Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ieklīda viens ceļotājs
Uzklausot dažādos stāstus, gan sievietes sūdzas, ka nav iespējams satikt normālus vīriešus, gan vīrieši saka – laikam normālu sieviešu vairs nav. «Bieži lieku iepazīšanās sludinājumus, un pa visu šo laiku satikos tikai ar vienu vīrieti, kurš, kā beigās izrādījās, vispār nebija ieinteresēts ar mani iepazīties. Izrādījās, kaut kāds Latvijas apceļotājs, garāmbraucot piestāja, un tas arī viss. Bieži zvana ļoti nekaunīgi un neķītri vīrieši, kas uzreiz sāk runāt par seksu un prasa, kur dzīvoju. Ir tādi, kas vēlas satikties, bet, kad parunā ar viņiem, beigās paši nezina, ko grib, – tad ir ar mieru mainīt savu dzīvesvietu vai nav, vai grib ar kādu dzīvot kopā vai negrib… Tai pašā laikā daudzi zvana vienkārši lai parunātos un kliedētu vientulību,» stāsta vidzemniece, kurai mazliet pāri 60. «Pirms pieciem gadiem man nomira vīrs, un meita, vēloties atrast man sarunbiedru, ielika sludinājumu, par ko diez ko apmierināta nebiju. Sludinājumā bija norādīts, ka meklēju saviem gadiem atbilstošu vīrieti, kas būtu gan telefona draugs, gan arī cilvēks, ar kuru šad tad varētu kopā apmeklēt kādu pasākumu. Jāteic – zvanīja dažādi vīrieši, bet, ja vien cilvēks gados ir zaudējis savu otru pusīti, visticamāk, viņš dzīvo savā ģimenē un iepazīšanos nemeklē. Un tad pāri paliek tie, kas meklē iespēju savu dzīvi nokārtot uz sievietes rēķina, un tie nu ir pilnīgi, kā mēdz teikt, garām. Kad prasu, ar kādu nodomu zvanāt, uzreiz atskan – mani interesē kopdzīve. Un tad, kad saku, ka mani tas neinteresē, nevar gandrīz tikt vaļā, jo ir gatavi jau nākamajā dienā teju ar koferi pie manis ierasties.» Par to, ka nevar un nevar vien iepazīties, sūdzējās arī kāds 63 gadus vecs rīdzinieks. «Man tiešām radies iespaids, ka sievietes varbūt nemaz nevēlas satikt dzīves draugu… Kad piezvana, izprašņā trakāk vēl nekā prokurors, es pat lāgā pie vārda netieku. Sarunājam randiņu, domāju – nu vismaz es tagad varēšu pavaicāt to, kas mani interesē, bet uz randiņu pat neatnāk. Un pat nepabrīdina, ka nebūs. Dažas vispār izrādās precējušās un vēlas tikai izklaidēties. Viena atkal centās slēpt, ka precējusies, līdz atklājās, ka vīrs viņai sociālās aprūpes centrā. Bija vēl gadījums, kad norunājām kopā izbraukt ar riteņiem. Jo sieviete stāsta, ka sportiska, labprāt kopā pabraukātos, bet pēdējā brīdī velorandiņu atceļ, jo izrādās, ka nav riteņa.»
Piedzīvojums ar labām beigām
«Es tiešām meklēju cilvēku nopietnām attiecībām – ko tur slēpt. Godīgi sludinājumā esmu norādījusi gan savu vecumu, gan augumu, lai zina, ar ko rēķināties. Un tad zvana, un pirmais, ko bieži prasa, cik tu esi tieva vai resna? Kur tu dzīvo? Nopietni? Es vairs neskatos ne uz cilvēka skaistumu, ne viņa bagātību, man blakus ir vajadzīga sirds un dvēsele. Citi atkal nosaka – ai, es jau laikam par vecu. Bet vai tad gadiem ir kāda nozīme? Galvenais ir cilvēciskais faktors. Tad ir tādi, kas zvana no Daugavpils, Liepājas, Valmieras un kādām tik pilsētām un uzreiz uzsver – es dzīvesvietu nemainīšu! Bet kādam ir jāpielāgojas – ja zinātu, ka tas ir mans īstais cilvēks, savējo es varētu mainīt. Vai arī – man te tēva mājas, es nekur projām neiešu. Nu tad dzīvo, kur esi iesakņojies, man tāda braukāšana vienam pie otra neder. Tā varēja tikai jaunībā. Līdz ar to vīrieši paši nezina, ko vēlas, vai arī tad lai meklē sev sievieti ar atbilstošiem parametriem… Smieklīgi domāt, ka sieviete gados izskatīsies kā 18 gadu jauna meitene. Paši atnāk uz randiņu, un vēders uzaudzis tāds, ka šņores kurpēm nevar aizsiet. Ja kāds aicina uz randiņu un mani ir ieinteresējis, es labprāt dodos. Taču viens bija tāds, ka nopriecājos, ka dzīva tiku mājās. Kopš tās reizes arī saprotu – vīrieši melo kā suņi. Pa telefonu izklausījās normāls vīrietis, sporta skolotājs, lauku māja, uzaicina pie sevis ciemos… Izstāsta ceļu, gaidīs mani pieturā… Man līdzi cienasts, jo tukšām rokām ciemos iet neesmu radusi, sēžu jau autobusā, braucu, kad pēkšņi uzzinu – atpakaļ autobuss ies tikai rīt. Izkāpju pieturā, redzu – jā, mani gaida vīrietis ar riteni… Domāju, nu nē, man viņam tomēr jāpajautā, cikos autobuss ies atpakaļ. Un viņš vēsā mierā saka – šodien nenāks… Mēs ejam pa izdangātu zemes ceļu, aiz līkuma kalnā redzu – jā, ir koka māja. Pienākam, slieksnis noklāts egļu skujām, virtuvē uz galda palags, blusu nosēdēts. Saprotu, ka man jātiek prom, bet kā? Kamēr vārās tējkanna, viņš tik kaut ko iedzer… Man no bailēm jau sāk griezties vēders, bet tualete ārā… Bet man somā – nauda, dokumenti… Atceros par paziņu, kurš netālu dzīvo, lūdzu Dievu, kaut tik cilvēks būtu mājās, jo tomēr sestdiena… Jā, atbrauks man pakaļ, lai gaidu pieturā… Bet tas vīrietis paliek nikns – es 50 sievietēm atteicu, izvēlējos tevi… Domāju, ja nāks man virsū, tad pie plīts ir cirvis… Izskrēju laukā un domāju – kur man vispār bija prāts? Tomēr viens randiņš man gandrīz vai bija ar laimīgām beigām. Iepazinos ar vīrieti no Madonas puses, viņam lauku mājas, mums itin labi saskanēja, aicināja pie sevis dzīvot. Savā ziņā mums abiem bija vienāds liktenis – abi bijām palikušu vieni, bērni par mums daudz neinteresējās. Jo tā jau ir – kamēr vari dot un palīdzēt, tikmēr esi vajadzīgs. Bet tad nāca Jāņi, pie viņa sabrauca radi, un pēc tam viņš savas domas bija mainījis… Varbūt pat labi, ka tā notika – ja pats nevari izlemt par savu dzīvi, ja tavu prātu var grozīt bērni, kam tu neesi pat vajadzīgs, tad kam man tāds vīrietis,» par savu pieredzi iepazīšanās frontē pastāstīja 68 gadus vecā Ilze.
Process noslēdzies
Tieši ar šādiem vārdiem savu veiksmi raksturoja kāds vīrietis ap 70, kurš sludinājumā rakstīja pavisam vienkārši – norādīja savu vecumu un augumu un to, ka vēlas satikt sievieti. «Esmu rīdzinieks, un pārsteidzošā kārtā man visvairāk arī zvanīja dāmas no Rīgas,» viņš stāsta. «Sludinājumu pamudināja uzrakstīt bērni – esot tak es vēl sprauns un izskatīgs arī, ko viens nīkstot, varbūt palaimēšoties kādu atrast? Esmu godīgs, kārtīgs atraitnis, man ir bērni un mazbērni, un pretim gadījās tieši tāda pati sieviete – arī atraitne, arī ar bērniem un mazbērniem. Un izrādījās, ka dzīvojam pavisam netālu viens no otra. Kāpēc nesatikties? Nepaieties pa parku un neaprunāties? Abi esam pārtikuši, manta mūs neinteresēja – abiem vienkārši gribējās, lai būtu kāds cilvēks līdzās. Tā sākām pa vakariem sazvanīties, kopā aiziet uz teātri… Ko vairs kādu citu meklēt, kaut pirmajā laikā telefons zvanīja bez apstājas un viena otra dāma palika tīri pikta, ka neielaižos nekādās sarunās. Tāpēc varu teikt tikai paldies Ievas Padomu Avīzei, ka liktenis mūs savedis kopā.»
