Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Paradumu maiņa pamatā ir darbs ar sevi, lai atrastu savus motīvus un izpratni par to, kāpēc ir jāmainās un, ko cilvēks vēlas sasniegt mainoties. Pārmaiņu procesā bieži ir jāveido dialogs ar savām pretrunīgajām personības daļām, kā arī jāuztur godīga un nopietna saruna vispirms ar sevi pašu.
“Ar vārdiem nelāgs paradums visbiežāk saprotam tādu rīcību, kas mums vai apkārtējiem liekas, ka varētu kaitēt un radīt negatīvās sekas arī ilgtermiņā,” saka psihoterapeite Ieva Ozola.
Sevis pētniecība – ieguldījums nākotnē, kas atmaksāsies
Lai atpazītu, ka kāds paradums ir kļuvis kaitējošs vai “novecojis”, psihoterapeite iesaka sevi pavērot ikdienā, analizēt savus rituālus, paradumus un izsvērt, kurš no ikdienas paradumiem tiek veikts, bet patiesībā vairs nedod nekādu gandarījumu un prieku. “Sevis pētniecība vienmēr ir ilgtermiņa ieguldījums, tādēļ ir vērts tam veltīt laiku,” stāsta psihoterapeite Ieva Ozola.
Var veidot paradumu sarakstu un mēģināt tos aplūkot, dažādi klasificējot, piemēram, skalā no ļoti nekaitīgiem līdz kaitīgiem ieradumiem.
“Pavisam nelielu paradumu maiņai ir vajadzīgi nepilni divi mēneši,” saka psihoterapeite. Viņa kā piemēru min vienkāršu situāciju, kad jānomaina kāda ierasta ikdienas priekšmeta atrašanās vieta, piemēram, ledusskapja durvju puse. “Pirmās dienas vērsiet ledusskapi pa vecam, tad pamīšus vai tikai domās pa vecam, līdz beidzot realitātē aizvien biežāk un biežāk atvērsiet to pareizi. Reflekss kādu laiku vēl saglabāsies, vecais ieradums pakāpeniski pazudīs un paralēli nostiprināsies jaunais. Tā aptuveni notiek darbs pie jebkura paraduma maiņas, taču ilgums un sarežģītība ir atkarīga no paraduma dziļuma un paša ieraduma, katra cilvēka individualitātes un gatavības pārmaiņām,” norāda Ieva Ozola.
Jauns gads, jauns es – nebūt nē!
Ja cilvēkam rodas doma, ka rīt viņš sāks jaunu dzīvi un mainīs vecos paradumus, tā ir pazīme, ka šīs pārmaiņas cilvēks patiesībā vēlas jau šodien. To var pielīdzināt vēlmei ziemā plānot, kur vasarā varēs braukt atvaļinājumā – tā visbiežak ir zīme, ka atpūta nepieciešama jau tagad. Paradumi mūsos dzīvo šodienā, pārmaiņas rītdienā. “Es tikai vēl šodien un rīt jau citādi!”
Rītdiena kļūst par šodienu un atkal pārmaiņas nonāk rītdienas dienas kārtībā. Šādos mirkļos ir sev jājautā – kādēļ ne tagad?
“Esmu pārliecināta, ka katrs cilvēks pats var identificēt un lielākoties jau zina savus paradumus un to, kurā brīdī tie sāk kaitēt. Ja cilvēks tos neapzinās, tad agri vai vēlu kāds tuvāks vai tālāks cilvēks viņam to norādīs,” piebilst Ieva Ozola.
Tomēr, lai gan ārējie stimuli, kā, piemēram, Jaunais gads, bieži kalpo kā motīvs cīņai ar sliktajiem ieradumiem, tas, ka Jaunajā gadā ir nomainījies sienas kalendārs, pilnīgi neko nenozīmē cilvēka iekšējai pasaulei. “Tas ir viens no pamata skaidrojumiem, kādēļ Jaunā gada apņemšanās jau mēnesi vēlāk tiek aizmirstas. Cilvēka motīvi kaut ko savā dzīvē mainīt ir sarežģīti, dažkārt pretrunīgi un visbiežāk par tiem nevar domāt lineāri,” apgalvo psihoterapeite.
Idejas, kā mainīt savus paradumus
Psihoterapeite, pirmkārt, iesaka izmantot 5 kāpēc metodi, uz katru nākamo jautājumu atbildot sev pilnīgi godīgi. Piemēram, pajautā sev – kāpēc es nevaru sākt pārmaiņas tagad? Tādēļ, ka šodien nebiju plānojis, bet es gribu to sākt rīt. Kāpēc es nevaru sākt pārmaiņas tagad, ja es tās gribu? – es neesmu gatavs. Kāpēc? – es nebiju domājis tā uzreiz. Kāpēc? – ir tik labi domāt par pārmaiņām, vēl neko nedarīt, vēl nedaudz ilgāk saglabājot veco ieradumu. Tā taču es sevi mānu!
Jebkuru jautājumu uzdodiet sev neatlaidīgi vairākas reizes, neļaujiet sev atrunāties, apmanīt sevi kā pusaudzis.
“Kāpēc” jautājumus var turpināt un, iespējams, parādīsies jauni jautājumi, līdz ir sajūta, ka ir atrasta īstā atbilde. Šis ir viens no veidiem, kas var palīdzēt labāk izprast savus motīvus, savas pretestības un atrast to, kas tad īsti ikdienas dzīvē ir jāmaina. Varbūt tā ir attieksme pret pašām pārmaiņām, varbūt tas ir pārmaiņu veids vai vēl kas cits.
Tā kā mūsos saskaras vakarējais vecais un rītdienas jaunais, paradumu maiņa ir saistīta ar iekšējām pretrunām un strīdiem. Ieklausies tajos! Kādi personāži ir šajos iekšējos dialogos? Iespītējies bērns, kurš cīnās pret vecāka stingrajām prasībam? Izvairīgais bērns, kurš ignorē vai protestējošs pusaudzis? Tās ir diezgan tipiskas iekšējās reakcijas situācijās, kad mēs sev liekam mainīties.
Piemēram, kādas veselības problēmas dēļ jums, iespējams, ir jāatsakās no kāda ēšanas paraduma, bet jūs sākat vēl vairāk našķoties vai pilnībā ignorējat ārsta norādījumus. Tātad, pirmkārt, ir kaut kas, ko man noteikti vajag izdarīt, lai saglabātu savu veselību. Tā ir normāla pieaugušā cilvēka reālistiska pozīcija. Kaut kas dzīvē ir jāizdara, varbūt tas ir mazāk patīkams, bet es zinu, ka tas saglabās manu veselību.
Pavisam cits jautājums ir – cik ļoti es to gribu? Gribu – negribu ir vairāk bērna pozīcija. Tā ir ļoti svarīga, lai noteiktu savas vajadzības, bet var būt ļoti traucējoša, ja ir jādara kaut kas nepatīkams, ar piepūli un, iespējams, tūlītēju gandarījumu nenesošs.
Noteikti daudziem, kuri apņēmušies kaut ko mainīt, strīds starp gribu un vajag ir pazīstams.
"Pārmaiņu procesā pētiet to! Kļūstiet par labo vecāku paši sev, kuri var pietiekami veiksmīgi sarunāt ar to savu daļu, kura negrib mainīties, vai baidās no pārmaiņām,” piebilst Ieva Ozola.
Apzināties to, ka mūsos pašos var nebūt viennozīmīgas vienotības, ir ļoti svarīgi. “Atzīstot, ka mūsos var būt arī daļa, kura negrib mainīties, ir svarīgi, jo tikai tad var sākt šīs daļas iepazīt un domāt, ko ar tām iesākt. Piemēram, ja ieradums ir sens un saistīts ar daudzām patīkamām asociācijām, var būt skumji par, ka no tā ir jāatvadās. Ne velti dažkārt cilvēkiem palīdz rituālas atvadas vai slikto paradumu “bēres”. Nevērtējiet par zemu simboliskās rīcības nozīmi un nebaidieties izskatīties smieklīgi, ja jūtiet, ka tas jums var palīdzēt atvadīties no kaut kā jūsos,” iedrošina psihoterapeite.
