Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ejam pirtī
MAIJA MITENIECE ir ANNAS (9) un EMĪLIJAS (6) mamma. Maija ir pārliecināta par pirts labo ietekmi uz cilvēka veselību. Meitas sākušas apmeklēt pirti, vēl būdamas mammas puncī. Stāsta Maija:
«Vairākus gadus regulāri apmeklēju pirti. Tā kā biju tik ļoti pieradusi un pirtī iešana ķermenim šķita pašsaprotama, man pat neradās aizdomas, ka grūtniecības laikā pirts procedūras varētu kaitēt bērniņam puncī. Abas grūtniecības noritēja labi. Apmeklējot pirti gaidīšanas laikā, ņēmu vērā savas sajūtas. Allaž jutos ļoti labi, pat atvēsinājos ledainā ūdenī.
Vecākajai meitai Annai pirmais pirts apmeklējums bija pusgada vecumā, jo pirmajos mēnešos centos mazo nevest uz sabiedriskām vietām. Jaunāko meitu Emīliju pie pirts radināju aptuveni triju mēnešu vecumā, jo tad mums jau bija pašiem sava pirtiņa. Meitām pirts procedūra patika jau pirmajās reizēs. Sākumā ir svarīgi nesabaidīt bērnu ar karstumu. Tāpēc sildīšanos kopā ar mazajām allaž sāku uz zemākās lāvas, pakāpeniski pārcēlos uz vidējo, bet uz augstākās lāvu ar bērniem nesēdos.
Pirtī sajūtas ir kā mammas puncī – visapkārt silts un slapjš, tāpēc mazuļiem uzreiz iepatīkas tur uzturēties.
Kad meitas bija mazākas, pirtiņā uz grīdas likām lielu bļodu ar remdenu ūdeni, lai mazajām būtu kur plunčāties. Tā varējām meitas ilgāk noturēt sildīšanās telpā. Mazam bērnam sēdēšana uz lāvas ātri apnīk. Bļodā var ielikt rotaļlietas, paņemt lāvas telpā līdzi lelli, kuru bērns var mazgāt. Nekad neesmu spiedusi meitenes lēkt aukstā ūdenī. Viņas ņem vērā savas sajūtas. Vienīgais, ko allaž esmu centusies panākt – lai meitas pēc karsēšanās pirtī aplaistās ar vēsu ūdeni. Lai būtu kontrasts – karsts un auksts. Pirtī rūdīšanās pamats ir kā kontrastdušā. Manuprāt, pirtī var norūdīties pamatīgāk – gan fiziski, gan emocionāli.
Tagad, kad meitenes ir paaugušās, viņas pēc karsēšanās joprojām biežāk iet aukstā dušā, nevis kāpj lielajā aukstā ūdens kublā, kas stāv ārā pie pirts. Anna gan reizēm iekāpj, bet mazā Emīlija tikai apslacina seju ar auksto ūdeni. Bet visvairāk abas fano par sniegu. Pēc karsēšanās skraidelē pa sniegu, cik pašām tīk. Ļauju, jo zinu, ka viņas pašas jūt, kad ir gana.
Reizi pa reizei meitenes paslimo. Uzskatu, ka katram bērnam jāizslimo noteiktas slimības. Tas ir neizbēgami, kad bērns no mājas vides nonāk citā – bērnudārzā vai skolā – un saskaras ar svešām baktērijām. Esmu arī sapratusi – jo mierīgāki ir vecāki, jo mazāk viņi uztraucas par saslimšanu, jo ātrāk bērni izveseļosies. Citādi veidojas apburtais loks – esmu satraukusies, bērns to jūt un arī pats kļūst nervozāks. Jo mazais ir nervozāks, jo smagāk slimo. Kad bērns pēc slimošanas atlabis, ļauju atkal apmeklēt pirti. Nedrīkst iet pirtī, ja ir paaugstināta temperatūra! Pirts procedūras nevajag pārtraukt uz ilgu laiku, jo organisms pie tām ir pieradis.»
Maijas ieteikums: Kamēr bērniņš pats nespēj stabili nosēdēt uz lāvas, viņu labāk turēt klēpī. Ja mazuli tur ķengura pozā, viņam ar mammu visu laiku ir nodrošināts ne tikai ķermeņa, bet arī acu kontakts. Tas mammai ļauj kontrolēt bērna pašsajūtu. Ja tad, kad kāds uzmet garu, mazais saraujas, saviebjas vai kā citādi izrāda nepatiku, viņam ir kļuvis par karstu un jāiet ārā. Neko nevajag bērnam uzspiest ar varu. Mazs bērns vēl nesaprot, ka pirtī iešana ir veselīga, tas viņam nav svarīgi. Tāpēc jāpanāk, lai viņam pirtī iepatīkas.
Basām kājām pa sniegu
GUNTA OSTROVSKA ir EDIJA ROBERTA (10) mamma. Varētu teikt, ka dēla rūdīšanu Gunta sāka, kamēr puisēns vēl bija viņas puncī. Gunta pati ir ronene. Tā kā jau piecus gadus pirms grūtniecības Gunta bija peldējusies atklātos ūdeņos visos gadalaikos, viņa nolēma turpināt arī ziemas peldes. Pirms šī lēmuma pieņemšanas Gunta konsultējās ar savu ārstu. Stāsta Gunta:
«Nebiju simtprocentīgi pārliecināta, ka rīkojos pareizi, taču jutu, ka grūtniecības dēļ ziemas peldes pārtraukt nevēlos. Turpināju peldēt, un abas ar ārsti cītīgi sekojām līdzi manam veselības stāvoklim. Atklāju, ka pēc peldēšanās aukstajā ūdenī jutos daudz labāk – biju možāka un pacilātā garastāvoklī. Kad vēders kļuva liels, peldēt bija grūtāk, tāpēc darīju to īsāku laiku. Arī mazais puncī uzvedās mierīgi – ne knosījās, ne spārdījās, ne kā citādi reaģēja uz mammas peldēm āliņģī. Kad mazulis piedzima, sagadījās, ka dzemdību nodaļā nebija siltā ūdens. Daudz nedomādama, mazā dupsi pašāvu zem vēsā ūdens. Edijs neprotestēja. Apzināti dēla rūdīšanu sāku uzreiz pēc atgriešanās mājās no dzemdību nodaļas. Pēc katras mazgāšanās vanniņā pāris sekunžu laistīju mazo ar aukstāku ūdeni. Iesākumā tas bija remdens, pakāpeniski ūdens temperatūru pazemināju un laistīšanas laiku palielināju. Apzināti netuntulēju puiku, nevilku n-tos krekliņus un jaciņas. No pirmajiem soļiem puika pa māju skraida basām kājām. To viņš pats izvēlējās.
Joprojām visu gadu Edijs pa māju skraida bez čībām un bez drēbēm, ģērbies vien mazajās bikšelēs. Viņam tā patīkot!
Neuzstāju, lai viņš velk ko siltāku. Edijs jau ir pietiekami liels, pats saprot – ja ir auksti, jāuzvelk siltāks apģērbs. Ejot ārā aukstā laikā, Edijs nevalkā ne cepuri, ne cimdus. Par cepures vilkšanu gan ar viņu strīdos, jo uzskatu, ka galva jātur silta. Lai gan ir teiciens Galvenais, lai kājas būtu siltas, domāju citādi – galvu nevar norūdīt, bet kāju pēdas, kurās ir daudzi veselībai svarīgi punkti, var!
No triju gadu vecuma trīs reizes nedēļā Edijs apmeklē peldēšanas nodarbības baseinā. Esmu pārliecināta, ka arī tā ir efektīva rūdīšanās metode. Pēc baseina Edijam patīk iet aukstā dušā. Mājās nereti gadās, ka Edijs iekāpj siltā vannā un plunčājas, līdz ūdens pavisam atdzisis. Aizrādu, ka ūdens atdzisis, bet viņš tikai atmet ar roku – esot silti.
Kad uzsnieg, abi ejam basām kājām pastaigāties pa sniegu. Tas sākās tā. Reiz, kad gāju bradāt pa sniegu (man tā bija tradīcija), piedāvāju Edijam nākt līdzi. Sākumā viņš pamēģināja iekāpt sniegā ar vienu kāju, tad ar otru. Iepatikās. Edijs ir arī peldējies āliņģī, taču ziemā viņš nepeldas regulāri. Uzskatu, ka bērnam neko nedrīkst spiest darīt ar varu, jo var rasties nepatika. Puika tikpat kā neslimo. Ja tomēr saķer iesnas vai klepu, pats ātri atveseļojas. Tikko puika atveseļojas, rūdīšanās procedūras turpinām, it kā viņš nemaz nebūtu slimojis.»
Guntas ieteikums: Bērna rūdīšanu iesaku sākt ar mazā norīvēšanu. Sākumā dvieli samērcē remdenā ūdenī, ar laiku pazemina ūdens temperatūru. Vērojot bērna uzvedību, var saprast, kad mazais gatavs, ka viņu sāk aplaistīt ar aukstu ūdeni. Norīvēšana ar dvieli ieteicama vakaros, jo tā palīdz bērnam vieglāk iemigt. Citas procedūras ar vēsu ūdeni (aplaistīšanos, iešanu vēsā dušā) nevajadzētu veikt vakarā, jo tās uzmundrina.
