nav noskaņoti ne jaunam partnerim, ne pārmaiņām sevī; tā ir tikai sociāli pieprasīta izturēšanās forma, kas ārēji jādeklarē. Un varbūt nemaz neprot citu mīlēt. Jo attiecības ir darbs, izņemot pirmo pusotru gadu, tad viss notiek pats no sevis, sevišķi jaunībā.
Un, saprotiet, mazohisma īpašībām vienmēr ir neapzināts sekundārais labums. Ja viens visu laiku cieš, fantazē, viņam neveicas, draudzenei viens vīrs aizgāja, otrs arī aizgāja, bizness izputēja, bērni neklausa un vēl saslima ar gripu – mēs viņu žēlojam, palīdzam, dodam uzmanību.
Mazohistiska personība neapzinātā līmenī barojas pati no sava mazohisma.
Ja gadās draugi, kas dzīvo pēc šāda modeļa, līdzcilvēku pienākums ir saprast – tāda ir viņu personība vai tas ir personības traucējums, kad jāmeklē speciālists. Reizēm vajag grūdienu no malas – arī par depresijām runājot. Varbūt tikai depresīvs personības tips, bet varbūt ir subdepresija vai klīniskas depresijas pirmā stadija, kad māsa, draugs, sieva var pateikt – vai tev tomēr nevajag parunāt ar speciālistu?"
Laime ir darbs
Vārdsakot būt laimīgam ir darbs ar sevi. Pasaulē vienmēr būs melnās dienas un pelēkās, atteikumi, kritika, šķiršanās, nelaimes, stresi, skumjas. Ir dabiski, ka liels pēkšņs stress mūs acumirklī iemet upura kompleksā. Bet tūliņ pēc tam…
Ja vien tavs prāts un nervu sistēma ir kaut cik veseli, tad savu reakciju uz likteņa mestajiem izaicinājumiem tu globāli izvēlies pati. Tikai tu pati.
Vari cīnīties, samierināties un doties tālāk. Vai arī – kultivēt sevī pastāvīgas ciešanas. Uzvilkt upura mētelīti un uzziedināt apātijas stāvokli, kas neko nerisina. Pastāvīgi par kaut ko pārdzīvot, baiļoties. Un ik brīdi salīdzināt sevi ar citiem, nemitīgi barojot sevī skaudības un greizsirdības dēmonu. Un pastāvīgi lūrēt pār plecu – atpakaļ pagātnē –, neredzot un nespējot novērtēt labo sev līdzās un priekšā. Starp citu, arī vienas nakts sakars jeb gadījuma sekss psiholoģiski nozīmē postošu sevis žēlošanu. Īpaši sievietei.
Tātad – patiesa sevis mīlēšana ir iekšēja modrība ķermeniskā un emocionālā līmenī. Tā nozīmē zināšanas, kā sakārtot savas vajadzības pašai, nevis ubagot vai egoistiski pieprasīt to citiem. Tu sevi nemīli, ja hroniski žēlojies. Kā zināt, vai sevi mīli?
Diāna Lapsa: "Pirmkārt, ja apzinos, kas man patīk, kas nepatīk, ko es gribu, ko negribu. Un fizisko un citu iespēju robežās cenšos tam sekot. Tā būtu Lapsas definīcija. (Smejas.) Par katru no šiem punktiem var diskutēt ilgi. Tur jau tā problēma, ka daudzi savas vēlmes neapzinās un, ja apzinās, tad tām neseko. Cilvēki bieži vēl 40 gados nesaprot, ko grib no dzīves, kā grib dzīvot.
Ne jau vienmēr dzīvē var darīt tikai to, ko gribas, taču ir robežu jautājums – cik tālu varu darīt to, ko negribu, bet kurā brīdī man jāsaka stop? Jāspēj pateikt nē. Un, piemēram, jābrauc uz laukiem atpūsties… Saprast savas robežas ir viena no lietām, ko cilvēki iemācās psihoterapijā. Un tas nāk arī ar vecumu.
40 un 50 gados ir vieglāk saprast savas robežas nekā 20 gados.
Sevis žēlotāja, cietēja pārlieku fokusējas uz slikto, visu labo, kas gadījies viņas dzīvē, vieglu roku steigšus noraksta nejaušībās. Toties, kolīdz atgadās kas slikts un sāpīgs, uzreiz ir rokā iemesls – esmu nekompetenta, netalantīga, nepievilcīga, neveikla.
Sevi mīlēt nozīmē arī pareizu dzīves režīmu: turēt sevi rāmjos ar ēšanu un pietiekami gulēt. Miegs ir labākais dziednieks. Ja ir sakārtots tā ritms, var izturēt daudz pārdzīvojumu, tikt galā ar stresu un nesaslimt."
Dziednieks ir kino
Mjā, nekas nav tā, kā izskatās. Vēl labāk to apzināties palīdz psihoanalītiskas filmas. Gan spēlfilmas, gan dokumentālās, kas runā par saskarsmi, pēta cilvēka dzīles, rāda attiecību psiholoģiskos pinumus, vedinot skatītāju aizdomāties arī par sevi. Diāna Lapsa kopā ar kolēģu grupu regulāri dodas uz ikgadējo Eiropas psihoanalītisko filmu festivālu (European Psychoanalytic Film Festival).
"Žūrija sagatavo apmēram desmit Eiropas filmas, kuras kopīgi skatāmies un analizējam. Uzstājas psihiatrs, psihoanalītiķis vai psihoterapeits, piedalās režisors, galvenais aktieris… Šīs filmas mums palīdz kaut ko saprast par sevi – kas ir svarīgi, kādas ir vērtības.
Pirms pāris gadiem viena no interesantākajām bija itāļu režisora Paolo Virci filma Cilvēka cena (Human Capital/Il capitale umano, 2013), pēc Amidona romāna. Notriekts velosipēdists guļ sniegā, vainīgais aizbrauc, un filma rekonstruē notikumus no triju varoņu skatupunkta.
Šogad interesantākā, ko skatījāmies, bija Paolo Dženovēzes filma Pilnīgi svešinieki (Perfect Strangers/Perfetti sconosciuti, 2016). Satiekas vakariņās draugu grupa, jokojoties izdomā, ka noliks uz galda mobilos telefonus un lasīs visas īsziņas skaļi un uz zvaniem atbildēs skaļajā režīmā. Visi izvelk savus jaunākos aifonus… Un saiet dēlī savstarpējās attiecības. Jo – nekas nav tā, kā izskatās. Sevis mīlēšana, kā runājām, ir arī jautājums par privātām robežām. Lūk, un filmā skar tēmu par mūsu intīmo pasauli, privāto telpu, ar ko nedalāmies ne ar vienu. Nevis slēpjam, bet vienkārši paturam sev.
2018. gadā pirmo reizi festivālā piedalījās latviešu filma – Ivara Zviedra un Ineses Kļavas Dokumentālists par leģendāro Ķemeru purva Intu un viņas saskarsmi ar filmas veidotāju. Tā guva plašu rezonansi publikā, arī režisori piedalījās. Šo filmu var skatīties ļoti dažādos līmeņos. No vienas puses, demonstrēta psihiska saslimšana, no otras – runā par autora ētiku, par manipulāciju ar varoni… Ja skatāmies psihoanalītiski – tā ir filma par pieķeršanos."
Britu psihoanalīzes institūta mājaslapā (psychoanalysis.org.uk) atrodams arī pārējo filmu saraksts, ko vērts noskatīties, domājot par savu iekšējo pasauli. Skaties filmu, vēro attiecību modeļus, vērtē situācijas, paraudi…
Apaļš cilvēks
Diāna Lapsa: "Man ļoti patīk Raiņa dzejolis Apaļš cilvēks. Sešos pantos viņš pasaka, kas ir norma, – mūsos ir visas emocijas, un tas ir dabiski.
Es raudājis esmu/ Un esmu smējies,/ Mans dusmības kauss/
Ir pāri lējies;/ Vaidējis esmu,/ kad ievainots bijis,/ un ārdījies atkal,/ kad sāpums bij dzijis…/ Es izmisis kliedzis,/
Es lādējies, bāries,/
Bet zinājis allaž:/
Ka nelabums pāries…
Dzejas lasīšana attīsta ne vien valodu, bet arī izpratni par sevi. Ja par daudz sevis žēluma, tad vērts pārdomāt dzīvi un uz papīra uzrakstīt Jaungada apņemšanos: ko darīšu, ko nedarīšu, kas patīk, kas ne. Daudziem palīdz, ja raksta uz sienas, lai būtu acu priekšā, – uz plēves, tad var nodzēst, palabot."
Vārdsakot ņem sevi aiz ausīm un rīkojies! Nedzīvo virspusēji un izlutināti.
Liela sevis žēlošana saīsina mūžu: nevarīgie tālu netiek.
Lai ķermenis, prāts un sirds būtu modri, tad nāks arī pareizie lēmumi. Paradoksāli, bet neproduktīvu sevis žēlošanu var bremzēt, sakārtojot dzīves telpu, laiku, attiecības un domas. Tik vispārīgi un vienlaikus gluži prozaiski. Jo kārtība nav fizisks stāvoklis, tā ir domāšanas un attieksmes lieta. Sākas ar putekļu notraukšanu, pieliekamā, datorfailu un īsziņu revīziju.
Beidzas ar svarīgo darbu atsijāšanu, šābrīža izjūtu fiksēšanu un iekšējā nemiera atmaskošanu. Nedomā citu vietā, nelien citu smadzenēs. Novelc robežu starp sevi un citiem – tavas domas un darbi ir tavi, viss, ko teica, darīja vai nodomāja otrs, paliek uz viņa sirdsapziņas.
