• Palikt pārim arī pēc ceļojuma apkārt pasaulei

    Ceļojumu piezīmes
    Elīna Zalāne
    28. marts, 2019
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personiskā arhīva
    Ance un Toms Rancāni savulaik aizbēga no krīzes, gadu ceļojot pa dienvidu puslodi – pabija Dienvidamerikā, Jaunzēlandē, Sidnejā un Āfrikā. Toreiz viņi bija tikko precējušies, karjeras un pienākumi nepiesieti. Tagad, kad Ancei ir labs darba reklāmas jomā un Tomam ceļu būvē, izrauties uz šādu avantūru būtu krietni grūtāk, taču ar ceļošanas atkarību viņi ir saslimuši neatgriezeniski.

    Ance: Ceļošanu apzinīgā vecumā patiesībā arī kopā uzsākām un atklājām. Kad nolēmām doties gadu ilgā ceļojumā pa dienvidu puslodi, šķita, ka metamies iekšā nezināmajā, jutāmies kā atklājēji. Tajā laikā mugursomu un budžeta ceļojuma koncepts Latvijā īsti vēl nebija zināms. Protams, kopā to darīt bija drošāk. Es kā sieviete viena pati daudz ko droši vien nebūtu piedzīvojusi. Ir bijušas ekstremālas situācijas, uz kurām paši esam parakstījušies, lai atklātu mazāk iemītās takas.

    Piemēram, vienīgā iespēja šķērsot robežu starp Mozambiku un Tanzāniju bija braukt ar laivu, par ko jau ceļvedī bija rakstīts apmēram tā: «Kad būsiet upes vidū, viņi sāks draudēt ar nazi, tēlos, ka izmetīs ārā jūsu mantas. Tas viss ir teātris, lai dabūtu papildu naudu, bet vienkārši nemaksājiet viņiem.» Ja es būtu viena pati, tad noteikti nebūtu uz to parakstījusies. Lai gan arī tad es Tomam teicu: «Varbūt tomēr šoreiz tas nav teātris?» Bet Toms turējās kā piemineklis.

    Toms: Man kā vīrietim droši vien būtu jocīgi teikt, ka es jutos drošāk, jo tu man biji blakus. Bet pavisam noteikti tas bija ērtāk un patīkamām. Ja ceļo vīrietis un sieviete, tad viens rada drošību, bet Ance šai gadījumā radīja gaišumu un maigumu attiecībā pret apkārtējiem, tādēļ mums bija vieglāk komunicēt ar ģimenēm un sievietēm. Ja es būtu viens pats džeks sieviešu kompānijā, viņām droši vien liktos, ka es gribu sazin ko. Bet, ja esam pāris, sarunu uzreiz ir atvērtāka.

    Ceļojot tradicionālākās kultūrās, precētam pārim noteikti atveras vairāk durvju.

    Toms: No pāriem, kas ceļo ar bērniem, esmu dzirdējis, ka tā ir vēl labāk, jo tevi uzreiz pieņem kā draugu. No ģimenes ar bērnu neviens nebaidās, cilvēkiem tas liekas kaut kas tik jauks, tīrs, īsts un uzticams.

    Ance: Mēs apprecējāmies tieši pirms ceļojuma, un tas izvērtās kā tāds medus gads.

    Toms: Ceļojumā pāra attiecības ir citādas nekā ikdienā, jo daudz vairāk esat kopā. Ir pāri, kas ceļojuma laikā mēdz izšķirties vai pašķirties – paceļot kādu brīdi atsevišķi, jo ir par grūtu visu laiku būt līdzās. Mums tā nebija, un attiecības ceļojuma laikā tikai uzlabojās, mēs satuvinājāmies vairāk.

    Ance: Ceļojumā ir daudz mazāk problēmu nekā ikdienā, jo mums ir jārisina dažādi izdzīvošanas jautājumi, kaut kā jāmobilizējas, piemēram, jādomā, ko mēs ēdīsim. Pēdējās divas nedēļas Dienvidamerikā bijām bez naudas un ēdām tikai tunča maizes, reizēm atļāvāmies vairāk un apēdām maizes ar iebiezināto pienu. Apceļojām Patagoniju, guļot mašīnā. Ceļojums bija ļoti skaists, bet fiziski smags. Piemēram, matus es mazgāju ledus aukstā ūdenī vai benzīntankos. Tie bija lielie izdzīvošanas jautājumi, par kuriem nebija strīdu, bet drīzāk kopīga stratēģiska domāšana – kā tos risināt. Lielāks izaicinājums attiecībām ir ikdienība, kas sevī ievelk. Atgriešanās ir daudz grūtāka nekā ceļošana.

    Toms: Ja vispār patīk ceļot, tai nevajadzētu būt problēmai. Mums tā bija drīzāk sadarbība. Piemēram, ieradāmies vietā, kur nebija rezervēta nekāda nakšņošanas vieta. Ja somas bija smagas, Ance palika pieturā, es tikmēr izskrēju visus hosteļus. Visu laiku bija darba dalīšana.

    Ance: Esot ceļojumā, ir ļoti daudz adrenalīna arī attiecībās, piemēram, apmaldīšanās džungļos vai braukšana Āfrikā kravas kastē, domājot, vai nav laiks lēkt ārā, jo tas jau ir uz robežas ar lielu risku, vienlaikus saprotot, ka labāk varbūt palikt iekšā, jo ārā, iespējams, ir plēsīgi dzīvnieki. Veselīgām attiecībām tas tikai nāk par labu. Fundamentāls ir jautājums, vai pārim sakrīt ceļošanas gaume. Mums, par laimi, sakrīt, jo tās ir kopā veidojušās. Mums ir svarīgi maksimāli daudz iepazīties ar vietējiem, atrast vietas, kur jūties kā atklājējs. Mums praktiski nevajag nekādu komfortu, patīk ceļot ar vietējo transport un ēst šaubīgās ēstuvēs.

    Toms: Tās varētu saukt par taksistu ēstuvēm, kuras apmeklē tikai vietēji. Tur var dabūt visgaršīgāko ēdienu par vislabāko cenu, plus – kolorītu sabiedrību.

    Ance: Mums patīk iekulties neparastās situācijās un sabiedrībās.

    Toms: Ances vecāki droši vien arī jutās drošāk, zinot, ka viņa ceļo kopā ar mani. Manā gadījumā mamma vispār nesaprata, par ko runājam, – kāds vēl ceļojums apkārt pasaulei? Bet viņa ir pieradusi, ka savus lēmumus pieņemu neatkarīgi un patstāvīgi. Garā ceļojumā mājās palikušajai ģimenei varētu arī būt prieks, ka neesi viens pats otrā pasaules malā. Arī mums ilgas pēc mājām un ģimenes bija lielas, taču tas, ka tava nozīmīgākā ģimenes daļa ir līdzās, to atvieglo. Atceros, ka bija mums skumjie Ziemassvētki Buenosairesā – staigājām pa pilnīgu tukšu pilsētu, kur ikdienā ir miljoniem cilvēku, bet svētku laikā visi bija aizbraukuši.

    Ance: Tur izskatījās kā filmā Diena pēc rītdienas. No ielas telefonaparāta piezvanījām uz mājām, un fonā varēja dzirdēt, kā mamma cep foreli un visi gatavojas svinēšanai.  Kad aizgājām uz viesnīcu uz mūsu istabas durvīm bija zīmīte: «Ja arī jūs esat vientuļi šajos svētkos, laipni gaidīti lejā.» Mākslinieks, kurš tur uzturējās jau četrus mēnešus, bija noorganizējis svētkus visiem vientuļajiem ceļotājiem.

    Toms: Dienvidamerikā mums pilnībā beidzās nauda, Jaunzēlandē ieradāmies tukšām kabatām, tādēļ tūlīt vajadzēja atrast darbu. To mēs arī iepriekš bijām paredzējuši.

    Iespējams, būtu palikuši uz ielas, ja nebūtu tur satikuši Jaunzēlandes latviešus, kuru vecāki atbēga no Latvijas Otrā pasaules kara laikā.

    Viņi mūs uzņēma mājās kā savus radiniekus. Tas palīdzēja dabūt darba vīzas un atrast darbu. Tiklīdz vīzas bija rokās, darbu atradām nedēļas laikā. Bija pat dažādas iespējas, dažas no tām arī ļoti interesantas – Ancei piedāvāja strādāt striptīza bārā.

    Ance: Vienīgais jautājums pārrunās bija: «Meitenīt, tu dejot māki?» Gājām uz turieni, jo izskatījās, ka bārā tiek meklēti viesmīļi. Kad iegājām iekšā, nepārprotami sapratām, kur esam nonākuši.

    Toms: Tiklīdz sāka runāt par darbu, mani uzreiz izraidīja ārā.

    Ance: Svētā Patrika dienā es strādāju arī par Molliju – svētku simbolu. Man rudā parūkā un tautiskā kleitā bija jādala alus kuponi, par ko vēlāk nesamaksāja. Tad vēl dabūjām darbu viesnīcā, ko nepieņēmām, jo mums bija uz ātrumu jāloka dvieļu gulbīši. Nepieņēmām darbu arī indiešu restorānā, jo tur vienas dienas laikā bija jāiemācās visa ēdienkarte un jānopērk pašiem darba apģērbs – mums nebija naudas. Beigās nokļuvām kivi augļu pakotavā mazā Jaunzēlandes ciematiņā, kur nostrādājām divus mēnešus. Tas bija smags darbs, bet brīnišķīga pieredze, jo iepazinām dažādus cilvēkus, arī citus ceļotājus.

    Toms: Uzņēmuma īpašnieki mēdza strādniekus ielūgt pie sevis mājās uz gaļas cepšanu, brauca ar viņiem kopā uz bāru. Jaunzēlandes kultūra bija ļoti viesmīlīga. Pēc šīs vietas strādājām rūpnīcā, kur taisījām mākslīgos tesmeņus teļu dzirdināšanas aparātiem. Tur bija jāstāv pie iekārtas, jānospiež poga, tad mašīna pati iesūca gumiju, izcepa tesmeņus, pēc tam atvērās durvis, bija jāiztīra mašīna, no jauna jānospiež poga, un atkal četras minūtes bija brīvas. Minūti strādā, četras ir brīvas. Strādājām pa vienam astoņas stundas, un visu laiku mainījām viens otru.

    Ance: Es šajā laikā iemācījos adīt, Toms skatījās futbolu, plānoja Āfrikas ceļojumu.

    Toms: Kādreiz noteikti gribētu atkārtot līdzīgu ceļojumu, bet nezinu, vai sanāks, jo tagad mums ir pastāvīgs darbs, iekārtots mājoklis un tā tālāk. Ceļošana ir narkotika – tā noteikti raisa atkarību. Kad sākām lielo ceļojumu, saprātam, ka tā ir mūsu lieta un visu atlikušo dzīvi gribam piepildīt ar mazākiem vai lielākiem ceļojumiem. Tagad, kad gadā varam ceļot tikai mēnesi, ar to ir par maz – netiek piepildīta mūsu vajadzība.

    Ance: Agri vai vēlu mēs ceļosim vēl.

    Toms: Sliktākajā gadījumā tas notiks vecumdienās, kad būsim pensijā. Tagad ir grūtāk tā vienkārši sakrāmēt somu, pamest darbu un nedomāt, kas būt pēc atgriešanās.

    Ance: Tagad arī mēs zinām, kā ir atgriezties. Tu esi pieradis pie cita veida emocijām, kuras pēc atgriešanās ikdienā ir ļoti sarežģīti iegūt – it kā tev viss ir, it kā nekā netrūkst, bet ir grūti.

    Toms: Ir jāatrod formula, kā atgriežoties būt tai pašā materiālajā un emocionālajā līmenī.

    Atgriešanās ir grūta, un tas var radīt problēmas attiecībās.

    Ja esi pieradis, ka emocijas attiecībās ar otru cilvēku ir ļoti krāšņas, pēc tam var likties, ka mums abiem kopā vairs nav tik interesanti. Tas var nospēlēt kādu stīgu, taču tam vienkārši jātiek pāri. Bet ceļot vajag, ja vien ir iespēja. Tas liek būt labākiem vienam pret otru.

    Ance: Mēs cenšamies ceļot pie katras iespējas, kaut vai tepat Latvijā, piemēram, dodamies ar vilcienu uz Daugavpili. Viena vasara mums bija bagāta ar ceļojumiem pa Igaunijas salām. Arī mazajos ceļojumos var notvert ļoti spilgtas emocijas. Ja uz apkārt esošo paraugās kā uz interesantu kultūru, nevis ikdienišķu lietu, tad var ieraudzīt daudz aizraujoša. Piemēram, Daugavpilī bijām uz diskotēku Nakts Prāga guļamrajonā, kur visiem mēs bijām liels pārsteigums, jo tur nebija ierasts redzēt nepazīstamas sejas. Visu mūs gandrīz apsveica, ka esam tur uzdrošinājušies ienākt. To pašu formulu, ko izmanto tālajos ceļojumus, var lietot arī tepat.

    Stāsts publicēts žurnālā KLUBS 2017. gada augustā.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē