Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kādas (iespējams) nimfomānes stāsts
Andrai* ir 36 gadi. Pirms laika šķīrusies. Pēc šķiršanās draudzenes novērojušas – Andra sākusi diezgan vētraini dzīvot. Satikties ar dažādiem vīriešiem un priecāties par iegūto brīvību. Nu jau pagājuši pieci gadi, un Andra joprojām uzdzīvo. Kad viņa dodas kopīgā ceļojumā ar draudzenēm uz kādu silto zemju kūrortu, Andras ceļojuma neatņemama daļa ir seksuāli piedzīvojumi. Viņa iepazīstas ar vietējiem, norunā ātros randiņus un tos ar vieglu roku arī realizē. Nedēļas laikā, ko ar draudzeni pavada kūrortā, Andra pārguļ ar četriem pieciem vīriešiem.. Vienu viņa satiek internetā, un jau pēc stundas viņiem ir ātrais sekss nomaļā pludmalē. Nākamo nocopē bārā un atved pie sevis uz viesnīcu. Viņa iepazīstas ekskursiju laikā, viesnīcas restorānā un pie baseina.
Andrai patīk par viņu jaunāki vīrieši. Trīsdesmitgadnieki vai vēl jaunāki. Tikai izskatīgi. Vecus večus Andra nevar ciest, jo viņai ir rūgta pieredze. Kad viņa bija pusaudze, kāds padzīvojis kaimiņš viņu izvaroja.
Andras dzīvē ir periodi, kad viņas seksuālās dzīves kaislības norimst un to vietā stājas darbs. Kad Andra iekrīt kāda projekta organizēšanā, viņa pārvēršas par totālu un neglābjamu darbaholiķi.
Citi lasa
Andra par savu dzīvesveidu nekaunas un draudzenēm stāsta, ka izbauda dažādas pieredzes un no tām pilnveidojas. Pēc dabas Andra ir dzīvespriecīga, un ar viņu nekad nav garlaicīgi, viņa pa dzīvi iet viegli, bez aizspriedumiem un kurnēšanas. Kopumā – ar dzīvi apmierināta un laimīga sieviete. Bet kā ir patiesībā?
*Vārds mainīts
Izlāde darbībā
Visbiežāk seksuālās problēmas sievietēm ir saistītas ar pazeminātu libido. Viņas nespēj piedzīvot orgasmu, dzimumakta laikā izjūt sāpes vai negrib seksu vispār. Nimfomānija, šīm sūdzībām pretnostatīta, var likties visai skaista diagnoze, tomēr, kā atzīst Rudīte Cedriņa, nekā skaista tur nav.
Jo nimfomānija ir otrs grāvis. Atkarība, apmātība ar seksu, kas var būt arī patālu no baudpilnas seksuālas pieredzes.
Nimfomāne parasti ir ārēji laimīga, ar dzīvi apmierināta, enerģiska un pašapzinīga sieviete. Pievilcīga un atraktīva, jo tādai taču viņai jābūt, lai savaldzinātu arvien jaunus partnerus. Tomēr visbiežāk aiz glīti uzpucētās fasādes slēpjas kas cits. Depresija vai depresīvi traucējumi. Liela trauksme un bailes. «Ļoti spēcīgas bailes un trauksme mēdz transformēties paaugstinātā seksualitātē, un tieši šis arī ir nimfomānijas biežākais scenārijs,» skaidro Rudīte Cedriņa. Paaugstinātā seksualitāte kalpo par grima kārtu, ar ko nomaskēt to nesmukumu, kas ir aiz tās. Būtībā tā ir aizsardzības mehānisms, kad ar dažādām aktīvām darbībām tu aizvieto jūtas. Angliski to dēvē par acting out, latviski varam teikt – izlāde darbībā. Kādam tā ir dzeršana, citam – ātra braukšana ar automašīnu, vēl kādam – izkaušanās. Savukārt nimfomānei tas ir sekss. «Seksuālais draivs ir ļoti spēcīgs un patiesi spēj nomākt dažādas grūtas emocijas un izjūtas. Tomēr ir viens bet. Tas nedrīkst beigties. Līdzko viņa atslābst, visas bailes un trauksme izlien ārpusē. Tāpēc nemitīgi jābūt procesā, jāmeklē arvien jauni partneri. Esot kopā ar vienu, jau jāzina, ka drīz varēs satikt nākamo,» nimfomānes izjūtas skaidro psihoterapeite. «Tieši caur iesaistīšanos arvien jaunos sakaros var panākt vajadzīgo dzīves intensitāti. Jo, lūk, tieši šis satraukums arī ir tas veids, kā nomaskēt savu patieso trauksmi. Ne velti tieši mierīgajos un šķietami sakārtotajos dzīves posmos depresija tās slimniekiem mēdz uzliesmot ar īpašu sparu.»
Ja patīku tev, tad patīku sev
Nimfomānija ir arī veids, kā gūt apliecinājumu savai vērtībai, sajusties, ka esi gana laba, skaidro Rudīte Cedriņa. «Iespējams, tu sevi ikdienā nemaz nejūti. Tu ej darbos un ikdienas pienākumos, un viss šķiet pelēks, garlaicīgs. Bet reizēs, kad kaut ko sajūti, nevari saprast, kāda īsti esi. Tad caur šo seksualitāti un dinamiku vari justies dzīva. Tu esi bārā, piemiedz puisim ar aci, uzsmaidi, un viss notiek. Nākamajā dienā dari to pašu ar nākamo. Un atkal jūties laba un skaista. No vienas puses, diezgan primitīva metode, un tomēr – darbojas,» situāciju modelē psihoterapeite. Ja tu tikai reizi pa reizei izej ielās izdauzīties, tas vēl nenozīmē, ka tev ir kāda samilzusi problēma šajā jomā. Bet, ja jūti, ka bez šiem apliecinājumiem vairs nevari iztikt, ja tas ir vienīgais veids, kā vari justies labi par sevi, jāmeklē atbildes uz jautājumiem: kāpēc tā ir, un kas zem tā slēpjas?
Tas ir tāpat kā ar vīna glāzi ikdienā. Viena lieta, ja tu to izdzer pie pusdienām, izbaudot ēdienu, otra – ja tev vīna glāzi vajag vakarā, lai varētu aizmigt. Tāpat ar seksu. Tas ir vajadzīgs visiem, bet, ja tu esi vesels cilvēks, kaut kādos dzīves brīžos un situācijās bez tā vari arī iztikt, vari paciesties. Nimfomāne nevar.
Viņai seksu vajag kā ēst.
Cilvēki parasti ikdienā iet uz darbu vai mācās un plāno, kā pavadīt laiku kopā ar ģimeni, kur ceļot, kā atpūsties. Nimfomāne vienmēr īpaši ieplāno laiku arī savu seksuālo vajadzību realizēšanai.
Viņai ir arī daudz brīvākas robežas attiecībā uz to, kur meklēt partnerus. Viņa tos atrod visur – sākot ar internetu un naktsklubiem, beidzot ar darbavietu, veikalu vai sabiedrisko transportu. Viņā darbojas tāds kā radars, kas skenē apkārtni, norādot uz potenciālajiem partneriem. Turklāt nimfomānei parasti ir raksturīgi dibināt kontaktus paralēli ar vairākiem vīriešiem, veidot tādu kā rezervistu sarakstu. Lielais partneru skaits gan automātiski nenozīmē, ka nimfomānei ir vienalga, ar ko viņa guļ. Viņai var būt savi diezgan skaidri kritēriji, pēc kā izvēlēties partnerus, un latiņa var būt diezgan augsta, turklāt tā ir jānotur vai jāceļ uz augšu – tas tikai vēl vairāk audzē adrenalīnu.
Kādu laiku var būt viegli
Nimfomānijai nenoliedzami raksturīga arī diezgan liela pašdestrukcija, jo sieviete, iesaistoties tik daudzās attiecībās, dara pāri savam ķermenim. Pašdestrukcijas elements parādās arī apstāklī, ka nimfomāne var būt pakļauta diezgan lielam riskam iekulties nepatikšanās. Viņas uzvedība bieži ir pavedinoša, izaicinoša, vieglprātīga, līdz ar to ir liela iespēja uzrauties uz bīstamām situācijām, tāpat arī noķert kādu seksuāli transmisīvu slimību. Tāpēc ļoti svarīgs nimfomānijas gadījumā ir paškritikas jautājums. Cik lielā mērā sieviete apzinās, ko viņa dara, un kādas robežas pārkāpj?
Paškritikas jautājums ir svarīgs arī tāpēc, ka dzīve nimfomānijas pavadā kādu laiku (pat gadiem!) var būt ļoti viegla, rožaina, dinamiska un interesanta. Tomēr agri vai vēlu pienāk brīdis, kad jāsastopas ar realitāti, un šī sastapšanās var nebūt ļoti patīkama. Kāds ārējs notikums, piemēram, slimība, kuras laikā nevari būt uz strīpas, var uz brīdi pavērt priekškaru un parādīt, kas notiek skatuves tumšajā pusē. Tāpat apziņa, ka noveco un kļūsti arvien mazāk pievilcīga pretējam dzimumam, var pastiprināt iekšējo trauksmi. Tad izmantot nimfomānijas aizsegu kļūst arvien grūtāk. Jo, redz, kamēr tu kotējies pretējā dzimuma acīs, viss ar tevi ir kārtībā. Bet kas notiek tad, kad paliec viena ar sevi?
Būt attiecībās
Biežā partneru maiņa nimfomānei ir vitāli svarīga. Ļoti bieži vairāk baudas viņa gūst tieši no daudzveidības, nevis paša seksa. Var gadīties, ka viņa nemaz nepiedzīvo orgasmu vai labsajūtu klasiskā izpratnē, viņas apmierinājums sakņojas citur – darbībā, mainībā, dinamikā, tajā satraukumā, kas rodas, sastopot arvien jaunus vīriešus. Nevar apgalvot, ka nimfomāne seksa laikā nejūtas labi, – visticamāk, jūtas, bet, lai mainītu partnerus, nedrīkst būt pārāk labi. Paradoksālākā un sāpīgākā pretruna slēpjas tajā, ka nimfomānei ir grūtības izveidot harmoniskas ilgtermiņa attiecības, lai gan būtībā viņa ir atkarīga no attiecībām. Viņa nespēj iztikt bez attiecībām un vienlaikus nespēj tajās būt. Tāpēc šis modelis – nemitīga partneru maiņa – ļauj viņai radīt ilūziju, ka viņa nepārtraukti ir attiecībās, patiesībā tajās neesot.
Nedrīkstu tā dzīvot
Nimfomānes dziņa pēc seksuālajām attiecībām ir tik spēcīga, ka tai pretoties ir ārkārtīgi grūti, pat neiespējami. Ja viņa sāk pretoties, iestājas lielas trauksmes un nemiera stāvoklis. Tāpēc īpaši smagi ar šo patoloģiju var būt tām, kam kādu iemeslu dēļ ir raksturīgi augsti morāles principi.
Šīs sievietes var iekrist ārkārtīgi smagā depresijā un psihiskos stāvokļos, jo viņu apziņā izveidojas spriedumu ķēdīte, apburtais loks: tas, ka man ir šāda pastiprināta vajadzība, tikai vēlreiz apstiprina, ka esmu defektīva un slikta, ka ar mani kaut kas nav kārtībā.
Ja nimfomānijas mehānisms, kas palīdz tikt galā ar grūtām emocijām, netiek iedarbināts, ir divi varianti: grūtās emocijas ņem virsroku vai arī mehānisms tiek novirzīts uz kādu citu jomu.
Visbiežāk, citu atkarības formu. Rudīte Cedriņa gan atzīst, ka pirmais scenārijs iespējams salīdzinoši reti un būs raksturīgs vai nu izteikti mazohistiskai personībai, vai kā citādi psihiski neveselam cilvēkam, kurš ir spējīgs tik ļoti iet pret sevi. Tad apspiestās dziņas var rezultēties, piemēram, seksuālos murgos, halucinācijās vai izdomātās epizodēs. Tomēr biežāk uzvar nimfomānija (vai tās apslēptā seja citas atkarības izskatā). Līdz brīdim, kad sievietei rodas jautājums: vai gribu un varu tā turpināt?
Ja speciālistam ir aizdomas, ka sieviete cieš no nimfomānijas, ir svarīgi ievākt pilnu dzīves un slimību anamnēzi, saprast, vai viņa nav piedzīvojusi kādu traumatisku pieredzi, vai agrīnā vecumā nav seksuālas vardarbības epizodes. Nimfomāniju var provocēt arī kāda cita spēcīga psihoemocionāla trauma, piemēram, ļoti sāpīga šķiršanās.
Ir ārkārtīgi daudz scenāriju, kā tā var attīstīties un kādos komplektos ar citām sūdzībām izpausties. Ja skatāmies kopumā, visbiežāk tie ir cilvēki ar depresīvu personības struktūru. Tad nimfomānija ir iekšējs aizsargmehānisms, lai nejustos slikti. Jo trauslāka ir personības struktūra, jo smagāka cilvēka dziļumos depresija, jo traģiskāku raksturu var nest nimfomānija. Savukārt, ja personības resursos ir vēl kāds instruments, kas var palīdzēt tikt galā ar grūtām izjūtām, nimfomānija var izpausties maigākā formā.
Nimfomānija var būt arī periodiski uzliesmojoša parādība. Piemēram, ja sieviete sirgst ar bipolāriem traucējumiem, kam raksturīgas depresijas un mānijas fāzes, tad mānijas laikā var paaugstināties arī seksuālā aktivitāte.
Diagnosticējot nimfomāniju, svarīgi izslēgt arī iespējamos organiskos iemeslus – hormonālas, ginekoloģiskas vai anatomiskas izmaiņas, kas var provocēt šādu paaugstinātu seksuālu tieksmi. Tad šīs novirzes ārstēšana jau būs ginekologu vai endokrinologu lauciņš, tomēr organiski iemesli nimfomānijā vainojami ļoti reti. Lielākoties visi ar nimfomāniju saistītie traucējumi ir psihoemocionāli, tāpēc to ārstē ar psihoterapijas palīdzību, smagākos gadījumos arī ar psihotropajiem medikamentiem.»
Vai zināji?
Nimfomānija piemīt sievietēm, vīriešu pasaules ekvivalentu dēvē par donžuāna vai kazanovas sindromu.
Daži kinogabali par tēmu
- Nimfomāne I un II (2013)
Nymphomaniac: Vol. I un Vol. II
Larsa fon Trīra skandalozais kinodarbs ar Šarloti Geinsbūru galvenajā lomā seko līdzi kādas sievietes seksuālās dzīves un pašdiagnosticētās nimfomānijas stāstam no bērnības un jaunības dienām līdz pieaugušam vecumam. - Paldies par dalīšanos (2012)
Thanks for Sharing
Komēdija, kurā ar humoru apskatīta seksuālās apsēstības tēma. Stāsts par vairākiem no seksa atkarīgajiem (gan vīriešiem, gan sievieti), kas satiekas atkarību atbalsta grupā, lai meklētu risinājumus savām problēmām. - Kauns (2011)
Shame
Filmas centrā – veiksmīgs un visnotaļ izskatīgs vīrietis un viņa seksuālās atkarības radītais emocionālais posts. Galveno lomu pārliecinoši iznes Maikls Fasbenders.
Raksts no žurnāla «Annas psiholoģija» arhīva.
